Saskaņa starp ”Dieva namu” un elkiem Grieķijā?

IR SVELMAINI karsta vasaras diena, un saule kveldē spīguļojošos akmeņus. Tomēr nepanesamais karstums, šķiet, nemazina sajūsmu un ciešo apņemšanos, ar kādu pūlis dievbijīgu Grieķijas pareizticīgo svētceļnieku virzās uz svētnīcu kalna galotnē.

Lūk, kāda nogurusi veca sieviete, kas atceļojusi no valsts otras malas, pūlas piedabūt savas piekusušās kājas kustēties uz priekšu. Mazliet augstāk kāds dedzīgs vīrs, sviedros mirkdams, nepacietīgi cenšas izspraukties cauri ņirbošajai drūzmai. Jauna meitene, kā redzams, ciezdama sāpes, ar izmisīgu izteiksmi sejā rāpo uz ceļiem, kas stipri asiņo. Kāds ir viņu mērķis? Laikā ierasties galā, noskaitīt lūgšanu ikonas priekšā un, ja iespējams, aizskart un noskūpstīt ikonu, kurā attēlots ”svētais”, kam par godu šajā dienā tiek svinēti svētki.

Līdzīgas ainas var redzēt visā pasaulē tajās vietās, kur plaukst ”svēto” godināšana. Acīmredzot visi šie svētceļnieki ir pārliecināti, ka ar šādu rīcību viņi tuvojas Dievam saskaņā ar viņa gribu, tā paužot savu dievbijību un ticību. Grāmatā Our Orthodox Christian Faith (Mūsu pareizticīgā kristietība) teikts: ”Mēs pieminam [”svētos”] un piešķiram slavu un godu viņu svētajām personām.., mēs izlūdzamies, lai viņi lūgtu par mums Dievu, izteiktu par mums aizlūgumus un palīdzētu mūsu daudzajās vajadzībās. [..] Mēs griežamies pēc palīdzības pie brīnumdarītājiem svētajiem.. savās garīgajās un fiziskajās vajadzībās.” Un saskaņā ar Romas katoļu baznīcas kanoniem ”svētie” ir jāpiesauc kā starpnieki starp Dievu un cilvēkiem un ir jāgodina gan relikvijas, gan ”svēto” attēli un skulptūras.

Īstam kristietim pirmām kārtām būtu jārūpējas par to, lai viņš pielūgtu Dievu ”garā un patiesībā”. (Jāņa 4:24.) Tāpēc pārdomāsim dažus faktus, kas liecina, kādā veidā ”svēto” godināšana tika iekļauta kristīgās pasaules reliģiskajās tradīcijās. Šādam pētījumam būtu jāsniedz ļoti noderīga informācija visiem, kas vēlas tuvoties Dievam tā, kā viņš atzīst par pareizu.

Kā ”svētie” tika pārņemti

Kristiešu grieķu rakstos ar vārdu ”svētais” (grieķiski hagios) tiek apzīmēti visi agrīnie kristieši, kas bija attīrīti ar Kristus asinīm un kā nākamie Kristus līdzvaldnieki nošķirti, lai kalpotu Dievam. (Apustuļu darbi 9:32; 2. Korintiešiem 1:1; 13:12.) Vīrieši un sievietes, gan tie, kam bija ievērojams stāvoklis draudzē, gan gluži necili draudzes locekļi, — viņi visi tika dēvēti par ”svētajiem”, kad dzīvoja šeit uz zemes. Kā liecina Raksti, šo cilvēku atzīšana par svētajiem nekādā ziņā netika atlikta uz to laiku, kad viņi būtu jau miruši.

