No jaunības esmu pacietīgi gaidījis uz Jehovu

PASTĀSTĪJIS RŪDOLFS GRAIHENS

Kad man bija 12 gadi, mūsu ģimeni kā zibens spēriens skāra traģēdija. Vispirms mans tēvs tika iemests cietumā. Pēc tam mūs ar māsu piespiedu kārtā aizveda no mājām un aizsūtīja dzīvot pie svešiem cilvēkiem. Vēlāk manu māti un mani pašu arestēja gestapo. Es nokļuvu cietumā, bet māte — koncentrācijas nometnē.

ŠIE notikumi bija tikai sākums mokpilnam vajāšanu laikam, ko es, būdams Jehovas liecinieks, pieredzēju savā jaunībā. Vispirms ar savu nežēlību pazīstamais nacistu gestapo un pēc tam Austrumvācijas Stasi mēģināja salauzt manu uzticību Dievam. Tagad, kad jau 50 gadus esmu ar visu sirdi viņam kalpojis, es varu pievienoties psalmu dziesminieka vārdiem: ”Viņi ir mani nikni vajājuši no manas jaunības dienām, bet nav mani uzvarējuši.” (Psalms 129:2.) Cik pateicīgs es esmu Jehovam!

Esmu dzimis 1925. gada 2. jūnijā mazajā Lukas pilsētiņā, kas atrodas Vācijā, netālu no Leipcigas. Vēl pirms manas piedzimšanas mani vecāki, Alfrēds un Terēza, bija uztvēruši Bībeles patiesības balsi Bībeles pētnieku — kā tolaik sauca Jehovas lieciniekus — izdotajās publikācijās. Es atceros, kā ik dienas skatījos uz Bībeles ainu attēliem, kas karājās mūsu mājās pie sienām. Vienā no tiem varēja redzēt vilku un jēru, kazlēnu un panteru, teļu un lauvu, kas visi sadzīvo mierā, un mazu zēnu, kas tos gana. (Jesajas 11:6—9.) Šie attēli atstāja uz mani neizdzēšamu iespaidu.

Kad vien radās iespēja, vecāki mani iesaistīja draudzes darbībā. Piemēram, 1933. gada februārī, tikai dažas dienas pēc Hitlera nākšanas pie varas, mūsu mazajā pilsētiņā tika parādīta ”Radīšanas fotodrāma”, kas sastāvēja no diapozitīviem, filmas un ieskaņota stāstījuma. Cik sajūsmināts biju es — septiņus gadus vecs zēns —, kad braucu cauri pilsētai pikapa aizmugurē, piedalīdamies ”Fotodrāmas” reklāmas pasākumā! Gan šajā, gan citās reizēs brāļi rūpējās par to, lai es justos kā noderīgs draudzes loceklis, kaut arī biju tik mazs. Tā es jau kopš pašas mazotnes mācījos no Jehovas un izjutu viņa Rakstu ietekmi.

Mācos paļauties uz Jehovu

Tā kā Jehovas liecinieki stingri ievēroja kristīgo neitralitāti, viņi neiesaistījās nacisma politikā. Tāpēc 1933. gadā nacisti pieņēma likumus, kas aizliedza mums sludināt, pulcēties un pat lasīt pašiem savu bībelisko literatūru. 1937. gada septembrī visus mūsu draudzes brāļus, viņu vidū arī manu tēvu, apcietināja gestapo. Es par to ļoti bēdājos. Tēvam piesprieda piecus gadus cietumā.

Mūsu mājās sākās grūti laiki. Bet mēs drīz iemācījāmies paļauties uz Jehovu. Kādu dienu, kad es atnācu no skolas, māte patlaban lasīja Sargtorni. Viņa gribēja ātri pagatavot man maltīti un tāpēc nolika žurnālu uz trauku skapīša. Kamēr mēs pēc ēšanas vācām nost traukus, atskanēja skaļš klauvējiens pie durvīm. Bija atnācis policists, kas gribēja izdarīt kratīšanu mūsu dzīvoklī, lai meklētu bībelisku literatūru. Es nobijos ne pa jokam.

