Bioētika un bezasins ķirurģija

PĒDĒJOS gados medicīnas jomā ir panākts vēl nepieredzēts progress. Taču daži sasniegumi, kas piedāvā medicīnisku problēmu risinājumu, ir radījuši ētiskus sarežģījumus.

Ārstiem ir jāapsver tādi grūti jautājumi kā, piemēram: vai reizēm būtu jāpārtrauc intensīva medicīniskā terapija, lai pacients varētu nomirt ar cieņu? Vai ārstam būtu jāanulē pacienta lēmums, ja viņam šķiet, ka šāda rīcība ir paša pacienta interesēs? Kā taisnīgi nodrošināt veselības aprūpi apstākļos, kad ne visiem ir iespējams izmantot dārgus ārstēšanas paņēmienus?

Šādi komplicēti jautājumi ir izvirzījuši uzmanības centrā ar medicīnu saistītu nozari, ko sauc par bioētiku. Tās mērķis ir palīdzēt mediķiem un zinātniekiem risināt ētiskās problēmas, ko izraisa bioloģiski pētījumi un medicīnas sasniegumi. Tā kā lielākā daļa situāciju, kurās ir visgrūtāk pieņemt lēmumu, rodas tieši slimnīcās, daudzās slimnīcās ir izveidotas bioētikas komitejas. Parasti šo komiteju locekļi — to vidū ir ārsti un juristi — apmeklē bioētikas seminārus, kuros tiek analizētas ar medicīnu saistītas ētiskas problēmas.

Daži jautājumi, kas bieži tiek apspriesti šādos semināros, ir: kādā mērā ārstiem jārespektē Jehovas liecinieku uzskati, ņemot vērā, ka liecinieki atsakās no asins pārliešanas galvenokārt reliģisku iemeslu dēļ? Vai ārstam būtu jāpārlej pacientam asinis pret viņa gribu, ja asins pārliešana šķiet ”vēlama” no medicīniskā viedokļa? Vai būtu ētiski to darīt, pacientam nezinot, — saskaņā ar teicienu ”tas, ko pacients nezina, viņam nekaitēs”?

Lai pareizi risinātu šādus jautājumus, ārstiem ir nepieciešams objektīvi izprast Jehovas liecinieku viedokli. Savukārt liecinieki paši ļoti labprāt vēlas paskaidrot ārstiem savu nostāju, apzinoties, ka abpusēja sapratne var palīdzēt izvairīties no uzskatu sadursmes.

Viedokļu apmaiņa

Spāņu profesors Djego Grasija, pazīstams bioētikas speciālists, vēlējās, lai viņa vadītā studiju grupa piedalītos šādā dialogā. ”Ir taisnīgi, ka jums [Jehovas lieciniekiem] tiek dota iespēja izteikties par to, kas jūs satrauc.., ņemot vērā grūtības, ar kurām jums ir bijis jāsastopas saistībā ar asins pārliešanu,” profesors teica.

Tāpēc 1996. gada 5. jūnijā trīs Jehovas liecinieku pārstāvji tika uzaicināti uz Komplutenses universitāti Madridē (Spānija), lai izskaidrotu savu viedokli. Uz tikšanos bija ieradušies aptuveni 40 ārsti un citi speciālisti.

Pēc īsas Jehovas liecinieku uzstāšanās sākās jautājumu un atbilžu daļa. Visi klātesošie bija vienisprātis, ka pieaugušam pacientam ir jābūt tiesībām atteikties no kādas noteiktas ārstēšanas metodes. Tāpat tikšanās dalībnieki piekrita, ka rīkojumu pārliet asinis nekādā gadījumā nedrīkst dot bez pacienta informētas piekrišanas. Tomēr daži Jehovas liecinieku nostājas aspekti viņiem radīja bažas.

Viens jautājums bija saistīts ar naudu. Dažkārt bezasins ķirurģijā tiek izmantota speciāla aparatūra, piemēram, lāzerķirurģijas iekārtas, kā arī dārgi medikamenti, piemēram, eritropoetīns, kas tiek lietots, lai stimulētu sarkano asinsķermenīšu veidošanos. Kāds ārsts vēlējās zināt, vai liecinieki, atteikdamies no lētāka līdzekļa (homologām asinīm), gaida, ka valsts veselības aprūpes iestādes viņiem piešķirs īpašas privilēģijas.

