Jehova — ”apžēlošanās un žēlastības Dievs”

”Tas Kungs, Kungs, apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā.” (2. MOZUS 34:6)

1. a) Kāds mierinājums Bībelē ir dots tiem cilvēkiem, kas ir pieredzējuši, ka viņiem tuvi cilvēki aiziet no tīrās pielūgsmes? b) Kāda ir Jehovas attieksme pret pārkāpējiem?

”MEITA man pateica, ka viņa vairs negrib piederēt pie kristiešu draudzes,” stāsta kāds kristietis. ”Pēc tam dienām, nedēļām, pat mēnešiem es jutu smeldzošas sāpes visā ķermenī. Tas bija kaut kas sliktāks par nāvi.” Tas patiešām ir sāpīgi — noraudzīties, kā tuvs cilvēks nomaldās no patiesās pielūgsmes ceļa. Ja kādam no mums ir nācies to pieredzēt, mierinoša var būt apziņa, ka Jehova jūt mums līdzi. (2. Mozus 3:7; Jesajas 63:9.) Bet kāda ir viņa attieksme pret pašiem pārkāpējiem? Bībelē ir teikts, ka Jehova žēlsirdīgi aicina šos cilvēkus atgriezties un atgūt viņa labvēlību. Viņš lūdza dumpīgos ebrejus, kas dzīvoja Maleahija dienās: ”Atgriezieties tagad pie Manis, un arī Es gribu atgriezties pie jums!” (Maleahija 3:7.)

2. Kā Bībelē ir norādīts uz faktu, ka žēlsirdība ir Jehovas personības būtiska iezīme?

² Par Dieva žēlsirdību īpašā veidā uzzināja Mozus, atrazdamies Sīnāja kalnā. Jehova paziņoja, ka viņš ir ”apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā”. (2. Mozus 34:6.) Šajā paziņojumā ir uzsvērts, ka žēlsirdība ir būtiska Jehovas personības iezīme. Viņš vēlas, ”ka visi nāktu pie atgriešanās”, rakstīja kristiešu apustulis Pēteris. (2. Pētera 3:9.) Protams, Dieva žēlsirdība nav neierobežota. Kā tika paziņots Mozum, viņš ”neatstāj nevienu nesodītu”. (2. Mozus 34:7; 2. Pētera 2:9.) Tomēr ”Dievs ir mīlestība”, un žēlsirdība ļoti lielā mērā ir saistīta ar mīlestību. (1. Jāņa 4:8; Jēkaba 3:17.) Jehova ”mūžīgi netur dusmas”, un viņam ”patīk žēlastība”. (Mihas 7:18, 19.)

3. Kā Jēzus uzskats par žēlsirdību atšķīrās no rakstu mācītāju un farizeju viedokļa?

³ Jēzus pilnībā atspoguļoja sava debesu Tēva personību. (Jāņa 5:19.) Būdams žēlsirdīgs pret grēciniekiem, Jēzus nevis attaisnoja cilvēku grēkus, bet apliecināja tādas pašas maigas jūtas, kādas viņam bija pret tiem, kas cieta slimību dēļ. (Salīdzināt Marka 1:40, 41.) Runādams par ”svarīgāko bauslībā”, Jēzus pieminēja arī žēlastību. (Mateja 23:23.) Pretstats Jēzum bija rakstu mācītāji un farizeji, kuru striktie uzskati par taisnīgumu parasti nepieļāva nekādu žēlsirdību. Redzēdami Jēzus izturēšanos pret grēciniekiem, viņi kurnēja: ”Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar tiem.” (Lūkas 15:1, 2.) Atbildēdams uz šiem apvainojumiem, Jēzus stāstīja trīs līdzības, kurās tika uzsvērta Dieva žēlsirdība.

