Kā cēlušies mūsdienu Ziemassvētki
VISĀ pasaulē miljoniem cilvēku uzskata Ziemassvētkus par ļoti priecīgu laiku. Tad tiek rīkotas bagātīgas maltītes, ievērotas senas tradīcijas un visa ģimene mēdz būt kopā. Ziemassvētki ir arī tas laiks, kad draugi un radinieki nosūta apsveikuma kartītes un apdāvina cits citu.
Taču pirms 150 gadiem Ziemassvētki tika svinēti pavisam citādi. Vēstures profesors Stīvens Nisenbaums savā grāmatā The Battle for Christmas (”Cīņa ap Ziemassvētkiem”) raksta: ”Ziemassvētkos.. cilvēki mēdza piedzerties, pēkšņi atmeta likumus, kas noteica cilvēku uzvedību sabiedrībā, un nodevās trakulīgam karnevālam, kas izskatījās pēc Mardi Gras svētkiem decembrī.”
Šis apraksts tiem, kas izturas pret Ziemassvētkiem ar godbijību, varbūt izklausās savādi. Kādēļ gan būtu bijis jāapgāna svētki, kuros, kā tiek uzskatīts, piemin Dieva Dēla dzimšanu? Atbilde jūs var pārsteigt.
Nepareizs pamats
Kopš ceturtā gadsimta, kad sāka svinēt Ziemassvētkus, ap tiem vienmēr ir vijušies strīdi. Piemēram, pastāvēja jautājums par Jēzus dzimšanas dienu. Bībelē nav minēts ne datums, ne mēnesis, kad piedzima Kristus, un tāpēc tika izteikti visdažādākie minējumi par šo dienu. Trešajā gadsimtā grupa Ēģiptes teologu apgalvoja, ka Kristus dzimis 20. maijā, citi uzskatīja, ka agrāk — 28. martā, 2. aprīlī vai 19. aprīlī. Līdz 18. gadsimtam ikviens mēnesis gadā bija ticis saistīts ar Jēzus dzimšanu! Bet kā beigu beigās tika izvēlēts 25. decembris?
Gandrīz visi zinātnieki ir vienisprātis, ka 25. decembri kā Jēzus dzimšanas dienu ir noteikusi katoļu baznīca. Kāpēc tika izvēlēta šī diena? The New Encyclopædia Britannica rakstīts: ”Visdrīzāk iemesls bija tas, ka agrīnie kristieši vēlējās, lai šī diena sakristu ar pagāniskajiem romiešu svētkiem, kuros tika svinēta ”neuzvarētās saules piedzimšana”.” Bet kāpēc kristieši, ko vairāk nekā divarpus gadsimtus pagāni nežēlīgi vajāja, pēkšņi izlēma piekāpties saviem vajātājiem?
Iestājas pagrimums
Pirmajā gadsimtā apustulis Pāvils brīdināja Timoteju, ka kristiešu draudzē iezagsies ”ļauni cilvēki un krāpnieki” un daudzus pievils. (2. Timotejam 3:13.) Lielā atkrišana sākās pēc apustuļu nāves. (Apustuļu darbi 20:29, 30.) Pēc tam kad ceturtajā gadsimtā bija notikusi Konstantīna tā saucamā pievēršana ticībai, toreiz pastāvošajā kristietības formā ieplūda ārkārtīgi daudz pagānu. Kas notika tālāk? Grāmatā Early Christianity and Paganism (”Agrīnā kristietība un pagānisms”) teikts: ”Salīdzinoši nelielais skaits to, kas bija patiesi ticīgi, pazuda lielajā nominālo kristiešu jūrā.”
Cik patiesi bija izrādījušies Pāvila vārdi! Pagāniskais pagrimums, var teikt, bija aprijis patieso kristietību. Kaitējums nekur citur neizpaudās tik spilgti kā svētku svinēšanā.
