Vai tevi saindē šīs pasaules gars?

KĀDĀ Kazahstānas rūpnīcā 1990. gada 12. septembrī notika sprādziens. Atmosfērā izplūda bīstams radiācijas daudzums, apdraudot veselību 120 000 vietējo iedzīvotāju, no kuriem daudzi izgāja ielās, lai protestētu pret nāvējošo piesārņojumu.

Bet, kad nāca gaismā vairāk informācijas, cilvēki atklāja, ka ir dzīvojuši saindētā vidē jau vairākus gadu desmitus. Gadu gaitā bija izgāztas 100 000 tonnas radioaktīvu atkritumu atklātā, neapsargātā vietā. Kaut arī briesmas bija bijušas tepat pie durvīm, neviens tām nebija pievērsis uzmanību. Kāpēc?

Ik dienas vietējā sporta stadionā bija ieraugāmi attiecīgu iestāžu ziņotie dati par radiācijas līmeni, kas radīja iespaidu, ka nekā draudoša nav. Mērījumi bija pareizi, bet tie atainoja vienīgi gamma starojumu. Alfa starojums, kas netika mērīts, var būt tikpat nāvējošs. Daudzas mātes sāka saprast, kāpēc viņu bērni ir tik slimīgi.

Arī garīgā ziņā mēs varam saindēties ar neredzamu piesārņojumu. Un, tāpat kā savulaik tie nelaimīgie cilvēki Kazahstānā, vairākums neapjauš, ka ir apdraudēta viņu dzīvība. Bībelē šis ”piesārņojums” ir nosaukts par ”pasaules garu”, kuru vada neviens cits kā Sātans Velns. (1. Korintiešiem 2:12.) Dieva Ienaidnieks ļaunprātīgi izmanto šo pasaules garu — jeb pasaulē valdošo nostāju —, lai iedragātu mūsu dievbijību.

Kā šīs pasaules gars var izsūkt mūsu garīgos spēkus? Mudinot mūs nodoties ’acu kārumam’ un izmantojot mūsu iedzimto savtīgumu. (Efeziešiem 2:1—3; 1. Jāņa 2:16.) Pārdomāsim ar piemēru palīdzību trīs dažādas sfēras, kurās pasaulīga domāšana varētu pakāpeniski saindēt mūsu garīgumu.

Dzīties papriekšu pēc Dieva Valstības

Jēzus mudināja kristiešus ’dzīties papriekšu pēc Dieva valstības un pēc viņa taisnības’. (Mateja 6:33.) Šīs pasaules gars, gluži otrādi, var mudināt pārmērīgi lielu uzmanību pievērst mūsu pašu interesēm un ērtībām. Parasti pirmais bīstamais solis ir nevis tas, ka garīgās intereses pilnīgi tiek pamestas novārtā, bet ka tās tiek nobīdītas otrajā vietā. Mēs — tāpat kā iepriekš pieminētie Kazahstānas iedzīvotāji — briesmas varētu nepamanīt, paļaudamies uz mānīgu drošības sajūtu. Uzticīgā kalpošanā pavadītie gadi un tas, ka novērtējam mūsu garīgos brāļus un māsas, varētu iemidzināt mūsu modrību, radot domu, ka mēs nekad nevarētu atstāt patiesības ceļu. Iespējams, daudzi no Efesas draudzes domāja tieši tā.

Ap 96. gadu m.ē. Jēzus viņiem teica: ”Man pret tevi ir tas, ka tu esi atstājis savu pirmo mīlestību.” (Atklāsmes 2:4.) Šie kristieši savā ilgajā kalpošanā bija izcietuši daudz grūtību. (Atklāsmes 2:2, 3.) Turklāt viņus bija mācījuši uzticīgi draudzes vecākie, arī apustulis Pāvils. (Apustuļu darbi 20:17—21, 27.) Un tomēr ar gadiem viņu mīlestība pret Jehovu bija mazinājusies, un viņi bija zaudējuši savus garīgos pamudinājumus. (Atklāsmes 2:5.)

