Lai vēl vairāk cilvēku uzzinātu labo vēsti
KAD es domāju par cilvēkiem savā dzimtenē, es sapratu, ka daudzi par Jehovas lieciniekiem zina vienīgi no masu informācijas līdzekļiem. Ar šiem cilvēkiem, es spriedu, būtu jāsatiekas, lai viņiem būtu iespējams uzzināt, kas ir Jehovas liecinieki un kam viņi patiesībā tic. Bet kā es varētu palīdzēt? Mans vīrs ir kristiešu vecākais, un viņš man nāca talkā ar gudru vadību un ierosinājumiem.
Pamatideju mēs smēlāmies 1995. gada 8. janvāra Atmostieties!, rakstā ”Žurnāli, kas sniedz īstu mierinājumu”. Tur par kādu liecinieci bija teikts: ”Viņa izdomāja savākt vecos Atmostieties! numurus, kas bija uzkrājušies citu liecinieku mājās. Pēc tam viņa apmeklēja iestādes, kuru darbinieki, kā viņai likās, varētu izrādīt īpašu interesi par atsevišķiem tematiem, kas iztirzāti šajos žurnālos.”
Vīram piepalīdzot, es drīz vien savācu vairākus simtus žurnālu. No tiem izvēlējos tematus, kas būtu piemēroti cilvēkiem, kurus es mēģinātu satikt.
Ar telefona grāmatas un cita veida uzziņu literatūras palīdzību es sastādīju sarakstu, kurā iekļāvu slimnīcas, jauniešu viesnīcas un pansionātus. Pierakstīju arī apbedīšanas birojus, skolu inspektorus un konsultantus, medicīnas ekspertus un cietumu un tiesu amatpersonas. Vēl sarakstā iekļāvu alkoholisma un narkomānijas ārstniecības iestāžu direktorus, vides aizsardzības asociācijas, invalīdu biedrības, kara upuru biedrības, kā arī dietologus. Tāpat neaizmirsu atzīmēt labdarības iestāžu, sociālās aprūpes un ģimenes konsultāciju dienestu vadītājus.
Ko man teikt?
Tiklīdz biju kaut kur ieradusies, skaidri pateicu, kas es esmu. Pēc tam pieminēju, ka mans apmeklējums, jādomā, neaizņems vairāk par dažām minūtēm.
Satikusi atbildīgus darbiniekus, es parasti sacīju tā: ”Es esmu Jehovas lieciniece. Tomēr es neatnācu, lai runātu par reliģiju, jo darba laikā tas varbūt nebūtu īsti piemēroti.” Pēc šiem vārdiem atmosfēra parasti kļuva daudz brīvāka. Tad atkarībā no situācijas es turpināju: ”Esmu ieradusies divu iemeslu dēļ. Pirmais ir vēlēšanās izteikt atzinību par jūsu iestādes veikto darbu. Tas, ka cilvēki veltī laiku un enerģiju sabiedrības labā, nebūtu jāuzskata par kaut ko pašsaprotamu. Šāda rīcība ir patiešām cildināma.” Daudzos gadījumos šāds iesākums pārsteidza manu sarunas biedru.
Tāpat tas parasti izraisīja vēlēšanos uzzināt, kāds gan ir mana apmeklējuma otrais iemesls. Es turpināju: ”Un tagad par otro iemeslu, kāpēc esmu šeit. No mūsu žurnāliem Atmostieties!, kas tiek publicēti visā pasaulē, es izmeklēju dažus rakstus, kas attiecas tieši uz jūsu veicamo darbu un ar to saistītajām problēmām. Esmu pārliecināta, ka jums būs interesanti uzzināt šajos žurnālos pausto viedokli. Ja vēlaties, es ar prieku jums tos atstāšu.” Bieži cilvēki izteica atzinību par manām pūlēm.
Pārsteidzošas un iepriecinošas sekmes
Kad biju šādi iesākusi sarunu, lielākā daļa mani ar labvēlību uzklausīja; no 17 cilvēkiem tikai viens noraidīja manu piedāvājumu. Es pieredzēju daudz pārsteidzošu un iepriecinošu gadījumu.
