Vai jūs cienāt citu goda jūtas?
SADZĪTI kopā kā dzīvnieki, saspiesti cits pie cita, valdot neiedomājamai netīrībai un smakai, afrikāņi kā krava tika vesti uz Ameriku. Puse no viņiem nomira, vēl nesasnieguši galamērķi. Ģimenes locekļi tika cietsirdīgi izšķirti bez cerībām jebkad redzēties. Vergu tirgus bija viena no drausmīgākajām necilvēcībām, kāda ir izpaudusies cilvēku attieksmē citam pret citu. Kaut kas līdzīgs notika, kad varenie iekarotāji cietsirdīgi pakļāva neaizsargātos iezemiešus.
Pilnībā nerēķināties ar cilvēka goda jūtām var būt daudz nežēlīgāk nekā nodarīt viņam fiziskas sāpes. Tas satriec cilvēka garu. Un, kaut arī lielākajā daļā valstu verdzība ir atcelta, cilvēku gods — iespējams, daudz slēptākā veidā — tiek pazemots vēl aizvien.
Patiesie kristieši turpretī cenšas paklausīt Jēzus Kristus pamācībai ’mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu’. Tāpēc viņi uzdod sev jautājumu: ”Vai es cienu citu goda jūtas?” (Lūkas 10:27.)
Visaugstākā goda cienīgs
Saskaņā ar kādu vārdnīcu, gods ir morāla vērtība, cildinājums, cienījams stāvoklis. Cik labi ar šiem vārdiem var raksturot Visuma Suverēnā Valdnieka — Dieva Jehovas — stāvokli! Rakstos vairākkārt ir parādīta saistība starp Jehovu, viņa suverenitāti un godu. Mozum, Jesajam, Ecēhiēlam, Daniēlam, apustulim Jānim un citiem bija privilēģija Dieva iedvesmotā redzējumā skatīt Visaugstāko un viņa debesu galmu, un savos aprakstos viņi ikreiz atainoja bijību iedvesošu varenību un godību. (2. Mozus 24:9—11; Jesajas 6:1; Ecēhiēla 1:26—28; Daniēla 7:9; Atklāsmes 4:1—3.) Pauzdams Dievam slavu, ķēniņš Dāvids lūgšanā teica: ”Tev, ak Kungs, pieder augstība un vara, godība, slava un varenība [”gods”, LB-26]; it viss, kas ir debesīs un virs zemes, tas pieder Tev!” (1. Laiku 29:11.) Patiešām, neviens nav pelnījis lielāku godu un cieņu kā Dievs Jehova.
Radot cilvēku pēc sava tēla un līdzības, Jehova mūsos ir ielicis pienācīgu savas vērtības apziņu, pašcieņu un goda jūtas. (1. Mozus 1:26.) Tāpēc mums pret ikvienu cilvēku jāizturas ar cieņu un godu. Tā rīkojoties, mēs patiesībā parādām, ka atzīstam cilvēka goda jūtu Avotu — Dievu Jehovu. (Psalms 8:5—10.)
Goda jūtas un attiecības ģimenē
Dieva iedvesmots, apustulis Pēteris, kas bija precējies, pamācīja vīrus kristiešus izturēties pret sievām kā pret ’vājāku radījumu, godāt viņas’. (1. Pētera 3:7; Mateja 8:14.) ”Bet sieva lai jūt bijību [”dziļu cieņu”, NW] pret savu vīru,” ieteica apustulis Pāvils. (Efeziešiem 5:33.) Tātad izturēties ar godu un cieņu pret dzīvesbiedra goda jūtām ir prasība, kas izklāstīta Bībelē. Bet kā to var darīt?
Kā ūdens atdzīvina augu, tāpat arī vīra un sievas labvēlīgie vārdi un žesti, ar kuriem viņi apmainās gan cilvēkos, gan vienatnē, palīdz viņu starpā uzturēt tuvas attiecības. Turpretī skarbums, uzbrukšana ar aizskarošiem vārdiem vai nekaunīgas, sarkastiskas piezīmes, kādas bieži var dzirdēt televīzijā situāciju komēdijās, posta šīs attiecības. Ar šādu rīcību otrā var izraisīt sāpīgu nevērtības sajūtu, nomāktību un aizvainojumu; tā var radīt pat emocionālas brūces, ko sadziedēt nav viegli.
Cienīt citu goda jūtas nozīmē arī pieņemt cilvēkus tādus, kādi tie ir, necenšoties panākt, lai tie atbilstu kādiem iedomātiem ideāliem, un netaisnīgi nesalīdzinot tos ar citiem. Īpaši svarīgi tas ir vīra un sievas starpā. Ja laulātie savas domas varēs izteikt viegli un brīvi, nebaidīdamies no kritikas vai nosodījuma, viņu tuvās attiecības paliks neapdraudētas. Laulībā, kur vīrs un sieva var justies dabiski, mājas kļūst par īstu patvērumu no apkārtējās cietsirdīgās un skarbās pasaules.
