Lasītāju jautājumi

Kā kristietim būtu jārīkojas, ja no viņa tiek prasīts pildīt zvērinātā pienākumus?

Dažās zemēs tiesu sistēmā tiek izmantoti no pilsoņu vidus izraudzīti zvērinātie. Vietās, kur pastāv šāda kārtība, kristietim ir jāizlemj, ko darīt, kad viņš saņem rīkojumu ierasties pildīt zvērinātā pienākumus. Daudzi kristieši ar tīru sirdsapziņu ir secinājuši, ka Bībeles principi to neaizliedz, ņemot vērā, ka Sadrahs, Mesahs un Abed-Nego pakļāvās Babilonijas valdības pavēlei ierasties Duras klajumā un Jāzeps un Marija pēc Romas varas iestāžu rīkojuma devās uz Betlēmi. (Daniēla 3:1—12; Lūkas 2:1—4.) Tomēr ir zināmi faktori, ko godprātīgi kristieši var pārdomāt.

Zvērināto tiesas netiek izmantotas itin visur. Ir zemes, kur civillietas un krimināllietas iztiesā profesionāls tiesnesis vai tiesnešu kolēģija. Citur ir spēkā tā dēvētās paražu tiesības un tiesas procesā piedalās zvērinātie piesēdētāji. Taču lielākajai daļai cilvēku ir tikai aptuvena nojausma par to, kā zvērinātie tiek izraudzīti un ko viņi dara. Tāpēc būs noderīgi iegūt par to vispārīgu priekšstatu, vienalga, vai pastāv iespēja, ka tevi varētu pieaicināt par zvērināto, vai ne.

Dieva tauta atzīst Jehovu par Augstāko Soģi jeb Tiesnesi. (Jesajas 33:22.) Senajā Izraēlā pieredzējuši vīrieši, kas bija taisnīgi un objektīvi, kalpoja par tiesnešiem, atrisinādami strīdus un izlemdami tiesiskus jautājumus. (2. Mozus 18:13—22; 3. Mozus 19:15; 5. Mozus 21:18—21.) Tajā laikā, kad Jēzus bija uz zemes, tiesas funkcijas jau bija pārņēmis sinedrijs, jūdu augstākā tiesa. (Marka 15:1; Apustuļu darbi 5:27—34.) Nebija paredzēts, ka parastie jūdu tautības iedzīvotāji kā zvērinātie piedalītos tiesā.

Citās zemēs tika izmantoti no pilsoņu vidus izraudzīti zvērinātie. Sokratu tiesāja 501 zvērinātais. Tiesas ar zvērināto piedalīšanos pastāvēja arī Romas republikā, taču imperatoru valdīšanas laikā tās tika likvidētas. Vēlāk Anglijas karalis Henrijs III ieviesa kārtību, saskaņā ar kuru apsūdzēto tiesāja viņa kaimiņi. Tika uzskatīts: tā kā kaimiņi pazīst apsūdzēto, viņu spriedums būs taisnīgāks nekā tas iznākums, kāds ir procedūrām, kurās apsūdzētais cenšas pierādīt savu nevainību, izcīnot divkauju vai pārciešot kādu smagu pārbaudījumu. Laikam ejot, zvērināto tiesu sistēma mainījās un izveidojās iekārtojums, saskaņā ar kuru pilsoņu grupa piedalījās tiesas procesā un pieņēma verdiktu, balstoties uz pierādījumiem. Profesionāls tiesnesis norādīja viņiem uz pierādījumu būtiskajām detaļām.

Pastāv atšķirīgi zvērināto tiesu vai žūriju veidi, un zvērināto skaits mēdz būt dažāds; atšķirties var arī tas, attiecībā uz ko tiek pieņemts verdikts. Piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs lielā zvērināto žūrija 12 līdz 23 locekļu sastāvā izlemj, vai ir pietiekami pierādījumi, lai kādu personu varētu apsūdzēt kriminālnoziegumā; šī žūrija neizspriež, vai cilvēks ir vainīgs vai nevainīgs. Savukārt zvērināto žūrija nāves gadījuma izmeklēšanai izvērtē pierādījumus, lai noteiktu, vai ir izdarīts noziegums.

Lielākā daļa cilvēku, domājot par zvērināto tiesu, iztēlojas 12 cilvēku lielu grupu, kas piedalās tiesas procesā — civillietas iztiesāšanā vai kriminālprocesā — un noklausās liecības, lai nolemtu, vai apsūdzētais ir vainīgs vai nevainīgs. Pretstatā lielajai zvērināto žūrijai tā ir parastā zvērināto tiesa. Parasti tiesa piesūta paziņojumus par to, ka jāierodas pildīt zvērinātā pienākumus, cilvēkiem, kas izraudzīti no vēlētāju, autovadītāja apliecību īpašnieku vai citu kategoriju iedzīvotāju sarakstiem. Daži cilvēki automātiski var tikt atzīti par nederīgiem, piemēram, personas, kas tikušas notiesātas par kriminālnoziegumiem, un garīgi nespējīgas personas. Atkarībā no vietējiem likumiem citi, piemēram, ārsti, garīdznieki, juristi vai mazo uzņēmumu īpašnieki, var pieprasīt atbrīvojumu no šī pienākuma. (Dažiem varbūt tiek dots atbrīvojums, pamatojoties uz to, ka viņiem ir nopietni, uz sirdsapziņu balstīti iebildumi pret zvērinātā pienākumu pildīšanu.) Taču varas iestādes aizvien biežāk noraida lūgumus pēc šādiem atbrīvojumiem, tā ka no visiem tiek prasīts, lai viņi ierastos pildīt zvērināto pienākumus; laikam ritot, tas varbūt jādara pat vairākkārt.

