Nahmanīds. Vai viņš atspēkoja kristietību?

VIDUSLAIKI. Kas nāk prātā, domājot par tiem? Krusta kari? Inkvizīcija? Spīdzināšana? Lai gan šis periods parasti nemēdz asociēties ar brīvām reliģiskām debatēm, tomēr tieši viduslaikos, 1263. gadā, norisinājās viena no ievērības cienīgākajām diskusijām starp jūdaisma un kristietības piekritējiem, kāda vien ir bijusi Eiropas vēsturē. Kas tajā piedalījās? Kādi jautājumi tika apspriesti? Kā šī diskusija mūsdienās var palīdzēt noteikt patieso reliģiju?

Kas izraisīja šo diskusiju?

Visā viduslaiku posmā Romas katoļu baznīca apgalvoja, ka tā ir patiesā reliģija. Tomēr ebreji nepavisam nebija atteikušies no savām pretenzijām uz Dieva izredzētās tautas stāvokli. Baznīca nespēja pārliecināt ebrejus par nepieciešamību mainīt ticību, un tas kļuva par cēloni baznīcas neapmierinātībai un bieži vien arī vardarbībai un vajāšanām. Krusta karu laikā desmitiem tūkstoši ebreju, kam bija dota iespēja izvēlēties starp kristīšanos un nāvi, tika nogalināti masu slaktiņos vai sadedzināti pie staba. Daudzās zemēs baznīcas uzkurināts antisemītisms bija gluži ikdienišķa parādība.

Taču pavisam citāds gars 12. un 13. gadsimtā valdīja katoliskajā Spānijā. Ebrejiem bija piešķirta reliģiska brīvība — ja vien viņi neuzbruka kristīgajai ticībai —, un viņi pat ieņēma ietekmīgus posteņus karaļa galmā. Bet, kad apmēram gadsimtu bija pastāvējusi šāda labvēlīga attieksme, dominikāņu priesteri sāka rīkoties, lai samazinātu ebreju ietekmi sabiedrībā un pievērstu tos katolicismam. Dominikāņi ar savu spiedienu panāca, ka Aragonas karalis Jēkabs I sarīkoja oficiālu diskusiju, kuras mērķis bija pierādīt jūdaistu pozīcijas nevērtīgumu un to, ka visiem ebrejiem ir jāpievēršas kristietībai.

Tā nebija pirmā diskusija starp jūdaistiem un kristiešiem. Jau 1240. gadā bija noticis oficiāls disputs Francijā, Parīzē. Tā galvenais mērķis bija tiesāt Talmudu, jūdaisma svēto grāmatu. Taču jūdaisma pārstāvjiem bija dota ļoti ierobežota runas brīvība. Kad baznīca bija pasludinājusi savu uzvaru šajā disputā, pilsētas laukumos masveidā tika dedzināti Talmuda eksemplāri.

Bet Aragonas karalim Jēkabam I bija daudz iecietīgāka attieksme, kas padarīja neiespējamu šādu tiesas parodiju. To apzinādamies, dominikāņi izmēģināja citu pieeju. Kā savā grāmatā Judaism on Trial (Jūdaisms tiesas priekšā) izsakās Haijams Makobijs, viņi uzaicināja jūdaistus uz disputu, ”uzlikuši pieklājības masku un izlikdamies, ka vēlas pārliecināt, nevis apsūdzēt kā Parīzē”. Par savu galveno pārstāvi dominikāņi izvirzīja Pablo Kristiani, ebreju, kas bija pārgājis katolicismā un kļuvis par dominikāņu priesteri. Dominikāņi jutās droši, ka, izmantojot Pablo Kristiani zināšanas par Talmudu un rabīnu rakstiem, viņi spēs pierādīt savu taisnību.

Kāpēc tieši Nahmanīds?

Spānijā tikai vienam cilvēkam bija tāds garīgais statuss, lai paredzamajā diskusijā pārstāvētu jūdaisma pusi, — šis cilvēks bija Mozus ben Nahmans jeb Nahmanīdsa. Nahmanīds bija dzimis ap 1194. gadu Heronas pilsētā, un jau pusaudža gados viņš bija guvis ievērību kā Bībeles speciālists un talmudists. Līdz 30 gadu vecumam viņš bija uzrakstījis komentārus lielākajai Talmuda daļai, un nedaudz vēlāk, kad Maimonīdab sarakstīto darbu dēļ izcēlās strīds, kas draudēja sašķelt ebreju sabiedrību, Nahmanīds bija viens no ietekmīgākajiem starpniekiem, kuri centās samierināt strīdā iesaistītās puses. Nahmanīds tiek uzskatīts par savas paaudzes izcilāko ebreju tautības Bībeles speciālistu un talmudistu, un, ja runa ir par ietekmi uz attiecīgā laikmeta jūdaismu, tad šajā ziņā par pārāku tiek atzīts varbūt vienīgi Maimonīds.