Taču pēc otrā gadsimta m.ē., attīstoties atkritušajai kristietībai, iezīmējās centieni padarīt kristietību populāru, izveidot to par tādu reliģiju, kas pagānu tautām liktos pievilcīga un ko tās labprāt pieņemtu. Šie pagāni pielūdza dievu panteonu, bet jaunā reliģija bija stingri monoteistiska. Tāpēc, ieviešot kultā ”svētos”, kas varētu stāties seno dievu, pusdievu un mītisko varoņu vietā, būtu iespējams panākt kompromisu. Komentējot šo situāciju, grāmatā Ekklisiastiki Istoria (Baznīcas vēsture) teikts: ”Cilvēkiem, kas no pagānisma bija pievērsti kristietībai, bija viegli pazīt mocekļos savus atmestos varoņus un sākt parādīt mocekļiem tādu godu, kādu viņi agrāk bija parādījuši šiem varoņiem. [..] Tomēr ļoti bieži šāda svēto godināšana izvērtās par visīstāko elkdievību.”

Kādā citā uzziņu grāmatā paskaidrots, kā ”svētie” tika iekļauti kristīgās pasaules tradīcijās: ”Grieķijas pareizticīgo baznīcas svēto godināšanā mēs atrodam acīm redzamas pēdas, ko atstājusi spēcīga pagānu reliģijas ietekme. Īpašības, kas pirms [cilvēku] pievēršanas kristietībai tika piedēvētas Olimpa dieviem, tagad tika piešķirtas svētajiem. [..] Kopš jaunās reliģijas pastāvēšanas sākuma var redzēt, kā tās piekritēji aizstāj saules dievu (Foibu Apollonu) ar pravieti Eliju, ceļ baznīcas uz šī dieva tempļu un svētnīcu drupām vai tām līdzās, galvenokārt kalnu un pakalnu virsotnēs, — visās vietās, kur senie grieķi bija godinājuši gaismas devēju Foibu Apollonu. [..] Viņi pat identificēja dievieti jaunavu Atēnu ar pašu jaunavu Mariju. Tā tika aizpildīts tukšums, ko atgrieztā elku pielūdzēja sirdī bija radījusi Atēnas elka iznīcināšana.” (Neoteron Enkyklopaidikon Lexikon [Jaunā enciklopēdiskā vārdnīca], 1. sējums, 270., 271. lpp.)

Aplūkosim, piemēram, kāda situācija pastāvēja Atēnās vēl mūsu ēras ceturtā gadsimta beigās. Lielākā daļa pilsētas iedzīvotāju joprojām bija pagāni. Viens no viņu vissvētākajiem rituāliem bija Eleisīnas mistērijas, kas ik gadus februārī norisinājās Eleisīnas pilsētā — 23 kilometrus uz ziemeļrietumiem no Atēnām; šīm mistērijām bija divas daļasa. Lai uz tām ierastos, pagāniskajiem atēniešiem bija jāiet pa svēto ceļu (Hi·e·raʹ Ho·dosʹ). Cenzdamies izveidot alternatīvu pielūgsmes vietu, pilsētas pārvaldnieki parādīja lielu atjautību. Lai piesaistītu pagānus un atturētu viņus no mistēriju apmeklēšanas, šī paša ceļa malā, aptuveni 10 kilometru attālumā no Atēnām, tika uzcelts Dafni klosteris. Klostera baznīca tika uzbūvēta uz sena tempļa pamatiem; šis templis bija veltīts grieķu dievam Dafnīdam Apollonam (jeb Pītijas Apollonam).

Pierādījumus, ka pagānu dievību pielūgsme ir saplūdusi ar ”svēto” godināšanu, var atrast arī kādā no Grieķijas salām — Kitirā. Vienā no salas augstākajām vietām atrodas divas nelielas bizantiešu baznīcas: viena no tām ir veltīta ”svētajam” Georgam, bet otra — jaunavai Marijai. Arheoloģiskie izrakumi atklāja, ka šajā vietā ir atradusies Mīnoja kultūras augstieņu svētnīca, kas izmantota pielūgsmei gandrīz pirms 3500 gadiem. Sestajā vai septītajā gadsimtā m.ē. ”kristieši” uzcēla savu ”svētā” Georga baznīcu tieši tajā vietā, kur bija stāvējusi augstieņu svētnīca. Tas bija dziļi simbolisks solis; šis augstu attīstītais Mīnoja kultūras reliģiskais centrs bija kontrolējis kuģu ceļus Egejas jūrā. Abas baznīcas tika uzceltas šajā vietā, lai nodrošinātu ”Dievmātes” un ”svētā” Georga labvēlību, un svētki par godu ”svētajam” Georgam tiek svinēti tajā pašā dienā, kad tiek atzīmēta ”jūrnieku aizstāvja” — ”svētā” Nikolaja diena. Kā bija teikts kādā laikrakstā, kurā bija stāstīts par šo atklājumu, ”mūsdienās [Grieķijas pareizticīgo] priesteris kāpj šajā kalnā gluži tāpat, kā senatnē to darīja Mīnoja perioda priesteris,” — lai veiktu reliģiskas ceremonijas!

