Kad ciešanu vairs nebūs
CIEŠANAS neietilpa Dieva sākotnējā nodomā attiecībā uz cilvēku ģimeni. Viņš nav tās radījis un nav arī gribējis, lai tās būtu. ”Ja tā ir taisnība,” jūs varbūt jautājat, ”kā tad ciešanas sākās, un kāpēc Dievs ir ļāvis tām turpināties līdz pat šim laikam?” (Salīdzināt Jēkaba 1:13.)
Atbilde ir atrodama vissenākajā cilvēces vēstures pierakstā, Bībelē, konkrēti — 1. Mozus grāmatā. Tur ir teikts, ka mūsu pirmie vecāki, Ādams un Ieva, pievienojās Sātanam Velnam, kad viņš sacēlās pret Dievu. Viņu rīcība izvirzīja būtiskus jautājumus, kas nozīmēja uzbrukumu pašiem universālā likuma un kārtības pamatiem. Pretendējot uz tiesībām paši izšķirt, kas ir labs un kas ļauns, viņi apstrīdēja Dieva suverenitāti. Viņi apšaubīja Dieva tiesības valdīt un būt vienīgajam tiesnesim, kurš nosaka, ”kas labs un kas ļauns”. (1. Mozus 2:15—17; 3:1—5.)
Kāpēc Dievs tūlīt nepiespieda visus pakļauties viņa gribai?
”Bet kāpēc tad Dievs tūlīt nepiespieda visus pakļauties viņa gribai?” jūs varbūt jautājat. Daudziem šī situācija šķiet ļoti vienkārša. ”Dievam bija vara. Viņam vajadzēja to izmantot, lai iznīcinātu dumpiniekus,” viņi saka. (Psalms 147:5.) Bet pajautājiet pats sev: ”Vai es nesvārstīdamies atzinīgi novērtēju visus, kas izmanto savu augstāko varu, lai uzspiestu citiem savu gribu? Vai es neizjūtu instinktīvu riebumu, kad kāds diktators izmanto iznīcinātāju vienības, lai likvidētu savus ienaidniekus?” Lielākajā daļā saprātīgu cilvēku šāda rīcība izraisa pretīgumu.
”Ak,” jūs varbūt sakāt, ”bet, ja Dievs būtu tas, kas lieto varu, neviens neapstrīdētu viņa rīcību.” Bet vai jūs esat par to pārliecināts? Vai tad nav taisnība, ka īstenībā cilvēki apšauba, vai Dievs lieto varu pareizi? Viņi apšauba Dieva rīcības pareizumu, jautājot, kāpēc Dievs nav izmantojis varu kādos noteiktos brīžos, piemēram, tad, kad viņš pieļauj ļaunumu. Un viņi jautā, kāpēc Dievs to ir izmantojis kādos citos gadījumos. Pat uzticīgajam Ābrahāmam reiz radās problēma saistībā ar to, kā Dievs izmanto varu pret saviem ienaidniekiem. Atcerieties: kad Dievs nolēma iznīcināt Sodomu, Ābrahāms nepamatoti baidījās, ka labi cilvēki aizies bojā kopā ar ļaunajiem. Viņš izsaucās: ”Ne mūžam Tu tā nedarīsi, ka liksi mirt taisnajam ar bezdievi.” (1. Mozus 18:25.) Pat Ābrahāmam līdzīgiem taisnprātīgiem cilvēkiem ir nepieciešams apstiprinājums, ka absolūtā vara netiks izmantota ļaunprātīgi.
Protams, Dievs acumirklī būtu varējis iznīcināt Ādamu, Ievu un Sātanu. Bet padomājiet, kā tas būtu varējis ietekmēt pārējos eņģeļus vai arī vēlāk radītas būtnes, kas uzzinātu par Dieva rīcību. Vai tā viņos neizraisītu mokošus jautājumus par Dieva valdīšanas taisnīgumu? Vai šāda rīcība nedotu iemeslu apsūdzēt Dievu, ka īstenībā viņš ir tāds tirānisks despots, kādu viņu attēloja Nīče, ka viņš ir Dievs, kas bez žēlastības likvidē ikvienu, kurš viņam pretojas?
Kāpēc nepiespiest cilvēkus rīkoties pareizi?
”Vai Dievs nevarēja vienkārši piespiest cilvēkus rīkoties pareizi?” daži varbūt jautā. Bet padomājiet, lūk, par ko. Vēstures gaitā valdības ir centušās panākt, lai cilvēki pielāgotos to domāšanas veidam. Dažas valdības vai atsevišķi valdnieki ir lietojuši dažādus apziņas kontroles paņēmienus, iespējams, izmantojot narkotikas vai ķirurģiskas operācijas, lai laupītu saviem upuriem brīnišķīgo brīvās gribas dāvanu. Vai mums nav dārga mūsu morālā brīvība, kaut arī šo dāvanu ir iespējams izmantot ļaunprātīgi? Vai mēs uzskatām, ka nav nekas slikts, ja kāda valdība vai valdnieks mēģina mums to atņemt?
