Iepazīstiet Jehovu — Dievu, kas ir persona
DR. S. RADHAKRIŠNANS (Indija), salīdzinādams priekšstatu par Dievu hinduismā un citās reliģiskajās sistēmās, secina: ”Ebreju Dievs ir citāds. Viņš ir persona, viņš iejaucas notikumu gaitā, un viņam nav vienaldzīgas pārmaiņas un nejaušības, ko pieredz šī mainīgā pasaule. Viņš ir Būtne, kas sazinās ar mums.”
Bībeles Dieva personvārds senebreju valodā ir יהוה, ko parasti tulko ”Jehova”. Viņš ir pārāks par visiem citiem dieviem. Kas mums ir par viņu zināms? Kā viņš izturējās pret cilvēkiem Bībeles laikos?
Jehova un Mozus ”vaigu vaigā”
Jehova un viņa kalps Mozus pazina viens otru ”vaigu vaigā”, lai gan Mozus nevarēja tiešā nozīmē redzēt Dievu. (5. Mozus 34:10; 2. Mozus 33:20.) Jau savā jaunībā Mozus juta līdzi izraēliešiem, kas tajā laikā atradās verdzībā Ēģiptē. Viņš pameta dzīvi faraona namā, kur bija faraona ģimenes loceklis, ”labāk gribēdams kopā ar Dieva tautu ciest ļaunumu”. (Ebrejiem 11:25.) Tāpēc Jehova deva Mozum daudz īpašu priekšrocību.
Tā kā Mozus bija faraona ģimenes loceklis, ”Mozu mācīja visās ēģiptiešu gudrībās”. (Apustuļu darbi 7:22.) Bet, lai vadītu Izraēla tautu, viņam bija arī jāattīsta tādas īpašības kā pazemība, pacietība un lēnprātība. To viņš darīja, kamēr 40 gadu bija gans Midianā. (2. Mozus 2:15—22; 4. Mozus 12:3.) Jehova, kaut arī palika neredzams, atklāja Mozum sevi un savus nodomus un ar eņģeļu starpniecību uzticēja desmit baušļus. (2. Mozus 3:1—10; 19:3—20:20; Apustuļu darbi 7:53; Ebrejiem 11:27.) Bībelē stāstīts, ka Jehova ”sarunājās ar Mozu vaigu vaigā tā, kā kāds sarunājas ar savu draugu”. (2. Mozus 33:11.) Patiesi, Jehova pats teica: ”Vaigu pret vaigu Es ar to runāju.” Cik tuvas, personiskas attiecības Mozum bija ar viņa neredzamo Dievu — personu! (4. Mozus 12:8.)
Mozus uzrakstīja ne tikai Izraēla tautas agrīno vēsturi, bet arī detalizētu likumu kodeksu. Viņam tika uzticēta vēl viena bezgala vērtīga priekšrocība — Pirmās Mozus grāmatas sarakstīšana. Grāmatas pēdējā daļa bija vēsture, kas Mozus ģimenē bija zināma precīzi, un tāpēc to uzrakstīt bija diezgan viegli. Bet kā Mozus bija saņēmis sīku informāciju par cilvēces agrīno vēsturi? Iespējams, Mozus rīcībā bija seni dokumenti, ko bija saglabājuši viņa priekšteči un ko Mozus izmantoja par informācijas avotu. Tāpat ir iespējams, ka sīka informācija viņam tika nodota mutvārdos vai arī to viņam tieši atklāja Jehova. Visos laikos godbijīgi cilvēki ir atzinuši, ka Mozum ir bijušas šādas personiskas attiecības ar viņa Dievu.
Jehova — Dievs, ko Elija pazina kā personu
Arī pravietis Elija zināja, ka Dievs Jehova ir persona. Elija bija dedzīgs tīrajā pielūgsmē, un viņš kalpoja Jehovam, lai gan Baala, kanaāniešu dievu panteona galvenā dieva, kalpotāji viņu ārkārtīgi ienīda un izrādīja viņam lielu pretestību. (1. Ķēniņu 18:17—40.)