Visticamāk, dažus no Efesas kristiešiem bija ietekmējis šīs pilsētas veikalnieciskais gars un labklājība. Diemžēl mūsdienu sabiedrībā valdošais materiālisms tāpat ir aizrāvis sev līdzi dažus kristiešus. Tiekšanās pēc komfortablas dzīves neizbēgami novērsīs mūs no garīgiem mērķiem. (Salīdzināt Mateja 6:24.)

Brīdinot par šādu bīstamību, Jēzus teica: ”Miesas spīdeklis ir acs; ja nu tava acs ir skaidra, tad visa tava miesa būs gaiša. Bet ja tava acs ir nevesela [”nenovīdīga”, NW, zemsvītras piezīme], tad visa tava miesa būs tumša.” (Mateja 6:22, 23.) ”Skaidra” acs ir tāda, kas ir koncentrēta uz garīgo, acs, kas ir vērsta uz Dieva Valstību. Bet acs, kas ir ”nevesela” jeb ”nenovīdīga”, ir tuvredzīga, spējīga koncentrēties tikai uz pašreizējām miesas iegribām. Garīgi mērķi un nākotnes svētības atrodas ārpus šādas acs redzes loka.

Iepriekšējā pantā Jēzus teica: ”Kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds.” (Mateja 6:21.) Kā mēs varam noskaidrot, vai mūsu sirds ir koncentrēta uz garīgo vai uz materiālo? Iespējams, labāko atbildi sniedz mūsu sarunas, jo ”no sirds pārpilnības mute runā”. (Lūkas 6:45.) Ja pamanām, ka pastāvīgi runājam par materiālām lietām vai pasaulīgiem panākumiem, tad acīmredzot mūsu sirds ir dalīta un mūsu garīgā redze ir bojāta.

Kāda spāņu māsa, vārdā Karmenaa, cīnījās ar šādu problēmu. ”Es tiku izaudzināta patiesībā,” Karmena paskaidro, ”bet tad 18 gadu vecumā nodibināju pati savu bērnudārzu. Pēc trim gadiem pie manis jau strādāja četras darbinieces, pasākums plauka, un es pelnīju daudz naudas. Bet, šķiet, vislielāko gandarījumu man sniedza fakts, ka esmu finansiāli neatkarīga un man ”veicas”. Jāteic godīgi, savu sirdi es biju atdevusi savam darbam — darbs bija mana lielākā mīlestība.

Es uzskatīju, ka varu arī turpmāk būt lieciniece, veltot lielāko daļu sava laika biznesa interesēm. Un tomēr mani nekad neatstāja doma, ka es varētu darīt vairāk kalpošanā Jehovam. Visbeidzot divu manu draudzeņu, pionieru, piemērs mani pārliecināja uzskatīt Valstības intereses par vissvarīgākajām. Viena no šīm draudzenēm, Huljana, bija manā draudzē. Viņa nespieda mani uzsākt pioniera kalpošanu, bet viņas stāstītais un prieks, kādu viņa pilnīgi noteikti guva no savas kalpošanas, palīdzēja man vēlreiz izsvērt manas garīgās vērtības.

Neilgi pēc tam sava atvaļinājuma laikā, ko pavadīju Amerikas Savienotajās Valstīs, es apciemoju kādu pionieri, vārdā Glorija. Viņa nesen bija kļuvusi par atraitni, un tagad rūpējās par savu piecgadīgo meitiņu un māti, kas slimoja ar vēzi. Un tomēr viņa kalpoja par pionieri. Viņas piemērs un tas, cik ļoti viņa novērtēja savu kalpošanu, aizkustināja manu sirdi. Šo īso četru dienu laikā, ko uzturējos viņas mājās, es ieguvu pamudinājumu darīt kalpošanā Jehovam visu, kas ir manos spēkos. Vispirms es kļuvu par pastāvīgo pionieri, un pēc pāris gadiem mūs ar vīru uzaicināja kalpot Bētelē. Es atteicos no sava biznesa, kas bija traucējis manu garīgo izaugsmi; un tagad es jūtu, ka Jehova uzskata manu dzīvi par veiksmīgu, un tas no tiesas ir svarīgi.” (Lūkas 14:33.)