Todien bija neparasti karsts. Tāpēc policists papriekšu noņēma savu ķiveri un nolika to uz galda. Tad viņš ķērās pie kratīšanas. Kamēr viņš skatījās zem galda, ķivere sāka slīdēt zemē. Tajā brīdī māte aši paķēra ķiveri un uzlika to uz trauku skapīša — tieši virsū Sargtornim! Policists pārmeklēja visu dzīvokli, bet neatrada nekādu literatūru. Protams, viņam pat prātā neienāca paskatīties zem savas ķiveres. Kad policists beidzot gāja projām, viņš, murminādams atvainošanās vārdus mātei, pastiepa roku sev aiz muguras un paņēma ķiveri. Cik atvieglots es jutos!

Tādi gadījumi kā šis sagatavoja mani grūtākiem pārbaudījumiem. Piemēram, skolā mani mēģināja piespiest iestāties Hitleriskās jaunatnes savienībā, kurā bērniem tika mācīta militārā disciplīna un iedvestas nacisma filozofijas idejas. Daži skolotāji sev bija izvirzījuši mērķi panākt, lai 100 procenti skolēnu būtu iesaistīti šajā organizācijā. Mans skolotājs, Šneidera kungs, noteikti juta, ka ir cietis pilnīgu neveiksmi, jo atšķirībā no citiem mūsu skolas skolotājiem viņam nebija izdevies sasniegt 100 procentus — viena skolnieka trūka. Šis skolnieks biju es.

Reiz Šneidera kungs visai klasei paziņoja: ”Zēni, rīt mūsu klase dosies ekskursijā.” Visi ļoti priecājās. Tad viņš piebilda: ”Jums visiem jāuzvelk mugurā savi Hitleriskās jaunatnes savienības formas tērpi, lai tad, kad mēs soļosim pa ielām, visi varētu redzēt, ka jūs esat kārtīgi Hitlera zēni.” Nākamajā rītā visi zēni, izņemot mani, bija ģērbušies formas tērpos. Skolotājs lika man iznākt klases priekšā un teica: ”Palūkojies uz pārējiem zēniem un tad paskaties pats uz sevi.” Pēc tam viņš piebilda: ”Es zinu, ka tavi vecāki ir nabadzīgi un nevar atļauties nopirkt tev formas tērpu, bet tagad es tev kaut ko parādīšu.” Viņš aizveda mani pie sava galda, attaisīja atvilktni un sacīja: ”Es gribu tev iedot šo pilnīgi jauno formas tērpu. Vai tas nav jauks?”

Es drīzāk mirtu nekā vilktu mugurā nacistu formas tērpu. Kad skolotājs saprata, ka es nemaz nedomāju to vilkt, viņš kļuva nikns, un visa klase apveltīja mani ar nicinošiem izsaucieniem. Pēc tam skolotājs mūs veda ekskursijā, bet viņš centās mani noslēpt, liekot man iet vidū starp pārējiem zēniem, kas bija ģērbušies formās. Tomēr daudzi mūsu pilsētiņas iedzīvotāji varēja mani pamanīt, jo es ļoti atšķīros no saviem klasesbiedriem. Visi zināja, ka mani vecāki un es esam Jehovas liecinieki. Es esmu pateicīgs Jehovam, ka viņš deva man nepieciešamo garīgo spēku manos zēna gados.

