Vai tavam bērnam būtu jāmācās internātskolā?
IZTĒLOJIES, ka tu dzīvo mazā pilsētiņā kādā jaunattīstības valstī. Tev ir vairāki bērni, kas mācās pamatskolā, bet 12 gadu vecumā viņiem būs jāpāriet uz vidusskolu. Tavas dzīvesvietas apkaimē vidusskolas ir pārpildītas un slikti apgādātas, turklāt tajās ir problēmas ar personālu. Streiku dēļ skolas dažkārt ir slēgtas nedēļām un pat mēnešiem ilgi.
Kāds tev iedod pievilcīgi noformētu brošūru, kurā stāstīts par internātskolu, kas atrodas lielpilsētā. Tu attēlos redzi priecīgus, glīti ģērbtus skolēnus, kas mācās labi iekārtotās klasēs, laboratorijās un bibliotēkās. Skolēni strādā ar datoriem un atpūšas tīrās, jaukās guļamistabās. Tu izlasi, ka viens no skolas mērķiem ir palīdzēt audzēkņiem ”sasniegt augstāko zināšanu līmeni, kāds atbilst viņu spējām”. Tālāk ir rakstīts: ”No visiem audzēkņiem tiek prasīts ievērot tādas uzvedības normas, kādas ir parastas ģimenē, kur īpaša uzmanība tiek pievērsta pieklājībai, laipnībai, cieņai pret tēvu un māti un vecākiem cilvēkiem, prasmei sadarboties, iecietībai, sirsnībai, godīgumam un uzticamībai.”
Attēlā redzams smaidošs jaunietis, un turpat citēti viņa vārdi: ”Mani vecāki sagādāja man šo unikālo izdevību mācīties vislabākajā skolā.” Kāda meitene saka: ”Skola rosina darboties un aizrauj. Šeit mācīšanās notiek pilnīgi dabiski.” Vai tu sūtītu savu dēlu vai meitu mācīties šādā internātskolā?
Izglītība un garīgums
Visi vecāki, kas rūpējas par saviem bērniem, grib sagādāt savām atvasēm labu pamatu turpmākajai dzīvei, un, lai sasniegtu šo mērķi, ir svarīgi nodrošināt pamatīgu un daudzpusīgu izglītību. Bieži vien laicīgā izglītība paver iespēju nākotnē dabūt darbu, kā arī palīdz jaunietim attīstīties un kļūt par pieaugušo, kas spēj parūpēties pats par sevi un par savu ģimeni.
”Ja internātskola piedāvā labu izglītību un piedevām vēl zināmu morālu vadību, kāpēc gan neizmantot šādu izdevību?” tu varbūt vaicā. Lai atrastu atbildi uz šo jautājumu, kristīgiem vecākiem būtu ar lūgšanu palīdzību jāapdomā kāds ārkārtīgi svarīgs aspekts — bērnu garīgā labklājība. Jēzus Kristus uzdeva jautājumu: ”Ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli?” (Marka 8:36.) Protams, tādā gadījumā cilvēks neiegūst nekādu labumu. Pirms kristīgi vecāki izlemj sūtīt savu bērnu uz internātskolu, viņiem jāapsver, kā šis lēmums var ietekmēt viņu bērnu izredzes iegūt mūžīgo dzīvi.
Citu skolēnu ietekme
Noteiktās internātskolās varbūt tiek nodrošināts iespaidīgs zināšanu līmenis. Bet kādas ir šo skolu audzēkņu un varbūt pat dažu darbinieku morāles normas? Raksturodams to, kādi būs daudzi no cilvēkiem šajās ”pēdējās dienās”, Pāvils rakstīja: ”Pastarajās [”pēdējās”, JD] dienās iestāsies grūti laiki, jo cilvēki būs patmīlīgi, mantas kārīgi, lielīgi, augstprātīgi, zaimotāji, nepaklausīgi vecākiem, nepateicīgi, neganti, nemīļi, nesamierināmi, apmelotāji, nesavaldīgi, nesavaldāmi, labā nīdēji, nodevēji, pārsteidzīgi, uzpūtīgi, mīlēdami vairāk baudas nekā Dievu, izrādīdami ārēju svētbijību, bet tās spēku noliegdami; un no tādiem izvairies.” (2. Timotejam 3:1—5.)