Ja mēs mācīsimies ’pārbaudīt svarīgāko’, kā to darīja Karmena, tas mums palīdzēs pieņemt saprātīgus lēmumus attiecībā uz mūsu darbu, izglītību, mājvietu un dzīvesveidu. (Filipiešiem 1:10.) Bet vai mēs pārbaudām svarīgāko arī jautājumos, kas attiecas uz izklaidēšanos? Tā ir vēl viena sfēra, kurā ir jūtama ļoti stipra šīs pasaules gara ietekme.

Līdzsvarots viedoklis par izklaidēšanos

Šīs pasaules gars viltīgi izmanto cilvēku dabisko vēlmi atpūsties un izklaidēties. Tā kā vairākumam cilvēku nav pamatotas cerības uz nākotni, ir saprotams, kāpēc viņi cenšas piepildīt savu dzīvi ar izklaidēm un atpūtu. (Salīdzināt Jesajas 22:13; 1. Korintiešiem 15:32.) Vai mēs pamanām, ka piešķiram arvien lielāku un lielāku nozīmi izklaidei? Tas var liecināt, ka mūsu viedokli ietekmē pasaulīga domāšana.

Bībelē ir brīdinājums: ”Kas labprāt dzīvo priekos, tam pietrūks.” (Salamana Pamācības 21:17.) Izklaidēties nav slikti, bet mīlestība pret izklaidi vai uzskats, ka tā ir pats svarīgākais, novedīs pie garīgas nabadzības. Mūsu garīgā apetīte neizbēgami tiks sabojāta, un mums būs mazāk laika labās vēsts sludināšanai.

Tāpēc Dieva Rakstos mums ir dots padoms ’apjozt sava prāta gurnus un būt modriem [”pilnīgi savaldīgiem”, The New English Bible]’. (1. Pētera 1:13.) Savaldība ir nepieciešama, lai mēs izklaidei veltīto laiku ierobežotu līdz saprātīgam daudzumam. Bet būt apjozušiem sava prāta gurnus nozīmē būt gataviem garīgai darbībai, vai tā būtu studēšana, sapulču apmeklēšana vai tīruma kalpošana.

Bet kā ir ar nepieciešamo atpūtu? Vai mums būtu jājūtas vainīgiem, kad atvēlam tai laiku? Nekādā ziņā! Atpūta ir ļoti svarīga, īpaši mūsdienu saspringtajā pasaulē. Tomēr mēs, būdami Dievam veltījušies kristieši, nedrīkstam pieļaut, ka izklaidēšanās būtu mūsu dzīves centrā. Pārlieku biežas izklaidēšanās dēļ mēs, paši to nemanīdami, varam sākt darīt aizvien mazāk un mazāk nozīmīga. Šāda izklaidēšanās var mazināt mūsu neatliekamības izjūtu un pat pamudināt uz izdabāšanu savām vēlmēm. Bet kā mēs varam iegūt līdzsvarotu viedokli par atpūtu?

Bībelē ir ieteikts labāk mazu brīdi atpūsties nekā pārlieku nopūlēties — īpaši situācijā, kad strādāt pasaulīgo darbu nav ārkārtīgi nepieciešams. (Salamans Mācītājs 4:6.) Atpūta palīdz atgūt spēkus mūsu organismam, taču garīgā enerģija nāk no Dieva darbīgā spēka. (Jesajas 40:29—31.) Šo spēku mēs iegūstam, iesaistoties kristīgajā darbībā. Personīgās studijas ”paēdina” mūsu sirdi un veicina pareizas vēlmes. Sapulču apmeklēšana veido vēl lielāku atzinību par mūsu Radītāju. Bet piedalīšanās kristīgajā kalpošanā nostiprina mūsu jūtas pret citiem. (1. Korintiešiem 9:22, 23.) Kā objektīvi izteicās Pāvils, ”lai gan mūsu ārīgais cilvēks sadilst, mūsu iekšķīgais dien’ no dienas atjaunojas”. (2. Korintiešiem 4:16.)