Bērniem, kā teikts Rakstos, jāciena un jāklausa vecāki. Savukārt gudri un mīloši vecāki rīkojas labi, ņemdami vērā savu bērnu goda jūtas. Sirsnīga uzslava par labu uzvedību un ar pacietību veikta pamācīšana, kad tā nepieciešama, palīdz bērniem vēl pilnīgākā mērā kļūt ”paklausīgiem tam Kungam”. Turpretī nepārtraukta kritizēšana, kliegšana un bērna lamāšana par muļķi vai idiotu viņu var tikai aizkaitināt. (Efeziešiem 6:4.)
Kāds kristiešu draudzes vecākais, kas audzina trīs dēlus un trīs meitas, izsakās: ”Ja mums Ķēniņvalsts zālē bērniem bija kaut kas jāaizrāda, mēs to darījām tik klusi, cik vien iespējams. Ar vieglu piebikstīšanu vai stingru, brīdinošu skatienu parasti bija pietiekami. Ja bija nepieciešama nopietnāka pārmācība, mēs to neuzsākām turpat uz vietas, citiem bērniem klātesot, bet mājās. Tagad, kad bērni ir jau paaugušies, audzināšana izpaužas tajā, ka dodam mīlestības un gudrības pilnos padomus no Dieva Rakstiem atbilstoši viņu personiskajām vajadzībām. Ar citiem mēs cenšamies par to nerunāt, tā parādot cieņu pret katra bērna tiesībām uz personisko dzīvi un viņa goda jūtām.”
Ir ļoti svarīgi, lai ģimenes locekļi gan sarunās, gan savā rīcībā ievērotu pieklājību. Tuvajām attiecībām nebūtu jābūt par iemeslu tam, ka tiek aizmirsti tādi vārdi kā ”lūdzu”, ”paldies”, ”atvaino” un ”piedod”. Pieklājība ir ārkārtīgi nepieciešama, lai saglabātu savas un cienītu citu cilvēku goda jūtas.
Kristiešu draudzē
”Nāciet šurp pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, es jūs gribu atvieglināt,” teica Jēzus. (Mateja 11:28.) Apspiesti un nomākti cilvēki un pat mazi bērni ļoti tiecās pie Jēzus. Augstprātīgie un paštaisnie tā laika garīdznieki un vadītāji nicināja viņus, bet Jēzū viņi atrada cilvēku, kas izturējās pret viņiem ar pelnītu cieņu.
Mēs saviem ticības biedriem gribam būt tāds pats atspirdzinājuma avots, kāds bija Jēzus. Tas nozīmē meklēt iespējas ar savu runu un rīcību viņus uzmundrināt. Nekad neskoposimies ar laipniem un labvēlīgiem vārdiem mūsu sarunās. (Romiešiem 1:11, 12; 1. Tesaloniķiešiem 5:11.) Ja iepriekš pārdomāsim, ko teikt un kā to darīt, mēs parādīsim, ka mums rūp citu jūtas. (Kolosiešiem 4:6.) Tāpat ar pienācīgu apģērbu un uzvedību kristiešu sapulcēs mēs varam parādīt dziļu cieņu pret Dieva augsto stāvokli, viņa pielūgsmi un ticības biedru goda jūtām.
Jēzus ņēma vērā cilvēku goda jūtas pat tad, kad sniedza viņiem palīdzību. Viņš nekad nepaaugstināja sevi uz citu rēķina un nevienu nepazemoja. Kad pie Jēzus pienāca kāds ar spitālību slims cilvēks un lūdza pēc izdziedināšanas, Jēzus nenovērsās no viņa kā no nešķīsta un nevērtīga un arī neizmantoja šo gadījumu, lai pievērstu sev apkārtējo uzmanību. Nē, kad spitālīgais lūdza Jēzu: ”Kungs, ja tu gribi, tu mani vari šķīstīt,” — Jēzus parādīja cieņu spitālīgajam cilvēkam, teikdams: ”Es gribu.” (Lūkas 5:12, 13.) Tāpēc ir ļoti labi, ja mēs ne tikai palīdzam tiem, kam tas nepieciešams, bet arī apliecinām, ka viņi ir vajadzīgi un mīlēti, nevis citiem par nastu. Biklus, nomāktus un fiziski nespējīgus cilvēkus pasaulē parasti neievēro, no šādiem cilvēkiem vairās un tos pazemo. Bet kristīgo brāļu un māsu vidū viņiem jāatrod īsti biedri, kas viņus pieņem. Tāpēc ikvienam no mums jāveicina brālības gars.
Kaut arī Jēzus mācekļi reizēm kļūdījās un viņiem bija tik dažādas personības, Jēzus viņus mīlēja kā ’savējos’ un parādīja viņiem ”savu mīlestību līdz galam”. (Jāņa 13:1.) Viņš redzēja mācekļu tīro sirdi un pilnīgo padevību viņa Tēvam. Tāpēc nekad nepiedēvēsim saviem ticības biedriem sliktus motīvus tikai tāpēc, ka viņu rīcības veids varbūt atšķiras no mūsējā vai, iespējams, viņu paradumi vai personība mūs kaitina. Cieņa pret mūsu brāļu goda jūtām mūs pamudinās mīlēt un pieņemt viņus tādus, kādi viņi ir, un būt pilniem paļāvības, ka viņi tāpat mīl Jehovu un kalpo Dievam no tīras sirds. (1. Pētera 4:8—10.)