Īstenībā vienīgie svētki, ko kristiešiem pavēlēts atzīmēt, ir Kunga vakara maltīte. (1. Korintiešiem 11:23—26.) Agrīnie kristieši nepiedalījās romiešu svētkos, jo tie bija saistīti ar elkdievību. Tāpēc trešajā gadsimtā pagāni pārmeta kristiešiem: ”Jūs neapmeklējat izstādes, jūs neinteresē publiskas izrādes, jūs noraidāt publiskus mielastus un izturaties ar riebumu pret svētajām sacensībām.” Pagāni lielījās: ”Mēs dievus pielūdzam līksmībā, ar dzīrēm, dziesmām un spēlēm.”
Ceturtā gadsimta vidū neapmierinātības izpausmes pieklusa. Kāpēc tas notika? Draudzē iezagās aizvien vairāk un vairāk viltus kristiešu, un tāpēc izplatījās atkritēju idejas. Tika pieļauts kompromiss ar romiešu pasauli. Grāmatā The Paganism in Our Christianity (”Pagānisms mūsu kristietībā”) par to sacīts: ”Kristieši ar nolūku pārņēma pagānu svētkus, kas tradīciju dēļ tautai bija mīļi, un piešķīra tiem kristīgu nozīmi.” Jā, plauka lielā atkrišana. Tā dēvēto kristiešu gatavība pārņemt pagānu svētkus viņiem sagādāja zināmu sabiedrības labvēlību. Drīz vien kristiešiem bija tikpat daudz gadskārtēju svētku kā pagāniem. Nav nekāds brīnums, ka Ziemassvētki to vidū bija galvenie.
Daudzās zemēs svinami svētki
Dominējošajai kristietības formai izplatoties pa visu Eiropu, izplatījās arī Ziemassvētki. Katoļu baznīca pārņēma viedokli, ka par godu Jēzus dzimšanai jāsvin priecīgi svētki. Tāpēc 567. g. Tūras koncils ”pasludināja 12 dienas — no Ziemassvētkiem līdz Epifānijai — par svētu un svinamu laiku”. (The Catholic Encyclopedia for School and Home.)
Ziemassvētki drīz pārņēma daudzas iezīmes no Ziemeļeiropas laicīgajiem ražas svētkiem. Līksmošanās kļuva daudz ierastāka nekā dievbijība, un dzīrotāji nodevās pārmērīgai ēšanai un dzeršanai. Baznīca šādu izlaidīgu rīcību atbalstīja, nevis nosodīja. (Salīdzināt Romiešiem 13:13; 1. Pētera 4:3.) 601. gadā pāvests Gregors I, rakstīdams misionāram Melitam, kas darbojās Anglijā, tam ieteica ”necensties panākt, ka šādi seni, pagāniski svētki vairs netiktu svinēti, bet pielāgot tos Baznīcas rituāliem un izmainīt vienīgi to svinēšanas iemeslu — no pagāniska pārvērst par kristīgu”. Tā raksta Arturs Veigals, kas Ēģiptes valdības uzdevumā bija strādājis par senlietu ģenerālinspektoru.
Viduslaikos cilvēki, kas vēlējās reformas, uzskatīja, ka jāuzstājas pret pārmērībām. Viņi izdeva ļoti daudz dekrētu, kas bija vērsti pret ”Ziemassvētkos notiekošajām izlaidībām”. Dr. Penija Restada savā grāmatā Christmas in America—A History (”Ziemassvētku vēsture Amerikā”) saka: ”Daži garīdznieki uzsvēra, ka pagrimušajai cilvēcei ir vajadzīgs tāds laiks, kad tā var sekot tikai dabiskajām dziņām un nodoties pārmērībām, un ka to var darīt, ja pastāv kristīga uzraudzība.” Šādi spriedumi tikai palielināja sajukumu, taču neko daudz nemainīja, jo pagāniskās paražas jau bija tik cieši saplūdušas ar Ziemassvētkiem, ka cilvēki lielākoties negribēja tās atmest. Rakstnieks Tristrems Kofins par to izteicās šādi: ”Cilvēki kopumā dar[īja] to, ko [bija] ieraduši darīt, un morālistu debatēm pievēr[sa] visai maz uzmanības.”