Ileanai, kurai ir seši bērni un neticīgs vīrs, ir ļoti saspringta dzīve. Viņas pienākumos ietilpst rūpes gan par pašas ģimeni, gan vairākiem citiem radiniekiem, tāpēc rodas iespaids, ka viņas dzīve paiet vienā skriešanā. Un tomēr Ileana rāda labu piemēru ar to, ka regulāri sludina un cītīgi gatavojas sapulcēm. Kā viņa to visu spēj?

”Sapulces un tīruma kalpošana man palīdz tikt galā ar citiem pienākumiem,” Ileana paskaidro. ”Piemēram, pēc sludināšanas man ir daudz vielas pārdomām, kurām varu nodoties, darot mājas darbus. Darbodamās pa mājām, es bieži dziedu. Turpretī, ja es neesmu apmeklējusi sapulci vai esmu maz bijusi tīruma kalpošanā, mājas solis sagādā īstu piepūli.”

Šāda nostāja ļoti kontrastē ar pārmērīgo nozīmīgumu, kāds tiek piešķirts izklaidēm.

Jehovu iepriecina garīgs skaistums

Mēs dzīvojam pasaulē, kurā arvien vairāk uzmanības tiek pievērsts ārējam izskatam. Cilvēki izdod milzu summas, lai uzlabotu savu ārieni un mazinātu novecošanas sekas. Tas sevī ietver matu transplantāciju un krāsošanu, krūšu palielināšanu un kosmētisko ķirurģiju. Miljoniem cilvēku apmeklē novājēšanas centrus, vingrošanas zāles un aerobikas nodarbības vai arī iegādājas videokasetēs ierakstītus vingrinājumus un grāmatas par diētām. Šī pasaule grib mūs pārliecināt, ka laimes atslēga ir mūsu ārējā izskatā un ka galvenais ir tas, kādu iespaidu mēs atstājam uz citiem.

Amerikas Savienotajās Valstīs izdarītās aptaujas rezultāti, kas publicēti žurnālā Newsweek, atklāja, ka 90 procenti balto Amerikas pusaudžu ir ”neapmierināti ar savu izskatu”. Izmisīgi centieni iegūt ideālu figūru var ietekmēt mūsu garīgumu. Dora, kāda jauna Jehovas lieciniece, kaunējās par savu ārieni, jo viņai bija liekais svars. ”Kad gāju iepirkties, man bija grūti atrast savam augumam atbilstošas drēbes,” viņa paskaidro. ”Radās iespaids, ka elegants apģērbs tiek ražots tikai slaidiem pusaudžiem. Vēl ļaunāk bija tas, ka cilvēki apvainojoši izteicās par manu augumu; šādas piezīmes mani ļoti sāpināja, īpaši, kad tās izteica mani garīgie brāļi un māsas.

Tā visa dēļ es domāju par savu izskatu aizvien biežāk un biežāk, līdz šīs domas mani pārņēma tik lielā mērā, ka garīgās vērtības ieņēma otro vietu manā dzīvē. Tas bija tā, it kā mana laime būtu atkarīga no vidukļa apkārtmēra. Kopš tā laika ir pagājuši vairāki gadi, un tagad, būdama nobriedusi sieviete un kristiete, es uz daudz ko skatos citādi. Kaut arī es rūpējos par savu ārieni, esmu sapratusi, ka garīgs skaistums ir daudz svarīgāks un sniedz man lielāko gandarījumu. To sapratusi, es spēju Valstības interesēm ierādīt pienācīgu vietu.”

Senatnē dzīvoja kāda uzticīga sieviete Sāra, kurai bija šāds līdzsvarots viedoklis. Kaut arī Bībelē ir pieminēts viņas fiziskais skaistums, kāds viņai bija vairāk nekā 60 gadu vecumā, galvenā uzmanība tiek pievērsta viņas brīnišķīgajām īpašībām — apslēptajam sirds cilvēkam. (1. Mozus 12:11; 1. Pētera 3:4—6.) Viņa pauda lēnu un klusu garu un pakļāvās savam vīram. Sāra pārmērīgi neraizējās, ko par viņu domā citi. Kaut arī iepriekš bija dzīvojusi pārticībā, viņa vairāk nekā 60 gadu labprāt mājoja teltīs. Sāra pazemīgi un pašaizliedzīgi atbalstīja savu vīru; viņa bija sieviete ar stipru ticību. Tas viņu padarīja par tiešām brīnišķīgu sievieti. (Salamana Pamācības 31:30; Ebrejiem 11:11.)

