Šunama — vieta, kas saistīta ar mīlestību un karadarbību
GALILEJAS dienvidos, Jezreēlas zemienes austrumu malā, atradās Šunamas pilsēta. Šī mazā pilsētiņa pieredzēja divas Bībeles vēsturē ļoti nozīmīgas kaujas, taču tā bija pazīstama arī kā vieta, kur piedzima divas sievietes, kas bija uzticīgas mīlestības paraugs.
Aiz Šunamas pacēlās, kā domājams, Mores pakalns, bet līdzenuma pretējā pusē, apmēram astoņus kilometrus tālāk, slējās Gilboas kalnājs. Starp tiem atradās ūdeņiem bagāta, auglīga zeme — viens no visauglīgākajiem apgabaliem visā Izraēlā.
Krāšņajā Šunamas apkārtnē risinājās notikumi, kas aprakstīti vienā no visu laiku valdzinošākajiem stāstiem par mīlestību — Salamana Augstajā Dziesmā. Šī dziesma vēstī par brīnumskaistu lauku meiteni, kas noraidīja ķēniņa Salamana bildinājumu, negribēdama kļūt par vienu no viņa sievām, un vēlējās kļūt par sava drauga, gana, sievu. Salamans lika lietā visu savu gudrību un bagātību, lai iegūtu viņas sirdi. Atkal un atkal ķēniņš slavināja meiteni: ”Kuŗa ir starp viņām [”Kas tā tāda”, LB-26], kas mirdzēdama iznirst no tumsas kā rīta blāzma, skaista kā mēness, starojoša kā saule?” Viņš apsolīja lutināt meiteni un dāvināt tai visādas dārglietas, kādas vien tā varētu iedomāties. (Augstā Dziesma 1:11; 6:10.)
Lai meitene kaut nedaudz redzētu, kāda ir ķēniņa dzīve, Salamans lika tai doties viņam līdzi uz Jeruzalemi kopā ar viņa svītu, ko pavadīja sešdesmit izcili karavīri. (Augstā Dziesma 3:6—11.) Ķēniņš lika meitenei apmesties viņa galmā, kas bija tik iespaidīgs, ka Sabas ķēniņiene, to redzot, ”aiz izbrīna.. bija galīgi apmulsusi”. (1. Ķēniņu 10:4, 5.)
Bet meitene no Šunamas bija uzticīga savam draugam, ganam. ”Kā ābele starp meža kokiem, tā izceļas mans draugs,” viņa sacīja. (Augstā Dziesma 2:3.) Lai Salamans priecājas par saviem tūkstoš vīna dārziem. Viņai pietiek ar vienu vīna dārzu — un ar savu mīļoto. Meitenes mīlestība bija nesatricināma. (Augstā Dziesma 8:11, 12.)
Šunamā dzīvoja arī kāda cita brīnišķīga sieviete. Mums nekas nav zināms par šīs sievietes ārējo izskatu, taču viņai noteikti bija brīnišķīga sirds. Bībelē sacīts, ka viņa bija ”ar.. visām šīm rūpēm apkrāvusies” — jeb ļoti pūlējusies —, lai vienmēr sagādātu pravietim Elīsam maltīti un naktsmājas. (2. Ķēniņu 4:8—13).
Mēs varam iztēloties, cik Elīsa bija pateicīgs, kad pēc gara, nogurdinoša ceļojuma atgriezās mazajā augšistabiņā, ko šī sieviete kopā ar savu vīru viņam bija iekārtojusi. Elīsa tur droši vien bija biežs viesis, jo viņa kalpošana ilga 60 gadu. Kāpēc šunamiete uzstāja, lai Elīsa katru reizi, kad gāja garām, uzturētos viņu mājā? Tāpēc, ka viņa augstu vērtēja Elīsas darbu. Pazemīgais, nesavtīgais pravietis bija tautas sirdsapziņa — viņš atgādināja ķēniņiem, priesteriem un vienkāršajiem ļaudīm to pienākumu kalpot Jehovam.
Šunamiete nenoliedzami bija viena no tiem cilvēkiem, par kuriem domāja Jēzus, sacīdams: ”Kas uzņem pravieti pravieša vārdā, tas dabūs pravieša algu.” (Mateja 10:41.) Jehova īpaši svētīja dievbijīgo sievieti. Lai gan viņa bija bijusi neauglīga daudzus gadus, viņai piedzima dēls. Un pēc vairākiem gadiem šunamiete atkal saņēma Dieva palīdzību, kad zemē septiņus gadus valdīja bads. Šis saviļņojošais stāsts mums atgādina, ka mūsu debesu Tēvs nekad neatstāj neievērotu laipnību, kāda tiek parādīta viņa kalpiem. (2. Ķēniņu 4:13—37; 8:1—6; Ebrejiem 6:10.)
