Ehuds — ticīgs un drosmīgs cilvēks

BIJA pagājis jau daudz gadu no tā laika, kad izraēlieši pirmo reizi bija spēruši savu kāju apsolītajā zemē. Mozus un viņa pēctecis Jozua jau sen bija miruši. Tā kā trūka šādu ticības vīru, tauta vairs nenovērtēja tīro pielūgsmi. Izraēlieši pat sāka kalpot Baāliem un svētajiem stabiema. Tāpēc Jehova uz astoņiem gadiem nodeva savu tautu sīriešu varā. Tad izraēlieši griezās pie Dieva un sauca pēc palīdzības. Viņš tos žēlsirdīgi uzklausīja. Jehova lika celties soģim — Otniēlam —, lai atbrīvotu savu tautu. (Soģu 3:7—11.)

Šiem notikumiem bija jāiemāca izraēliešiem viena no pamatpatiesībām: paklausība Jehovam dod svētības, turpretī nepaklausības iznākums ir lāsti. (5. Mozus 11:26—28.) Taču Izraēla tauta no tā neko neiemācījās. Pēc 40 gadus ilga miera perioda viņi atkal atmeta tīro pielūgsmi. (Soģu 3:12.)

Moāba varā

Šoreiz Jehova lika savai tautai nonākt Moāba ķēniņa Eglona varā. Bībelē viņš aprakstīts kā ”ļoti resns vīrs”. Ar amoniešu un amalekiešu palīdzību Eglons uzbruka Izraēlam un Jērikā — ’palmu pilsētā’ — uzcēla sev pili. Pirmajā kanaāniešu pilsētā, ko bija iekarojuši izraēlieši, tagad — kāda sagadīšanās! — galvenā mītne bija cilvēkam, kas pielūdza viltus dievu Kamošub! (Soģu 3:12, 13, 17.)

Eglons apspieda izraēliešus 18 gadus un acīmredzot pieprasīja no viņiem apgrūtinošas nodevas. Ar šīm periodiskajām nodevām Moāba valsts, izsūkdama Izraēla bagātības, uzlaboja savu ekonomisko stāvokli. Dieva tauta saprotamu iemeslu dēļ griezās pie Dieva un sauca pēc palīdzības, un Jehova to vēlreiz uzklausīja. Viņš lika celties citam glābējam — šoreiz tas bija vīrs no Benjamīna cilts, vārdā Ehuds. Lai izbeigtu Eglona tirāniju Izraēlā, Ehuds ieplānoja rīkoties nākamajā nodevu maksāšanas dienā. (Soģu 3:14, 15.)

Gatavodamies šim drosmīgajam solim, Ehuds izkala abpusgriezīgu, olekti garu zobenu. Ja tā bija īsā olekts, tad ierocis bija apmēram 38 cm garš. Daži to nosauktu par dunci. Starp asmeni un spalu acīmredzot nebija šķēršu. Tāpēc Ehuds varēja noslēpt mazo zobenu sava apģērba krokās. Turklāt viņš bija kreilis un šī iemesla dēļ varēja apjozt zobenu labajā pusē, kurā ieroči parasti netika nēsāti. (Soģu 3:15, 16.)

Ehuda plāns bija riskants. Piemēram, kas notiktu, ja ķēniņa apkalpotāji pārmeklētu Ehudu, lai pārbaudītu, vai tam nav ieroču? Pat ja viņi to nedarītu, viņi noteikti neatstātu savu ķēniņu vienu ar izraēlieti! Bet, ja arī apkalpotāji atstātu ķēniņu un to būtu iespējams nogalināt, kā gan Ehuds aizbēgtu? Cik tālu viņš paspētu aizskriet, pirms Eglona apkalpotāji atklātu notikušo?

Bez šaubām, Ehuds to visu bija apsvēris, varbūt pat iztēlodamies dažādas situācijas, kurās būtu nelaimīgs iznākums. Tomēr viņš sāka īstenot savu plānu, tā pauzdams drosmi un ticību Jehovam.

Ehuds tiekas ar Eglonu

Pienāca nākamā nodevu maksāšanas diena. Ehuds ar saviem vīriem ieradās ķēniņa pilī. Drīz vien jau viņi stāvēja paša ķēniņa Eglona priekšā. Bet vēl nebija pienācis laiks, lai Ehuds uzbruktu. Atdevis nodevas, Ehuds aizsūtīja nodevu nesējus projām. (Soģu 3:17, 18.)

Kāpēc Ehuds kavējās nogalināt Eglonu? Vai viņš bija ļāvies bailēm? Nekādā ziņā! Sava plāna īstenošanai Ehudam bija vajadzīga personiska tikšanās ar ķēniņu — šāda iespēja viņam netika dota pirmā apmeklējuma laikā. Turklāt Ehudam bija nepieciešams ātri aizmukt. Vienam cilvēkam bēgt būtu bijis daudz vieglāk nekā veselai grupai nodevu nesēju. Tāpēc Ehuds nogaidīja, līdz radīsies izdevība. Īsā vizīte pie Eglona viņam deva iespēju iepazīties ar pils plānu un noskaidrot, kāda ir ķēniņa apsardze.

Nokļuvis līdz ”elku stabiem, kas ir Gilgalas tuvumā”, Ehuds atstāja savus vīrus un devās atpakaļ uz Eglona pili. Apmēram divus kilometrus garais ceļš Ehudam deva nedaudz laika, ko padomāt par savu uzdevumu un lūgt Jehovam svētību. (Soģu 3:19.)