Kad eiropieši apmetās Jaunajā pasaulē, Ziemassvētki jau bija plaši pazīstami svētki. Tomēr kolonijās tie netika atzīti. Reformisti puritāņi Ziemassvētkus uzskatīja par pagānu svētkiem, un no 1659. gada līdz 1681. gadam Masačūsetsā tie bija aizliegti.
Kad aizliegums tika atcelts, Ziemassvētku svinēšana kolonijās izplatījās, it īpaši uz dienvidiem no Jaunanglijas. Taču, ņemot vērā svētku izcelsmi, nav brīnums, ka daudziem vairāk rūpēja, kā labi pavadīt laiku, nevis kā godāt Dieva Dēlu. It sevišķi postošs Ziemassvētku paradums bija dzeršana. Kauslīgu jauniešu grupas gāja pa bagāto kaimiņu mājām un pieprasīja, lai tos par brīvu cienātu ar ēdieniem un dzērieniem. Ja saimnieks atteicās to darīt, viņš tika nolamāts un reizēm viņa māja tika izdemolēta.
Pagājušā gadsimta 20. gados situācija bija tiktāl pasliktinājusies, ka ”Ziemassvētku nekārtības” bija kļuvušas par ”lielu sociālu nelaimi”, raksta profesors S. Nisenbaums. Tādās pilsētās kā Ņujorkā un Filadelfijā bagātie zemes īpašnieki līga sargus, lai aizsargātu savus īpašumus. Ņujorkā pirmā profesionālā policijas vienība pat esot noorganizēta pēc 1827./1828. gada Ziemassvētku laikā notikušās vardarbības!
Ziemassvētku pārveidošana
Deviņpadsmitajā gadsimtā cilvēce pieredzēja milzīgas pārmaiņas. Kad radās ceļu un dzelzceļu tīkls, cilvēki daudz ātrāk varēja nokļūt no vienas vietas citā, saražotās preces bija iespējams transportēt daudz ātrāk un arī ziņas tika izplatītas ātrāk. Rūpniecības revolūcija radīja miljoniem darba vietu, fabriku saražotās preces plūda nebeidzamā straumē. Industrializācijas dēļ parādījās arī jaunas un sarežģītas sociālās problēmas, kas galu galā iespaidoja arī Ziemassvētku svinēšanu.
Cilvēki jau izsenis ir izmantojuši svētku dienas, lai stiprinātu ģimenes saites, un tā notika arī ar Ziemassvētkiem. Pārveidojot dažas senas Ziemassvētku tradīcijas, šo svētku atbalstītājiem tos izdevās pārvērst no trakulīgiem, karnevālam līdzīgiem svētkiem par tādiem, kuros galvenais ir ģimene.
Deviņpadsmitā gadsimta beigās Ziemassvētkus patiešām uzskatīja par modernās amerikāņu dzīves ļaunumu pretlīdzekli. Dr. P. Restada raksta: ”Salīdzinot ar pārējiem svētkiem, Ziemassvētki bija ideāls līdzeklis, lai mājās ienestu reliģiju, ieviestu reliģisku gaisotni un lai labotu pasaules pārmērības un trūkumus.” Viņa piebilst: ”Apdāvināšana, žēlsirdības izpausmes, draudzīgu apsveikumu nosūtīšana, eglītes pušķošana viesistabā vai vēlākā laikā svētdienas skolas zālē un priecāšanās ap to tuvināja ģimenes locekļus citu citam, baznīcai un sabiedrībai.”
Arī mūsu dienās daudzi svin Ziemassvētkus, lai apliecinātu mīlestību savā starpā un palīdzētu saglabāt ģimenes vienotību. Protams, jāņem vērā arī garīgā puse. Miljoniem cilvēku svin Ziemassvētkus, lai godātu Jēzus dzimšanu. Viņi apmeklē šim notikumam veltītus dievkalpojumus, mājās novieto figūriņas, kas veido Jēzus piedzimšanas ainu, un saka pateicības lūgšanas Jēzum. Bet ko par to domā Dievs? Vai viņš uz to visu raugās atzinīgi? Pārdomājiet, kas ir teikts Bībelē.
