Jēzus pēdējās dienas uz zemes

PĒC jūdu kalendāra ir mūsu ēras 33. gada septītais nīsans. Iztēlojieties, ka vērojat notikumus, kas norisinās Romas provincē, Jūdejā. Atstājis Jēriku ar tās koku sulīgo zaļumu, Jēzus Kristus ar saviem mācekļiem lēni dodas kalnup pa putekļainu, līkumotu ceļu. Kopā ar viņiem uz Jeruzalemi ceļo arī daudz citu cilvēku, lai atzīmētu ikgadējos Pasā svētkus. Tomēr Kristus mācekļi īpaši nedomā par nogurdinošo kāpienu; viņu prātus nodarbina svarīgākas domas.

Jūdi ar ilgām ir gaidījuši Mesiju, kas viņus atbrīvotu no romiešu jūga. Daudzi tic, ka Jēzus no Nācaretes ir šis ilgotais Glābējs. Trīsarpus gadus viņš ir runājis par Dieva Valstību. Dziedinājis slimos un paēdinājis izsalkušos. Jā, viņš ir sniedzis cilvēkiem mierinājumu. Bet reliģiskie vadītāji, kurus Jēzus ir nesaudzīgi atmaskojis, par viņa rīcību ir saniknoti un ir cieši nolēmuši viņu nogalināt. Taču Jēzus mierīgi iet pa saules izkveldēto ceļu, un mācekļi viņam seko. (Marka 10:32.)

Kad saule viņiem priekšā nolaižas aiz Eļļas kalna, Jēzus un viņa ceļabiedri sasniedz Betāniju, kur pārlaidīs nākamās sešas naktis. Šajā ciemā viņus laipni sagaida tuvi draugi — Lācars, Marija un Marta. Vakars ar savu dzestrumu sniedz atelpu pēc karstumā veiktā ceļa un iezīmē sabata dienas — 8. nīsana — sākumu. (Jāņa 12:1, 2.)

9. nīsans

Sabats ir garām, un Jeruzalemē valda liela rosība. Tūkstošiem cilvēku jau ir saplūduši pilsētā, lai svinētu Pasā svētkus. Taču — vai dzirdat? — kņada ir skaļāka nekā citus gadus šajā laikā. Tur lielā steigā uz pilsētas vārtiem pa šaurajām ieliņām dodas veseli pūļi ziņkārīgu ļaužu. Kad viņi izlaužas cauri stāvgrūdām pilnajiem vārtiem, acīm paveras patiešām neparasts skats. Daudz cilvēku ar gavilēm nāk pa Eļļas kalna nogāzi lejā no Betfagas. (Lūkas 19:37.) Ko tas viss nozīmē?

Palūk! Jēzus no Nācaretes jāj uz jauna ēzeļa. Vieni izklāj uz ceļa viņa priekšā savas drēbes. Citi māj ar tikko nogrieztiem palmu zariem un priecīgi sauc: ”Slavēts, kas nāk Dieva Kunga vārdā, Israēla ķēniņš!” (Jāņa 12:12—15.)

Pūlim tuvojoties Jeruzalemei, Jēzus uzlūko pilsētu un viņa sirds žēlumā sažņaudzas. Viņš sāk raudāt, un mēs dzirdam viņu pravietojam, ka šī pilsēta tiks iznīcināta. Kad pēc neilga laika Jēzus ierodas templī, viņš māca ļaudis un dziedina pie viņa atnākušos aklos un klibos cilvēkus. (Mateja 21:14; Lūkas 19:41—44, 47.)

Augstajiem priesteriem un rakstu mācītājiem notiekošais nepaslīd garām nepamanīts. Cik ļoti viņus sadusmo Jēzus paveiktie brīnumi un pūļa gavilēšana! Nespēdami apspiest sašutumu, farizeji pieprasa: ”Mācītāj, apsauc savus mācekļus!” ”Es jums saku,” Jēzus atbild, ”ja šie klusēs, tad akmeņi brēks.” Jēzus vēl brīdi pavēro tirgošanos, kas norisinās templī, un tad aiziet. (Lūkas 19:39, 40; Mateja 21:15, 16; Marka 11:11.)

10. nīsans

Jēzus ierodas templī pašā rīta agrumā. Vakar viņu bija sadusmojis tas, ka viņa Tēva, Dieva Jehovas, pielūgsme tiek padarīta par peļņas avotu. Tāpēc Jēzus ar lielu dedzību sāk dzīt laukā no tempļa visus, kas pērk un pārdod. Pēc tam viņš apgāž alkatīgo naudas mijēju galdus un baložu pārdevēju solus. ”Ir rakstīts: Manam namam jābūt lūgšanas namam; bet jūs to padarāt par slepkavu bedri,” Jēzus izsaucas. (Mateja 21:12, 13.)

