Jēzus — valdnieks, ”kā izcelsme meklējama sensenajos laikos”

JŪS ir pārņēmis patīkams satraukums, jo jūs gaidāt savu radinieku, ko sen neesat redzējis. Lūk, viņš jau ir klāt! Jūs sirsnīgi sasveicināties ar radinieku un uzmanīgi noklausāties, kādā lietā tēvs viņu ir sūtījis pie jums. Laiks skrien ātri, un nemanot pienāk brīdis, kad viņam jādodas atpakaļ. Kļūst nedaudz bēdīgi, kad jāatvadās. Bet skumjas, kas radušās šķiršanās brīdī, mazinās, kad jūs saņemat ziņas par to, ka radinieks bez starpgadījumiem ir nokļuvis mājās.

Vēlāk, pārskatot gadu gaitā sakrājušos dokumentus, jūs atrodat vēstules, kurās pavisam īsi ir runāts par to, ko jūsu radinieks bija darījis, pirms viņš devās jūs apciemot. Lasot šīs vēstules, jūs uzzināt daudz interesanta par viņa pagātni un aug jūsu pateicība par viņa apciemojumu un darbu, ko viņš dara pašlaik.

”Izcelsme meklējama sensenajos laikos”

Viens no senajiem dokumentiem, kas bija pieejams ebrejiem pirmajā gadsimtā, bija Dieva pravieša Mihas grāmata, kas bija uzrakstīta apmēram septiņsimt gadu iepriekš. Mihas grāmatā ir skaidri norādīta Mesijas dzimšanas vieta. ”Tu, Betlēme Efratā, kas tu esi nolikta necilā vietā starp tūkstošām Jūdas pilsētu, no tevis nāks tas, kam jābūt par valdnieku Israēlā un kā izcelsme meklējama sensenajos laikos, mūžības pirmlaikos.” (Mihas 5:1.) Notika tieši tā, kā bija teikts, — Jēzus piedzima Jūdejas ciemā Betlēmē. Tas notika laikā, ko tagad mēs saucam par 2. gadu pirms mūsu ēras. Bet kāpēc bija teikts, ka viņa izcelsme ”meklējama sensenajos laikos”?

Jēzus bija dzīvojis jau pirms tam, kad viņš kļuva par cilvēku. Vēstulē Kolosu kristiešiem apustulis Pāvils rakstīja, ka Jēzus ir ”neredzamā Dieva attēls, visas radības pirmdzimtais”. (Kolosiešiem 1:15.)

Jehova, gudrības Avots, radīja savu pirmo Dēlu jeb ”savu radījumu pirmaju”, kā, Dieva iedvesmots, rakstīja ķēniņš Salamans. Kad Jēzus pēc dzīves uz zemes bija atgriezies debesīs, viņš pats apliecināja, ka ir ”Dieva radības sākums”. Jēzus, kas pirmscilvēka esamībā attēlots kā personificēta gudrība, paziņoja: ”Kad [Jehova] darināja debesis, es biju tur klāt.” (Salamana Pamācības 8:22, LB-26, 23, 27; Atklāsmes 3:14.)

Jau no paša sākuma Dieva Dēls saņēma vienreizēju uzdevumu — palīdzēt savam Tēvam. Jehovam tas sagādāja lielu prieku. ”Tad es.. biju viņa prieks dienu dienas,” teikts Salamana Pamācībās 8:30, ”un līksmojos viņa priekšā vienumēr.” (LB-26.)

Vēlāk Jehova aicināja savu pirmdzimto Dēlu palīdzēt cilvēka radīšanā. ”Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un mūsu līdzības,” viņš teica. (1. Mozus 1:26.) Tas bija sākums jaunām sirsnīgām jūtām. Pirms Jēzus bija kļuvis par cilvēku, viņš teica, ka viņa prieks bija ”pie cilvēku bērniem”. (Salamana Pamācības 8:31.) Apustulis Jānis sava evaņģēlija sākumā norādīja uz Jēzus pirmscilvēka esamību un nozīmi radīšanā: ”Caur viņu viss ir radies, un bez viņa nekas nav radies, kas ir.” (Jāņa 1:3.)