Bet, ja Dievs tūlīt nelietoja varu, lai nodrošinātu likuma izpildi, kāda bija alternatīva? Dievs Jehova izlēma, ka vislabākais veids, kā tikt galā ar sacelšanos, ir atļaut tiem, kas atteikušies no viņa likumiem, kādu laiku dzīvot neatkarīgi no viņa valdīšanas. Tas cilvēku ģimenei, Ādama un Ievas pēcnācējiem, dotu iespēju ierobežotā laika posmā pašiem valdīt pār sevi, nepakļaujoties Dieva likumiem. Kāpēc Dievs tā rīkojās? Tāpēc, ka viņš zināja: ar laiku tiks savākti neapgāžami pierādījumi, ka viņa valdīšanas veids vienmēr ir pareizs un taisnīgs — pat tad, kad viņš lieto savu neierobežoto varu, lai īstenotu savu gribu, — un ka jebkura sacelšanās pret viņu agrāk vai vēlāk izraisa nelaimi. (5. Mozus 32:4; Ījaba 34:10—12; Jeremijas 10:23.)
Ko var teikt par visiem nevainīgajiem upuriem?
”Bet ko var teikt par visiem nevainīgajiem upuriem, kas cieš patlaban?” jūs varbūt vaicājat. ”Vai tiešām kaut kādas likuma detaļas pierādīšana atsver viņu sāpes?” Taču Dievs nav ļāvis pastāvēt ļaunumam tikai tādēļ, lai pierādītu kādu neskaidru vietu likumā. Gluži pretēji, viņš to ir pieļāvis tādēļ, lai reizi par visām reizēm tiktu apstiprināta pamatpatiesība, ka viņš vienīgais ir suverēns un ka ir būtiski paklausīt viņa likumiem, lai visas viņa radītās būtnes varētu baudīt pastāvīgu mieru un laimi.
Ir ļoti svarīgi paturēt prātā šādu faktu — Dievs zina, ka viņam ir pa spēkam pilnīgi izlabot jebkādu ļaunumu, ko cilvēcei var atnest pašreizējie apstākļi. Viņš zina, ka šis ierobežotais sāpju un ciešanu laiks galu galā dos labumu. Iedomājieties māti, kas cieši tur savu bērnu, kamēr ārsts nodara bērnam sāpes, injicējot vakcīnu, lai aizsargātu bērnu pret kādu slimību, kura pretējā gadījumā varētu viņu nogalināt. Neviena māte negrib, ka viņas bērnam sāpētu. Neviens ārsts nevēlas sagādāt ciešanas savam pacientam. Injekcijas brīdī bērns nesaprot, kāpēc viņam jācieš sāpes, bet vēlāk viņš aptvers, kādēļ tās tika pieļautas.
Patiess mierinājums cietējiem?
Daži varbūt domā, ka zināšanas par visiem šiem jautājumiem nav nekāds lielais mierinājums cietējiem. Hanss Kings apgalvo, ka racionāls ciešanu pastāvēšanas izskaidrojums ”cietējam ir apmēram tikpat noderīgs kā badā mirstošajam — lekcija par pārtikas produktu ķīmisko uzbūvi”. Viņš jautā: ”Vai visi šie gudrie prātojumi patiešām spēj no jauna iedvest drosmi cilvēcei, ko ciešanas ir gandrīz pārmākušas?” Tiesa, visi ”gudrie prātojumi”, kam ir nodevušies cilvēki, kuri ignorē Dieva Rakstus, Bībeli, nav iedvesuši drosmi cietējiem. Šādi cilvēku prātojumi ir tikai padziļinājuši problēmu, vedinot uz domām, ka Dievs ir gribējis, lai cilvēki ciestu, un ka zeme ir radīta tādēļ, lai tā būtu ”bēdu ieleja” vai izmēģinājumu laukums tiem, kas beigās saņems debesu dzīvi. Kāda zaimošana!
Taču no pašas Bībeles patiešām var gūt īstu mierinājumu. Tā ne tikai konsekventi izskaidro, kāpēc pastāv ciešanas, bet arī iedveš paļāvību uz Dieva drošo apsolījumu izlabot itin visu ļaunumu, kas ir nodarīts tāpēc, ka viņš kādu laiku ir pieļāvis ciešanas.
”Kad viss tiks atjaunots”
Pavisam drīz Dievs atjaunos to kārtību, kādu viņš bija iecerējis, pirms sacēlās viņa radītie pirmie cilvēki. Viņa noteiktais laiks, kad cilvēkiem ir atļauts neatkarīgi valdīt, ir jau gandrīz beidzies. Mēs dzīvojam laika posmā, kad viņš sūtīs ”Jēzu, kas debesīm jāuzņem līdz tam laikam, kad viss būs panākts [”tiks atjaunots”, NW], par ko Dievs jau kopš seniem laikiem runājis ar svēto praviešu muti”. (Apustuļu darbi 3:20, 21.)