4. Kādas divas līdzības stāstīja Jēzus, un ko viņš ar tām vēlējās paskaidrot?

⁴ Vispirms Jēzus stāstīja par cilvēku, kurš atstāja 99 aitas un devās meklēt vienu, kas bija pazudusi. Ko Jēzus vēlējās paskaidrot, stāstīdams šo līdzību? ”Būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmitdeviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga.” Tad Jēzus stāstīja par kādu sievieti, kas meklēja pazudušu monētu un priecājās, kad to bija atradusi. Ko viņš ar to vēlējās paskaidrot? ”Ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu grēcinieku, kas atgriežas,” Jēzus teica. Bet viņš stāstīja vēl vienu līdzību.a Daudzi cilvēki to uzskata par visu laiku labāko īso stāstu. Pārdomājot šo līdzību, mēs varēsim pilnīgāk novērtēt Dieva žēlsirdību un sekot viņa priekšzīmei. (Lūkas 15:3—10.)

Nepaklausīgais dēls pamet mājas

5., 6. Kā izpaudās jaunākā dēla necieņa?

⁵ ”Kādam cilvēkam bija divi dēli. Un jaunākais sacīja tēvam: Tēvs, dod man piekrītošo mantas daļu! Tad viņš starp tiem sadalīja mantu. Un pēc dažām dienām, saņēmis visu, jaunākais dēls aizgāja uz tālu zemi un tur izšķieda savu mantu, palaidnīgi dzīvodams.” (Lūkas 15:11—13.)b

⁶ Jaunākais dēls šajā stāstā izrādīja ārkārtīgu necieņu. Vispirms viņš pieprasīja savu mantojuma daļu un tad izšķērdēja to, dzīvodams izlaidīgu dzīvi. Latviešu valodas Bībelē lietotie vārdi ”palaidnīgi dzīvodams” ir tulkoti no grieķu valodas vārda, kas nozīmē ’trakulīga dzīve’. Kāds pētnieks rakstīja, ka šis vārds ”raksturo atteikšanos no jebkādas morālās stājas”. Tāpēc jaunais cilvēks no Jēzus stāstītās līdzības reizēm tiek saukts par izšķērdētāju — cilvēku, kas neapdomīgi un bez vajadzības izšķiež naudu.

7. Kas mūsdienās līdzinās izšķērdīgajam dēlam, un kāpēc šie cilvēki vēlas būt neatkarīgi un dodas uz ”tālu zemi”?

⁷ Vai mūsdienās ir cilvēki, kas līdzinās izšķērdīgajam dēlam? Jā, tādi cilvēki ir. Diemžēl neliels skaits cilvēku ir pametuši mūsu debesu Tēva drošo ”namu”. (1. Timotejam 3:15.) Daži no viņiem uzskata, ka dzīve Dieva ”namā” ir saistīta ar pārāk daudziem ierobežojumiem, ka Jehovas vērīgais skatiens traucē dzīvot, nevis pasargā. (Salīdzināt Psalms 32:8.) Piemēram, kāda kristiete, kas bija uzaudzināta saskaņā ar Bībeles principiem, bet vēlāk bija sākusi lietot alkoholu un narkotikas, atskatīdamās uz savas dzīves nepatīkamāko laiku, saka: ”Es gribēju pierādīt, ka varu nodrošināt sev labāku dzīvi. Es gribēju darīt to, kas man patīk, un nevēlējos, ka man kāds norādītu, kā rīkoties.” Šī jaunā sieviete, tāpat kā izšķērdīgais dēls, vēlējās iegūt neatkarību. Diemžēl viņu nācās izslēgt no draudzes, jo viņas dzīvesveids bija pretrunā ar Rakstos noteiktajām normām. (1. Korintiešiem 5:11—13.)

8. a) Kādu palīdzību var piedāvāt tiem, kas vēlas dzīvot pretēji Dieva noteiktajām normām? b) Kāpēc cilvēkam ir nopietni jāpārdomā savs lēmums pielūgsmes jautājumā?