Jehovas pārstāvis

Jāņa vārdi pievērš mūsu uzmanību vēl vienai privilēģijai, kas tika piešķirta Dieva Dēlam, — viņš bija tas, kurš runāja Dieva vārdā. Jau no paša sākuma viņš bija Dieva Vārds. Kad Jehova sarunājās ar Ādamu un vēlāk uzrunāja Ādamu un Ievu kopā, viņš acīmredzot to darīja ar Vārda starpniecību. Kurš gan būtu varējis nodot cilvēkiem Dieva norādījumus labāk nekā persona, kam bija sirsnīgas jūtas pret viņiem! (Jāņa 1:1, 2.)

Vārdam noteikti bija ļoti sāpīgi noraudzīties, kā Ieva un pēc tam arī Ādams kļuva nepaklausīgi savam Radītājam. Vārds noteikti ļoti vēlējās vērst par labu tās nelaimes, kādas pirmo cilvēku nepaklausības dēļ bija jāpieredz viņu pēcnācējiem. (1. Mozus 2:15—17; 3:6, 8; Romiešiem 5:12.) Uzrunādams Sātanu, kas bija mudinājis Ievu uz sacelšanos, Jehova paziņoja: ”Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu.” (1. Mozus 3:15.) Tā kā Vārds bija redzējis, kas notika Ēdenē, viņš apzinājās, ka pret viņu, sievas ”dzimuma” galveno daļu, tiks vērsts spēcīgs naids. Viņš zināja, ka Sātans ir slepkava. (Jāņa 8:44.)

Kad vēlāk Sātans apšaubīja uzticamā Dieva kalpa Ījaba nevainojamību, Vārds droši vien ar sašutumu noklausījās melīgajos apvainojumos, ko Sātans izteica par viņa Tēvu. (Ījaba 1:6—10; 2:1—4.) Kad par Vārdu ir runāts kā par virseņģeli, viņš tiek saukts par Mihaēlu — šis vārds nozīmē ’Kas līdzinās Dievam?’ un norāda uz to, ka viņš aizstāv Jehovu pret ikvienu, kas uzdrošinās tīkot pēc Dieva augstākās varas. (Daniēla 12:1; Atklāsmes 12:7—10.)

Vērojot notikumus Izraēla dzīvē, Vārds redzēja, kā Sātans cenšas novērst cilvēkus no tīrās pielūgsmes. Kad izraēlieši bija izgājuši no Ēģiptes, Dievs ar Mozus starpniecību viņiem teica: ”Redzi, Es sūtīšu eņģeli tavā priekšā, kas tevi ceļā pasargās, lai novestu tevi uz vietu, kādu Es tev esmu sataisījis. Sargies viņa priekšā, klausi tā balsij un nesacelies pret viņu, jo viņš tavus pārkāpumus piedos, jo mans vārds mājo viņā.” (2. Mozus 23:20, 21.) Kas bija minētais eņģelis? Droši vien tas bija Jēzus pirmscilvēka esamībā.

Uzticība un pakļāvība

Mozus nomira 1473. gadā p.m.ē. un tika apglabāts ”ielejā, Moāba zemē pretī Bet-Peoram”. (5. Mozus 34:5, 6.) Acīmredzot Sātans gribēja izmantot Mozus mirstīgās atliekas, lai veicinātu elku pielūgsmi. Kaut gan Mihaēls bija pret šādu rīcību, viņš tomēr paklausīgi atstāja situāciju sava Tēva, Jehovas, ziņā. Mihaēls ”neiedrošinājās par viņu [Sātanu] izteikt zaimu spriedumu, bet tikai sacīja: ”Tas Kungs lai tevi soda!”” (Jūdas 9.)

Pēc tam Izraēls sāka iekarot apsolīto Kanaāna zemi. Netālu no Jērikas Jozua saņēma apliecinājumu, ka Vārds joprojām vada tautu. Jozua satika kādu vīru, kam rokā bija zobens. Jozua piegāja pie svešinieka un pajautāja: ”Vai tu esi mūsu cilvēks, vai esi mūsu pretinieks?” Var iedomāties, cik pārsteigts bija Jozua, kad svešinieks pateica, kas viņš ir: ”Es esmu tagad nācis kā tā Kunga kaŗaspēka virsnieks.” Nav nekāds brīnums, ka Jozua metās ar seju pie zemes, lai pagodinātu vareno Jehovas pārstāvi, kas, bez šaubām, bija Jēzus savā pirmscilvēka esamībā — tas pats, kam vēlāk bija jākļūst par ’svaidīto valdnieku’. (Jozuas 5:13—15; Daniēla 9:25.)

