Mana sirds ir pārpilna pateicības

PASTĀSTĪJIS DŽONS VINNS

Cik bieži es sacēlos pret iešanu uz Jehovas liecinieku sapulcēm! Es simulēju vēdergraizes vai galvas sāpes — jebko, lai tikai no sapulcēm izvairītos. Bet manas mātes nelokāmība ātri vien izgaisināja šādu ”neveselību”, un es atkal mēroju kopā ar viņu trīs kilometru garo ceļu uz Ķēniņvalsts zāli un klausījos, kā viņa apspriež Dieva Rakstus ar kādu vecāku ceļabiedri.

TĀ ES ieguvu kādu vērtīgu pamācību: parādot mīlestību, vecākiem vienmēr jāpastāv uz to, kas ir pareizs Dieva acīs. (Salamana Pamācības 29:15, 17.) Viņi nekad nedrīkst aizmirst Dieva piekodinājumu ’neatstāt savas sapulces’. (Ebrejiem 10:25.) Kad atskatos uz savu dzīvi — cik gan pateicīgs es esmu, ka mana māte man lika darīt to, kas man bija vislabākais!

Pateicīgs par brīnišķīgiem piemēriem

Kaut arī mans tēvs nebija ticīgs cilvēks, viņš izturējās iecietīgi pret mātes uzskatiem, kad viņa kļuva par Bībeles pētnieci (ar šādu nosaukumu toreiz bija pazīstami Jehovas liecinieki). 1913. gadā viņa gāja klausīties Sargtorņa biedrības pirmā prezidenta Čārlza Rasela runu ”Viņpus nāvei”. Bet viņa novēlojās, un visas sēdvietas jau bija aizņemtas. Tad mātei un citiem, kas bija atnākuši ar nokavēšanos, piedāvāja apsēsties ap paaugstinājumu, pavisam tuvu ganam Raselam. Šī runa viņu dziļi iespaidoja. Pēc tam kad nākamajā dienā tā tika publicēta vietējā laikrakstā, māte to saglabāja un vairākkārt pārlasīja.

Pēc sapulces māte iesniedza lapiņu, uz kuras bija viņas vārds, un drīzumā viņu apmeklēja Bībeles pētnieki. Ar laiku viņa sāka izplatīt uz Bībeli balstītus bukletus, sludinot pa mājām mūsu dzimtajā pilsētā Glosterā (Anglija). Jau kopš mazotnes manas abas māsas un es kopā ar māti piedalījāmies sludināšanas darbā.

Kad uz Glosteru pārcēlās Harijs Frānsiss, dedzīgs Bībeles pētnieks, māte viņu sirsnīgi sagaidīja. Drīz pēc tam viņš sāka interesēties par mani, un viņa pamudinājums bija noteicošais, kāpēc vēlāk kļuvu par pionieri, kā tiek saukti pilnas slodzes kalpotāji. No brāļa Frānsisa piemēra es iemācījos kaut ko ļoti svarīgu: vecākajiem vienmēr jāmeklē iespēja pamudināt jaunākos.

Māte kļuva par Bībeles pētnieci, un pēc tam šai organizācijai pievienojās arī citi Glosterā. Tomēr daži draudzes vecākie sāka pārlieku augstu sevi vērtēt un tie, kas piederēja pie klases, kā tolaik tika dēvētas draudzes, sāka sekot atsevišķiem cilvēkiem. Reiz sapulcē daži bikstīja mātei mugurā, lai pamudinātu viņu pacelt roku balsošanai par noteiktiem vecākajiem. Bet māte zināja, ka šie vecākie nerāda pienācīgu piemēru, un nepakļāvās spiedienam. Tajā laikā, divdesmito gadu beigās, daudzi atkrita un vairs nestaigāja patiesības ceļu. (2. Pētera 2:2.) Bet mana māte nekad nepārstāja lojāli atbalstīt organizāciju, un tā rādīja man brīnišķīgu piemēru.

