Tercijs Pāvila uzticamais sekretārs
TERCIJU gaidīja grūts uzdevums. Apustulis Pāvils gribēja viņu izmantot par savu sekretāru, lai uzrakstītu garu vēstuli ticības biedriem Romā. Tas nebija viegli paveicams darbs.
Kāpēc mūsu ēras pirmajā gadsimtā bija tik grūti pildīt sekretāra uzdevumu? Kā šis darbs tika veikts? Kādus materiālus tolaik lietoja rakstīšanai?
Seno laiku sekretāri
Senajā grieķu un romiešu sabiedrībā bija dažādu veidu sekretāri. Daži vīrieši kalpoja par valsts sekretāriem — ierēdņiem, kas strādāja kancelejās. Bija arī sabiedriskie rakstveži, kas tirgus laukumā piedāvāja savus pakalpojumus iedzīvotājiem. Bagātiem ļaudīm mēdza būt privātsekretāri (bieži vien vergi). Turklāt bija arī izpalīdzīgi draugi, kas ar prieku bija gatavi rakstīt vēstules citu vietā. Kā stāsta zinātnieks E. Rendolfs Ričardss, šo neoficiālo sekretāru spējas ”varēja būt ļoti dažādas: sākot ar minimālu kompetenci valodas un/vai rakstīšanas tehnikas ziņā un beidzot ar izcilu prasmi ātri uzrakstīt kārtīgu, precīzu un skaistu vēstuli”.
Kas mēdza izmantot sekretārus? Pirmām kārtām tie, kas paši nemācēja lasīt un rakstīt. Daudzos senos līgumos un darījumu vēstulēs ir atrodama piezīme, kurā sekretārs apstiprina, ka viņš ir uzrakstījis attiecīgo dokumentu, jo cilvēks, kas viņam uzdevis šo darbu, pats nav bijis spējīgs to izdarīt. Par otru iemeslu, kāpēc tika nodarbināti sekretāri, liecina kāda sena vēstule no Tēbām Ēģiptē. Šajā vēstulē, kas rakstīta kāda Asklepiāda vārdā, nobeigumā ir piebilsts: ”Eimēls, Hermas dēls, uzrakstījis viņa vietā, ..jo viņam rakstīšana sokas diezgan gausi.”
Taču lasīt un rakstīt prasme, šķiet, nebija izšķirīgais nosacījums, kāpēc tika ņemti palīgā sekretāri. Bībeles komentāru autors Džons Makenzijs izsakās, ka izmantot sekretāra pakalpojumus cilvēkus mudināja ”varbūt pat nevis rūpes par salasāmību, bet gan rūpes par teksta glītumu vai vismaz par kārtīgumu”. Pat izglītotajiem rakstīšana bija nogurdinošs darbs, it īpaši, ja teksts bija garš un sarežģīts. Zinātnieks Ž. Ešlimans raksta, ka ikviens, kam bija tāda iespēja, ”labprāt izvairījās no šī uzdevuma, uzticot to vergiem — profesionāliem rakstvežiem”. Turklāt cilvēku nevēlēšanos pašiem rakstīt savas vēstules var viegli saprast, ja ņem vērā, uz kādiem materiāliem un kādos apstākļos viņiem bija jāraksta.
Mūsu ēras pirmajā gadsimtā parastākais rakstīšanas materiāls bija papiruss. Gareniski sagriežot papirusniedres stiebru irdeno serdi, tika iegūtas plānas strēmeles. Klājot šīs sloksnes vienā kārtā, izveidoja vienu slāni. Tam uzklāja otru slāni, kurā sloksnes bija novietotas perpendikulāri pirmajām. Abus slāņus sapresēja kopā, un tā izgatavoja ”papīra” loksni.
Rakstīt uz šīs virsmas nebija viegli. Tā bija raupja un šķiedraina. Kā stāsta zinātnieks Andželo Penna, ”poraino papirusa šķiedru dēļ tinte izplūda, it īpaši pa sīkajām rieviņām, kas bija palikušas plāno slokšņu starpā”. Domājams, sekretārs strādāja, ar sakrustotām kājām sēdēdams uz zemes un ar vienu roku pieturēdams loksni, kas bija uzlikta uz dēlīša. Ja viņam trūka pieredzes vai materiāls nebija sevišķi kvalitatīvs, niedres spalva (calamus) varēja saskrāpēt papirusu, loksne varēja ieplīst vai arī raksts varēja iznākt nesalasāms.