Vajāšanas pastiprinās

Kādu dienu 1938. gada sākumā mūs ar māsu no skolas policijas mašīnā aizveda uz labošanas iestādi apmēram 80 kilometru tālajā Štatrodā. Kāpēc? Tiesa bija nolēmusi, ka mūs ir jāizolē no vecāku ietekmes un jāpāraudzina par nacistiem. Drīz labošanas iestādes vadība ievēroja, ka mēs esam pieklājīgi un paklausīgi, kaut arī stingri turamies pie kristīgās neitralitātes. Direktori tas tik dziļi iespaidoja, ka viņa gribēja personiski tikties ar mūsu māti. Izņēmuma kārtā mātei tika dota atļauja mūs apmeklēt. Mana māsa, māte un es — mēs bijām tik laimīgi un tik pateicīgi Jehovam par šo iespēju būt kopā veselu dienu un uzmundrināt citam citu. Mums tas patiešām bija vajadzīgs.

Mūs paturēja labošanas iestādē apmēram četrus mēnešus. Pēc tam mūs aizsūtīja dzīvot pie kādas ģimenes Pānā. Šiem cilvēkiem bija doti norādījumi, ka mēs nedrīkstam redzēties ar radiniekiem. Mātei pat neļāva mūs apciemot. Taču pāris reizes viņa atrada iespēju mūs satikt. Māte izmantoja šīs retās izdevības, cik labi vien spēja, lai stiprinātu mūsos apņēmību palikt uzticīgiem Jehovam, vienalga, kādus pārbaudījumus un apstākļus viņš pieļautu. (1. Korintiešiem 10:13.)

Pārbaudījumu patiešām netrūka. 1942. gada 15. decembrī, kad man bija tikai 17 gadi, mani arestēja gestapo un nogādāja ieslodzījuma vietā Gērā. Aptuveni pēc nedēļas tika aizturēta arī māte un ieslodzīta tajā pašā cietumā, kur atrados es. Tā kā es joprojām biju nepilngadīgs, mani vēl nevarēja tiesāt. Tāpēc mēs ar māti pavadījām cietumā sešus mēnešus, kamēr tiesa gaidīja manu 18. dzimšanas dienu. Tajā pašā dienā, kad man palika 18 gadi, mēs abi stājāmies tiesas priekšā.

Pirms biju paspējis apjēgt, kas notiek, tiesa bija galā. Man nebija ne jausmas, ka savu māti es vairs neredzēšu. Atceros viņu tiesas zālē sēžam man blakus uz tumša koka sola: tās ir manas pēdējās atmiņas par māti. Mēs abi tikām atzīti par vainīgiem. Mani notiesāja uz četriem gadiem cietumā, māti — uz pusotru gadu.

Tolaik cietumos un nometnēs bija ieslodzīti tūkstošiem Jehovas liecinieku. Bet mani aizsūtīja uz kādu cietumu Štolbergā, kur es biju vienīgais liecinieks. Vairāk nekā gadu es pavadīju vieninieka kamerā, taču Jehova mani nepameta. Mīlestība pret viņu, ko biju attīstījis jau bērnībā, man palīdzēja garīgi neaiziet bojā.

1945. gada 9. maijā, kad biju pavadījis cietumā divarpus gadus, mēs saņēmām priecīgas ziņas: karš bija beidzies! Tajā dienā mani atbrīvoja. Pēc 110 kilometru gara gājiena es pārrados mājās gluži slims aiz pārguruma un badošanās. Pagāja vairāki mēneši, līdz es atguvu veselību.

Tikko biju pārnācis, mani satrieca sliktās ziņas, ko saņēmu vienu pēc otras. Pirmā ziņa bija par māti. Pēc pusotru gadu ilga ieslodzījuma nacisti bija prasījuši, lai viņa parakstītu dokumentu, kurā teikts, ka viņa atsakās no savas ticības Jehovam. Māte bija atteikusies to darīt. Tad gestapo bija nosūtījis viņu uz sieviešu koncentrācijas nometni Rāvensbrikā. Tur māte bija mirusi ar tīfu pavisam neilgi pirms kara beigām. Viņa bija ļoti drosmīga kristiete — īsta cīnītāja, kas nekad nepadevās. Lai Jehova viņu piemin savā žēlastībā.