Nahmanīdam bija ārkārtīgi liela ietekme Katalonijas ebreju kopienā, un pat karalis Jēkabs I konsultējās ar viņu dažādos valstiskos jautājumos. Viņa asās prāta spējas cienīja gan ebreji, gan citu tautību cilvēki. Dominikāņi saprata: lai efektīvi pazemotu ebrejus, diskusijā jāpiedalās tieši šim cilvēkam — ebreju ievērojamākajam rabīnam.

Nahmanīds nelabprāt piekrita piedalīties šajā diskusijā, apzinoties, ka dominikāņi nepavisam nevēlas rīkot godīgu domu apmaiņu. Viņam būs jāatbild uz jautājumiem, bet viņš pats nedrīkstēs uzdot nevienu. Tomēr Nahmanīds pakļāvās karaļa prasībai, lūgdams, lai viņam tiek dota atļauja atbildot izteikties brīvi. Karalis Jēkabs I bija ar mieru. Šādas relatīvas runas brīvības piešķiršana viduslaikos bija bezprecedenta gadījums, kas šajā vēstures posmā vairāk arī neatkārtojās, — tas nepārprotami liecina par karaļa dziļo cieņu pret Nahmanīdu. Taču Nahmanīds joprojām bija nobažījies. Ja tiktu uzskatīts, ka diskusijas laikā viņa iebildumi ir bijuši pārāk asi, tas varētu postoši atsaukties gan uz viņu pašu, gan uz visu ebreju kopienu. Jebkurā brīdī varētu uzliesmot vardarbība.

Nahmanīds pret Pablo Kristiani

Galvenā diskusijas norises vieta bija karaļa pils Barselonā. Notika četras sēdes — 1263. gada 20., 23., 26. un 27. jūlijā. Visās sēdēs priekšsēdētājs bija pats karalis; tās apmeklēja arī dažādas augstas baznīcas un valsts amatpersonas un vietējie ebreji.

Pēc baznīcas pārstāvju domām, par iznākumu nebija nekādu šaubu. Savā oficiālajā ziņojumā dominikāņi rakstīja, ka diskusijas mērķis ir ”nevis padarīt ticību par disputa objektu, it kā tā būtu apšaubāma, bet gan satriekt ebreju maldus un izgaisināt daudzu ebreju pašpaļāvīgo ticību”.

Kaut gan Nahmanīdam bija jau gandrīz 70 gadu, viņš pierādīja savu gaišo prātu, tiekdamies ierobežot diskusiju tikai ar fundamentāliem jautājumiem. Viņš sāka savu uzstāšanos ar vārdiem: ”[Iepriekšējos] disputos starp neebrejiem un ebrejiem tika apspriestas daudzas reliģisku ceremoniju nianses, no kurām nav atkarīgs ticības pamatprincips. Taču šajā karaliskajā galmā es vēlētos diskutēt vienīgi par tiem jautājumiem, kas nosaka visa šī strīda būtību.” Pēc tam tika panākta vienošanās, ka diskusija notiks tikai par šādiem jautājumiem: vai Mesija jau ir atnācis; vai viņš bija Dievs vai cilvēks; kam pieder patiesais likums — jūdaistiem vai kristiešiem?

Sākdams savu argumentāciju, Pablo Kristiani paziņoja: viņš ar Talmuda palīdzību pierādīšot, ka Mesija jau ir atnācis. Nahmanīds iebilda: ja to patiešām varētu izdarīt, kāpēc tad rabīni, kas atzīst Talmudu, tomēr neatzīst Jēzu? Kristiani nevis izmantoja savā argumentācijā skaidrus, uz Svētajiem rakstiem balstītus spriedumus, bet centās pierādīt savus argumentus, atkal un atkal atsaukdamies uz miglainiem rabīnu rakstu fragmentiem. Nahmanīds soli pa solim atspēkoja viņa apgalvojumus, parādot, ka šīs rabīnu rakstu vietas ir citētas atrauti no konteksta. Veselais saprāts būtu varējis pateikt priekšā, ka Nahmanīds kompetences ziņā pārspēs savus pretiniekus, diskutējot par šiem rakstiem, kuru studēšanai viņš bija veltījis visu mūžu. Pat tad, kad Kristiani atsaucās uz Svētajiem rakstiem, viņa argumentācijā bija uzsvērti viegli atspēkojami apgalvojumi.

Kaut gan Nahmanīdam bija atļauts vienīgi atbildēt uz jautājumiem, viņam izdevās minēt pārliecinošus argumentus, kas atklāja, kāpēc katoļu baznīcas pozīcija nebija pieņemama ne ebrejiem, ne citiem domājošiem cilvēkiem. Par trīsvienības doktrīnu viņš paziņoja: ”Nevienam ebrejam un nevienam citam cilvēkam saprāts neatļaus ticēt, ka debess un zemes Radītājs.. būtu nācis no ebreju sievietes klēpja.. un vēlāk [būtu] nodots viņa ienaidnieku rokās, kas.. viņu nogalināja.” Nahmanīds kodolīgi teica: ”Tas, kam jūs ticat, — un tajā sakņojas jūsu ticība — [racionālajam] prātam nav pieņemams.”