Ahabs, Izraēlas ķēniņš, un viņa sieva Izebele meklēja iespēju, kā nogalināt Eliju. Baidīdamies par savu dzīvību, Elija aizbēga uz Bēršebu, kas atrodas rietumos no Nāves jūras. Tur viņš aizklīda tuksnesī un lūdza Dievam, lai ļauj viņam nomirt. (1. Ķēniņu 19:1—4.) Vai Jehova bija pametis Eliju? Vai Jehova vairs neinteresējās par savu uzticīgo kalpu? Varbūt Elija tā domāja; bet tā nebija taisnība! Pēc kāda laika Jehova klusu uzrunāja Eliju, vaicājot: ”No kurienes tu nākdams, Elij?” Tad iespaidīgā veidā izpaudās pārdabisks spēks, un ”balss griezās pie viņa un [atkal] sacīja: ”Ko tu šeitan dari, Elij?”” Jehova izrādīja šādu personisku interesi par Eliju, lai uzmundrinātu savu uzticamo kalpu. Dievs Elijam uzdeva vēl vairāk darba, un pravietis dedzīgi atsaucās uz šo aicinājumu! Elija uzticīgi pildīja savus uzdevumus, svētījot Jehovas, sava Dieva, personvārdu. (1. Ķēniņu 19:9—18.)
Kopš Jehova atmeta Izraēla tautu, viņš vairs personiski nerunāja ar saviem kalpiem uz Zemes. Taču tas nenozīmēja, ka viņa personiskā interese par tiem bija samazinājusies. Ar svētā gara palīdzību Jehova joprojām tos vadīja un stiprināja, lai tie varētu viņam kalpot. Piemēram, uzzināsim par apustuli Pāvilu, kas pirms tam bija pazīstams kā Sauls.
Svētais gars vada Pāvilu
Sauls bija dzimis Tarsā, ievērojamā Kilikijas pilsētā. Viņa vecāki bija ebreji, bet viņš pats piedzima par Romas pilsoni. Tomēr Sauls tika audzināts saskaņā ar stingriem farizeju uzskatiem. Vēlāk, kad viņš bija nonācis Jeruzalemē, viņam bija iespēja izglītoties ”pie Gamaliēla kājām”, kurš bija ļoti ievērojams bauslības skolotājs. (Apustuļu darbi 22:3, 26—28.)
Sauls dega par maldīgajām jūdu tradīcijām un tāpēc piedalījās Jēzus Kristus sekotāju nežēlīgā vajāšanā. Sauls pat atbalstīja Stefana, pirmā kristiešu mocekļa, nāvi. (Apustuļu darbi 7:58—60; 8:1, 3.) Vēlāk viņš atzina: lai gan iepriekš bijis zaimotājs, vajātājs un varmāka, ”[viņš ir] apžēlots, jo.. nezinādams.. darījis to neticībā”. (1. Timotejam 1:13.)
Saulu mudināja patiesa vēlēšanās kalpot Dievam. Ceļā uz Damasku viņš tika pievērsts ticībai, un pēc tam Jehova viņu izmantoja patiešām iespaidīgā veidā. Augšā celtais Kristus norādīja agrīnajam kristiešu māceklim Ananijam, lai tas palīdzētu Saulam. Pēc tam Pāvilu (ar šo romiešu vārdu Sauls bija pazīstams, kopš kļuva par kristieti) vadīja Jehovas svētais gars, un viņš veica ilgu un auglīgu kalpošanu kā Eiropā, tā Mazāzijā. (Apustuļu darbi 13:2—5; 16:9, 10.)
Vai mūsdienās arī var redzēt tādu pašu svētā gara vadību? Jā, var redzēt.
Ateisms nav šķērslis Jehovas personiskajai interesei
Džozefs Raterfords bija Sargtorņa biedrības otrais prezidents. Viņš kristījās 1906. gadā un kļuva par vienu no Bībeles pētniekiem (ar tādu nosaukumu toreiz bija pazīstami Jehovas liecinieki), nākamajā gadā tika iecelts par biedrības juridisko padomnieku un 1917. gada janvārī kļuva par tās prezidentu. Taču bija laiks, kad gados jaunais jurists bija bijis ateists. Kā gan viņš kļuva par tik pārliecinātu Jehovas kristīgo kalpotāju?