Tinti gatavoja no sodrēju un sveķu maisījuma. Tā tika pārdota četrstūrainos gabalos, un, pirms ar šo tinti varēja rakstīt, tā tintnīcā bija jāiemaisa ūdenī. Starp darbarīkiem, ar kuriem strādāja tādi sekretāri kā Tercijs, droši vien bija nazis niedres spalvas asināšanai un samitrināts sūklis, ar kuru varēja izdzēst kļūdas. Katrs burts bija jāuzraksta ļoti rūpīgi. Tāpēc rakstīšana virzījās uz priekšu lēni un sagādāja zināmas grūtības.
”Es, Tercijs, ..sveicinu jūs”
Citu sveicienu vidū, kas iekļauti romiešiem rakstītās vēstules nobeigumā, ir arī Pāvila sekretāra sveiciens: ”Es, Tercijs, šīs vēstules rakstītājs, sveicinu jūs Kungā.” (Romiešiem 16:22.) Šī ir vienīgā vieta Pāvila vēstulēs, kur atrodama tieša norāde uz kādu no viņa sekretāriem.
Par Terciju mēs zinām pavisam maz. Tā kā Tercijs nodod sveicienu ”Kungā”, mēs varam secināt, ka viņš bija uzticams kristietis. Iespējams, Tercijs bija Korintas draudzes loceklis, un viņš varbūt pazina daudzus kristiešus Romā. Bībeles pētnieks Džuzepe Barbaljo izsaka pieņēmumu, ka Tercijs ir bijis vergs vai brīvlaistais. Kāpēc? Vispirms tāpēc, ka ”rakstveži lielākoties piederēja pie šī slāņa; turklāt viņa latīniskais vārds.. bija ļoti parasts vergu un brīvlaisto vidū”. Dž. Barbaljo saka: ”Tātad viņš nebija ”neitrāls” profesionāls rakstvedis, viņš bija darba biedrs, kas tādā veidā palīdzēja sastādīt garāko un visskaidrāk formulēto Pāvila rakstu: tas bija vērtīgs pakalpojums, kas Pāvilam ļāva ietaupīt laiku un spēkus.”
Šis Tercija darbs patiešām ir vērtīgs. Baruhs sniedza līdzīgus pakalpojumus Jeremijam, savukārt Silvāns — Pēterim. (Jeremijas 36:4; 1. Pētera 5:12.) Cik liela privilēģija bija šiem darba biedriem!
Kā tika rakstīta vēstule romiešiem
Vēstule romiešiem tika uzrakstīta tajā laika posmā, kad Pāvils viesojās pie Gaija — iespējams, Korintā. Tas notika ap 56. g. m.ē., apustuļa trešā misionāra ceļojuma laikā. (Romiešiem 16:23.) Mēs droši zinām, ka Pāvils izmantoja Terciju par savu sekretāru, lai uzrakstītu šo vēstuli, bet mums nav precīzi zināms, kā viņš to darīja. Lai kāda būtu bijusi darba metode, šis darbs noteikti nebija viegls. Taču par vienu faktu mēs varam būt pilnīgi pārliecināti: tāpat kā visa pārējā Bībele, Pāvila vēstule romiešiem ir ’Dieva iedvesmota’. (2. Timotejam 3:16, 17.)
Kad vēstule bija pabeigta, Tercijs un Pāvils bija uzrakstījuši tūkstošiem vārdu uz vairākām papirusa loksnēm. Kad šīs lapas bija pielīmētas cita pie citas, izveidojās loksne, kas varēja būt trīs četrus metrus gara. Vēstule tika rūpīgi saritināta un aizzīmogota. Pēc tam Pāvils, šķiet, uzticēja rituli Foibai, māsai no Kenhrejas, kas gatavojās doties uz Romu. (Romiešiem 16:1, 2.)
Kopš pirmā gadsimta rakstu zīmju fiksēšanas paņēmieni ir ārkārtīgi izmainījušies. Bet gadsimtiem cauri Dievs ir saglabājis Romas kristiešiem adresētās vēstules tekstu. Cik pateicīgi mēs varam būt, ka mums ir šī Jehovas Rakstu daļa, kas uzrakstīta ar Pāvila uzticīgā un čaklā sekretāra Tercija palīdzību!