Mīliet patiesību un mieru
Būdams uz zemes, Jēzus teica saviem sekotājiem: ”Dievs ir Gars, un, kas viņu pielūdz, tiem to būs pielūgt garā un patiesībā.” (Jāņa 4:24.) Jēzus dzīvoja saskaņā ar šiem vārdiem. Viņš vienmēr runāja patiesību. Viņš pilnībā līdzinājās savam Tēvam — ’patiesības Dievam’ Jehovam. (Psalms 31:6, JDP; Jāņa 14:9.)
Jehova Bībelē ir skaidri atklājis, ka viņš ienīst jebkādu viltu. (Psalms 5:7.) Vai tāpēc nav paradoksāli, ka tik daudzas Ziemassvētku iezīmes ir saistītas ar nepatiesību? Piemēram — pasaka par Santa Klausu. Daudzās zemēs tic, ka Santa Klauss mājā iekūleņo pa skursteni, nevis ienāk pa durvīm. Vai jūs kādreiz esat mēģinājis paskaidrot bērnam, kāpēc Santa Klauss dara tieši tā? Kā Santa Klauss un Ziemassvētku vecītis paspēj vienā vakarā apciemot miljoniem māju? Kā Santa Klausa kamanās iejūgtie ziemeļbrieži var lidot? Ja bērns tic, ka Santa Klauss vai Ziemassvētku vecītis pastāv īstenībā, un tad uzzina, ka ir maldināts, vai netiek grauta viņa uzticība vecākiem?
Izdevumā The Catholic Encyclopedia nepārprotami teikts: ”Ziemassvētku svinēšanā.. ieviesās pagānu paražas.” Bet kāpēc katoļu baznīca un citas kristīgās pasaules baznīcas joprojām svin tādus svētkus, kuru paražām nav kristīga izcelsme? Vai tas nenorāda uz iecietīgu izturēšanos pret pagāniskām mācībām?
Jēzus, dzīvodams uz zemes, nelika cilvēkiem pielūgt viņu. Jēzus pats teica: ”Tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un viņam vien kalpot.” (Mateja 4:10.) Arī pēc tam, kad Jēzus bija pagodināts debesīs, eņģelis teica Jānim: ”Pielūdz Dievu!”, tā norādīdams, ka šajā ziņā nekas nav mainījies. (Atklāsmes 19:10.) Rodas jautājums: vai Ziemassvētki būtu izņēmums un šajā laikā Jēzum būtu pieņemami tas, ka tiek pielūgts viņš, nevis viņa Tēvs?
Ir skaidrs, ka fakti neliecina mūsdienu Ziemassvētkiem par labu. Kopumā tie ir izdomāti svētki, kuros daudz kas norāda uz šo svētku pagātni, kas saistīta ar izvirtību. Tāpēc miljoniem kristiešu pilnīgi pamatoti ir izšķīrušies nesvinēt Ziemassvētkus. Piemēram, kāds jaunietis, vārdā Raiens, par Ziemassvētkiem saka: ”Cilvēki ļoti priecājas par to, ka viņiem gadā ir pāris dienas, kad visi ģimenes locekļi ir kopā un jūtas laimīgi. Bet vai tas ir kaut kas īpašs? Man vecāki dāvina dāvanas visa gada garumā!” Kāda 12 gadu veca meitene izteicās šādi: ”Es nejūtos tā, it kā man kaut kas tiktu atņemts. Es saņemu dāvanas cauru gadu, nevis tikai vienā īpašā dienā, kad cilvēki ir spiesti tās pirkt.”
Pravietis Cakarija mudināja izraēliešus: ”Mīliet tikai patiesību un mieru!” (Cakarijas 8:19.) Ja mēs, tāpat kā Cakarija un citi senatnē dzīvojuši Dievam uzticīgi cilvēki, mīlam patiesību, vai mums tad nebūtu jāvairās svinēt viltus reliģijas svētkus, kas sagādā negodu ”dzīvajam un patiesajam Dievam” Jehovam? (1. Tesaloniķiešiem 1:9.)
[Attēls 7. lpp.]
”Es nejūtos tā, it kā man kaut kas tiktu atņemts. Es saņemu dāvanas cauru gadu”