Vai mūsu nākotne ir noteikta jau iepriekš?

KRISTIEŠI, musulmaņi, jūdaisti, hinduisti, citu reliģiju locekļi — visi piedzīvo traģiskus notikumus un izjūt bēdas.

Piemēram, 1997. gada 6. decembrī drausmīga traģēdija norisinājās Sibīrijas pilsētā Irkutskā. Milzīga transportlidmašīna AN-124 tikko bija pacēlusies gaisā, kad tai pārstāja darboties divi dzinēji. Lidmašīna ar pilnām degvielas tvertnēm nogāzās dzīvojamajā kvartālā. Liesmas apņēma vairākas daudzdzīvokļu mājas, gāja bojā vai guva ievainojumus daudz iedzīvotāju, arī nevainīgi bērni.

Tajā Sibīrijas vietā, kur notika nelaime, cilvēkiem, visticamāk, ir dažādi reliģiskie uzskati. Daudzi ir pieslējušies kristietībai, tomēr viņi varbūt domā, ka traģēdiju bija izraisījis liktenis. Gan tie, kam ir šādi uzskati, gan citi varbūt domā: ”Tā bija Dieva griba. Ja bojā gājušie nebūtu nomiruši tādā veidā, viņi būtu nomiruši kaut kā citādi, — tas bija viņu liktenis.”

Vai ietērpta vārdos vai ne, šāda domu gaita atspoguļo priekšstatu, kas sastopams daudzās pasaules reliģijās, — ticību liktenim. Daudz cilvēku tic, ka mūsu dzīve no dzimšanas līdz pat nāves dienai ir noteikta jau iepriekš.

Ticība liktenim izpaužas dažādi, tāpēc dot tai visaptverošu skaidrojumu ir grūti. Pamatā ir uzskats, ka viss notiekošais, katra darbība, katrs atgadījums, labs vai slikts, ir nenovēršams; tam ir jānotiek, jo to jau iepriekš ir nolēmis kāds augstāks spēks, ko cilvēks nevar kontrolēt. Šādu priekšstatu var sastapt astroloģijā, hinduisma un budisma mācībā par karmu, kā arī kristīgās pasaules mācībā par predestināciju. Senajā Babilonijā cilvēki ticēja, ka dievi kontrolē likteni un nākotni ar kāda dokumenta palīdzību. Kā tika uzskatīts, ikviens dievs, kura rokās bija nonākušas ”Likteņa tabulas”, varēja lemt cilvēku, valstu un pat pašu dievu likteņus.

Daudzi ticīgie domā, ka Dievs jau tad, kad cilvēks vēl nav piedzimis, izlemj visu, kas ar to notiks, nosaka, cik ilgi cilvēks dzīvos, vai tas būs vīrietis vai sieviete, bagāts vai nabags, nelaimīgs vai laimīgs. Tas viss jau pirms notikšanas esot Dieva prātā vai arī esot uzrakstīts kādā grāmatā. Tāpēc nav nekas neparasts, ja ticīgais, notiekot nelaimei, saka: ”Mektub,” — tas nozīmē ’ir rakstīts’! Doma tiek risināta šādi: tā kā Dievs visu zina jau iepriekš, viņš noteikti arī nosaka, kas viņam klausīs un kas ne. Tāpēc daudzi tic, ka jau pirms cilvēka piedzimšanas Dievs ir noteicis, vai cilvēks baudīs mūžīgu svētlaimi paradīzē vai arī saņems mūžīgu sodu.

Jums varbūt šķiet, ka tas izklausās ļoti līdzīgi mācībai par predestināciju, ko māca dažās kristīgās pasaules baznīcās. No protestantiem vispazīstamākais predestinācijas sludinātājs bija 16. gadsimtā dzīvojušais franču reformācijas darbinieks Žans Kalvins. Kalvins predestināciju skaidroja kā ”Dieva mūžīgo lēmumu, ar kuru viņš noteicis, ko viņš grib darīt ar katru cilvēku. Visi cilvēki nav radīti vienādi — daži ir iepriekš izredzēti mūžīgai dzīvei, bet citi mūžīgai pazušanai.” Tāpat Kalvins apgalvoja: ”Dievs ne tikai paredzēja pirmā cilvēka krišanu un līdz ar to viņa pēcnācēju postu, bet arī to visu iekārtoja pēc savas vēlēšanās.”

Taču reliģijās, kurās tiek mācīta predestinācija vai fatālisms, ne visi tam tic paši personīgi. Ir tādi, kas pilnīgi pareizi norāda uz faktu, ka svētajos rakstos ir minēta cilvēku gribas brīvība. Par to, vai cilvēka rīcība izriet no brīvas izvēles vai arī rīcību jau iepriekš ir noteicis Dievs, ir risinājušies karsti strīdi. Piemēram, ir izteikts šāds arguments: cilvēkam jābūt apveltītam ar izvēles un rīcības brīvību, jo Dievs, būdams taisnīgs, sauc cilvēku pie atbildības par tā rīcību. Pēc citu domām, Dievs rada cilvēku rīcību, bet cilvēks kaut kādā veidā to ”saņem” un kļūst par to atbildīgs. Bet, vispārīgi runājot, daudzi uzskata, ka ikvienu notikumu mūsu dzīvē, gan lielu, gan mazu, ir noteicis Dievs.

Kam ticat jūs? Vai Dievs jau ir nolēmis, kas jūs gaida nākotnē? Vai cilvēkiem patiešām piemīt gribas brīvība — spēja izdarīt īstu izvēli attiecībā uz savu nākotni? Cik lielā mērā mūsu likteni nosaka mūsu rīcība? Nākamajā rakstā ir mēģināts dot atbildes uz šiem jautājumiem.

[Norāde par attēla autortiesībām 3. lpp.]

SEL/Sipa Press