Ne visi, kas ieradušies pildīt šos pienākumus, noteikti piedalās tiesas procesā, veicot zvērināto funkcijas. No zvērināto pienākuma pildīšanai pieaicināto cilvēku grupas pēc nejaušības principa tiek izraudzīti potenciālie zvērinātie konkrētajai lietai. Pēc tam tiesnesis nosauc puses un to advokātus un raksturo lietas būtību. Tiesnesis un advokāti iztaujā katru potenciālo zvērināto. Ja kādam cilvēkam šīs lietas rakstura dēļ sirdsapziņa neļauj pildīt zvērinātā funkcijas, tad šajā brīdī viņam tas ir jāpaziņo.

Grupa ir jāsamazina, atstājot tajā tikai tik daudz locekļu, cik patiešām sēdēs tiesas zālē konkrētās lietas iztiesāšanas laikā. Tiesnesis atlaidīs visas personas, kuru objektivitāti varētu apšaubīt tāpēc, ka šie cilvēki varētu būt ieinteresēti izskatāmajā lietā. Turklāt arī abu pušu advokātiem ir tiesības noraidīt vairāku zvērināto kandidatūras. Ikviens, kas ir izsvītrots no konkrētās lietas potenciālo zvērināto saraksta, atkal tiek iekļauts to cilvēku grupā, kas pēc nejaušības principa var tikt izvēlēti par zvērinātajiem citā lietā. Daži kristieši šādā situācijā ir izmantojuši laiku, lai neformāli sludinātu. Kad ir pagājis noteikts skaits dienu, cilvēks ir izpildījis savus zvērinātā pienākumus neatkarīgi no tā, vai viņš tiešām ir pildījis zvērinātā funkcijas tiesā vai ne.

Kristieši cenšas ”darīt savu darbu” un nejaukties ”svešās lietās”. (1. Tesaloniķiešiem 4:11; 1. Pētera 4:15.) Kad kāds jūds lūdza Jēzu izšķirt kādu jautājumu saistībā ar mantojumu, Jēzus atbildēja: ”Cilvēks, kas mani iecēlis jums par tiesnesi vai mantas dalītāju?” (Lūkas 12:13, 14.) Jēzus bija atnācis sludināt labo vēsti par Valstību, nevis izšķirt juridiskus jautājumus. (Lūkas 4:18, 43.) Jēzus atbilde varbūt pamudināja šo cilvēku izmantot strīda atrisināšanai Dieva bauslībā aprakstīto metodi. (5. Mozus 1:16, 17.) Tomēr, lai cik pamatoti būtu šādi apsvērumi, pakļaušanās prasībai ierasties pildīt zvērinātā pienākumus nav tas pats, kas jaukšanās svešās darīšanās. Šajā gadījumā situācija vairāk līdzinās tai, kurā atradās trīs Daniēla biedri. Babilonijas valdība viņiem lika ierasties Duras klajumā, un viņi nepārkāpa Dieva bauslību, atnākdami uz turieni. Tas, ko viņi darīja tālāk, bija jau pavisam kas cits, kā redzams no Bībeles apraksta. (Daniēla 3:16—18.)

Kad Dieva kalpi vairs neatradās Mozus bauslības pakļautībā, viņiem dažādās zemēs bija jāsaskaras ar laicīgām tiesām. Apustulis Pāvils aicināja ’svētos’ Korintā atrisināt domstarpības draudzes ietvaros. Nosaukdams laicīgo tiesu iekārtu par ”netaisno”, Pāvils tomēr nenoliedza, ka šīm tiesām ir pienācīga nozīme laicīgo lietu kārtošanā. (1. Korintiešiem 6:1.) Viņš aizstāvēja sevi romiešu tiesu sistēmas ietvaros un pat pārsūdzēja savu lietu ķeizara tiesā. Nav iemesla apgalvot, ka laicīgās tiesas savā būtībā ir nepareizas. (Apustuļu darbi 24:10; 25:10, 11.)

Laicīgās tiesas ir viena no ’augstāko varu’ (NW) funkcijām. Šīs varas ”ir Dieva ieceltas”, un tās izstrādā un realizē likumus. Pāvils rakstīja: ”Tā ir Dieva kalpone tevis labā. Bet ja tu dari ļaunu, tad bīsties; ne velti tā nes zobenu, jo tā ir Dieva kalpone, atriebēja un soda nesēja tam, kas dara ļaunu.” Kristieši ’nepretojas valsts varai’, kad tā pilda šādas likumīgas funkcijas, jo viņi nevēlas ’sacelties pret to’ un saņemt sodu. (Romiešiem 13:1—4; Titam 3:1.)