Šī morālā un garīgā degradācija skar visu pasauli, un tāpēc Jehovas lieciniekiem nav viegli dzīvot pēc Bībeles principiem. Skolēni, kas katru dienu atgriežas mājās no skolas, ievēro, ka pat viņu ierobežotā saskarsme ar pasaulīgi noskaņotiem skolasbiedriem spēj ļoti negatīvi ietekmēt viņu garīgumu. Pretošanās šai ietekmei var nozīmēt īstu cīņu Jehovas liecinieku bērniem, pat ja viņi ik dienas saņem atbalstu, padomu un uzmundrinājumu no saviem vecākiem.
Bet kādā situācijā nokļūst bērni, kas tiek aizsūtīti prom no mājām uz internātskolu? Viņi ir izolēti, atrauti no mīlošo vecāku pastāvīgā garīgā atbalsta. Tā kā šie bērni dzīvo kopā ar saviem klasesbiedriem 24 stundas diennaktī, apkārtējo spiediens, kura mērķis ir panākt viņu pielāgošanos pūlim, ietekmē viņu jaunos prātus un sirdis spēcīgāk, nekā tas varētu iespaidot skolēnus, kas dzīvo mājās. Kāds jaunietis saka: ”Morālā ziņā internātskolas audzēknis ir apdraudēts no rīta līdz vakaram.”
Pāvils rakstīja: ”Nepievilieties. Ļauna sabiedrība samaitā labus tikumus.” (1. Korintiešiem 15:33.) Kristīgajiem vecākiem nebūtu jāpieviļas un jādomā, ka viņu bērniem garīgajā ziņā nenotiks nekas ļauns, ja tie pastāvīgi būs kopā ar tādiem cilvēkiem, kas nekalpo Dievam. Laikam ritot, dievbijīgi bērni var kļūt nejūtīgi pret kristīgām vērtībām un pazaudēt jebkādu atzinību par garīgo. Dažreiz vecāki to nepamana līdz pat tam laikam, kad bērni atstāj internātskolu. Un tad bieži vien ir jau par vēlu kaut ko labot.
Gadījums ar Klementu ir raksturīgs piemērs. Viņš stāsta: ”Pirms es devos uz internātskolu, es mīlēju patiesību un kopā ar brāļiem gāju tīruma kalpošanā. Sevišķi man patika piedalīties mūsu ģimenes Bībeles studijās un draudzes grāmatstudijā. Bet, kad 14 gadu vecumā sāku mācīties internātskolā, es pilnīgi pametu patiesību. Piecu internātskolā pavadīto gadu laikā es neapmeklēju nevienu sapulci. Sliktas sabiedrības ietekmē es sāku lietot narkotikas, smēķēt un stipri dzert.”
Skolotāju ietekme
Jebkurā skolā var būt amorāli skolotāji, kas ļaunprātīgi izmanto savu autoritāti. Daži skolotāji ir cietsirdīgi un skarbi, bet citi seksuāli izmanto savus skolēnus. Internātskolās pastāv lielāka iespēja, ka par šādu skolotāju rīcību nekur netiks ziņots.
Tomēr lielākā daļa skolotāju no sirds cenšas mācīt bērnus tā, lai viņi kļūtu par derīgiem sabiedrības locekļiem, lai viņi iederētos apkārtējā pasaulē un pielāgotos tai. Bet tas Jehovas liecinieku bērniem rada jaunu problēmu. Pasaules vērtības ne vienmēr atbilst kristiešu principiem. Skolotāji mudina skolēnus iekļauties šajā pasaulē, turpretī Jēzus teica, ka viņa sekotāji ”nav no pasaules”. (Jāņa 17:16.)
Kas notiek, ja rodas kādas problēmas, kad bērni seko Bībeles principiem? Ja bērni mācās vietējā skolā un dzīvo mājās, viņi var pārrunāt šādas situācijas ar saviem vecākiem. Savukārt vecāki var pamācīt savus bērnus un varbūt arī parunāt ar skolotāju. Tā problēmas un pārpratumi parasti drīz vien tiek atrisināti.
Internātskolā situācija ir citāda. Tur skolēni nepārtraukti atrodas skolotāju uzraudzībā. Ja bērni aizstāv kristiešu principus, viņiem tas jādara bez pastāvīga vecāku atbalsta. Reizēm bērniem izdodas saglabāt uzticību Dievam šādos apstākļos. Taču daudz biežāk viņi to nespēj. Visticamāk, bērns pakļausies skolotāja gribai.