⁸ Noraudzīties, kā ticības biedra rīcībā izpaužas vēlēšanās dzīvot pretēji Dieva normām, ir ļoti sāpīgi. (Filipiešiem 3:18.) Šādos gadījumos draudzes vecākie un citi garīgām prasībām atbilstoši kristieši cenšas atgriezt grēcinieku uz pareiza ceļa. (Galatiešiem 6:1.) Tomēr ar varu neviens netiek spiests uzņemties Kristus mācekļa jūgu. (Mateja 11:28—30; 16:24.) Pat jauniešiem, sasniedzot pilngadību, jāpieņem personisks lēmums jautājumā par pielūgsmi. Galu galā, mums visiem ir gribas brīvība un katrs no mums pats atbildēs Dievam par sevi. (Romiešiem 14:12.) Un, ”ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus” — par šīs atziņas patiesumu drīz vien pārliecinājās arī izšķērdīgais dēls Jēzus stāstītajā līdzībā. (Galatiešiem 6:7, 8.)

Grūtības svešā zemē

9., 10. a) Kā izmainījās izšķērdīgā dēla dzīves apstākļi, un ko viņš iesāka? b) Kādā ziņā mūsdienās daži cilvēki mēdz nonākt situācijā, kas ir līdzīga neapskaužamajam stāvoklim, kādā nonāca izšķērdīgais dēls?

⁹ ”Kad nu viņš visu bija izšķērdējis, tai zemē izcēlās liels bads, un viņam sāka pietrūkt. Tad viņš nogāja un piemetās pie kāda tās zemes pilsoņa; tas to sūtīja savā tīrumā cūkas ganīt. Un viņš būtu bijis priecīgs dabūt sēnalas, ko cūkas ēda, lai ar tām pildītu savu vēderu, bet neviens viņam tās nedeva.” (Lūkas 15:14—16.)

¹⁰ Lai gan izšķērdīgais dēls bija nonācis galējā nabadzībā, viņš vēl nedomāja atgriezties mājās. Viņš satika kādu svešās zemes pilsoni, kas deva viņam darbu — ganīt cūkas. Mozus bauslībā bija teikts, ka cūkas ir nešķīsti dzīvnieki, tāpēc šāds darbs droši vien nebūtu pieņemams ebrejam. (3. Mozus 11:7, 8.) Ja arī izšķērdīgajam dēlam bija kādi sirdsapziņas pārmetumi, viņam tie bija jāapslāpē. Viņš taču nevarēja gaidīt, ka viņa darba devējs, svešas zemes pilsonis, uztrauksies par trūkumā nonākuša ieceļotāja uzskatiem. Izšķērdētāja neapskaužamais stāvoklis bija līdzīgs tām situācijām, kādās mūsdienās nonāk daudzi cilvēki, kas pamet tīro pielūgsmi. Šie cilvēki sāk darīt to, ko agrāk būtu uzskatījuši par nepieņemamu. Piemēram, kāds jaunietis 17 gadu vecumā sacēlās pret kristīgajiem principiem, ko viņā bija ieaudzinājuši vecāki. ”Netiklība un narkotikas izdzēsa visu, kas gadu gaitā man bija mācīts no Bībeles,” viņš atzīst. Nepagāja ilgs laiks, kad šis jaunietis jau atradās cietumā par bruņotu laupīšanu un slepkavību. Vēlāk viņš atguva savu garīgo stāvokli, bet par mēģinājumu ”īsu laiku baudīt grēcīgu laimi” viņš bija samaksājis ļoti dārgi. (Salīdzināt Ebrejiem 11:24—26.)

11. Kāpēc izšķērdīgā dēla stāvoklis bija īpaši nepatīkams, un kā daži cilvēki mūsdienās ir pārliecinājušies, ka pasaules kārdinājumi ir tikai ’tukša maldināšana’?

¹¹ Izšķērdīgā dēla stāvoklis bija sevišķi nepatīkams tāpēc, ka neviens viņam nepalīdzēja. Kur bija viņa jaunie draugi? Tagad, kad viņš bija palicis bez naudas, tie izturējās pret viņu kā pret ienaidnieku. (Salamana Pamācības 14:20.) Arī mūsdienās daudzi no tiem, kas pamet ticību, nonāk pie secinājuma, ka šīs pasaules kārdinājumi un uzskati nav nekas vairāk par ”tukšu maldināšanu”. (Kolosiešiem 2:8.) ”Es pieredzēju daudz ciešanu un sirdssāpju, dzīvojot bez Jehovas vadības,” stāsta kāda jauna sieviete, kas uz kādu laiku bija pametusi Dieva organizāciju. ”Es mēģināju pielāgoties pasaulei, bet, tāpēc ka es patiesībā nebiju tāda kā citi, viņi mani atstūma. Es jutos kā apmaldījies bērns, kam nepieciešama tēva vadība. Tad es sapratu, ka man ir vajadzīgs Jehova. Manī nostiprinājās apziņa, ka es nekad vairs nevēlēšos dzīvot bez viņa.” Līdzīga apziņa radās izšķērdīgajam dēlam Jēzus stāstītajā līdzībā.