Vēl viena sadursme ar Sātanu notika Dieva pravieša Daniēla dzīves laikā. Šajā reizē Mihaēls palīdzēja kādam citam eņģelim, ko persiešu dēmons bija kavējis trīs nedēļas. Eņģelis teica: ”Beidzot Mihaēls, viens no galveniem sargeņģeļu priekšniekiem, man nāca palīgā, un man izdevās atstāt Mihaēlu vienu pašu pie persiešu ķēniņu sargeņģeļa.” (Daniēla 10:13, 21.)

Pirmscilvēka un cilvēka godība

Tajā gadā, kad nomira ķēniņš Usija (778. g. p.m.ē.), Dieva pravietis Jesaja parādībā redzēja Jehovu sēžam varenā tronī. ”Ko Es lai sūtu? Kas būs mūsu vēstnesis?” jautāja Jehova. Jesaja piedāvājās kļūt par vēstnesi, bet Jehova viņu brīdināja, ka izraēlieši būs vienaldzīgi pret viņa paziņojumiem. Apustulis Jānis neticīgos jūdus, kas dzīvoja pirmajā gadsimtā, salīdzināja ar cilvēkiem Jesajas dienās un piebilda: ”To Jesaja ir sacījis tāpēc, ka tas skatīja viņa godību.” Kā godību Jesaja bija redzējis? Viņš debesu galmā bija redzējis Jehovu kopā ar Jēzu pirmscilvēka esamībā. (Jesajas 6:1, 8—10; Jāņa 12:37—41.)

Dažus gadsimtus vēlāk Jēzus saņēma visnopietnāko uzdevumu, kāds viņam jebkad bija uzticēts. Jehova pārcēla sava mīļotā Dēla dzīvības spēku no debesīm Marijas klēpī. Pēc deviņiem mēnešiem viņai piedzima puisēns Jēzus. (Lūkas 2:1—7, 21.) Kā teica apustulis Pāvils, ”kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja savu Dēlu, dzimušu no sievas”. (Galatiešiem 4:4.) To pašu apliecināja arī apustulis Jānis: ”Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām viņa godību, tādu godību, kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības.” (Jāņa 1:14.)

Mesijas ierašanās

Vēlākais 12 gadu vecumā Jēzus jau bija sapratis, ka viņam ir jādarbojas sava debesu Tēva uzdevumā. (Lūkas 2:48, 49.) Vēl pēc 18 gadiem Jēzus atnāca pie Jāņa Kristītāja un tika kristīts Jordānā. Kad Jēzus lūdza Dievu, debesis atvērās un pār viņu nolaidās svētais gars. Var iedomāties, cik daudz atmiņu atausa Jēzus prātā, kad viņš sāka atcerēties neskaitāmos gadu tūkstošus, ko bija pavadījis kopā ar savu Tēvu, būdams Tēva palīgs, pārstāvis, Dieva karaspēka virsnieks un virseņģelis Mihaēls. Tad notika vēl kaut kas saviļņojošs — Jēzus izdzirdēja sava Tēva balsi, kad tas teica Jānim Kristītājam: ”Šis ir mans mīļais dēls, uz ko man labs prāts.” (Mateja 3:16, 17; Lūkas 3:21, 22.)

Jānis Kristītājs, protams, nešaubījās par to, ka Jēzus bija dzīvojis jau iepriekš. Reiz, kad Jānis redzēja Jēzu nākam, viņš paziņoja: ”Redzi, Dieva jērs, kas nes pasaules grēku.” Viņš vēl piebilda: ”Šis ir tas, par ko esmu sacījis: Pēc manis nāk vīrs, kas mani pārspējis, tāpēc ka viņš bija pirmāk nekā es.” (Jāņa 1:15, 29, 30.) Arī apustulis Jānis zināja, ka Jēzus bija dzīvojis jau iepriekš, pirms piedzima par cilvēku. ”Kas nāk no augšienes, tas ir pār visiem,” viņš rakstīja. ”Kas nāk no debesīm, tas ir pār visiem. Ko viņš skatījis un dzirdējis, par to viņš dod liecību.” (Jāņa 3:31, 32.)

