Uz ko attiecas aizliegums ēst asinis?
PĒC plūdiem Jehova atļāva Noam un viņa dēliem lietot uzturā arī dzīvnieku gaļu, taču viņiem tika stingri piekodināts neēst asinis. (1. Mozus 9:1, 3, 4.) Dieva dotie norādījumi attiecās ne tikai uz Nou un viņa ģimenes locekļiem, bet uz visiem cilvēkiem, kas dzīvoja pēcplūdu laikā, jo visi ir cēlušies no Noas ģimenes.
Par šī aizlieguma nemainīgumu Džozefs Bensons raksta: ”Jāatzīst, ka aizliegums ēst asinis, kurš sākotnēji tika dots Noam un visiem viņa pēcnācējiem un vēlāk daudz svinīgākā veidā tika atkārtots izraēliešiem Mozum doto likumu kopumā, nekad nav ticis atcelts; tieši pretēji — tas ir apstiprināts Jaunajā Derībā, Apustuļu darbos XV, un līdz ar to padarīts par mūžam ievērojamu likumu.” (Bensons, Notes, 1839., I sēj., 43. lpp.)
Mozus bauslības laikā. Bauslības derībā, ko Jehova noslēdza ar Izraēla tautu, bija iekļauts Noam dotais likums. Jehova skaidri paziņoja, ka cilvēks tiek uzskatīts par vainīgu asinsizliešanā pat tad, ja ir nogalinājis dzīvnieku, neievērodams Dieva bauslībā noteikto kārtību. (3. Mozus 17:3, 4.) Ēšanai paredzēta dzīvnieka asinis bija jāizlej zemē un jāaprok. (3. Mozus 17:13, 14.) Ikvienam cilvēkam, kas ēda jebkādas būtnes asinis, bija jātop ’izdeldētam no viņa tautas vidus’. Ja kāds apzināti pārkāpa likumu par asins svētumu, viņš tika ’izdeldēts’ — sodīts ar nāvi. (3. Mozus 17:10; 7:26, 27; 4. Mozus 15:30, 31.)
Maklintoka un Stronga izdotajā enciklopēdijā (1882., I sēj., 834. lpp.) lasāms šāds komentārs par 3. Mozus 17:11, 12: ”Šī stingrā pavēle attiecās ne tikai uz izraēliešiem, bet arī uz svešiniekiem, kas dzīvoja viņu vidū. Sods par likuma pārkāpšanu bija ’izdeldēšana no tautas vidus’, domājams, nāvessods (salīdz. Ebr. X, 28), kaut gan ir grūti pateikt, vai tas tika izpildīts ar zobenu vai cilvēks tika nomētāts akmeņiem.”
Kā lasām 5. Mozus 14:21, nomirušu vai saplosītu dzīvnieku drīkstēja pārdot svešiniekam vai cittautietim. Tā tika norādīts uz atšķirību starp šādu dzīvnieku asinīm un to dzīvnieku asinīm, kurus cilvēki nogalināja ēšanai. (Salīdzināt 3. Mozus 17:14—16.) Izraēliešiem, kā arī svešiniekiem, kas pievienojās patiesajai pielūgsmei un nonāca bauslības derības pakļautībā, bija jādzīvo saskaņā ar augstajām prasībām, kādas izvirzīja bauslība. 1. Mozus 9:3, 4 pierakstītais ierobežojums attiecās uz visu tautu cilvēkiem, taču tiem, kas bija pakļauti bauslībai, Dievs šajā jautājumā izvirzīja augstākas prasības nekā cittautiešiem un svešiniekiem, kas nepielūdza Jehovu.
Kristiešu draudzes laikā. Pirmā gadsimta kristiešu draudzes vadošā padome, svētā gara vadīta, pieņēma šādu lēmumu jautājumā par asinīm: ”Svētajam Garam un mums ir paticis jums neuzlikt nekādu citu nastu, kā vien šo nepieciešamo: sargāties no elku upuŗiem, asinīm, nožņaugtā un netiklības; no tā sargādamies, jūs labi darīsit. Dzīvojiet veseli!” (Apustuļu darbi 15:22, 28, 29.) Aizliegumā bija pieminēta arī miesa, kurā ir asinis (kaut kas ’nožņaugts’).
Šī lēmuma pamatā bija Dieva pavēle nelietot uzturā asinis — pavēle, kuru saņēma Noa un viņa dēli un kura attiecas uz visiem cilvēkiem. Sera Izaka Ņūtona grāmatā The Chronology of Antient Kingdoms Amended (Dublina, 1728., 184. lpp.) rakstīts: ”Likums [atturēties no asinīm] bija iedibināts jau pirms Mozus laika, tas tika dots Noam un viņa dēliem ilgu laiku pirms Ābrahāma; tāpēc, kad apustuļi un vecaji no padomes Jeruzalemē paziņoja, ka nejūdiem nav jātiek apgraizītiem un nav jāievēro Mozus bauslība, viņi izdarīja izņēmumu jautājumā par atturēšanos no asinīm un nožņaugtā, uzskatot to par senāku Dieva noteiktu likumu — likumu, kas attiecās ne vien uz Ābrahāma dēliem, bet uz visām tautām, kas dzīvoja Sineārā un bija pakļautas Noam; tas pats sakāms par likumu atturēties no gaļas, kas upurēta elkiem jeb viltus dieviem, un atturēties no netiklības.” (Autora kursīvs.)
Aizliegums tika ievērots arī vēlākos laikos. Jeruzalemes padome darīja zināmu savu lēmumu kristiešu draudzēm un parūpējās par tā ievērošanu. (Apustuļu darbi 16:4.) Apmēram septiņus gadus vēlāk kristieši joprojām ’sargājās no elku upuŗiem, asinīm, nožņaugta un netiklības’. (Apustuļu darbi 21:25.) Un vairāk nekā pēc simts gadiem, mūsu ēras 177. gadā, kad reliģiskie ienaidnieki Lionā (tagadējās Francijas teritorijā) nepatiesi apsūdzēja kristiešus bērnu ēšanā, kāda sieviete, vārdā Biblisa, paziņoja: ”Kā gan šie cilvēki varētu ēst bērnus, ja viņiem nav atļauts ēst pat dzīvnieku asinis?” (The Ecclesiastical History, Eisebijs, V, I, 26.)
Agrīnie kristieši nelietoja uzturā nekādas asinis. Savā darbā Apology (IX, 13., 14.) Tertulliāns (ap 155. — ap 220. g. m.ē.) raksta: ”Kaunieties savu pretīgo paradumu dēļ no mums, kristiešiem, jo mēs nelietojam pat dzīvnieku asinis savās maltītēs. Mēs neēdam neko nožņaugtu vai nobeigušos, lai nekādā veidā neaptraipītos ar asinīm — pat tad, ja asinis ir apslēptas gaļā. Lai pārbaudītu kristiešus, jūs viņiem piedāvājat ar asinīm pildītu desu. Jūs, protams, labi zināt, ka to ēst viņiem ir aizliegts, bet jūs gribat viņus pamudināt grēkot.” Minucijs Fēlikss, romiešu jurists, kas dzīvoja aptuveni līdz 250. gadam m.ē., ir izteicies līdzīgi: ”Mēs nedrīkstam nedz vērot cilvēku slepkavošanu, nedz par to klausīties; mums ir tik liela godbijība pret cilvēku asinīm, ka mēs nelietojam uzturā pat dzīvnieku asinis.” (Octavius, XXX, 6.)