Saņēmu vēstis arī par savu vecāko brāli Verneru, kurš nebija sevi veltījis Jehovam. Viņš bija iestājies Vācijas armijā un kritis Krievijā. Bet tēvs? Tēvs atgriezās mājās, taču viņš diemžēl bija viens no nedaudzajiem lieciniekiem, kas bija parakstījuši apkaunojošo dokumentu, atsakoties no savas ticības. Kad es viņu sastapu, tēvs izskatījās drūms un šķita psihiski nelīdzsvarots. (2. Pētera 2:20.)

Īss dedzīgas garīgās darbības periods

1946. gada 10. martā es Leipcigā apmeklēju savu pirmo pēckara kopsanāksmi. Kāds tas bija saviļņojums, kad tika paziņots, ka tajā pašā dienā notiks kristīšanās! Lai gan es biju veltījis savu dzīvi Jehovam jau pirms daudziem gadiem, tikai tagad man pirmo reizi pavērās iespēja kristīties. Es nekad neaizmirsīšu to dienu.

Kad biju mēnesi nokalpojis par pionieri, 1947. gada 1. martā mani uzaicināja uz Bēteli Magdeburgā. Biedrības ēkas bombardēšanā bija krietni cietušas. Iespēja piedalīties remontā patiešām bija lieliska privilēģija! Pēc tās vasaras es saņēmu norīkojumu uz Vitenberges pilsētu, kur kalpoju par speciālo pionieri. Bija mēneši, kad es pavadīju vairāk nekā 200 stundu, sludinot citiem labo vēsti par Dieva Ķēniņvalsti. Cik es biju priecīgs, ka esmu atkal brīvs — karš beidzies, beigušās vajāšanas un ieslodzījumi!

Diemžēl šī brīvība nebija ilga. Pēc kara Vācija tika sadalīta, un tā daļa, kurā dzīvoju es, nonāca komunistu pakļautībā. 1950. gada septembrī Austrumvācijas slepenpolicija, kas pazīstama ar nosaukumu Stasi, sāka sistemātiski arestēt brāļus. Man izvirzītā apsūdzība bija vienkārši smieklīga. Es tiku apsūdzēts spiegošanā Amerikas valdības labā. Mani nosūtīja uz Brandenburgu, uz vissliktāko Stasi cietumu visā valstī.

Garīgo brāļu atbalsts

Cietumā Stasi pa dienu man neļāva gulēt. Pēc tam viņi mani pratināja visu cauru nakti. Kad vairākas dienas biju pakļauts šādām mocībām, kļuva vēl ļaunāk. Kādu rītu mani aizveda nevis uz iepriekšējo kameru, bet gan uz vienu no briesmīgajām U-Boot Zellen (kas tika dēvētas par zemūdens kamerām, jo tās atradās dziļi pagrabā). Viņi atvēra vecas, sarūsējušas dzelzs durvis un lika man iet iekšā. Man bija jākāpj pāri augstam slieksnim. Nolicis kāju uz zemes, es aptvēru, ka visu grīdu klāj ūdens. Durvis aiz manis aizcirtās ar drausmīgu, griezīgu troksni. Telpā nebija ne apgaismojuma, ne logu. Tur valdīja piķa melna tumsa.

Tā kā grīdu klāja vairākus centimetrus dziļš ūdens, es nevarēju ne apsēsties, ne apgulties, ne aizmigt. Kad bija pagājusi, šķiet, vesela mūžība, mani atkal aizveda uz pratināšanu spēcīgu lampu apgaismojumā. Es nevaru pateikt, kas bija sliktāk: stāvēt visu dienu ūdenī gandrīz pilnīgā tumsā vai paciest visu nakti neizturami spilgto prožektoru gaismu, kas bija vērsta tieši uz mani.