Izšķērdīgais dēls nāk pie prāta

12., 13. Kas dažiem cilvēkiem mūsdienās ir palīdzējis atjēgties? (Skatīt ielogojumu.)

¹² ”Tad viņš, pie atziņas nācis, sacīja: Cik algādžu nav manam tēvam, kuŗiem maizes papilnam, kamēr es te mirstu badā. Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu: Tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu; pieņem mani par vienu no saviem algādžiem! Un viņš cēlās un gāja pie sava tēva.” (Lūkas 15:17—20.)

¹³ Izšķērdīgais dēls atjēdzās. Kādu laiku viņš bija dzinies pēc baudām un dzīvojis it kā nereālā pasaulē. Pēkšņi viņš sāka apzināties savu patieso garīgo stāvokli. Lai gan šis jauneklis bija paklupis, viņa situācija nebija bezcerīga. Viņā bija saglabājies kaut kas labs. (Salamana Pamācības 24:16; salīdzināt 2. Laiku 19:2, 3.) Ko var teikt par tiem, kas mūsdienās aiziet no Dieva ganāmpulka? Vai būtu saprātīgi uzskatīt, ka šo cilvēku stāvoklis ir bezcerīgs, ka viņu dumpīgā rīcība noteikti liecina par grēku pret Dieva svēto garu? (Mateja 12:31, 32.) Nē, tādus secinājumus mēs nevaram izdarīt. Ir tādi pārkāpēji, kam viņu nepareizā rīcība nedod mieru, un daudzi no viņiem ar laiku atgūstas. ”Nekad, pat uz vienu dienu es neaizmirsu Jehovu,” stāsta kāda māsa, atcerēdamās to laiku, kad viņa nebija Dieva organizācijā. ”Es visu laiku lūdzu, lai kaut kādā veidā kādu dienu viņš mani pieņemtu atpakaļ patiesībā.” (Psalms 119:176.)

14. Ko nolēma darīt izšķērdīgais dēls, un kas viņa rīcībā liecināja par pazemību?

¹⁴ Bet ko lai dara cilvēki, kas ir aizgājuši pa nepareizu ceļu? Jēzus stāstītajā līdzībā izšķērdīgais dēls nolēma atgriezties mājās un lūgt tēvam piedošanu. ”Pieņem mani par vienu no saviem algādžiem” — tā dēls bija apņēmies teikt savam tēvam. Algādži tika pieņemti darbā uz laiku, un viņus varēja atlaist, par to paziņojot vienu dienu iepriekš. Algādzis bija pat zemākā stāvoklī nekā vergs, jo vergs bija kā ģimenes loceklis. Tātad izšķērdīgais dēls nemaz nedomāja lūgt, lai viņu pieņem atpakaļ kā dēlu. Viņš bija ar mieru būt viszemākajā stāvoklī, lai ar laiku varētu pierādīt uzticību savam tēvam. Bet izšķērdīgo dēlu gaidīja pārsteigums.

Sirsnīga uzņemšana

15.—17. a) Ko darīja tēvs, kad ieraudzīja savu dēlu? b) Par ko liecināja tas, ka tēvs deva savam dēlam drēbes, gredzenu un sandales? c) Par ko liecināja tas, ka tēvs sarīkoja dzīres?