Ierobežotas pārvietošanās iespējas
Atšķirībā no augstskolām, kurās studenti parasti var brīvi nākt un iet, kad vien viņi vēlas, internātskolās bērnu pārvietošanās ir ierobežota. Daudzās no šīm skolām audzēkņi drīkst atstāt iežogoto skolas teritoriju vienīgi svētdienās, un dažās skolās pat tas ir aizliegts. Kāda 11 gadus veca internātskolas audzēkne, vārdā Erū, stāsta: ”Skolas vadība mums nekad neļauj iet uz sapulcēm, nemaz nerunājot par tīruma kalpošanu. Skolas teritorijā notiek tikai katoļu un musulmaņu dievkalpojumi. Ikvienam skolēnam ir jāizvēlas viens no tiem, pretējā gadījumā viņam jāsastopas ar ļoti naidīgu attieksmi, ko izrāda gan citi skolēni, gan skolotāji. Turklāt skolēniem liek dziedāt valsts himnu un baznīcas dziesmas.”
Kad vecāki piesaka savus bērnus šādā skolā, ko viņi ar to liek saprast savām atvasēm? Šādu rīcību viegli var saprast tā, it kā laicīgā izglītība būtu svarīgāka nekā pulcēšanās pielūgsmei un piedalīšanās mācekļu gatavošanā, pat svarīgāka nekā uzticība Dievam. (Mateja 24:14; 28:19, 20; 2. Korintiešiem 6:14—18; Ebrejiem 10:24, 25.)
Dažās internātskolās audzēkņiem, kas ir Jehovas liecinieki, izdodas kopā studēt Bībeli, bet arī tas bieži vien ir sarežģīti. Lūk, ko stāsta kāda sešpadsmitgadīga meitene, vārdā Blesinga, par internātskolu, kurā viņa mācās: ”Katru dienu tā dēvētie kristieši iet lūgt Dievu. Mēs, Jehovas liecinieki, mēģinām no viņiem izlūgties atļauju, lai mēs varētu rīkot savas Bībeles studijas, bet izlaiduma klases skolēni saka: jūsu organizācija nav oficiāli atzīta. Tad viņi mēģina mūs piespiest teikt lūgšanas kopā ar viņiem. Ja mēs atsakāmies, viņi mūs soda. Kad mēs lūdzam palīdzību skolotājiem, situācija kļūst vēl ļaunāka. Viņi mūs visādi apsaukā un saka vecāko klašu skolēniem, lai tie mūs pārmāca.”
Atšķirties no pārējiem
Ja par kādiem internātskolas audzēkņiem visiem ir skaidri zināms, ka viņi ir Jehovas liecinieki, tas šiem bērniem var nākt par labu. Varbūt skolas vadība atļaus viņiem nepiedalīties obligātos viltus reliģiju pasākumos, kas ir pretrunā ar liecinieku ticību. Iespējams, skolasbiedri atturēsies no mēģinājumiem iesaistīt viņus nepiedienīgās nodarbībās un sarunās. Varbūt pavērsies iespēja sludināt gan citiem skolēniem, gan skolotājiem. Turklāt tie, kas dzīvo saskaņā ar kristiešu principiem, droši vien netiks turēti aizdomās par nopietniem pārkāpumiem, un reizēm viņi iegūst skolotāju un skolasbiedru cieņu.
Tomēr ne vienmēr izveidojas šāda situācija. Ja bērns atšķiras no citiem, viņš bieži vien kļūst par vajāšanas un izsmiekla objektu un pret viņu vēršas ne tikai pārējie skolēni, bet arī skolotāji. Jinka, 15 gadus vecs zēns, kas mācās internātskolā, stāsta: ”Ja skolā zina, ka tu esi Jehovas liecinieks, tu kļūsti par mērķi. Tā kā pārējie zina, kāda ir mūsu garīgā un morālā nostāja, viņi izliek slazdus, lai mūs tajos noķertu.”
Vecāku pienākums
Nevienam skolotājam un nevienai skolai vai koledžai nav jāuzņemas pienākums izveidot bērnus par Jehovas kalpotājiem, kas sevi veltījuši viņam. Tas nav viņu darbs, un viņi nav par to atbildīgi. Dieva Rakstos norādīts, ka vecākiem pašiem jārūpējas par savu bērnu garīgajām vajadzībām. Pāvils rakstīja: ”Tēvi, nekaitinait savus bērnus, bet audzinait un pamācait tos būt paklausīgiem tam Kungam.” (Efeziešiem 6:4.) Kā gan vecāki var izmantot šo padomu, ja viņu bērni ir projām — internātskolā, kur viņus drīkst apciemot tikai vienu divas reizes mēnesī?
Dzīves apstākļi mēdz būt ļoti dažādi, bet kristīgi vecāki cenšas rīkoties saskaņā ar Dieva iedvesmotajiem vārdiem: ”Ja kāds negādā par savējiem un visvairāk par saviem mājas ļaudīm, tad viņš ir aizliedzis ticību un ir ļaunāks par neticīgu.” (1. Timotejam 5:8.)