Vairākas reizes mani draudēja nošaut. Pēc dažām pratināšanas naktīm mani apmeklēja kāds augsta ranga krievu virsnieks. Man bija izdevība viņam pateikt, ka vācu Stasi pret mani izturas vēl sliktāk nekā nacistu gestapo. Es viņam sacīju, ka Jehovas liecinieki bija neitrāli nacistu varas laikā un ir neitrāli arī tagad, kad valda komunisti, un ka mēs nevienā pasaules malā nejaucamies politikā. Turpretī daudzi no tiem, kas tagad ir Stasi virsnieki, es turpināju, agrāk bija Hitleriskās jaunatnes savienības biedri, un tur viņi acīmredzot ir iemācījušies, kā mocīt nevainīgus cilvēkus. Kamēr es runāju, aukstuma, bada un pārguruma dēļ mani nepārtraukti kratīja drebuļi.

Kā par brīnumu, krievu virsnieks nesadusmojās uz mani. Gluži otrādi, viņš uzsedza man segu un izturējās pret mani laipni. Drīz pēc viņa apmeklējuma mani pārvietoja uz ērtāku kameru. Dažas dienas vēlāk mani nodeva Vācijas tiesai. Kamēr mana lieta vēl nebija iztiesāta, man bija brīnišķīga iespēja dzīvot vienā kamerā ar pieciem citiem lieciniekiem. Izcietis tik nežēlīgu apiešanos, es guvu lielu atspirdzinājumu, atrazdamies savu garīgo brāļu sabiedrībā. (Psalms 133:1.)

Tiesa mani atzina par vainīgu spiegošanā un piesprieda četrus gadus cietumā. Tas tika uzskatīts par mīkstu spriedumu. Daži brāļi tika notiesāti vairāk nekā uz desmit gadiem. Mani nosūtīja uz stingrā režīma cietumu. Man šķiet, ka tur pat pele nebūtu varējusi ielavīties iekšā vai izsprukt ārā — tik stingri cietums tika apsargāts. Tomēr ar Jehovas palīdzību dažiem drosmīgiem brāļiem izdevās slepus ienest iekšā Bībeli. Tā tika sadalīta atsevišķās grāmatās un gāja no rokas rokā ieslodzīto brāļu vidū.

Kā mēs to nodevām cits citam? Tas bija ļoti grūti izdarāms. Vienīgā reize, kad mēs nonācām saskarē cits ar citu, bija tas brīdis, kad mūs ik pa divām nedēļām veda mazgāties dušā. Reiz, kad es biju dušā, kāds brālis man iečukstēja ausī, ka viņš ir paslēpis dažas Bībeles lappuses savā dvielī. Pēc mazgāšanās man sava dvieļa vietā bija jāpaķer viņējais.

Viens no cietumsargiem pamanīja, ka brālis man kaut ko čukst, un piekāva viņu ar steku. Man bija žigli jāpaņem dvielis un jāiejūk starp pārējiem ieslodzītajiem. Par laimi, es netiku pieķerts ar šīm Bībeles lapām. Pretējā gadījumā mūsu garīgās ēdināšanas programma būtu apdraudēta. Mēs pieredzējām daudz līdzīgu gadījumu. Bībeles lasīšana vienmēr notika slepeni, un tas allaž bija liels risks. Šajā situācijā patiešām bija vietā apustuļa Pētera vārdi: ”Esiet skaidrā prātā, esiet modrīgi!” (1. Pētera 5:8.)

Kaut kādu iemeslu dēļ varas iestādes bija nolēmušas dažus no mums atkārtoti pārvietot no vienas ieslodzījuma vietas uz otru. Četru gadu laikā es paspēju pabūt apmēram 10 dažādos cietumos. Taču katrā jaunā vietā man vienmēr izdevās sastapt mūsu brāļus. Es sirsnīgi iemīlēju šos brāļus, un man bija ļoti skumji ap sirdi ikreiz, kad mani atkal pārvietoja uz citu cietumu un man bija no viņiem jāšķiras.