Springfīldā (Masačūsetsa, ASV) 1913. gada jūlijā notika Starptautiskās Bībeles pētnieku apvienības kopsanāksme, kurā Dž. Raterfords kalpoja par vadītāju. Viņu intervēja vietējā laikraksta The Homestead reportieris, un šī intervija tika pārpublicēta brošūrā par kopsanāksmi.
Dž. Raterfords pastāstīja, ka tajā laikā, kad viņš plānoja apprecēties, viņš piederēja pie baptistu konfesijas, bet nākamā sieva bija prezbiteriāne. Kad Dž. Raterforda mācītājs izteicās, ka ”sieva nokļūs elles ugunīs, tāpēc ka nav kristījusies ūdenī, bet viņš nokļūs tieši debesīs, jo ir kristījies ūdenī, viņa loģiskais saprāts riebumā novērsās un viņš kļuva par ateistu”.
Bija vajadzīgi vairāki rūpīgu pētījumu gadi, lai Dž. Raterfords varētu atjaunot savu ticību Dievam kā personai. Pēc viņa vārdiem, viņš savos spriedumos balstījās uz domu, ka ”tas, kas nav pieņemams prātam, nedrīkst būt pieņemams sirdij”. Kristiešiem ”jābūt pārliecinātiem, ka Svētie raksti, kam viņi tic, ir patiesi”, paskaidroja Dž. Raterfords un piebilda: ”Viņiem jāzina, uz kāda pamata viņi stāv.” (Skatīt 2. Timotejam 3:16, 17.)
Jā, arī mūsdienās gan ateistiem, gan agnostiķiem ir iespējams pētīt Bībeli, attīstīt ticību un ciešas personiskas attiecības ar Dievu Jehovu. Kāds jauns vīrietis pēc rūpīgām Bībeles studijām, kurās tika izmantota Sargtorņa biedrības publikācija Zināšanas, kas var dot mūžīgu dzīvi, atzinās: ”Es neticēju Dievam, kad sāku šīs studijas, bet nu es redzu, ka Bībeles zināšanas ir pilnīgi izmainījušas manu domāšanu. Es tagad sāku pazīt Jehovu un paļauties uz viņu.”
”Bezprāši” un Dievs
”Doma, ka jāpierāda Dieva eksistence vai jāpolemizē par to, VD [Ebreju rakstu] sarakstītājiem ir pilnīgi sveša,” tā publikācijā A Dictionary of the Bible sacīja Dr. Džeimss Heistings. ”Senajā pasaulē parasti nenoliedza Dieva eksistenci un nemēdza arī to pierādīt. Ticība bija kaut kas dabisks cilvēku prātam, un tā bija raksturīga visiem cilvēkiem.” Protams, tas nenozīmē, ka visi cilvēki tajā laikā bija dievbijīgi. Tā nepavisam nebija. Gan Psalmā 14:1, gan 53:2 minēti ”bezprāši” jeb ”bezprātīgie”, kas saka savā sirdī: ”Dieva nav!”
Bet kādi ir šie bezprātīgie — cilvēki, kas noliedz Dieva eksistenci? Viņiem netrūkst zināšanu. Senebreju vārds nāvāl norāda uz morāles trūkumu. Profesors S. R. Draivers grāmatas The Parallel Psalter piezīmēs rakstīja, ka vaina ir ”nevis nespēja spriest, bet morāla un reliģiska vienaldzība, pilnīgs sapratnes jeb izpratnes trūkums”.
Psalmu dziesminieks tālāk apraksta, kādu morālu pagrimumu rada šāda attieksme: ”Tie ir samaitāti un dara nelietības, starp viņiem nav neviena, kas dara labu.” (Psalms 14:1.) Dr. Heistings secina: ”Cilvēki, paļaudamies uz to, ka Dievs neiejaucas un tāpēc viņi paliks nesodīti, izvirst un rīkojas pretīgi.” Viņi neslēpj savus bezdievīgos principus un neņem vērā Dievu kā personu, un viņiem nav nekādas vēlēšanās būt atbildīgiem Dievam. Bet šāda domu gaita tagad, tāpat kā pirms 3000 gadiem, kad psalmu dziesminieks uzrakstīja iepriekš minētos vārdus, ir muļķīga un bezjēdzīga.