Nostājos patiesības pusē

Beidzot 1939. gada jūnijā, kad man bija 18 gadu, es tiku kristīts Severnas upē. Tajā pašā gadā es arī saņēmu uzdevumu pārzināt skaņu aparatūru. Tolaik mēs lietojām lielus gramofonus, ar kuriem publiskās vietās skaļi atskaņojām vēsti ”Reliģija ir slazds un krāpšana”. Tajā laikā īpaša uzmanība tika pievērsta kristīgās pasaules liekulības un viltus mācību atmaskošanai.

Reiz es biju gājiena priekšgalā un nesu plakātu, uz kura vienas puses bija uzraksts ”Reliģija ir slazds un krāpšana”, bet uz otras — ”Kalpojiet Dievam un Ķēniņam Kristum”. Gājienā piedalījās arī ponijs: viņam muguras abās pusēs bija liels sludinājums ar informāciju par publisko runu. Tam tikai vajadzēja būt skatam — šāds gājiens tik reliģiozajā Glosterā!

Kaut arī mājās bija naudas grūtības, māte mani mudināja kļūt par pionieri. Un 1939. gada septembrī līdz ar Otrā pasaules kara sākumu es ierados savā pirmajā norīkojuma vietā — mazā pilsētiņā Lemingtonā (Vorikšīra), lai tur kalpotu par pionieri. Šajā pilsētā dzīvoja vairāki pensionēti garīdznieki.

Lai atskaņotu toreizējā Sargtorņa Bībeles un bukletu biedrības prezidenta Džozefa Raterforda runas, mēs sludināšanā pa mājām izmantojām pārnēsājamus patafonus. Turpretī gramofons (kuru varēja izmantot, kad bija vairāk klausītāju) bija daudz smagāks, tāpēc to mēs pārvadājām bērnu ratiņos. Dažkārt garīdznieki, sadusmoti par viltus reliģiju atmaskojošo vēsti, mūs izdzina no saviem īpašumiem. Bet mēs nejutāmies nomākti. Jehova mūsu darbu svētīja, un tagad Lemingtonas draudzē ir vairāk nekā simt liecinieku.

1941. gadā, kad plosījās Otrais pasaules karš, es pārcēlos uz Velsu un kalpoju par pionieri Heverfordvestā, Karmārtenā un Reksemā. Būdams pilnas slodzes kalpotājs, es biju atbrīvots no karadienesta, bet cilvēki nesaprata mūsu neitralitāti. Mani un manu partneri apsūdzēja, ka esam spiegi un ”piektās kolonnas” aģenti. Kādu nakti policisti aplenca mūsu dzīvojamo piekabi. Mans partneris, kas tikko kā bija atgriezies no ogļu kraušanas, izbāza laukā galvu, lai redzētu, kas tur notiek. Viņa seja bija vienos putekļos, un policisti nosprieda, ka viņš pieder pie desantvienības un ir sagatavojies uzbrukumam ienaidnieka teritorijā. Šo situāciju nu gan vajadzēja paskaidrot!

Kalpodami mūsu norīkojuma vietās, mēs saņēmām bagātīgas svētības. Kad atradāmies Karmārtenā, mūs reiz apciemoja Džons Bārs no Londonas filiāles biroja (pašlaik viņš ir Vadošās padomes loceklis) un sniedza mums uzmundrinājumu. Karmārtenā tolaik bija tikai pāris sludinātāju, bet pašlaik to ir vairāk nekā simts. Reksemā šobrīd ir trīs draudzes, un nesen man bija gods Heverfordvestā teikt kādas brīnišķīgas Ķēniņvalsts zāles veltīšanas runu. (1. Korintiešiem 3:6.)

Pateicīgs par savu kalpošanu

Kamēr uzturējāmies Dienvidvelsā, Svonsi pilsētā, manam partnerim Donam Rendelam nepiešķīra atbrīvojumu no karadienesta. Kaut arī viņš paskaidroja, ka sirdsapziņa viņam neļauj iet karā pret saviem ticības biedriem, kas dzīvo citās zemēs, viņš tika ielikts cietumā. (Jesajas 2:2—4; Jāņa 13:34, 35.) Tad, lai uzmundrinātu Donu un dotu liecību apkārtējiem, es netālu no cietuma novietoju gramofonu un atskaņoju bībeliskas lekcijas.