Rezumējot to, cik lielā mērā pagāniskā grieķu reliģija ir ietekmējusi atkritušo kristietību, kāda vēstures pētniece norāda: ”Kristīgās reliģijas pagāniskais pamatslānis populāros ticējumos bieži saglabājas neizmainīts — tas liecina par tradīcijas noturīgo dabu.”

”Mēs pielūdzam, ko zinām”

Jēzus teica samarietei: ”Mēs pielūdzam, ko zinām. ..īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā. Jo Tēvs tādus meklē, kas viņu tā pielūdz.” (Jāņa 4:22, 23.) Pievērs uzmanību, ka pielūgt Dievu patiesībā — tā ir nepieciešamība! Tāpēc nav iespējams pielūgt Dievu viņam pieņemamā veidā bez precīzām zināšanām par patiesību un bez dziļas patiesības mīlestības. Īstajai kristīgajai reliģijai jābalstās uz patiesību, nevis uz tradīcijām un paražām, kas aizgūtas no pagānisma. Mēs zinām, kā Jehova jūtas, kad cilvēki mēģina viņu pielūgt nepareizi. Apustulis Pāvils rakstīja kristiešiem senās Grieķijas pilsētā Korintā: ”Kā Kristus savienojams ar Beliaru..? Kas kopējs ir Dieva namam ar elkiem?” (2. Korintiešiem 6:15, 16.) Jebkuri mēģinājumi savienot Dieva namu ar elkiem rada Dievā riebumu.

Turklāt Svētajos rakstos nepārprotami ir noraidīta doma, ka būtu jāvēršas ar lūgšanām pie ”svētajiem”, lai viņi kalpotu par starpniekiem starp cilvēkiem un Dievu. Jēzus savā parauglūgšanā mācīja, ka ar lūgšanām ir jāgriežas vienīgi pie Tēva, — viņš norādīja saviem mācekļiem: ”Tāpēc jums būs tā lūgt: Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top tavs vārds.” (Mateja 6:9.) Turklāt Jēzus teica: ”Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva, kā vien caur mani. Ko jūs lūgsit manā vārdā, to es darīšu.” Un apustulis Pāvils sacīja: ”Ir viens Dievs kā arī viens starpnieks starp Dievu un cilvēkiem, — cilvēks Kristus Jēzus.” (Jāņa 14:6, 14; 1. Timotejam 2:5.)

Ja mēs tiešām vēlamies, lai Dievs uzklausītu mūsu lūgšanas, ir būtiski vērsties pie viņa tā, kā tas ir noteikts viņa Rakstos. Uzsvērdams vienīgo pareizo veidu, kā tuvoties Jehovam, Pāvils rakstīja arī šādus vārdus: ”Jēzus Kristus, kas nomira, vēl vairāk, kas augšāmcēlies, kas atrodas pie Dieva labās rokas, aizstāv mūs.” ”Viņš var uz visiem laikiem izglābt tos, kas caur viņu nāk pie Dieva, vienmēr dzīvs būdams, lai tos aizstāvētu.” (Romiešiem 8:34, JD; Ebrejiem 7:25.)