Augstie priesteri, rakstu mācītāji un tautas vadoņi nevar ciest Jēzus darbus un sludināšanu. Cik ļoti viņi vēlas Jēzu nogalināt! Bet viņus kavē tauta, ko ir pārsteigusi Jēzus mācība un kas ’viņam ir pieķērusies un klausa viņu’. (Lūkas 19:47, 48.) Kad diena jau sliecas uz vakarpusi, Jēzus un viņa biedri dodas patīkamajā atceļā uz Betāniju un pārlaiž tur mierīgu nakti.

11. nīsans

Vēl ir pavisam agrs, bet Jēzus un viņa mācekļi jau mēro ceļu pāri Eļļas kalnam uz Jeruzalemi. Kad Jēzus ienāk templī, augstie priesteri un tautas vecaji ir noskaņojušies asai vārdu maiņai. Viņi nepavisam nav aizmirsuši Jēzus izturēšanos pret naudas mijējiem un tirgotājiem templī. Šie ienaidnieki nikni noprasa: ”Kādā varā tu to dari? Un kas tev deva tādu varu?” ”Es arī gribu jums jautāt vienu lietu,” savukārt saka Jēzus. ”Ja jūs man to teiksit, tad es arī jums sacīšu, kādā varā es to daru: No kurienes bija Jāņa kristība? Vai no debesīm vai no cilvēkiem?” Sanākuši kopā, Jēzus pretinieki spriež: ”Ja mēs teiksim: no debesīm, tad viņš mums sacīs: kāpēc tad jūs viņam neticējāt? Bet ja mēs sakām: no cilvēkiem, tad mums jābīstas no ļaudīm; jo visi tur viņu par pravieti.” Iedzīti strupceļā, viņi nevarīgi atbild: ”Mēs nezinām.” ”Tad arī es jums nesaku, kādā varā es to daru,” Jēzus mierīgi atsaka. (Mateja 21:23—27.)

Bet nu Jēzus ienaidnieki cenšas panākt, lai Jēzus izteiktu kādu apgalvojumu, kura dēļ viņi to varētu apcietināt. ”Vai ir atļauts ķeizaram dot nodevas, vai ne?” viņi vaicā. ”Parādait man nodevu naudu,” īsi nosaka Jēzus. Pēc tam viņš jautā: ”Kā attēls šis un uzraksts?” ”Ķeizara,” viņi atbild. Pārsteigdams vaicātājus, Jēzus, visiem klātesošajiem dzirdot, saka: ”Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” (Mateja 22:15—22.)

Apklusinājis savus ienaidniekus ar šiem neapgāžamajiem argumentiem, Jēzus pārņem iniciatīvu un vēršas pie ļaudīm un saviem mācekļiem. Ieklausieties, cik bezbailīgi viņš atmasko rakstu mācītājus un farizejus! ”Pēc viņu darbiem nedarait,” Jēzus pamāca. ”Jo tie gan māca, bet paši to nedara.” Jēzus šiem cilvēkiem drosmīgi izsaka vairākus nosodījumus, nosaukdams viņus par akliem ceļa rādītājiem un liekuļiem. ”Jūs čūsku un odžu dzimums, kā jūs izbēgsit no elles sodības?” (Mateja 23:1—33.)

Taču šīs nesaudzīgās apsūdzības neliecina, ka Jēzus neredz to labo, kas ir citos cilvēkos. Kādu laiku vēlāk viņš vēro, kā cilvēki met naudu tempļa ziedojumu lādēs. Cik aizkustinoši ir redzēt, kā nabadzīga atraitne iemet visu naudu, kas viņai ir, — divas sīkas monētas, kurām ir pavisam maza vērtība! Ar siltu atzinību Jēzus atzīmē, ka patiesībā viņa ir ziedojusi daudz vairāk nekā visi, kas bija bagātīgi ziedojuši ”no savas pārpilnības”. Jēzus ir līdzjūtīgs, tāpēc neatkarīgi no tā, cik cilvēks spēj darīt, Jēzus to no sirds novērtē. (Lūkas 21:1—4.)