Atzīstot, ka nauda ir faktors, kas ārstiem noteikti ir jāņem vērā, Jehovas liecinieku pārstāvis norādīja uz publicētiem pētījumiem, kuros bija analizētas homologas asins pārliešanas slēptās izmaksas. Tajās ietilpst ar asins pārliešanu saistītu komplikāciju ārstēšanas izmaksas, kā arī šo komplikāciju radītais ienākumu zaudējums. Viņš atsaucās uz Amerikas Savienotajās Valstīs veiktu plašu pētījumu, kas liecina, ka vidējā asins deva, kaut gan sākotnēji tā maksā tikai 250 dolāru, īstenībā rada izdevumus vairāk nekā 1300 dolāru apmērā — šī summa vairāk nekā piecas reizes pārsniedz sākotnējo cenu. Tātad, viņš norādīja, ja ņem vērā visus faktorus, bezasins ķirurģija ir ekonomiski izdevīga. Turklāt lielākā daļa tā saucamo papildizdevumu, kas saistīti ar bezasins ķirurģiju, ir maksa par iekārtām, kuras ir izmantojamas atkārtoti.

Vēl viens jautājums, kas nodarbināja vairākus ārstus, bija jautājums par grupas spiedienu. Viņi gribēja zināt, kas notiktu, ja kāds no lieciniekiem sāktu svārstīties un piekristu asins pārliešanai. Vai Jehovas liecinieki viņu izstumtu no savas sabiedrības?

Reakcija būtu atkarīga no konkrētajiem apstākļiem, jo nepakļaušanās Dieva likumam katrā ziņā ir nopietns pārkāpums un draudzes vecākajiem tas ir jāizskata. Šajā situācijā liecinieki vēlētos palīdzēt cilvēkam, kas ir pārcietis dzīvībai bīstamas operācijas radītos traumējošos pārdzīvojumus un pieņēmis asins pārliešanu. Bez šaubām, šāds liecinieks justos ļoti nomākts un būtu noraizējies par savām attiecībām ar Dievu. Viņam droši vien būtu nepieciešama palīdzība un sapratne. Tā kā kristietības pamatā ir mīlestība, vecākie šajā gadījumā, tāpat kā visos tiesiskos jautājumos, vēlētos līdzsvarot stingrību ar žēlsirdību. (Mateja 9:12, 13; Jāņa 7:24.)

”Vai jūs negrasāties drīzumā pārskatīt savu nostāju šajā ētikas jautājumā?” jautāja kāds bioētikas profesors, kas bija ieradies no Amerikas Savienotajām Valstīm. ”Citu reliģiju pārstāvji pēdējos gados to ir izdarījuši.”

Viņš saņēma atbildi, ka liecinieku nostāja — asins svētuma ievērošana — ir principiāla pārliecība, nevis tikai ētisks viedoklis, kas laiku pa laikam varētu tikt pārvērtēts. Nepārprotamā Bībeles pavēle nepieļauj kompromisu. (Apustuļu darbi 15:28, 29.) Šī Dieva likuma pārkāpšana lieciniekiem ir tikpat nepieņemama kā elkdievība vai netiklība.

Jehovas liecinieki ļoti augstu novērtē ārstu, piemēram, šo Madrides bioētikas semināra dalībnieku, gatavību cienīt liecinieku lēmumu — viņu izvēli saņemt alternatīvu ārstēšanu, kas būtu saskaņā ar viņu pārliecību, kura ir balstīta uz Bībeli. Nav šaubu, ka bioētikai būs liela nozīme ārsta un pacienta attiecību uzlabošanā un tā sekmēs pacienta vēlmju respektēšanu.

Kā esot teicis kāds ievērojams spāņu ārsts, mediķiem vienmēr jāatceras, ka viņi ”strādā ar nepilnīgiem instrumentiem un nedrošiem līdzekļiem”. Tāpēc viņiem nepieciešama ”pārliecība, ka mīlestībai allaž jāietiecas tur, kur zināšanas nesniedzas”.