Ko Jēzus Kristus darīs? Viņš attīrīs zemi no visiem Dieva ienaidniekiem. (2. Tesaloniķiešiem 1:6—10.) Tā nebūs patvaļīga izrēķināšanās, kādu mēdz rīkot diktatori. Milzīgais daudzums pierādījumu, kas liecina par cilvēku aplamās valdīšanas katastrofiskajām sekām, skaidri parādīs, ka Dievam ir pilnas tiesības drīzumā izmantot savu neierobežoto varu, lai īstenotu savu gribu. (Atklāsmes 11:17, 18.) Sākumā tas nozīmēs tādas ”bēdas”, kādas nekad agrāk nav pieredzētas uz zemes, — tās līdzināsies Noas dienu plūdiem, taču būs daudz iespaidīgākas par tiem. (Mateja 24:21, 29—31, 36—39.) Cilvēki, kas paliks dzīvi šajās ’lielajās bēdās’, piedzīvos ’atspirgšanas laikus’, kad redzēs piepildāmies visus Dieva apsolījumus, kurus viņš ir devis ”ar svēto praviešu muti”. (Apustuļu darbi 3:19, 20a; Atklāsmes 7:14—17.) Ko Dievs ir apsolījis?
Saskaņā ar Dieva seno laiku praviešu vārdiem, kara un asinsizliešanas radītajām ciešanām pienāks gals. Piemēram, 46. psalma 10. pantā ir sacīts: ”[Viņš] liek kaŗiem mitēties visā pasaulē.” Vairs nebūs nevainīgu upuru un nelaimīgu bēgļu, neviens vairs netiks izvarots, sakropļots un nogalināts nežēlīgos karos! Pravietis Jesaja saka: ”Tauta pret tautu nepacels vairs zobena un nemācīsies vairs kaŗot.” (Jesajas 2:4.)
Pravieši vēstī arī par to, ka pienāks gals ciešanām, ko izraisa noziedzība un netaisnība. Salamana Pamācībās 2:21, 22 ir apsolīts, ka ”taisnīgie apdzīvos zemi”, bet tie, kas rada sāpes un ciešanas, ”tiks no turienes izskausti”. Cilvēks pārstās ’valdīt pār citiem sev par nelaimi’. (Salamans Mācītājs 8:9.) Nemūžam vairs nebūs neviena ļaundara. (Psalms 37:10, 38.) Visi varēs dzīvot mierā un drošībā, brīvi no ciešanām. (Mihas 4:4.)
Turklāt pravieši apsola, ka beigsies arī tās ciešanas, ko rada fiziskas kaites un emocionālas traumas. (Jesajas 33:24.) Jesaja apsola, ka aklie, kurlie, fiziski nespējīgie un visi, kas cieš no kādām slimībām, tiks izdziedināti. (Jesajas 35:5, 6.) Dievs iznīcinās pat nāves sekas. Jēzus pravietoja, ka ”visi, kas ir kapos, dzirdēs viņa balsi, un nāks ārā”. (Jāņa 5:28, 29.) Kad apustulis Jānis redzējumā skatīja ”jaunu debesi un jaunu zemi”, viņam tika pateikts, ka ”Dievs pats.. nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs”. (Atklāsmes 21:1—4.) Iedomājieties! Nav sāpju, nav asaru, nav vaidu, nav nāves — vairs nav nekādu ciešanu!
Lai kādas traģēdijas būtu notikušas šajā laikā, kamēr vēl tiek pieļauta ļaunuma pastāvēšana, visas to sekas tiks izlabotas. Pat atmiņas par cilvēku sāpēm un ciešanām — kas nekad nebija ietilpušas Dieva nodomā — pilnībā izgaisīs. ”Agrākās grūtības būs aizmirstas.. ..agrākās vairs nepieminēs,” pravietoja Jesaja. (Jesajas 65:16, 17.) Dieva sākotnējais nodoms, lai pilnīga cilvēku ģimene dzīvotu mierā un laimē paradīzē uz zemes, tiks īstenots līdz galam. (Jesajas 45:18.) Paļāvība uz viņa augstāko varu būs absolūta. Kāda privilēģija ir dzīvot laikā, kad Dievs izbeigs visas cilvēku ciešanas, laikā, kad Dievs pierāda, ka viņš nav ”despots, viltvārdis, krāpnieks un bende” — kā viņu apsūdzēja Nīče —, bet ka viņš vienmēr rīkojas ar mīlestību, gudri un taisnīgi, izmantodams savu neierobežoto varu!
[Attēls 5. lpp.]
Daži valdnieki ir izmantojuši apziņas kontroli, atņemot saviem upuriem brīvo gribu
[Norāde par autortiesībām]
UPI/Bettmann
[Attēls 7. lpp.]
Kad ciešanu vairs nebūs, visi netraucēti priecāsies par dzīvi