Taču sievietēm, kas dzīvoja turpat tuvumā, tas nepatika; viņas savāca naudu un samaksāja karavīriem, lai tie piekautu mani un brāli, ar kuru bijām kopā. Mēs bēgām, cik ātri vien spējām, — turklāt es vēl stūmu ratiņus ar gramofonu — un cerējām paglābties Ķēniņvalsts zālē. Bet, kad bijām atskrējuši, zāle bija ciet! No nežēlīgas piekaušanas mūs izglāba tikai tas, ka laikus iejaucās policija.

Par šo incidentu acīmredzot uzzināja daudzi. Kad es pēc kāda laika sludināju lauku apvidū netālu no Svonsi pilsētas, kāds vīrs man atzinīgi teica: ”Jūs iestājaties par kristietību, tāpat kā tas jaunais vīrietis Svonsi pilsētā, kurš drosmīgi runāja par to, kam viņš tic, un kuram vajadzēja glābties bēgot.” Cik viņš bija pārsteigts, kad uzzināja, ka tas jaunais vīrietis esmu es!

Kalpot par pionieri kara gados nebija viegli. Pasaulīgu labumu mums nebija daudz, bet visu, kas mums bija, mēs ar atzinību novērtējām. Mēs vienmēr regulāri saņēmām garīgo barību un nekad nekavējām sapulces, izņemot tās reizes, kad bijām slimi. Es nopirku vecu divriteni, un mēs uzlikām uz tā lielus grozus, kuros varēja pārvadāt patafonu un bībelisko literatūru. Bija dienas, kad nobraucu ar velosipēdu 80 kilometru! Pioniera kalpošanā es pavadīju aptuveni septiņus gadus, un atceros šo laiku ar prieku.

1946. gadā, kad Otrais pasaules karš jau bija garām, mani uzaicināja strādāt Bētelē, kā tiek sauktas vietas, kurās tiek koordinēta Jehovas liecinieku darbība attiecīgajā valstī. Mūsu Bētele atradās Kreiventerasē 34, tieši blakus Londonas Sapulču namam (London Tabernacle). Tur man bija iespēja būt kopā ar gados vecākiem brāļiem un māsām, piemēram, Alisi Hārtu, kuras tēvs Toms Hārts, visticamāk, bija pirmais Jehovas liecinieks Anglijā.

Iegūstu uzticamu biedru

1956. gadā es atstāju Bēteli, lai apprecētu Etiju — pionieri, ar kuru iepazinos, kad viņa bija atbraukusi no Nīderlandes apciemot savu māsu, kas tolaik dzīvoja Londonā. Neilgi pirms kara beigām Etija bija mācījusi mašīnrakstīšanu un stenogrāfiju biznesa koledžā Tilburgā, Nīderlandes dienvidos. Kādu dienu viens no skolotājiem bija piedāvājis drošības labad braukt ar divriteni līdz Etijas mājām kopā. Viņš bija katolis. Kad viņi atbrauca, uzsākās sarunas ar Etijas vecākiem, kas bija protestanti. Ar laiku izveidojās draudzība, un šis skolotājs kļuva par biežu viesi viņu mājās.

Drīz pēc kara beigām viņš ieradās Etijas mājās ar saucienu: ”Es esmu atradis patiesību!”

”Bet vai tu neteici, ka tev ir patiesība, kad biji katolis?” ieteicās Etijas tēvs.

”Nē!” viņš strauji atbildēja. ”Jehovas lieciniekiem ir patiesība!”