Klāt ir brīdis, kad Jēzus pēdējo reizi iet prom no tempļa. Daži no viņa mācekļiem izsakās par tempļa krāšņumu, jo tas ir ”greznots skaistiem akmeņiem un ziedotām dāvanām”. Mācekļiem par izbrīnu, Jēzus atbild: ”Nāks dienas, kad no tā, ko jūs te redzat, ne akmens uz akmens nepaliks, ko nenopostīs.” (Lūkas 21:5, 6.) Sekodami Jēzum cauri ļaužu pilnajai pilsētai, viņi prāto, ko šie vārdi īsti nozīmē.

Paiet vēl kāds laiks, un Jēzus ar saviem apustuļiem ir apsēdušies uz Eļļas kalna un ar patiku nododas apkārt valdošajam mieram un klusumam. Noraudzīdamies skaistajā skatā, kas paveras uz Jeruzalemi un tās templi, Pēteris, Jēkabs, Jānis un Andrejs lūdz, lai Jēzus izskaidro savu pārsteidzošo paredzējumu. ”Saki mums, kad šīs lietas notiks, un kāda būs tavas atnākšanas [”klātbūtnes”, NW] un pastara laika zīme?” (Mateja 24:3; Marka 13:3, 4.)

Atbildot Prasmīgais Skolotājs izsaka patiešām ievērojamu pravietojumu. Viņš norāda, ka gaidāmi lieli kari, zemestrīces, pārtikas trūkums un sērgas. Tāpat Jēzus pravieto, ka labā vēsts par Valstību tiks sludināta pa visu zemi. ”Tad būs tādas lielas bēdas,” viņš brīdina, ”kādas nav bijušas no pasaules iesākuma līdz šim laikam un kādas arī vairs nebūs.” (Mateja 24:7, 14, 21; Lūkas 21:10, 11.)

Ar neatslābstošu uzmanību četri apustuļi klausās, kad Jēzus iztirzā vēl citus ’viņa klātbūtnes zīmes’ aspektus. Viņš uzsver nepieciešamību ’būt modriem’. Kāpēc? Tāpēc, ka ”jūs nezināt, kuŗā stundā jūsu Kungs nāk”, viņš saka. (Mateja 24:42; Marka 13:33, 35, 37.)

Jēzum un viņa apustuļiem šī ir bijusi neaizmirstama diena. Patiesībā tā ir pēdējā, ko Jēzus pavada publiskajā kalpošanā, pirms viņš tiek arestēts, tiesāts un sodīts ar nāvi. Drīz jau būs vēls, tāpēc viņi dodas īsajā atpakaļceļā pāri kalnam uz Betāniju.

12. un 13. nīsans

12. nīsans ir klusa diena, ko Jēzus pavada kopā ar saviem mācekļiem. Jēzus zina, ka reliģiskie vadītāji neatlaidīgi vēlas viņu nogalināt, un negrib, ka tie nākamajā vakarā viņam traucētu atzīmēt Pasā svētkus. (Marka 14:1, 2.) Nākamajā dienā, 13. nīsanā, cilvēki steidz darīt pēdējos darbus pirms Pasā svētkiem. Tūlīt pēc pusdienas Jēzus sūta Pēteri un Jāni sagatavot visu nepieciešamo svētkiem kāda Jeruzalemes nama augšistabā. (Marka 14:12—16; Lūkas 22:8.) Īsi pirms saulrieta tur ierodas arī Jēzus un atlikušie desmit apustuļi, lai pēdējo reizi svinētu Pasā svētkus.

14. nīsans, pēc saules rieta

Virs Eļļas kalna uzlec pilns mēness un lej pār Jeruzalemi maigu gaismu. Jēzus un 12 apustuļi atrodas plašā, mēbelētā istabā un ir atlaidušies ap uzklātu galdu. ”Es esmu ļoti ilgojies šo Lieldienas jēru ar jums ēst, pirms es ciešu,” viņš saka. (Lūkas 22:14, 15.) Pēc brīža, apustuļiem neizpratnē noskatoties, Jēzus pieceļas un novelk virsdrēbes. Paņēmis dvieli un trauku ar ūdeni, viņš sāk mazgāt apustuļiem kājas. Kāds neaizmirstams pazemīgas kalpošanas paraugs! (Jāņa 13:2—15.)

Tomēr Jēzus zina: viens no šiem cilvēkiem — Jūda Iskariots — ir jau vienojies ar reliģiskajiem vadītājiem, ka nodos Jēzu. Saprotams, Jēzus jūtas ārkārtīgi sarūgtināts. ”Viens no jums mani nodos,” viņš atklāj. Šie vārdi apustuļus ļoti skumdina. (Mateja 26:21, 22.) Pēc Pasā svētku svinībām Jēzus Jūdam saka: ”Ko tu dari, to dari drīz!” (Jāņa 13:27.)