Brīdinājumi no Dieva, kas ir persona
Atgriezīsimies pie ievadrakstā izvirzītajiem jautājumiem. Kāpēc tik daudzi cilvēki, redzēdami mūsdienu pasaulē pastāvošās ciešanas, nespēj pieņemt domu, ka Dievs ir persona?
Bībelē ietverto informāciju ir rakstījuši cilvēki, kas ”runājuši Svētā Gara spēkā”. (2. Pētera 1:21.) Tikai Bībele mums atklāj Dievu Jehovu, kas ir persona. Bībele mūs arī brīdina, norādīdama, ka pastāv kāda ļauna persona, kas cilvēkiem nav redzama, bet kas spēj vadīt un kontrolēt cilvēku domāšanu, — Sātans Velns. Protams, ja mēs neticam, ka Dievs ir persona, tad kā mēs varam ticēt, ka pastāv arī tāda persona kā Velns jeb Sātans?
Dieva iedvesmots, apustulis Jānis rakstīja: ”[Tas, ko] sauc par velnu un sātānu.. pieviļ visu pasauli.” (Atklāsmes 12:9.) Vēlāk Jānis sacīja: ”Mēs zinām, ka esam no Dieva, un visa pasaule ir grimusi ļaunumā [”atrodas ļaunā varā”, NW].” (1. Jāņa 5:19.) Šajos vārdos ir pateikts tas pats, kas Jēzus vārdos, kurus Jānis uzrakstīja savā evaņģēlijā: ”Nāk šīs pasaules valdnieks; pār mani viņš gan nenieka nespēj.” (Jāņa 14:30.)
Cik ļoti Bībeles mācība atšķiras no tā, kam cilvēki patlaban tic! ”Mūsdienās runāt par Velnu noteikti ir vecmodīgi. Mūsu skeptiskais un zinātniskais laikmets ir licis Sātanam aiziet pensijā,” tā bija rakstīts Catholic Herald. Tomēr Jēzus cilvēkiem, kas centās viņu nogalināt, sacīja: ”Jūs esat no sava tēva — velna, un jums gribas piepildīt sava tēva kārības.” (Jāņa 8:44.)
Bībeles skaidrojums par Sātana varu ir loģisks un saprotams. Tas palīdz saprast, kāpēc pasaule cieš no naida, kariem un bezjēdzīgas vardarbības, kā, piemēram, Danbleinā (kas bija minēta 3. un 4. lappusē), lai gan lielākā daļa cilvēku vēlas dzīvot mierā un saskaņā. Turklāt Sātans nav vienīgais ienaidnieks, ar ko mums jācīnās. Bībele brīdina arī no dēmoniem — ļaunām garīgām būtnēm, kas senos laikos pievienojās Sātanam, lai maldinātu un ļaunprātīgi izmantotu cilvēci. (Jūdas 6.) Jēzus Kristus daudz reižu sastapās ar šo garu spēku, un viņš varēja tos uzveikt. (Mateja 12:22—24; Lūkas 9:37—43.)
Patiesais Dievs Jehova ir nodomājis attīrīt zemi no ļaunuma un galu galā izbeigt kā Sātana, tā dēmonu darbību. Ja balstīsim savu ticību uz zināšanām par Jehovu, tā būs stipra un mēs paļausimies uz Jehovas solījumiem. Viņš saka: ”Priekš Manis neviena cita Dieva nav bijis, un pēc Manis neviena cita nebūs, vienīgi Es esmu tas Kungs, bez Manis nav cita Glābēja.” Jehova patiešām ir Dievs, persona, visiem, kas viņu pazīst, pielūdz un kalpo viņam. Tikai un vienīgi no viņa mēs varam gaidīt glābšanu. (Jesajas 43:10, 11.)
[Attēls 7. lpp.]
Kāda 18. gadsimta gravīra: Mozus, Dieva iedvesmots, raksta Pirmās Mozus grāmatas 1:1
[Norāde par autortiesībām]
Pārpublicēts no The Holy Bible (J. Baskett, Oxford)
[Attēls 8. lpp.]
Jēzus Kristus daudz reižu uzveica dēmonus