Ap 61. gadu apustulis Pāvils mudināja ebreju kristiešus visā pilnībā novērtēt to, cik svarīga ir Mesijas nākšana uz zemi un viņa darbs Augstā priestera amatā. Pievērsdams uzmanību Jēzum kā Dieva pārstāvim, Pāvils rakstīja: ”Dievs.. šinīs pēdīgajās dienās uz mums ir runājis caur dēlu.., caur ko viņš arī pasauli radījis.” Vienalga, vai šeit tiek runāts par Jēzus palīdzību radīšanas darbos vai viņa līdzdarbību Dieva pasākumos cilvēku samierināšanai ar Radītāju, Pāvila vārdi vēlreiz apstiprina faktu, ka Jēzus dzīvoja pirms tam, kad bija piedzimis par cilvēku. (Ebrejiem 1:1—6; 2:9.)

Lojalitāte kopš ’senseniem laikiem’

Kristiešiem, kas pirmajā gadsimtā dzīvoja Filipos, Pāvils izteica šādu pamudinājumu: ”Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū, kas Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam [”nepievērsa nekādu uzmanību sagrābšanai, proti, ka viņam būtu jābūt vienlīdzīgam ar Dievu”, NW], bet sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; un cilvēka kārtā būdams, viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdzi nāvei, līdz pat krusta nāvei!” (Filipiešiem 2:5—8.) Jehova ar mīlestību atcerējās Jēzus lojalitāti — piecēla viņu no mirušajiem un uzņēma viņu atpakaļ debesīs. Jēzus saglabāja savu nevainojamību neskaitāmu gadu tūkstošu garumā, tā rādīdams izcilu priekšzīmi mums visiem. (1. Pētera 2:21.)

Vai tas nav lieliski, ka Bībele mums dod ieskatu tajā, ko Jēzus darīja, pirms viņš bija piedzimis par cilvēku? Šādas zināšanas, bez šaubām, stiprina mūsu apņēmību sekot viņa priekšzīmei un kalpot tikpat lojāli — jo sevišķi tagad, kad viņš valda kā Dieva mesiāniskās Valstības Ķēniņš. Lai slavēts ”Miera lielskungs” Kristus Jēzus, mūsu Valdnieks, ”kā izcelsme meklējama sensenajos laikos”! (Jesajas 9:5; Mihas 5:1.)

[Papildmateriāls 24. lpp.]

Pirmscilvēka esamības apliecinājumi

Paša Jēzus teiktie vārdi, kas šeit citēti, ir skaidrs apliecinājums, ka viņš bija dzīvojis jau pirms tam, kad piedzima par cilvēku.

◻ ”Neviens nav uzkāpis debesīs, kā vienīgi tas, kas no debesīm nācis, Cilvēka Dēls.” (Jāņa 3:13.)

◻ ”Nevis Mozus jums ir devis maizi no debesīm, bet mans Tēvs jums dod īsto debessmaizi: jo Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un pasaulei dod dzīvību. Jo es esmu no debesīm nācis, lai darītu nevis, ko es gribu, bet ko grib tas, kas mani sūtījis.” (Jāņa 6:32, 33, 38.)

◻ ”Maize, kas no debesīm nāk, ir tāda, ka tas, kas no viņas ēd, nemirst. Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi.” (Jāņa 6:50, 51.)

◻ ”Kā nu, kad jūs redzēsit Cilvēka Dēlu uzkāpjam, kur viņš iepriekš bijis?” (Jāņa 6:62.)

◻ ”Mana liecība ir patiesa, jo es zinu, no kurienes es esmu nācis un kurp eimu. [..] Jūs esat no zemes, es esmu no augšienes, jūs piederat šai pasaulei, es nepiederu šai pasaulei.” (Jāņa 8:14, 23.)

◻ ”Ja Dievs būtu jūsu tēvs, jūs mani mīlētu, jo es esmu izgājis un nāku no Dieva. Jo ne no sevis esmu nācis, bet viņš mani sūtījis.” (Jāņa 8:42.)

◻ ”Patiesi, patiesi, es jums saku: Pirms Ābrahāms tapa, esmu es.” (Jāņa 8:58.)

◻ ”Apskaidro tu mani, Tēvs, ar to skaidrību, kas man bija pie tevis, pirms pasaule bija. Tēvs, es gribu, lai kur es esmu, arī tie ir pie manis, ko tu man esi devis, lai viņi redzētu manu skaidrību, ko tu man esi devis, tāpēc ka tu mani esi mīlējis, pirms pasaule bija radīta.” (Jāņa 17:5, 24.)

[Attēls 23. lpp.]

Jozua tiekas ar Jehovas karaspēka virsnieku