Attīstiet pateicības garu
ŅUJORKAS štatā kāds ārsts kritiskā situācijā izglāba Mērijas dzīvību. Bet piecdesmitgadīgā sieviete ne pateica paldies ārstam, ne arī samaksāja savu rēķinu. Viņa rīkojās tiešām nepateicīgi.
Bībelē ir stāstīts, ka reiz, ieejot kādā ciemā, Jēzus sastapa desmit vīrus, kam bija briesmīga slimība — spitālība. Viņi sauca skaļā balsī: ”Jēzu, meistar, apžēlojies par mums!” Jēzus pavēlēja: ”Ejiet, rādaities priesteŗiem!” Spitālīgie paklausīja, un, vēl atrazdamies ceļā, viņi redzēja un juta, kā sāk atjaunoties viņu veselība.
Deviņi no izdziedinātajiem vīriešiem turpināja savu ceļu. Bet desmitais, kāds samarietis, devās atpakaļ, lai uzmeklētu Jēzu. Bijušais spitālīgais slavēja Dievu un, atradis Jēzu, nokrita viņam pie kājām un pateicās. Jēzus sacīja: ”Vai visi desmit nav kļuvuši veseli? Kur tad tie deviņi? Vai cits neviens nav atradies, kas būtu griezies atpakaļ un Dievam godu devis, kā vien šis cittautietis?” (Lūkas 17:11—19.)
No jautājuma: ”Kur tad tie deviņi?” — mēs varam mācīties kaut ko svarīgu. Gan Mērijas, gan deviņu spitālīgo rīcībā izpaudās nopietns trūkums — viņi neparādīja pateicību. Nepateicība mūsdienās ir ļoti izplatīta. Bet kāds ir tā iemesls?
Nepateicības galvenais cēlonis
Galvenokārt nepateicība ceļas no savtīguma. Padomājiet par mūsu pirmvecākiem, Ādamu un Ievu. Jehova viņos ielika savas īpašības un apgādāja viņus ar visu, kas bija nepieciešams laimei, — brīnišķīgs dārzs bija viņu mājas, viņi dzīvoja pilnīgos apstākļos un darīja jēgpilnu darbu, kas sniedza gandarījumu. (1. Mozus 1:26—29; 2:16, 17.) Taču, kad Sātans viņus pamudināja rīkoties savtīgi, viņi kļuva nepaklausīgi un uz Jehovas labestību atbildēja ar nicināšanu. (1. Mozus 3:1—5; Atklāsmes 12:9.)
Padomājiet arī par seno Izraēla tautu, ko Dievs bija izvēlējies sev par īpašumu. Cik pateicīgi noteikti bija visi izraēliešu vecāki 1513. gadā p.m.ē., 14. nīsana naktī! Šajā nozīmīgajā naktī Dieva eņģelis nonāvēja ”ikvienu pirmdzimušo Ēģiptes zemē”, bet izraēliešu mājām, uz kurām bija noteikta zīme, pagāja garām. (2. Mozus 12:12, 21—24, 30.) Un pēc izglābšanās no faraona karaspēka pie Sarkanās jūras ”Mozus un Israēla bērni dziedāja tam Kungam” pateicības pilnām sirdīm. (2. Mozus 14:19—28; 15:1—21.)
Tomēr bija pagājušas tikai pāris nedēļas kopš Ēģiptes atstāšanas, un jau ”viss Israēla bērnu pulks kurnēja”. Cik ātri viņi bija krituši par upuri nepateicībai! Viņi bija noilgojušies sēdēt ’pie gaļas podiem.. un maizi pa pilnam ēst’, kā to bija darījuši Ēģiptē — viņu kalpības zemē. (2. Mozus 16:1—3.) Jā, savtīgums traucē attīstīt un parādīt pateicību.
Būdami grēcīgā Ādama pēcteči, visi cilvēki piedzimst ar zināmu noslieksmi uz savtīgumu un nepateicību. (Romiešiem 5:12.) Tāpat nepateicība izpaužas savtīguma garā, kas ir pārņēmis cilvēkus visā pasaulē. Šis gars, gluži kā gaiss, ko elpojam, ir visur, un tas mūs ietekmē. (Efeziešiem 2:1, 2.) Tātad mums jāveido sevī pateicība. Bet kā mēs to varam darīt?