Mēs, kristieši, esam ieinteresēti vairot savu garīgo skaistumu, un, ja šo skaistumu regulāri attīstīsim, tas augs un nezudīs. (Kolosiešiem 1:9, 10.) Ir divi pamatveidi, kā varam izkopt savu garīgumu.

Jehovas acīs mēs kļūstam daudz skaistāki, kad piedalāmies dzīvību glābjošajā kalpošanā. (Jesajas 52:7; 2. Korintiešiem 3:18—4:2.) Arī mācīdamies parādīt kristīgas īpašības, mēs vairojam šo garīgo skaistumu. Un iespēju to darīt mums ir pārpilnām: ”Brāļu mīlestība jūsu starpā lai ir sirsnīga. Centieties cits citu pārspēt savstarpējā cieņā”, ”Esiet dedzīgi garā”, ”Centieties parādīt viesmīlību”, ”Priecājieties ar priecīgajiem, raudiet ar tiem, kas raud”, ”Neatmaksājiet nevienam ļaunu ar ļaunu”, ”Turiet mieru ar visiem cilvēkiem”. (Romiešiem 12:10—18.) Ja attīstīsim šādas īpašības, mēs kļūsim tuvāki gan Dievam, gan cilvēkiem un mazināsies mūsu mantotās grēcīgās tieksmes, kas padara mūs garīgi neglītus. (Galatiešiem 5:22; 2. Pētera 1:5—8.)

Mēs varam pretoties šīs pasaules garam!

Šīs pasaules gars ļoti daudz dažādos veidos var vājināt mūsu uzticību Dievam. Šis gars var radīt mūsos neapmierinātību ar to, kas mums ir, un vēlēšanos uzskatīt, ka mūsu vajadzības un intereses ir svarīgākas par Dieva interesēm. Vai arī tas var mūs pamudināt domāt tā, kā domā nevis Dievs, bet cilvēki, un piešķirt izklaidei vai ārējam izskatam pārlieku lielu nozīmi. (Salīdzināt Mateja 16:21—23.)

Sātans ir apņēmies sagraut mūsu garīgumu, un pasaules gars ir viens no viņa galvenajiem ieročiem. Atceries, ka Velns var izmantot ļoti dažādas metodes — sākot ar rūcoša lauvas taktiku līdz pat uzmanīgas čūskas paņēmieniem. (1. Mozus 3:1; 1. Pētera 5:8.) Laiku pa laikam pasaule uzveic kristieti, to nežēlīgi vajājot, bet daudz biežāk tā viņu saindē pamazām. Pāvils vairāk bija noraizējies par šo otro bīstamo varbūtību: ”Es baidos, ka čūska, kas ar savu viltību piekrāpa Ievu, tāpat nesamaitā arī jūsu domas un nenovērš no Kristus vientiesības (un nevainības).” (2. Korintiešiem 11:3.)

Lai aizsargātu sevi no šīs čūskas viltībām, mums jāprot saskatīt propaganda, kas ”ir no pasaules”, un tā noteikti jānoraida. (1. Jāņa 2:16.) Mēs nedrīkstam sevi maldināt ar uzskatu, ka pasaulīga domāšana ir nekaitīga. Sātana sistēmas gaiss ir kļuvis ārkārtīgi indīgs. (Efeziešiem 2:2.)

Ja esam pamanījuši, ka mūsu domāšana ir pasaulīga, mēs varam ar to cīnīties, piepildot savu prātu un sirdi ar Jehovas tīro mācību. Sacīsim tāpat kā ķēniņš Dāvids: ”Kungs, dari man zināmus Tavus ceļus, māci man Tavas tekas! Vadi mani Tavā patiesībā un māci mani, jo Tu esi mans Dievs, kas palīdz.” (Psalms 25:4, 5.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 26. lpp.]

Tiekšanās pēc komfortablas dzīves mūs var novērst no garīgiem mērķiem