Kad grēka vairs nebūs

”VAI mēs piedzimstam grēcīgi?” Šis jautājums nodarbināja kādu maģistrantu Amerikas Savienotajās Valstīs drīz pēc tam, kad viņš bija sācis pētīt Bībeli. Tā kā šis cilvēks bija hinduists, viņam bija svešs priekšstats par iedzimtu grēku. Bet, ja grēks patiešām ir iedzimts, viņš sprieda, tad noliegt vai neņemt vērā tā pastāvēšanu būtu bezjēdzīgi. Kā ir iespējams rast atbildi uz šo jautājumu?

Ja grēks ir iedzimts, tam kaut kad bija jāsākas. Vai pirmais cilvēks jau bija radīts ļauns, tā ka viņš šīs īpašības tikai nodeva tālāk saviem bērniem? Vai arī šis trūkums attīstījās vēlāk? Kurā brīdī radās grēks? Un, ja grēks ir tikai ārēja, ļauna parādība vai princips, vai mēs varam cerēt, ka reiz no tā atbrīvosimies?

Saskaņā ar hinduisma uzskatiem, ciešanas un ļaunums pastāv jau no radīšanas. ”Ciešanas [jeb ļaunums],” atzīmē kāds hinduisma zinātnieks, ”tāpat kā hronisks reimatisms, tikai pārvietojas no vienas vietas uz otru, un tas nevar tikt pilnīgi izskausts.” Ļaunums nenoliedzami ir pastāvējis visā cilvēces vēstures gaitā, par kuru ir saglabājušās rakstveida liecības. Ja ļaunums ir pastāvējis jau pirms tā laika, par kuru mēs varam uzzināt no šādām liecībām, tad uzticamām atbildēm par tā izcelsmi noteikti jānāk no avota, kas ir augstāks par cilvēkiem. Atbildēm ir jānāk no Dieva. (Psalms 36:10.)

Cilvēks — radīts bez grēka

Cilvēka radīšanas apraksts vēdās ir tēlains, atzīst hinduisma filozofs Nikhilananda. Tāpat lielākajā daļā austrumu reliģiju ir tikai mitoloģiski paskaidrojumi par radīšanu. Taču ir gan loģiski, gan zinātniski iemesli, kāpēc mēs varam ticēt Bībelē esošajam pirmā cilvēka radīšanas aprakstam.a Bībeles pašā pirmajā nodaļā rakstīts: ”Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības, pēc sava tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja.” (1. Mozus 1:27.)

Ko tas nozīmē — radīts pēc Dieva tēla? Atbilde ir vienkārša: cilvēks tika radīts līdzīgs Dievam tādā ziņā, ka viņam piemita Dieva īpašības, kā taisnīgums, gudrība un mīlestība, un ar tām viņš atšķīrās no dzīvniekiem. (Salīdzināt Kolosiešiem 3:9, 10.) Šīs īpašības cilvēkam deva spēju izvēlēties — darīt labu vai ļaunu —, proti, viņam bija morāla brīvība. Kad bija radīts pirmais cilvēks, viņā nebija grēka un viņa dzīvē nebija nekāda ļaunuma vai ciešanu.

Šim cilvēkam — Ādamam — Dievs Jehova deva šādu pavēli: ”No visiem dārza kokiem tu vari pēc patikas ēst, bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi.” (1. Mozus 2:16, 17.) Izvēlēdamies paklausību, Ādams un viņa sieva varēja sagādāt slavu un godu savam Radītājam un palikt brīvi no grēka. Savukārt nepaklausība norādītu uz viņu neatbilstību Dieva nevainojamajām normām un padarītu viņus nepilnīgus, t.i., grēcīgus.

Ādams un Ieva nebija radīti ar dievišķu dabu. Tomēr zināmā mērā viņiem piemita dievišķas īpašības un spējas pieņemt ar morāli saistītus lēmumus. Būdami Dieva radītas būtnes, viņi bija bezgrēcīgi jeb pilnīgi. (1. Mozus 1:31; 5. Mozus 32:4.) Ādama un Ievas radīšana neizjauca harmoniju, kāda līdz pat tam brīdim jau neskaitāmus gadu tūkstošus bija pastāvējusi starp Dievu un Visumu. Kā tādā gadījumā radās grēks?

Grēka izcelsme

Grēks pirmo reizi parādījās garīgajā sfērā. Pirms Zemes un cilvēka radīšanas Dievs bija radījis saprātīgas garīgas būtnes — eņģeļus. (Ījaba 1:6; 2:1; 38:4—7; Kolosiešiem 1:15—17.) Viens no šiem eņģeļiem uzskatīja sevi par īpaši skaistu un saprātīgu. (Salīdzināt Ecēhiēla 28:13—15.) Dievs bija licis Ādamam un Ievai radīt bērnus, un tā šis eņģelis varēja noprast, ka drīz visa zemeslode piepildīsies ar taisnīgiem cilvēkiem un tie visi pielūgs Dievu. (1. Mozus 1:27, 28.) Šī garīgā būtne vēlējās, lai cilvēki pielūgtu viņu. (Mateja 4:9, 10.) Viņš nemitīgi domāja par to, un šī vēlēšanās viņu pamudināja uz nepareizu rīcību. (Jēkaba 1:14, 15.)