Divas izšķirīgas kaujas
Šunamu piemin kā vietu, kur mājojušas divas uzticīgas sievietes, taču tā pieredzēja arī divas kaujas, kas izmainīja izraēliešu vēstures gaitu. Tuvumā atradās ideāls kaujas lauks — līdzenums starp Mores pakalnu un Gilboas kalnāju. Bībeles laikos karavadoņi vienmēr veidoja karaspēka nometni vietā, kurā bija pieejams daudz ūdens, kura pacēlās pāri apkārtnei (lai būtu aizsardzība) un, ja iespējams, no kuras varēja pārraudzīt sausu ieleju — pietiekami lielu, lai karaspēkam ar zirgiem un ratiem būtu, kur manevrēt. Šunama un Gilboa bija tādas vietas.
Soģu laikā 135 000 vīru liela midianiešu, amalekiešu un citu tautu pārstāvju armija bija apmetusies līdzenumā pie Mores pakalna. Viņu kamieļi bija ”tādā vairumā kā smiltis jūŗas krastmalā”. (Soģu 7:12.) Līdzenuma pretējā pusē, pie Haroda avota Gilboas kalnu pakājē, atradās izraēliešu karaspēks, kuru vadīja soģis Gideons un kurā bija tikai 32 000 karavīru.
Pirmskaujas dienās abas naidīgās puses mēģināja graut pretinieka kaujas garu. Milzīgie karavīru pūļi, kas ņirgājās par izraēliešiem, kara kamieļi, rati un zirgi patiesi varēja iedvest bailes kājniekos. Bez šaubām, midianiešu karaspēks — kas jau bija ieņēmis savu vietu, kamēr izraēlieši pulcējās kopā, — bija biedējoša aina. Kad Gideons jautāja: ”Kas baidās un kam ir bailes?”, atsaucās divas trešdaļas viņa karavīru un pameta kaujas lauku. (Soģu 7:1—3.)
Nu vairs tikai 10 000 izraēliešu karavīru raudzījās pāri līdzenumam uz 135 000 ienaidnieka karavīru, bet Jehova drīz vien samazināja izraēliešu armiju līdz nieka 300 vīriem. Kā bija parasts izraēliešiem, šī saujiņa tika sadalīta trijās grupās. Tumsas aizsegā viņi izklīda un nostājās trijās ienaidnieku nometnes pusēs. Tad pēc Gideona pavēles visi 300 vīri sadauzīja traukus, kuros bija paslēptas lāpas, pacēla tās augšup un sauca: ”Tam Kungam un Gideonam — zobens!” Viņi sāka pūst taures un pūta visu laiku. Izbiedētajam dažādo tautu karavīru pūlim tumsā šķita, ka uzbrūk 300 karaspēka vienību. Jehova lika viņiem vērsties citam pret citu, un ”viss kaŗaspēks nometnē sakustējās, sacēla troksni un metās bēgt”. (Soģu 7:15—22; 8:10.)
Nākamā kauja pie Šunamas notika ķēniņa Saula valdīšanas laikā. Bībelē stāstīts, ka ”filistieši bija sapulcējušies, tad tie devās ceļā un apmetās nometnē pie Šunamas. Tikmēr arī Sauls sapulcināja visu Israēlu un apmetās nometnē Gilboas pakalnos”, tieši tāpat kā pirms daudziem gadiem bija darījusi Gideona armija. Bet Saulam, pretēji Gideonam, pietrūka paļāvības uz Jehovu, un viņš devās pēc padoma pie medija, kas dzīvoja Endorā. Kad Sauls ieraudzīja filistiešu nometni, ”tad viņš izbijās, un viņa sirdi pārņēma lielas bailes”. Cīņas laikā izraēlieši metās bēgt un tika smagi sakauti. Kā Sauls, tā Jonatāns gāja bojā. (1. Samuēla 28:4—7; 31:1—6.)
Tā Šunamas vēsture saistās gan ar mīlestību, gan ar karadarbību, ar ticību Jehovam un paļaušanos uz dēmoniem. Šajā ielejā divas sievietes pauda pastāvību mīlestībā un viesmīlībā un divi izraēliešu vadoņi izcīnīja izšķirīgas kaujas. Šie četri gadījumi apliecina, cik svarīgi ir paļauties uz Jehovu, kas vienmēr svētī savus kalpotājus.
[Attēls 31. lpp.]
Mūsdienu Sulamas ciems, kas atrodas senās Šunamas vietā; fonā — Mores pakalns
[Norāde par autortiesībām]
Pictorial Archive (Near Eastern History) Est.