Visbeidzot mani aizsūtīja uz Leipcigu, un tur es tiku atbrīvots no ieslodzījuma. Cietumsargs, kas mani izlaida, neteica vis: ”Sveiki,” — bet gan: ”Drīz mēs atkal tiksimies.” Viņš savā ļaunprātībā vēlējās, lai es atkal nokļūtu cietumā. Man bieži nāk prātā vārdi, kas rakstīti 124. psalma 2. un 3. pantā: ”Ja tas Kungs nebūtu bijis ar mums, kad cilvēki pret mums cēlās, tad viņi mūs būtu aprijuši dzīvus, kad iedegās pret mums viņu dusmas.”

Jehova atbrīvo savus uzticamos kalpus

Nu es atkal biju brīvs cilvēks. Mana dvīņumāsa Rute un garīgā māsa Herta Šlenzoga stāvēja pie vārtiem un mani gaidīja. Visos šajos ieslodzījuma gados Herta katru mēnesi bija sūtījusi man nelielu pārtikas paciņu. Es domāju, ka bez viņas paciņām es cietumā droši vien nebūtu izdzīvojis. Lai Jehova piemin viņu savā žēlastībā.

Pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma Jehova mani ir svētījis ar daudzām priekšrocībām kalpošanā. Es atkal kalpoju par speciālo pionieri — Vācijas pilsētā Gronavā —, kā arī par rajona pārraugu Vācijas Alpos. Vēlāk mani uzaicināja mācīties Sargtorņa Bībeles Gileādas misionāru skolas 31. klasē. Mūsu izlaiduma programma notika 1958. gadā Yankee stadionā Jehovas liecinieku starptautiskās kopsanāksmes laikā. Man bija dota priekšrocība uzrunāt lielo pulku brāļu un māsu un pastāstīt dažus gadījumus, ko biju pieredzējis.

Pēc skolas absolvēšanas es devos uz Čīli kalpot par misionāru. Čīlē es atkal kalpoju par rajona pārraugu; mans rajons atradās tajā valsts daļā, kas bija vistālāk uz dienvidiem, — es biju vārda tiešā nozīmē aizsūtīts uz pašu zemes malu. 1962. gadā es apprecējos ar Petsiju Beitnāgeli, jauku misionāri no Sanantonio (ASV, Teksasa). Kopā ar viņu mēs aizvadījām daudzus brīnišķīgus gadus, kalpodami Jehovam.

Savos vairāk nekā 70 mūža gados esmu piedzīvojis gan daudz laimīgu brīžu, gan ne mazums ciešanu. Psalmu dziesminieks sacīja: ”Daudz ciešanu taisnajam, bet no visām tas Kungs viņu izglābj.” (Psalms 34:20.) 1963. gadā, joprojām dzīvodami Čīlē, mēs ar Petsiju pieredzējām mūsu mazās meitiņas traģisko nāvi. Vēlāk Petsija smagi saslima un mēs pārcēlāmies uz Teksasu. Būdama tikai 43 gadus veca, Petsija nomira, un arī tas notika traģiskos apstākļos. Es bieži lūdzu Jehovu, lai viņš savā žēlastībā piemin manu dārgo sievu.

Tagad, kaut gan mana veselība ir vāja un esmu jau vecs, man ir priekšrocība kalpot par pastāvīgo pionieri un vecāko Breidi pilsētā (Teksasa). Jā, dzīve ne vienmēr ir bijusi viegla, un, iespējams, nākotnē mani gaida vēl kādi pārbaudījumi. Taču tāpat kā psalmu dziesminieks es varu teikt: ”Ak Dievs, Tu mani esi mācījis no manas jaunības, un līdz šim es esmu sludinājis Tavus brīnuma darbus!” (Psalms 71:17.)

[Attēli 23. lpp.]

1. Patlaban es kalpoju par vecāko un pionieri. 2. Mēs ar Petsiju neilgi pirms kāzām. 3. Šneidera kunga klasē. 4. Terēza, mana māte, kas nomira Rāvensbrikā.