Dumpīgais eņģelis ar čūskas starpniecību vērsās pie Ievas un teica, ka, aizliegdams ēst no laba un ļauna atzīšanas koka, Dievs no viņas slēpjot kaut ko tādu, kas viņai būtu jāzina. (1. Mozus 3:1—5.) Šie vārdi bija naidīgi meli — tā bija grēcīga rīcība. Sacīdams šos melus, eņģelis padarīja sevi par grēcinieku. Tāpēc viņš tika nosaukts par Velnu — apmelotāju — un par Sātanu — Dieva pretinieku. (Atklāsmes 12:9.)

Sātana izvirzītie argumenti, kuru mērķis bija pārliecināt Ievu, to kaitīgi ietekmēja. Uzticēdamās Kārdinātāja vārdiem, Ieva ļāvās pievilties un ēda augļus no aizliegtā koka. Ievas vīrs Ādams viņai pievienojās un arī ēda šos augļus, un tā abi kļuva par grēciniekiem. (1. Mozus 3:6; 1. Timotejam 2:14.) Ir skaidri redzams, ka, izvēlējušies nepaklausību Dievam, mūsu pirmie vecāki zaudēja pilnību un padarīja sevi par grēciniekiem.

Bet kā ir ar Ādama un Ievas pēcnācējiem? Bībelē paskaidrots: ”Viena cilvēka vainas dēļ pasaulē ienācis grēks un ar grēku — nāve, un tādā kārtā visu cilvēku dzīvē ienākusi nāve, jo visi viņi ir grēkojuši.” (Romiešiem 5:12.) Iedzimtības likums jau darbojās. Ādams nevarēja nodot saviem bērniem to, kā viņam pašam nebija. (Ījaba 14:4.) Zaudējuši pilnību, abi pirmie cilvēki bija grēcinieki, kad tika ieņemti viņu bērni. Tāpēc mēs visi — bez izņēmuma — esam iemantojuši grēku. (Psalms 51:7; Romiešiem 3:23.) Savukārt grēks nav radījis neko citu kā vienīgi ļaunumu un ciešanas. Turklāt grēka dēļ mēs visi novecojam un mirstam, jo ”grēka alga ir nāve”. (Romiešiem 6:23.)

Sirdsapziņa ”apsūdz vai attaisno”

Padomā arī par to, kā grēks ietekmēja pirmo divu cilvēku uzvedību. Viņi apsedza daļu sava auguma un mēģināja paslēpties no Dieva. (1. Mozus 3:7, 8.) Grēks viņiem lika justies vainīgiem, lika izjust bailes un kaunu. Mūsdienu cilvēcei šīs emocijas ir ļoti pazīstamas.

Kas gan nav juties neērti tāpēc, ka nav bijis laipns pret kādu, kam tas bijis vajadzīgs, vai nav izjutis nožēlu par vārdiem, kuriem nekad nebūtu bijis jāizskan? (Jēkaba 4:17.) Kāpēc mums ir šādas mokošas izjūtas? Apustulis Pāvils paskaidro, ka ’likuma prasība ierakstīta mūsu sirdīs’. Ja vien mūsu sirdsapziņa nav nocietināta, jebkāds šī likuma pārkāpums mūsos izraisa lielu iekšēju nemieru. Tā ir, ka sirdsapziņas balss mūs ”apsūdz vai attaisno”. (Romiešiem 2:15; 1. Timotejam 4:2; Titam 1:15.) Vai nu mēs to apzināmies vai ne, mums ir iekšēja izjūta, kura saka, kas ir nepareizi — kas ir grēks!

Pāvils labi apzinājās, ka viņam ir grēcīgas noslieces. ”Gribot darīt labu, man iznāk ļaunais,” viņš atzinās. ”Mans iekšējais cilvēks ar prieku piekrīt Dieva bauslības likumam. Bet savos locekļos es manu citu likumu, kas kaŗo ar mana prāta likumu un padara mani par grēka likuma gūstekni, kas ir manos locekļos.” Tāpēc Pāvils vaicāja: ”Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas?” (Romiešiem 7:21—24.)

Kā ir iespējama brīvība no grēka?

”Atbrīvošana hinduisma tradīcijā,” izsakās kāds zinātnieks, ”ir atbrīvošana no atkārtotām piedzimšanām un nāvēm.” Budismā piedāvāts līdzīgs risinājums — nirvāna, t.i., stāvoklis, kad cilvēks iegrimis aizmirstībā un atsvešinājies no apkārtējās realitātes. Hinduismā nav iekļauts priekšstats par iedzimtu grēku, tajā ir apsolīta vienīgi aizbēgšana no esamības.