Ehuds atgriežas

Kad Ehuds atgriezās, šķiet, pilī viņu uzņēma ļoti laipni. Varbūt viņa iepriekš atnestās bagātīgās nodevas bija noskaņojušas Eglonu labvēlīgi. Iespējams, kaut arī pirmā vizīte bija bijusi īsa, tā bija devusi Ehudam pietiekamu iespēju nodibināt personiskas attiecības ar ķēniņu. Jebkurā gadījumā Ehuds atkal stāvēja Eglona priekšā.

”Man ir kāda slepena vēsts jānodod tev, ķēniņ!” Ehuds sacīja. Fakts, ka viņš jau bija ticis tik tālu, norādīja, ka viņu vada Jehova. Tomēr bija kāda problēma. Ehuda ’slepeno vēsti’ nevarēja paziņot ķēniņa apkalpotāju klātbūtnē. Ja Jehova taisījās iejaukties, Ehudam viņa palīdzība bija nepieciešama nekavējoties. ”Klusu!” ķēniņš pavēlēja. Tā kā Eglons nevēlējās, lai šo ’slepeno vēsti’ kāds noklausītos, viņš atlaida savus apkalpotājus. Iedomājies, cik Ehuds jutās atvieglots! (Soģu 3:19.)

Eglons sēdēja savā augštelpā, kad pie viņa iegāja Ehuds un teica: ”Man ir tev jānodod Dieva vēstījums!” Vai, pieminēdams ’Dievu’, Ehuds norādīja uz Kamošu? Eglons varbūt tā domāja. Ieintriģēts viņš piecēlās no sava troņa un nostājās saspringtās gaidās. Ehuds tuvojās, droši vien kustēdamies uzmanīgi, lai neradītu ķēniņā aizdomas, ka viņš grasās uzbrukt. Tad ar strauju kustību ”Ehuds izstiepa savu kreiso roku un satvēra zobenu no labajiem sāniem un iedūra to viņam [Eglonam] vēderā, ka ir asmens, ir spals iegāja viņā, un tauki ieslēdza asmeni, jo viņš neizvilka zobenu no viņa ķermeņa”. (Soģu 3:20—22.)

Uzkavēdamies tuvumā, ķēniņa apkalpotāji neko nedarīja. Bet Ehuds vēl arvien bija briesmās. Kuru katru brīdi Eglona kalpi varēja iedrāzties iekšā un ieraudzīt ķēniņa līķi. Ehudam uz karstām pēdām bija jātiek projām! Aizslēdzis durvis, viņš izbēga caur augštelpas lūku. (Soģu 3:23, 24a.)

Atklājums un sakāve

Drīz Eglona kalpi kļuva ziņkārīgi. Tomēr viņi neuzdrošinājās riskēt un izraisīt ķēniņa neapmierinātību, traucēdami tā personisko tikšanos. Tad kalpi pamanīja, ka augštelpas durvis ir aizslēgtas. ”Ak, viņš laikam atvieglojas vēsās telpas atsevišķā nodalījumā,” viņi sprieda. Taču, kad bija pagājis kāds laiks, viņi nejuta tikai ziņkāri vien — uzmācās bažas. Eglona apkalpotāji ilgāk vairs nespēja gaidīt. ”Tad tie ņēma atslēgu un atslēdza tās [augštelpas durvis], un redzi, viņu kungs gulēja zemē beigts.” (Soģu 3:24b, 25.)

Pa to laiku Ehuds jau bija aizbēdzis. Viņš pagāja garām ”elku stabiem”, kas bija Gilgalas tuvumā, un galu galā sasniedza Seīru — vietu Ēfraima kalnainajā apgabalā. Ehuds sasauca kopā Izraēla vīrus un tos veda vienotā uzbrukumā pret moābiešiem. Vēstījumā teikts, ka ”viņi nogalināja ap desmit tūkstoš moābiešu vīru, kas visi bija labi brangi un spēcīgi kaŗotāji, un neviens neizglābās”. Moābs nu bija pakļauts, un Izraēla zemei bija miers 80 gadu. (Soģu 3:26—30.)

Ko var mācīties no Ehuda priekšzīmes

Ehudu bija mudinājusi ticība Dievam. Vēstulē ebrejiem, 11. nodaļā, viņš nav īpaši pieminēts starp tiem, ”kas ar ticību valstis ir uzvarējuši, ..kaŗā stipri kļuvuši, svešus kaŗa pulkus piespieduši bēgt”. (Ebrejiem 11:33, 34.) Tomēr Jehova atbalstīja Ehudu, kad Ehuds rīkojās ticībā un atbrīvoja Izraēlu no ķēniņa Eglona tirāniskās varas.

Drosme bija viena no Ehuda rakstura īpašībām. Viņam bija jābūt drosmīgam, lai labi prastu rīkoties ar zobenu. Mēs, būdami Dieva kalpi mūsdienās, neņemam rokā šādu zobenu. (Jesajas 2:4; Mateja 26:52.) Taču mēs rīkojamies ar ”gara zobenu” — Dieva Rakstiem. (Efeziešiem 6:17.) Ehuds savu ieroci lietoja ļoti veikli. Arī mums jābūt prasmīgiem, izmantojot Dieva Rakstus, kad sludinām labo vēsti par Valstību. (Mateja 24:14.) Personiskā Bībeles studēšana, regulāra kristīgo sapulču apmeklēšana, dedzīga piedalīšanās kalpošanā, lūgšanas un paļāvība uz mūsu debesu Tēvu mums palīdzēs paust tādas pašas īpašības, kādas bija Ehudam — patiesi ticīgam un drosmīgam cilvēkam.

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēls 31. lpp.]

Ehuds un viņa vīri atnesa nodevas ķēniņam Eglonam

[Norāde par autortiesībām]

Reprodukcija no Illustrirte Pracht - Bibel/Heilige Schrift des Alten und Neuen Testaments, nach der deutschen Uebersetzung D. Martin Luter’s