Pievērsdams uzmanību pretrunai, kas līdz pat mūsu dienām kavē daudzus ebrejus kaut vai tikai apdomāt iespēju, ka Jēzus varētu būt Mesija, Nahmanīds uzsvēra baznīcas ārkārtīgi smago vainu asinsizliešanā. Viņš sacīja: ”Pravietis paziņo, ka Mesijas laikā.. viņi pārkals savus zobenus par lemešiem un savus šķēpus par vīna dārza dārznieka nažiem; tauta pret tautu nepacels vairs zobena un nemācīsies vairs karot. Kopš Nacarieša laikiem līdz šai dienai visa pasaule ir bijusi pilna vardarbības un laupīšanas. [Tiešām], kristieši izlej vairāk asiņu nekā pārējās tautas, un viņi arī dzīvo amorālu dzīvi. Cik grūti jums būtu, mans kungs un ķēniņ, un šiem jūsu bruņiniekiem, ja viņi ... nemācītos vairs karot!” (Jesajas 2:4.)

Pēc ceturtās sēdes karalis pārtrauca diskusiju. Viņš Nahmanīdam teica: ”Es nekad vēl neesmu redzējis cilvēku, kam nav taisnība, polemizējam tik labi kā jūs.” Turēdams savu solījumu, ka Nahmanīdam tiks nodrošināta runas brīvība un aizstāvība, Aragonas karalis Jēkabs I aizsūtīja Nahmanīdu mājās, uzdāvinājis viņam 300 dinārus. Pēc Heronas bīskapa lūguma Nahmanīds uzrakstīja šīs diskusijas pārskatu.

Dominikāņi pasludināja izšķirīgu uzvaru, taču īstenībā viņi nepārprotami bija nepatīkami satraukti. Vēlāk viņi izvirzīja pret Nahmanīdu apsūdzību baznīcas zaimošanā, izmantojot par pierādījumu to, ko Nahmanīds bija rakstījis par šo diskusiju. Dominikāņi bija neapmierināti ar karaļa attieksmi pret Nahmanīdu, tāpēc viņi griezās pie pāvesta Klementa IV. Kaut gan Nahmanīdam bija jau vairāk nekā 70 gadu, viņš tika izraidīts no Spānijas.c

Kur meklējama patiesība?

Vai argumenti, ko minēja katra no strīdā iesaistītajām pusēm, palīdzēja noskaidrot patieso reliģiju? Katra no tām izgaismoja pretējās puses kļūdas, bet neviena nepaziņoja skaidru patiesības vēsti. Tas, ko tik prasmīgi atspēkoja Nahmanīds, bija nevis patiesā kristietība, bet gan tādas cilvēku izdomātas doktrīnas kā, piemēram, trīsvienības mācība, ko kristīgā pasaule bija ieviesusi vairākus gadsimtus pēc Jēzus. Kristīgās pasaules amorālā uzvedība un nežēlīgā asinsizliešana, kam Nahmanīds tik bezbailīgi pievērsa uzmanību, ir neapstrīdami vēsturiski fakti.

Nav grūti saprast, kāpēc šādos apstākļos Nahmanīdu un citus ebrejus neiespaidoja argumenti, kas runā par labu kristietībai. Turklāt Pablo Kristiani argumenti bija balstīti nevis uz skaidriem spriedumiem, kuru pamatā būtu Ebreju raksti, bet gan uz rabīnu darbiem, kas tika aplami izmantoti.

Nē, Nahmanīds neatspēkoja patieso kristietību. Laikā, kad dzīvoja Nahmanīds, patiesā Jēzus mācību gaisma un pierādījumi, ka Jēzus ir Mesija, nepareizas interpretācijas dēļ bija kļuvuši neskaidri. Šādas atkritēju mācības parādīšanos jau bija pravietojuši Jēzus un viņa apustuļi. (Mateja 7:21—23; 13:24—30, 37—43; 1. Timotejam 4:1—3; 2. Pētera 2:1, 2.)

Taču mūsdienās patiesā reliģija ir nekļūdīgi identificējama. Jēzus par saviem īstajiem sekotājiem teica: ”No viņu augļiem jums tos būs pazīt. [..] Tā katrs labs koks nes labus augļus, bet nelabs koks nevar nest labus augļus.” (Mateja 7:16, 17.) Mēs jūs uzaicinām izdarīt šādu identifikāciju. Atļaujiet, lai Jehovas liecinieki jums palīdz objektīvi pārbaudīt Svētajos rakstos atrodamos pierādījumus. Tā jūs uzzināsiet, ko īstenībā nozīmē visi Dieva solījumi, kas saistīti ar Mesiju un viņa valdīšanu.

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēls 20. lpp.]

Nahmanīds Barselonā aizstāvēja savus uzskatus

[Norāde par attēlu autortiesībām 19. lpp.]

Ilustrācijas 19., 20. lpp.: reprodukcijas no Illustrirte Pracht - Bibel/Heilige Schrift des Alten und Neuen Testaments, nach der deutschen Uebersetzung D. Martin Luther’s