Kad Jūda ir aizgājis, Jēzus iedibina maltīti, kas tiks atzīmēta, pieminot viņa nāvi. Viņš paņem neraudzētu maizi, pasaka pateicības lūgšanu, pārlauž maizi un dod 11 apustuļiem no tās iebaudīt. ”Tā ir mana miesa, kas par jums top dota,” viņš saka. ”To darait mani pieminēdami!” Pēc tam Jēzus ņem kausu sarkana vīna. Pateicies viņš dod apustuļiem no šī kausa dzert un piebilst: ”Tās ir manas jaunās derības asinis, kas par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai.” (Lūkas 22:19, 20; Mateja 26:26—28.)

Šī nozīmīgā vakara gaitā Jēzus saviem uzticīgajiem apustuļiem sniedz daudz vērtīgu pamācību, un viena no tām ir par brālīgās mīlestības lielo nozīmi. (Jāņa 13:34, 35.) Viņš pārliecina apustuļus, ka tie saņems ”palīgu” — svēto garu. Tas atsauks apustuļu atmiņā visu, ko Jēzus viņiem ir stāstījis. (Jāņa 14:26, NW.) Vēlāk viņi acīmredzot gūst lielu uzmundrinājumu, klausoties, kā Jēzus par viņiem saka dedzīgu lūgšanu. (Jāņa, 17. nodaļa.) Nodziedājuši slavas dziesmas, Jēzus un viņa apustuļi atstāj augšistabu un melnajā, vēsajā naktī dodas laukā.

Šķērsojuši Kidronas ieleju, Jēzus un viņa apustuļi iet uz savu iemīļoto vietu — Ģetzemanes dārzu. (Jāņa 18:1, 2.) Atstājis apustuļus gaidām, Jēzus paiet nedaudz tālāk un griežas pie Dieva lūgšanā. Jēzus dedzīgi lūdz pēc Dieva palīdzības, un viņa emocionālā spriedze ir lielāka, nekā vārdos var aprakstīt. (Lūkas 22:44.) Jau doma vien par negodu, kāds varētu tikt sagādāts dārgajam debesu Tēvam, ja viņš padotos, viņam sagādā nepanesamas mokas.

Jēzus tikko ir pabeidzis lūgt, kad ierodas Jūda Iskariots kopā ar ļaudīm, kas ir paņēmuši līdzi zobenus, nūjas un lāpas. ”Esi sveicināts, Rabi,” saka Jūda un maigi noskūpsta Jēzu. Tā Jūda ļaudīm dod zīmi arestēt Jēzu. Pēkšņi Pēteris ķeras pie zobena un nocērt augstā priestera kalpam ausi. ”Bāz savu zobenu viņa vietā,” saka Jēzus, sadziedēdams vīrieša ausi. ”Visi, kas ņem zobenu, no zobena aizies bojā.” (Mateja 26:47—52.)

Viss notiek ļoti ātri. Pēc brīža Jēzus jau ir arestēts un sasiets. Bailēs un apmulsumā apustuļi pamet savu Kungu un bēg. Jēzus tiek aizvests pie Annas, kas kādreiz ir bijis virspriesteris. Pēc tam Jēzu nogādā uz nopratināšanu pie tagadējā virspriestera Kajafas. Agri no rīta sinedrijs nepamatoti apsūdz Jēzu zaimošanā. Kajafa viņu nosūta pie romiešu pārvaldnieka Poncija Pilāta. Tas aizraida Jēzu pie Galilejas pārvaldnieka Hēroda Antipas. Hērods ar saviem karavīriem izsmej Jēzu. Tad Jēzus tiek atvests atpakaļ pie Pilāta. Pilāts apliecina, ka Jēzus nav vainīgs. Bet jūdu reliģiskie vadītāji pieprasa, lai Pilāts Jēzu notiesātu uz nāvi. Jēzus izcieš daudz sāpīgu zaimu un sitienu, pēc tam tiek aizvests uz Golgātu, cietsirdīgi pienaglots pie moku staba un mirst ciešanu pilnā nāvē. (Marka 14:50—15:39; Lūkas 23:4—25.)