Turpretī Bībelē minētais atbrīvošanas veids nozīmē, ka patiešām tiks likvidēts grēcīgais stāvoklis. Apustulis Pāvils, uzdevis jautājumu par to, kā viņš varētu tikt atbrīvots no grēka, tālāk atbildēja: ”Pateicība Dievam mūsu Kungā Jēzū Kristū!” (Romiešiem 7:25.) Jā, Dievs ar Jēzus Kristus starpniecību sagādā atbrīvošanu.

Kā teikts Mateja evaņģēlijā, ”Cilvēka Dēls”, Jēzus Kristus, bija nācis, lai ”atdotu savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem”. (Mateja 20:28.) Pāvils 1. Timotejam 2:6 rakstīja, ka Jēzus ”sevi pašu ir nodevis par atpirkuma maksu [”atbilstošu izpirkumu”, NW] par visiem”. Vārds ”izpirkums” nozīmē, ka tiek maksāts par gūstekņu atbrīvošanu. Fakts, ka tas ir atbilstošs izpirkums, uzsver, ka šī maksa spēj līdzsvarot taisnības svaru kausus. Bet kā viena cilvēka nāve var tikt uzskatīta par ”atbilstošu izpirkumu” visu labā?

Ādams visu cilvēci, arī mūs, nodeva grēka un nāves varā. Tas, ar ko viņš samaksāja jeb ko viņš zaudēja, bija viņa pilnīgā cilvēka dzīvība. Lai to kompensētu, bija jātop samaksātai citai pilnīga cilvēka dzīvībai — atbilstošam izpirkumam. (2. Mozus 21:23; 5. Mozus 19:21; Romiešiem 5:18, 19.) Tā kā neviens nepilnīgs cilvēks nespēj sagādāt šādu izpirkumu, Dievs savā bezgalīgajā gudrībā pavēra iespēju, kā izkļūt no šī stāvokļa. (Psalms 49:7, 8.) Viņš pārvietoja sava vienpiedzimušā Dēla pilnīgo dzīvību no debesīm uz Zemi, kur to ielika kādas jaunavas klēpī, un ļāva tam piedzimt par pilnīgu cilvēku. (Lūkas 1:30—38; Jāņa 3:16—18.)

Lai Jēzus spētu atbrīvot cilvēci, viņam visu savu dzīves laiku uz Zemes bija jāpaliek nevainojamam. Viņš to paveica. Pēc tam Jēzus nomira upura nāvē. Šādi viņš nodrošināja to, ka pilnīga cilvēka dzīvības vērtību — viņa paša dzīvības vērtību — bija iespējams atdot par izpirkumu, lai atbrīvotu cilvēci. (2. Korintiešiem 5:14, 15a; 1. Pētera 1:18, 19.)

Kāds mums var būt labums no Kristus izpirkuma

Mēs varam gūt labumu no Jēzus izpirkuma upura tieši tagad. Ja mēs ticam šim upurim, mums var būt tīrs stāvoklis Dieva priekšā un mēs varam izjust Jehovas mīlestības pilno un maigo gādību. (Apustuļu darbi 10:43; Romiešiem 3:21—24.) Mums nav jāļauj, ka mūs pārāk nomāktu vainas apziņa par grēkiem, ko esam izdarījuši, — mēs brīvi varam griezties pie Dieva un lūgt piedošanu, pamatojoties uz izpirkumu. (Jesajas 1:18; Efeziešiem 1:7; 1. Jāņa 2:1, 2.)

Nākotnē izpirkums nodrošinās, ka cilvēce tiks pilnīgi izdziedināta, proti, tiks novērsts tās nožēlojamais stāvoklis, ko izraisījis grēks. Bībeles beidzamajā grāmatā aprakstīta ’dzīvības ūdens upe’, kas iztek no Dieva troņa. Upes krastos ir augļiem bagāti koki, kuru lapas ir ”tautām par dziedināšanu”. (Atklāsmes 22:1, 2.) Šajā vietā Bībelē simboliskā valodā ir runāts par Radītāja brīnišķīgo pasākumu — cilvēces atbrīvošanu no grēka un nāves uz mūžīgiem laikiem, kura tiks veikta, pamatojoties uz Jēzus izpirkuma upuri.

Atklāsmes grāmatā aprakstītās pravietiskās parādības drīz īstenosies. (Atklāsmes 22:6, 7.) Tad visi godprātīgie cilvēki kļūs pilnīgi un būs ’atsvabināti no iznīcības verdzības’. (Romiešiem 8:20, 21.) Vai mums tāpēc nebūtu jāvēlas uzzināt vairāk par Dievu Jehovu un viņa uzticamo Dēlu Jēzu Kristu, kas kļuva par izpirkumu? (Jāņa 17:3.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 6. lpp.]

Ādams nodeva cilvēci grēka un nāves varā

[Attēls 7. lpp.]

Jēzus izpirkuma upuris atbrīvo no grēka un nāves