Nepieciešamas pārdomas
Latviešu literārās valodas vārdnīcā pateicība ir skaidrota kā ”attieksme, kurai ir raksturīga atzinība, sirsnība (pret kādu cilvēku), ko izraisa, piemēram, (viņa) laipnība, uzmanība, palīdzība”. Jūtas nevar kā mašīnu ”ieslēgt” un ”izslēgt”; tās rodas cilvēkā spontāni. Parādīt pateicību nozīmē vairāk nekā tikai ievērot labas manieres vai etiķeti; šo jūtu izpausme nāk no sirds.
Kā mēs varam iemācīties izjust pateicību no sirds? Bībelē var redzēt, ka mūsu jūtas lielā mērā ir atkarīgas no tā, par ko mēs domājam. (Efeziešiem 4:22—24.) Pateicības jūtu veidošana sākas ar atzinīgām pārdomām par mums izrādīto laipnību. Dr. Veins Daiers, kas darbojas psihiatrijas jomā, ir teicis: ”Jums nevar rasties jūtas (emocijas), ja pirms tam nav bijis domu.”
Piemēram, pateicību var paust par visu, kas mums ir apkārt un ko ir radījis Dievs. Kad jūs raugāties uz zvaigžņotām debesīm skaidrā naktī — ko jūs izjūtat? Ķēniņš Dāvids izjuta bijību un to izteica vārdos: ”Kad es redzu Tavas debesis, Tavu roku darbu, mēnesi un zvaigznes, ko Tu esi radījis: Kas gan ir cilvēks, ka Tu viņu piemini, un cilvēka bērns, ka Tu viņu uzlūko?” Nakts klusumā zvaigznes runāja ar Dāvidu, pamudinot viņu uzrakstīt: ”Debesis daudzina Dieva godu, un izplatījums izteic Viņa roku darbu.” Kāpēc zvaigznēm nosētās debesis tik dziļi ietekmēja Dāvidu? Viņš pats uz to atbild: ”Es atceros visu Tavu darbu un pārdomāju visu, ko Tava roka darījusi.” (Psalms 8:4, 5; 19:2; 143:5.)
Dāvida dēls Salamans arī apzinājās, cik noderīgi ir domāt par radīšanas brīnumiem. Piemēram, par nozīmi, kāda lietus mākoņiem ir zemes veldzēšanā, viņš rakstīja: ”Visas upes ietek jūŗā, un tomēr jūŗa nekļūst pilnāka; bet pa to pašu vietu, pa kuŗu upes tek, tās tek arvienu joprojām.” (Salamans Mācītājs 1:7.) Tā tiešām ir: kad lietus un upju ūdeņi ir atveldzējuši zemi, tie no okeāniem atgriežas mākoņos. Kam gan līdzinātos zeme, ja nebūtu šādas ūdens attīrīšanās un riņķošanas? Cik pateicīgs noteikti jutās Salamans, kavēdamies pie šīm domām!
Pateicīgs cilvēks novērtē arī savas attiecības ar ģimenes locekļiem, draugiem un paziņām. Viņam nepaslīd garām šo cilvēku parādītā laipnība. Un, ar atzinību to pārdomājot, viņš jūtas no sirds pateicīgs.
Pateicības izpausmes
”Paldies” ir pavisam vienkāršs vārds. To izrunāt nav grūti. Un iespēju to teikt ir ļoti daudz. Cik patīkami ir dzirdēt sirsnīgu un patiesu ”paldies jums!” cilvēkam, kas atver mums durvis vai paceļ kādu lietu, ko esam nometuši. Pārdevējam, oficiantam vai pastniekam šie vārdi var padarīt darbu vieglāku un patīkamāku.
Labs veids, kā pateikties par mums parādīto laipnību, ir pateicības kartīšu sūtīšana. Daudz šādu kartīšu ar skaistiem izteikumiem var iegādāties veikalā. Bet vai nebūtu personiskāk un mīļāk, ja mēs pierakstītu klāt kādus pateicības vārdus ar savu roku? Ir pat tādi cilvēki, kas sūta nevis iespiestas kartītes, bet tikai pašu gatavotas. (Salīdzināt Salamana Pamācības 25:11.)