Tā būtu bijusi lielākā traģēdija vēsturē, ja nāve būtu pārtraukusi Jēzus dzīvi uz visiem laikiem. Bet tā nenotika. Mūsu ēras 33. gada 16. nīsanā viņa mācekļi ar izbrīnu atklāja, ka Jēzus ir piecelts no mirušajiem. Vēl pēc kāda laika vairāk nekā 500 cilvēku varēja pārliecināties, ka Jēzus atkal ir dzīvs. Un 40 dienas pēc Jēzus augšāmcelšanas viņa uzticīgie sekotāji redzēja viņa pacelšanos debesīs. (Apustuļu darbi 1:9—11; 1. Korintiešiem 15:3—8.)

Jēzus dzīve un jūs

Kā tas ietekmē jūs — ikvienu no mums? Jēzus kalpošana, nāve un augšāmcelšanās — tas viss ir sagādājis slavu Dievam Jehovam, un tam ir izšķirīga nozīme viņa izcilā nodoma īstenošanā. (Kolosiešiem 1:18—20.) Šie notikumi mums ir ārkārtīgi svarīgi, jo, pamatojoties uz Jēzus upuri, mēs varam saņemt grēku piedošanu un veidot personiskas attiecības ar Dievu Jehovu. (Jāņa 14:6; 1. Jāņa 2:1, 2.)

Tas ir nozīmīgi pat cilvēkiem, kas ir jau miruši. Jēzus augšāmcelšanās dod viņiem iespēju atgūt dzīvību Dieva apsolītajā paradīzē uz zemes. (Lūkas 23:39—43; 1. Korintiešiem 15:20—22.) Ja jūs vēlaties uzzināt vairāk par šiem jautājumiem, pieņemiet mūsu uzaicinājumu 1998. gada 11. aprīlī apmeklēt Kristus nāves atceres vakaru kādā no Jehovas liecinieku Ķēniņvalsts zālēm jūsu apkaimē.

[Papildmateriāls 6. lpp.]

’Laupītāju bedre’

JĒZUM bija pamatots iemesls teikt, ka mantkārīgie tirgotāji Dieva templi bija padarījuši par ”laupītāju bedri”. (Mateja 21:12, 13, NW.) Lai nomaksātu tempļa nodokli, jūdiem un prozelītiem no citām zemēm bija jāsamaina savas svešzemju monētas pret naudu, kas bija derīga nodokļa nomaksai. Grāmatas The Life and Times of Jesus the Messiah autors Alfrēds Edersheims paskaidro, ka naudas mijēji savu pelnīšanos parasti uzsāka provincēs adara mēneša 15. dienā, tas ir, mēnesi pirms Pasā svētkiem. Pēc 25. adara viņi pārcēlās uz Jeruzalemes templi, lai iegūtu labumu no ārkārtīgi lielā jūdu un prozelītu pieplūduma. Darījumi sekmējās teicami, tāpēc ka viņi ņēma noteiktu atlīdzību par katras monētas samainīšanu. Jēzus viņus nosauca par laupītājiem, jo viņi pieprasīja tik lielu maksu, ka attiecībā uz nabadzīgajiem tā jau bija naudas izspiešana.

Bija cilvēki, kas nevarēja paņemt līdzi upurēšanai nepieciešamos dzīvniekus. Taču pat tiem, kas to varēja, dzīvnieks vispirms bija jānodod templī pārbaudei — un atkal par samaksu. Nevēlēdamies riskēt ar to, ka no tālienes vestu dzīvnieku varētu atzīt par nederīgu, daudzi pirka no negodīgajiem tirgotājiem templī dzīvniekus, ko levīti bija ”atzinuši par piemērotiem”. ”No daudziem nabadzīgiem zemniekiem templī tika izspiestas lielas summas,” atzīst kāds zinātnieks.

Fakti liecina, ka kādreizējais virspriesteris Anna un viņa ģimene bija īpaši ieinteresēti tirdznieciskajā darbībā, kas norisinājās templī. Rabīnu rakstos ir pieminēts ”Annas dēlu tirgus [templī]”. Līdzekļi, kurus viņi saņēma no naudas mijējiem un dzīvnieku pārdevējiem, kas darbojās tempļa teritorijā, bija viens no viņu galvenajiem ienākumu avotiem. Kāds zinātnieks izsakās, ka, Jēzum izdzenot tirgotājus no tempļa, ”cieta ne tikai priesteru prestižs, bet arī viņu ienākumi”. Lai vai kā, Jēzus ienaidnieki bija pilni apņēmības nogalināt viņu. (Lūkas 19:45—48.)

[Tabula 4. lpp.]

Pēdējās dienas, ko Jēzus pavadīja, būdams cilvēks

33. g. m.ē., nīsans Notikumi Izcilākais cilvēksa

16. nīsans, svētdiena Jēzus tiek augšāmcelts 128.