Tas un vēl daudzi citi vakari tika pavadīti spraigās sarunās par Bībeli. Drīz pēc tam Etija kļuva par pionieri. Arī viņa kalpošanā sastapās ar niknu pretestību, ko Nīderlandē izraisīja Romas katoļu baznīca. Garīdznieku uzkūdīti, bērni traucēja viņai sarunāties ar cilvēkiem, kad viņa gāja pa mājām, un kādu dienu bērni salauza Etijas velosipēdu. Viņa to aizveda pie remontstrādnieka, kas pirms kāda laika bija pieņēmis no viņas brošūru. ”Paskatieties, ko bērni izdarīja!” viņa caur asarām teica.

”Tikai nevajag padoties,” vīrietis labvēlīgi atbildēja. ”Jūs darāt labu darbu. Dodiet, es salabošu jūsu riteni bez maksas.” Un to viņš arī izdarīja.

Etija pārliecinājās, ka garīdzniekiem viņu ganāmpulks nerūpēja līdz brīdim, kamēr viņa nesāka ar kādu no tā locekļiem studēt Bībeli. Tad priesteri un mūķenes apstaigāja cilvēkus, lai iedragātu viņu ticību Bībelei un Jehovam. Bet Etijai tik un tā bija daudz sekmīgu Bībeles studiju.

Pateicīgs par kopā pavadītajiem gadiem

Pēc kāzām mēs ar Etiju tikām norīkoti apmeklēt Anglijas draudzes, un gandrīz piecus gadus mēs braucām no draudzes uz draudzi, lai tās garīgi stiprinātu. Tad es saņēmu uzaicinājumu mācīties Gileādas skolas 36. klasē; mācības notika Jehovas liecinieku pasaules galvenajā pārvaldē Bruklinā (Ņujorka). Desmit mēnešu ilgais mācību kurss, kas noslēdzās 1961. gada novembrī, bija īpaši paredzēts, lai apmācītu vīriešus vadīt darbu Jehovas liecinieku filiāļu birojos. Etija manas prombūtnes laikā uzturējās Anglijā, Londonas Bētelē. Kad pabeidzu mācības, mēs tikām norīkoti strādāt šajā Bētelē kopā.

Nākamos 16 gadus es strādāju kalpošanas nodaļā un rūpējos par jautājumiem, kas attiecas uz draudžu darbību. Kad 1978. gadā nomira Bēteles pārraugs Praiss Hjūss, es tiku nozīmēts viņa vietā. Pienākums rūpēties par arvien augošās Bēteles ģimenes locekļu labklājību (pašlaik mūsu ģimenē ir vairāk nekā 260 cilvēku) man visus šos daudzos gadus ir sagādājis gandarījumu.

1971. gadā 85 gadu vecumā nomira mana mīļā māte. Mēs ar Etiju ieradāmies Glosterā uz bērēm, kurās brālis runāja par mātes loloto debesu cerību. (Filipiešiem 3:14.) Esmu pateicīgs savām māsām Dorisai un Greisai par mīlestības pilnajām rūpēm, ko viņas veltīja mātei vecumdienās; tāpēc mums ar Etiju bija iespējams turpināt pilnas slodzes kalpošanu.

Mēs ar Etiju bieži domājam par mūsu vecākiem un to, kā viņi mūs ir audzinājuši — ar mīlestību un stingrību. Cik daudz pateicības mēs esam viņiem parādā! Īpaši mana māte rādīja labu piemēru man un māsām, veidojot mūsos atzinību par Jehovu un viņa organizāciju.

Jā, mūsu sirdis ir pārpilnas pateicības, kad sagaidām katru jaunu dienu, ko varam pavadīt kalpošanā mūsu debesu Tēvam Jehovam! Kāds viņš ir brīnišķīgs, mīlošs Dievs! Psalmu dziesminieka vārdos mēs redzam savas izjūtas: ”Es Tevi augsti teikšu, mans Dievs, Tu ķēniņ, un slavēšu Tavu vārdu mūžīgi mūžam! Ik dienas es Tevi teikšu un slavēšu Tavu vārdu mūžīgi mūžam!” (Psalms 145:1, 2.)

[Attēls 26. lpp.]

Kopā ar savu sievu Etiju