¹⁵ ”Viņam vēl tālu esot, viņa tēvs to ieraudzīja un tam kļuva viņa žēl, un viņš skrēja tam pretī, krita tam ap kaklu un to skūpstīja. Bet dēls tam sacīja: Tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es neesmu vairs cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu. Bet tēvs pavēlēja saviem kalpiem: Atnesiet ātri vislabākās drēbes un apģērbiet to, mauciet viņam pirkstā gredzenu un kurpes kājās; atnesiet baŗoto teļu un nokaujiet to, lai ēdam un līksmojamies, jo šis mans dēls bija miris un nu atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts. Un viņi sāka līksmoties.” (Lūkas 15:20—24.)

¹⁶ Visi vecāki, kas mīl savus bērnus, vēlas, lai tie atgūtu zaudēto garīgumu. Nav grūti iedomāties, kā izšķērdīgā dēla tēvs katru dienu ar ilgām noraudzījās uz ceļu, cerēdams ieraudzīt savu dēlu. Bet vai tas nav viņa dēls, kas tur nāk pa ceļu! Jauneklis ir ārkārtīgi izmainījies. Un tomēr tēvs pazīst dēlu, ”viņam vēl tālu esot”. Šis skrandainais, sadrūmušais cilvēks taču ir viņa dēls! Viņam jāskrien sagaidīt savu dēlu!

¹⁷ Pieskrējis pie dēla, tēvs krīt dēlam ap kaklu un to maigi noskūpsta. Pēc tam viņš pavēl saviem kalpiem iedot dēlam drēbes, gredzenu un sandales. Dēlam netiek dots parasts apģērba gabals — tās ir ”vislabākās drēbes”, varbūt koši izšūts tērps, kādu mēdza piedāvāt augstiem viesiem. Vergi parasti nenēsāja gredzenus un sandales, tātad tēvs lika manīt, ka dēls tiek sagaidīts mājās kā pilntiesīgs ģimenes loceklis. Taču tas vēl nebija viss. Tēvs pavēlēja sarīkot dzīres par godu dēla pārnākšanai. Nav šaubu, šis vīrs nepiedeva savam dēlam ar smagu sirdi vai tāpēc, ka tas būtu jādara, ja jau reiz dēls ir atgriezies. Viņš vēlējās piedot. Viņš to darīja ar prieku.

18., 19. a) Ko mēs, lasot līdzību par izšķērdīgo dēlu, uzzinām par Jehovu? b) Kā Jehovas izturēšanās pret Jūdu un Jeruzalemi apliecina, ka viņš gaida grēcinieku atgriešanos?

¹⁸ Ko līdzība par izšķērdīgo dēlu mums ir iemācījusi par Dievu, kuru mēs pielūdzam? Pirmkārt, to, ka Jehova ir ”apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā”. (2. Mozus 34:6.) Žēlsirdība tiešām ir viena no būtiskākajām Dieva īpašībām. Viņš izjūt žēlsirdību pret tiem, kam tā ir vajadzīga. Otrkārt, Jēzus stāstītā līdzība palīdz mums saprast, ka Jehova ’piedod labprāt’. (Psalms 86:5.) Viņš meklē grēcīga cilvēka sirdī jebkādas izmaiņas, kas ļautu pret šo cilvēku izturēties ar žēlsirdību. (2. Laiku 12:12; 16:9.)

¹⁹ Padomāsim par Dieva izturēšanos pret Izraēlu. Jehovas iedvesmots, pravietis Jeremija teica, ka Jūda un Jeruzaleme ir slimas ”no kāju pēdām līdz pakausim”. Tomēr Jeremija teica arī šādus vārdus: ”Tas Kungs gaida, lai jums parādītu žēlastību, tādēļ Viņš pošas, lai jums būtu žēlīgs.” (Jesajas 1:5, 6; 30:18; 55:7; Ecēhiēla 33:11.) Gluži kā tēvs Jēzus stāstītajā līdzībā, Jehova it kā vēro ceļu. Viņš gaida, ka tie, kas ir aizgājuši no viņa mājām, atgriezīsies. Vai tā nav attieksme, ko mēs varētu gaidīt no mīloša tēva? (Psalms 103:13.)

20., 21. a) Ko darīt daudziem palīdz Dieva žēlsirdība? b) Par ko tiks runāts nākamajā rakstā?