Vai ir kāda alternatīva?
Ko vecāki varētu darīt, ja šķiet, ka viņiem ir tikai divas iespējas — sūtīt bērnu internātskolā vai arī kādā slikti apgādātā vietējā skolā? Daži no vecākiem, kas nokļuvuši šādā situācijā, parūpējas, lai viņu bērni varētu papildināt vietējā skolā apgūtās zināšanas, mācoties pie privātskolotājiem. Citi vecāki atlicina laiku, lai paši pasniegtu stundas saviem bērniem.
Dažreiz vecākiem izdodas izvairīties no problēmām, jau krietnu laiku iepriekš izplānojot, kā viņi rīkosies, kad bērns būs sasniedzis vidusskolas vecumu. Ja jums ir mazi bērni vai arī jūs plānojat ģimenes pieaugumu, jūs varētu pārliecināties, vai tuvumā ir piemērota vidusskola. Ja tādas nav, varbūt ir iespējams pārcelties uz dzīvi tuvāk vietai, kur šāda skola ir.
Kā vecāki labi zina, ir nepieciešama prasme, pacietība un daudz laika, lai ieaudzinātu bērnā mīlestību pret Jehovu. Tas ir grūti pat tad, ja bērns dzīvo mājās, — cik gan daudz sarežģītāks ir šis uzdevums, ja bērns dzīvo kaut kur tālu projām! Tā kā runa ir par bērna mūžīgo dzīvi, vecākiem nopietni un ar lūgšanām ir jāpārdomā, vai ir vērts nodot savus bērnus internātskolas ziņā. Cik tuvredzīgi būtu upurēt bērna garīgās intereses, lai iegūtu to labumu, ko sniedz internātskolas izglītība! Tas būtu tā, it kā mēs mestos iekšā degošā mājā, lai glābtu kādu greznumlietiņu, bet iznākumā mūs aprītu liesmas.
Dieva Rakstos teikts: ”Gudrais paredz nelaimi un paglābjas, bet neprātīgie drāžas taisni tai cauri un dabū ciest.” (Salamana Pamācības 22:3.) Labāk ir nepieļaut bīstamu situāciju, nevis vēlāk to labot. Būtu gudri par to padomāt, ja tu sev jautā: ”Vai manam bērnam būtu jāmācās internātskolā?”
[Papildmateriāls 28. lpp.]
Jaunie liecinieki stāsta par internātskolu
”Internātskolā liecinieku bērni tiek atrauti no garīgas sabiedrības. Viņi atrodas ļoti naidīgā vidē, kur ir izjūtama spēcīga ietekme, kas mudina uz sliktu rīcību.” (Rotimi, kas mācījās internātskolā no 11 līdz 14 gadu vecumam.)
”Apmeklēt kristiešu sapulces bija ārkārtīgi grūti. Es tiku uz tām vienīgi svētdienās, un, lai to izdarītu, man bija jāaizlavās projām, kamēr citi skolēni stājās rindā, lai ietu uz baznīcu. Es ne brīdi nejutos laimīga, jo mājās biju pieradusi apmeklēt visas draudzes sapulces un agrāk es sestdienās un svētdienās biju gājusi tīruma kalpošanā. Skola man nesniedza pozitīvu pieredzi. Es daudz ko zaudēju.” (Estere, kas pastāvīgi saņēma sitienus no skolotājiem, jo viņa nepiedalījās skolas dievkalpojumos.)
”Internātskolā nebija viegli liecināt citiem skolēniem. Nav viegli atšķirties no pārējiem. Es gribēju darīt tāpat kā citi. Varbūt es būtu bijusi drosmīgāka, ja būtu varējusi iet uz sapulcēm un piedalīties tīruma kalpošanā. Bet to es varēju darīt vienīgi brīvdienās, kuras man bija tikai trīs reizes gadā. Ja tev ir lampa, bet tu neiepildi tajā eļļu, gaisma kļūst blāva. Līdzīgi tas notiek skolā.” (Lara, kas mācījās internātskolā no 11 līdz 16 gadu vecumam.)
”Tagad, kad es vairs nemācos internātskolā, es esmu laimīga, jo varu apmeklēt visas sapulces, piedalīties tīruma kalpošanā un apspriest dienas pantu kopā ar pārējiem ģimenes locekļiem. Kaut gan skolai bija zināmas priekšrocības, nekas nevar būt svarīgāks par manām attiecībām ar Jehovu.” (Naomi, kas pierunāja savu tēvu izņemt viņu no internātskolas.)