Īpaši kristiešu vecākajiem jāuzmanās, lai viņi neradītu liekas raizes tiem, par kuriem viņiem ir uzticēts rūpēties. (1. Pētera 5:2, 3.) Būtu labi, ja, tiekoties ar draudzes locekli, kas ir sagrēkojis, vecākie savā runā paustu laipnību un taktiskumu un izvairītos bez vajadzības uzdot mulsinošus jautājumus. (Galatiešiem 6:1.) Pat gadījumos, kad draudzes loceklim nepieciešams stingrs aizrādījums vai pārmācība, viņiem būtu jāsaglabā pienācīga cieņa pret šī cilvēka goda jūtām un pašcieņu. (1. Timotejam 5:1, 2.)
Saglabāt savu godu
Tā kā esam radīti pēc Dieva tēla un līdzības, mums savu iespēju robežās jāatspoguļo Dieva izcilās īpašības — arī gods — savā ikdienas dzīvē. (1. Mozus 1:26.) Tāpat arī no pavēles: ”Tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu,” — skaidri var redzēt, ka mums ir nepieciešama sava daļa goda jūtu un pašcieņas. (Mateja 22:39.) Tātad, ja vēlamies, lai citi mūs cienītu un domātu par mūsu goda jūtām, mums jāparāda, ka to pelnām.
Lai saglabātu pašcieņu un godu, ļoti būtiski ir saglabāt tīru sirdsapziņu. Netīra sirdsapziņa un vainas apziņa rada nevērtīguma sajūtu, sarūgtinājumu un nomāktību. Tāpēc, ja kāds ir izdarījis nopietnu pārkāpumu, viņam būtu nekavējoties jārīkojas, nožēlojot izdarīto un griežoties pie draudzes vecākajiem pēc garīgas palīdzības, lai ”tas Kungs liktu nākt atspirgšanas laikiem”. Šī atspirgšana sevī ietver arī to, ka cilvēks atgūst godu un pašcieņu. (Apustuļu darbi 3:19, 20.)
Tomēr vislabāk ir censties visiem spēkiem sargāt savu sirdsapziņu, kas mācīta saskaņā ar Bībeli, un neļaut nekam to aptraipīt vai pavājināt. Ja būsim savaldīgi visā, kas attiecas uz mūsu ikdienu, — ēšanā, dzeršanā, darījumos, izklaidē, attiecībās ar pretējā dzimuma pārstāvjiem —, tas mums palīdzēs saglabāt tīru sirdsapziņu un atainot Dieva slavu un godu mūsu dzīvē. (1. Korintiešiem 10:31.)
Bet kā rīkoties, ja vainas sajūta par izdarītajām kļūdām negrib un negrib atkāpties? Vai varbūt vēl aizvien sāp atmiņas par pārciestu nežēlīgu izturēšanos? Tas var sagraut mūsu pašcieņu un radīt dziļu nomāktību. Cik mierinoši ir ķēniņa Dāvida vārdi no 34. psalma, 19. panta: ”Tas Kungs ir tuvu tiem, kam salauztas sirdis, un palīdz tiem, kam satriekts un noskumis prāts.”! Jehova ir gatavs atbalstīt savus kalpotājus, kad viņi cīnās ar nomāktību un nevērtīguma sajūtu, un viņš labprāt vēlas to darīt. Ja vērsīsimies pie viņa ar lūgšanām, kā arī griezīsimies pēc palīdzības pie garīgi labi sagatavotiem kristiešiem no kristīgu vecāku, draudzes vecāko un citu garīgi nobriedušu draudzes locekļu vidus, mēs spēsim atjaunot savu pašcieņu un godu. (Jēkaba 5:13—15.)
Taču mums jābūt piesardzīgiem, lai nepārkāptu robežu starp savu godu un iedomību. Rakstos ir dots padoms ’nedomāt par sevi augstāk, nekā pienākas domāt, bet domāt saprātīgi saskaņā ar to ticības mēru, kādu katram Dievs piešķīris’. (Romiešiem 12:3, JD.) Attīstīt pašcieņu ir pareizi, bet mēs nevēlamies pārspīlēt savu vērtību vai jaukt cilvēciskā goda saglabāšanu ar savtīgiem un pārspīlētiem centieniem saglabāt prestižu citu acīs.
Tātad no kristiešiem tiek prasīts, lai viņi cienītu citu goda jūtas. Ikviens no mūsu ģimenes locekļiem un ticības biedriem ir vērtīgs un pelna mūsu cieņu, godu un atzinību. Jehova mūs katru ir apveltījis ar zināmu pašcieņu un godu, tāpēc novērtēsim to un centīsimies to saglabāt. Bet vispirmām kārtām mums jāpauž īpaši dziļa cieņa pret mūsu debesu Tēva, Dieva Jehovas, visaugsto stāvokli un varenību.
[Attēls 31. lpp.]
Bērni var parādīt cieņu fiziski nespējīgiem cilvēkiem