’Pielūgt garā un patiesībā’

Atkritušajai kristietībai nebija ne garīgā spēka, ne Dieva svētā gara atbalsta, lai pamudinātu pagānus atmest viņu aplamo pielūgsmi un ievērot Jēzus Kristus patiesās mācības. Tā pārņēma pagāniskos ticējumus un paražas, tiekdamās pēc piekritējiem, varas un popularitātes. Šī iemesla dēļ tā padarīja cilvēkus nevis par īstiem kristiešiem, kas būtu pieņemami Dievam un Kristum, bet par šķietamiem ticīgajiem, par ”nezāli”, kam nav vietas Valstībā. (Mateja 13:24—30.)

Tomēr šajā beigu laikā Jehovas vadībā risinās ļoti nozīmīga darbība, lai atjaunotu patieso pielūgsmi. Visā pasaulē cilvēki Jehovas tautā neatkarīgi no tā, pie kādas kultūras viņi pieder, kāda ir viņu sociālā izcelsme un kādas reliģijas piekritēji viņi agrāk ir bijuši, cenšas saskaņot savu dzīvi un uzskatus ar Bībeles normām. Ja jūs vēlaties uzzināt vairāk par to, kā pielūgt Dievu ”garā un patiesībā”, lūdzu, sazinieties ar vietējiem Jehovas lieciniekiem. Viņi ar lielu prieku palīdzēs jums veikt Dievam patīkamu svēto kalpošanu, kas būtu balstīta uz jūsu saprātu un precīzām Dieva Rakstu zināšanām. Pāvils rakstīja: ”Es jums lieku pie sirds, brāļi, Dieva žēlsirdības vārdā nodot sevi pašus par dzīvu, svētu Dievam patīkamu upuri, tas lai ir jūsu garīgais dievkalpojums [”svētā kalpošana ar saprātu”, NW]. Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs.” Un kolosiešiem viņš teica: ”Mēs kopš tās dienas, kad esam par to dzirdējuši, pastāvīgi piesaucam Dievu savās lūgšanās, lai jūs bagātīgi apveltīti ar garīgu gudrību un atziņu, visā pilnībā izprastu viņa gribu. Tad jūsu dzīve būs mūsu Kunga cienīga un viņam viscaur patīkama, un jūs nesīsit augļus ar visāda veida labiem darbiem un pieaugsit Dieva atziņā.” (Romiešiem 12:1, 2; Kolosiešiem 1:9, 10.)

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls/Attēls 28. lpp.]

Neparasts Partenona izmantojums

”Kristīgais” imperators Teodosijs II, izdodams ediktus (438. gadā m.ē.), kas attiecās uz Atēnu pilsētu, aizliedza pagāniskos rituālus un mistērijas un slēdza pagānu tempļus. Pēc tam šos tempļus drīkstēja pārvērst par kristiešu baznīcām. Bija izvirzīta tikai viena prasība, kas bija jāievēro, lai templi varētu sekmīgi pārveidot, — templis bija jāšķīstī, novietojot tajā krustu!

Viens no pirmajiem tempļiem, kas tika pārveidoti, bija Partenons. Tika veikta plaša rekonstrukcija, lai Partenonu varētu izmantot par ”kristiešu” templi. Kopš 869. g. m.ē. šī svētnīca bija Atēnu katedrāle. Sākotnēji to godāja par ”Svētās gudrības” baznīcu. Iespējams, tā ar nolūku tika atgādināts fakts, ka šī tempļa sākotnējā ”saimniece”, Atēna, bija gudrības dieviete. Vēlāk baznīca tika veltīta ”Atēnu Dievmātei”. Astoņus gadsimtus to izmantoja pareizticīgie, bet pēc tam templis tika pārveidots par katoļu svētnīcu — Atēnu sv. Marijas baznīcu. Šāda reliģiska ”pārkārtošana” Partenonā turpinājās, kad 15. gadsimtā Osmaņu impērijas turki to pārvērta par mošeju.

Mūsdienās tūkstošiem tūristu apmeklē Partenonu, šo antīko doriskā stila celtni — grieķu gudrības dievietes Atēnas Partenas (”Jaunavas”) templi —, kas tagad saista uzmanību vairs tikai kā grieķu arhitektūras meistardarbs.

[Attēls 26. lpp.]

Dafni klosteris — alternatīva pielūgsmes vieta seno Atēnu pagāniskajiem iedzīvotājiem