Piemēram, pēc četriem mēģinājumiem un pacietīgas gaidīšanas man izdevās satikt kāda rajona skolu inspektoru. Viņš bija ārkārtīgi aizņemts cilvēks. Tomēr izturējās ļoti draudzīgi un ar mani brīdi aprunājās. Kad devos prom, viņš teica: ”Es no visas tiesas novērtēju jūsu pūles un noteikti rūpīgi izlasīšu jūsu literatūru.”
Kādā citā reizē es ierados rajona tiesā, lai satiktu tiesas priekšsēdētāju — vīrieti pusmūža gados. Kad ienācu viņa kabinetā, viņš pacēla acis no saviem papīriem un izskatījās diezgan saniknots.
”Es pieņemu tikai otrdienās no rīta; ar jebkuru jautājumu varat nākt minētajā laikā,” viņš skarbi noteica.
”Lūdzu, piedodiet, ka esmu ieradusies nepiemērotā brīdī,” es ātri atbildēju un piebildu: ”Protams, es ar prieku atnākšu citreiz. Taču patiesībā esmu šeit privātā lietā.”
Tas tiesnesī pamodināja ziņkāri. Jau mazāk naidīgā tonī viņš pavaicāja, ko es vēlos. Es atbildēju, ka labāk atnākšu otrdien.
”Lūdzu, apsēdieties,” man par lielu pārsteigumu, viņš uzstāja. ”Ko jūs vēlaties?”
Sekoja dzīva saruna, un viņš atvainojās par sākumā izrādīto nelaipnību, kuras iemesls bija viņa lielā nevaļa.
”Vai zināt, kas man patīk Jehovas lieciniekos?” pēc kāda brīža tiesnesis vaicāja. ”Tas, ka viņiem ir stabili principi, no kuriem viņi neatkāpjas. Hitlers darīja visu, ko spēja, bet liecinieki tomēr negāja karā.”
Reiz mēs ar kādu māsu ieradāmies birojā, kur sekretāres mūs jau pazina. Atbildīgā sekretāre paceltā balsī mums vēsi teica: ”Prezidents vispār nepieņem apmeklētājus.”
”Bet mūs viņš pieņems,” es mierīgi atbildēju, ”jo mēs esam Jehovas liecinieces. Mēs neatnācām kaut ko lūgt un neuzkavēsimies ilgāk kā trīs minūtes.” Sirdī es dedzīgi lūdzu: ”Ak, Jehova, lūdzu, kaut viss izietu labi!”
”Nu labi, es pamēģināšu,” sekretāre atturīgi atbildēja. Viņa aizgāja. Aptuveni pēc divām minūtēm, kas man likās vesela mūžība, viņa atkal parādījās un kopā ar sekretāri nāca arī prezidents. Nepateicis ne vārda, viņš mūs izveda cauri divām citām telpām un ieaicināja savā kabinetā.
Ritot sarunai, viņa attieksme ar katru brīdi kļuva labvēlīgāka. Kad mēs piedāvājām Atmostieties! numurus, viņš tos labprāt pieņēma. Mēs pateicāmies Jehovam, ka mums bija iespējams dot labu liecību par to, kāpēc mēs sludinām.
Atsaucot atmiņā daudzos brīnišķīgos gadījumus, es vēl skaidrāk saprotu apustuļa Pētera sacīto: ”Tiešām, es atzīstu, ka Dievs neuzlūko cilvēka vaigu, bet ikvienā tautā viņam ir tīkams, kas viņu bīstas un taisnīgi dzīvo.” (Apustuļu darbi 10:34, 35.) Dievs vēlas, lai visiem cilvēkiem neatkarīgi no viņu izcelsmes, valodas un sociālā stāvokļa tiktu dota izdevība uzzināt viņa nodomu par cilvēci un Zemi. (Atsūtīts.)