Visvairāk pateicības droši vien pelna mūsu mājinieki. Bībelē par prasmīgu sievu ir sacīts: ”Viņas vīrs nāk un teic viņu.” (Salamana Pamācības 31:28.) Vai sirsnīgas pateicības vārdi, ko vīrs velta sievai, neveicina mājās labu un mierīgu gaisotni? Un vai vīram nav prieks, ja sieva viņu sagaida mājās ar siltu un atzinīgu sveicienu? Šajos laikos ģimenēm jāpārcieš daudz grūtību, un, kad šādas grūtības rodas, ir viegli zaudēt pašsavaldīšanos. Cilvēks, kam piemīt pateicības gars, ir gatavs būt iecietīgs, nogludināt situāciju un piedot.
Arī jauniešiem jādomā par to, kā apliecināt saviem vecākiem sirsnīgu pateicību. Protams, vecāki nav pilnīgi, bet tas nedod iemeslu nejust pateicību par visu, ko viņi jūsu labā ir darījuši. Mīlestība un uzmanība, ko esat saņēmuši kopš dzimšanas, nav nopērkamas. Un, ja viņi jums ir snieguši zināšanas par Dievu, jums ir papildu iemesls būt pateicīgiem.
”Bērni ir tā Kunga dāvana,” teikts Psalmā 127:3. Vecākiem būtu jācenšas pēc iespējas uzslavēt savus bērnus, nevis pastāvīgi nopelt par katru nieku. (Efeziešiem 6:4.) Turklāt vecākiem ir liela priekšrocība, rūpējoties par bērniem, palīdzēt viņiem attīstīt pateicības garu. (Salīdzināt Salamana Pamācības 29:21.)
Pateicība Dievam
Dievs Jehova ir ’katra laba devuma un katras pilnīgas dāvanas’ Devējs. (Jēkaba 1:17.) Īpaši vērtīga ir dzīvības dāvana, jo visam, kas mums ir vai ko mēs iecerētu, zustu vērtība, ja mēs nomirtu. Raksti mūs mudina turēt prātā, ka ”pie [Dieva Jehovas] ir dzīvības avots”. (Psalms 36:6, 8, 10; Apustuļu darbi 17:28.) Lai attīstītu savā sirdī pateicību pret Dievu, mums jāatgriežas savās domās pie tā, ko viņš tik devīgi sagādā, lai uzturētu mūsu fizisko un garīgo dzīvību. (Psalms 1:1—3; 77:12, 13.) Tad sirds mūs skubinās parādīt savu pateicību vārdos un darbos.
Labs veids, kā paust pateicību Dievam, ir lūgšana. Psalmu dziesminieks Dāvids teica: ”Lieli ir Tavi darbi, Kungs mans Dievs, ko Tu mūsu labad esi darījis, un diženas ir Tavas svētības pilnās domas par mums! Taviem brīnumiem un padomiem nav nekā līdzīga. Kad pūlos tos izteikt un pasludināt, es nespēju tos saskaitīt.” (Psalms 40:6.) Griezīsimies arī mēs lūgšanās pie Dieva!
Tāpat Dāvids bija pamudināts apliecināt Dievam savu pateicību sarunās ar citiem. Viņš sacīja: ”Es pateikšos tam Kungam no visas sirds, es sludināšu visus Tavus brīnumus.” (Psalms 9:2.) Ja mēs runājam ar citiem par Dievu, iepazīstinot viņus ar Dieva Rakstu patiesību, mēs, iespējams, vislabākajā veidā parādām Dievam savu pateicību. Turklāt tas mums palīdz paust pateicību arī citās mūsu dzīves jomās.
”Kas pienes upurim pateicību, tas tur Mani godā, un tas ir tas ceļš, kā Es tam rādīšu pestīšanu,” saka Jehova. Izjūtiet to prieku, ko var gūt, apliecinot viņam dziļi izjustu pateicību! (Psalms 50:23; 100:2.)
[Attēls 7. lpp.]
Dzīve ir dāvana no Dieva. Padari to citiem vēl skaistāku