Lai līdzsvaroti izvērtētu dažādos aspektus, kristiešiem jāapsver, vai viņi var vai nevar pakļauties noteiktām valsts jeb ķeizara prasībām. Pāvils deva padomu: ”Dodiet katram [visām augstākajām varām], kas viņam pienākas: nodevas, kam nākas nodevas, muitu, kam nākas muita, bijību, kam nākas bijība.” (Romiešiem 13:7.) Šis princips tieši attiecas uz naudas nodokli. (Mateja 22:17—21.) Ja ķeizars prasa, lai pilsoņi ziedotu savu laiku un pūles ceļu tīrīšanai vai citu ķeizara funkcijās ietilpstošu darbu veikšanai, katram kristietim ir jāizlemj, vai pakļauties šai prasībai. (Mateja 5:41.)

Daži kristieši uzskata, ka pildīt zvērinātā pienākumus nozīmē dot ķeizaram to, kas ķeizaram pieder. (Lūkas 20:25.) Zvērināto uzdevums ir noklausīties liecības un izteikt godīgu viedokli par fakta vai likuma detaļām. Piemēram, lielās zvērināto žūrijas locekļi nolemj, vai pierādījumi ir pietiekami, lai nodotu cilvēku tiesai; šie zvērinātie nenosaka, vai attiecīgais cilvēks ir vainīgs vai nevainīgs. Ko var teikt par parastu tiesas procesu? Kad tiek iztiesāta civillieta, zvērinātie varbūt pieņem lēmumu par zaudējumu atlīdzināšanu vai kompensācijas izmaksu. Kriminālprocesā viņiem jāizlemj, vai pierādījumi liek atzīt apsūdzēto par vainīgu. Dažreiz zvērinātie iesaka, kurš no likumā noteiktajiem sodiem būtu piemērojams. Pēc tam varas iestādes izmanto savas pilnvaras ’nest sodu tam, kas dara ļaunu,’ jeb ’sodīt ļaundarus’. (1. Pētera 2:14.)

Ko darīt, ja kristietis jūt, ka sirdsapziņa viņam neļauj būt par zvērināto kādā konkrētā gadījumā? Bībelē nav runāts par zvērinātā pienākumu pildīšanu, tāpēc šāds kristietis nevar teikt: ”Pildīt zvērinātā funkcijas ir pretrunā ar manu reliģiju.” Atkarībā no konkrētās lietas, viņš var paziņot, ka būt par zvērināto kādā noteiktā lietā ir pretrunā ar viņa sirdsapziņu. Tā varētu būt gadījumā, ja izskatāmā lieta ir saistīta ar seksuālu amoralitāti, abortu, slepkavību vai kādu citu jautājumu, kurā viņa domāšanu nosaka Bībeles zināšanas, nevis tikai laicīgie likumi. Bet ir ļoti iespējams, ka lieta, kurai kristietis ir izraudzīts, nav saistīta ar šādiem nodarījumiem.

Nobriedis kristietis apsvērs arī to, vai viņš būs kaut kādā mērā atbildīgs par tiesnešu pieņemto spriedumu. (Salīdzināt 1. Mozus 39:17—20; 1. Timotejam 5:22.) Ja kļūdas dēļ tiks pieņemts verdikts, ka apsūdzētais ir vainīgs, un viņam tiks piespriests nāvessods, vai kristietis, kas ir bijis zvērināto vidū, būs vainīgs asinsizliešanā? (2. Mozus 22:1; 5. Mozus 21:8; 22:8; Jeremijas 2:34; Mateja 23:35; Apustuļu darbi 18:6.) Kad tika tiesāts Jēzus, Pilāts gribēja būt ”nevainīgs pie šī taisnā asinīm”. Jūdi ar gatavību atbildēja: ”Viņa asinis lai nāk pār mums un mūsu bērniem.” (Mateja 27:24, 25.)

Ja kāds kristietis pēc varas iestāžu rīkojuma ierodas pildīt zvērinātā pienākumus, bet savas sirdsapziņas dēļ atsakās būt par zvērināto kādas noteiktas lietas iztiesāšanā, lai gan tiesnesis to pieprasa, tad šim kristietim jābūt gatavam pieredzēt sekas — vai tas būtu naudas sods vai ieslodzījums. (1. Pētera 2:19.)

Tātad ikvienam kristietim, no kura tiek prasīts pildīt zvērinātā pienākumus, pašam jāizlemj, kā rīkoties, balstoties uz savu Bībeles sapratni un savu sirdsapziņu. Daži kristieši ir ieradušies pildīt zvērinātā pienākumus un piedalījušies noteiktās zvērināto tiesās. Citi ir uzskatījuši par nepieciešamu atteikties no šī uzdevuma, kaut arī par to draudētu sods. Katram kristietim pašam jāizšķiras, ko darīt, un citiem nav jākritizē viņa lēmums. (Galatiešiem 6:5.)