²⁰ Katru gadu daudziem cilvēkiem Jehovas žēlsirdība palīdz atgūties un atgriezties tīrajā pielūgsmē. Viņiem tuvie cilvēki ļoti priecājas par šādām izmaiņām. Atcerēsimies tēvu, kas tika minēts raksta sākumā. Viņa meita atguva labu garīgo stāvokli un tagad ir pilnas slodzes kalpotāja. ”Es esmu tik laimīgs, cik laimīgs vien var būt cilvēks šajā vecajā sistēmā,” viņš saka. ”Sarūgtinājuma asaru vietā tagad ir prieka asaras.” Arī Jehova, bez šaubām, ir priecīgs. (Salamana Pamācības 27:11.)

²¹ Taču, lasot līdzību par izšķērdīgo dēlu, mēs uzzinām vēl kaut ko. Jēzus turpināja stāstu, lai norādītu, kāds pretstats Jehovas žēlsirdībai ir striktā, nepiekāpīgā nostāja, kas bija raksturīga rakstu mācītāju un farizeju uzskatiem. Par to, kā viņš norādīja uz šo pretstatu un kā līdzības turpinājums attiecas uz mums, tiks runāts nākamajā rakstā.

[Zemsvītras piezīmes]

Atkārtošanai

◻ Kā Jēzus uzskati par žēlsirdību atšķīrās no farizeju uzskatiem?

◻ Kas un kāpēc mūsdienās līdzinās izšķērdīgajam dēlam?

◻ Kas izšķērdīgajam dēlam lika atjēgties?

◻ Kā izpaudās tēva žēlsirdība pret dēlu?

[Papildmateriāls 11. lpp.]

KO SAKA CILVĒKI, KAS IR ATGUVUŠIES

Kas ir palīdzējis atgūties cilvēkiem, kuri ir bijuši izslēgti no kristiešu draudzes? To var saprast labāk, ieklausoties vārdos, ko saka viņi paši.

”Manā sirdī joprojām bija sapratne par to, kas ir patiesība. Kristiešu sapulču apmeklēšana un Bībeles studijas daudzu gadu garumā bija būtiski ietekmējušas manu dzīvi. Kā gan es varēju turpināt dzīvi bez Jehovas? Viņš mani nebija pametis, es biju pametusi viņu. Beigu beigās es atzinu, cik nepareizi un stūrgalvīgi es biju rīkojusies un ka pilnīgi patiesi ir bijuši Jehovas vārdi — ”ko sēsi, to pļausi”.” (K.V.)

”Mana mazulīte sāka izrunāt pirmos vārdus, un tas aizkustināja manu sirdi, jo es gribēju viņai mācīt, kas ir Jehova, kā viņu lūgt un tamlīdzīgas lietas. Es nevarēju gulēt, un reiz, vēlu vakarā, es aizbraucu uz parku un ļoti ilgi raudāju. Es raudāju un pirmo reizi pēc ilga laika lūdzu Jehovu. Es apzinājos tikai to, ka es gribu, lai Jehova atkal būtu manā dzīvē, un cerēju, ka viņš man piedos.” (Dž.H.)

”Kad sarunās tika aizskarts reliģijas temats, es mēdzu teikt, ka tad, ja man būtu jāizvēlas reliģija, kas māca patiesību, es būtu Jehovas lieciniece. Tad es parasti piebildu, ka es kādreiz pati biju lieciniece, bet nespēju dzīvot saskaņā ar tik augstām prasībām, tāpēc aizgāju no lieciniekiem. Šāda apziņa man bieži lika justies vainīgai un nelaimīgai. Beigu beigās es sev atzinos: ”Es esmu nožēlojamā stāvoklī. Man noteikti kaut kas jādara.”” (K.N.)

”Mēs ar vīru tikām izslēgti no draudzes pirms 35 gadiem. Bet 1991. gadā mēs bijām patīkami pārsteigti, kad mūs apciemoja divi draudzes vecākie un pateica, ka mums ir iespēja atgriezties pie Jehovas. Sešus mēnešus vēlāk mēs bijām ārkārtīgi priecīgi, kad tikām pieņemti atpakaļ draudzē. Manam vīram ir 79, un man — 63 gadi.” (K.E.)