Tik daudz ciešanu

”KĀPĒC pastāv visas šīs briesmīgās ciešanas, ko pieredz gan atsevišķi cilvēki, gan veselas ļaužu grupas..? Dievs tiek uzskatīts par vispilnīgāko jēgas iemiesojumu, un tomēr šajā pasaulē ir tik daudz bezmērķīgu norišu, tik daudz bezjēdzīgu ciešanu un grēku. Varbūt šis Dievs ir despots, viltvārdis, krāpnieks un bende, kā viņu apsūdzēja Nīče?” (Hanss Kings, On Being a Christian [Būt kristietim].)

Kā redzams, Hanss Kings, katoļu teologs, izvirza problēmu, kas nodarbina daudzu cilvēku prātus, — kāpēc visvarens, mīlošs Dievs pieļauj tik daudz ciešanu? Vai jūs neesat dzirdējis, ka cilvēki uzdod šādu jautājumu? Kinga aprakstītā ”nebeidzamā straume, kurā saplūst asinis, sviedri un asaras, sāpes, bēdas un bailes, vientulība un nāve,” liek dziļi noskumt ikvienam, kam nav sveša līdzcietība. Patiesībā tā drīzāk ir nevis straume, bet plūdi — šausmu un ciešanu plūdi, kas vēstures gaitā ir izpostījuši dzīvi miljoniem cilvēku. (Ījaba 14:1.)

”Grūtums un bēdas” ik uz soļa

Padomājiet par ciešanām, ko rada karš, par sāpēm, kuras izjūt ne tikai tiešie upuri, bet arī tie, kas sēro par viņiem, — piemēram, sakropļoto un nogalināto bērnu un citu varmācības upuru vecāki un radinieki. ”Pēdējo 10 gadu laikā bruņotos konfliktos ir nogalināti 1,5 miljoni bērnu,” pavisam nesenā pagātnē ziņoja Sarkanais Krusts. Kā bija stāstīts Sarkanā Krusta ziņojumā, 1994. gadā Ruandā ”nežēlīgi un sistemātiski tika noslepkavoti simtiem tūkstoši vīriešu, sieviešu un bērnu”.

Mēs nevaram palikt vienaldzīgi arī pret tām sāpēm, ko izraisa tādi izvirtuši cilvēki kā pedofili. Kāda bēdu sagrauzta māte stāstīja, ka viņas dēls izdarīja pašnāvību, pēc tam kad to bija seksuāli izmantojis kāds bērnu aprūpes darbinieks; šī māte teica: ”Cilvēks, kas izmantoja manu dēlu, ..pazudināja viņu un daudzus citus zēnus tik metodiski un izvirtīgi, cik vien var iedomāties.” Padomājiet, cik drausmīgas ir to cilvēku ciešanas, kuri kļūst par upuriem tādiem aukstasinīgiem noziedzniekiem kā, piemēram, Lielbritānijā notvertajiem daudzkārtējiem slepkavām, kas ”25 gadus nesodīti bija nolaupījuši, izvarojuši, spīdzinājuši un nogalinājuši cilvēkus”. Vēstures gaitā, šķiet, nav bijis robežu sāpēm un ciešanām, ko cilvēki — gan vīrieši, gan sievietes — nodara cits citam. (Salamans Mācītājs 4:1—3.)

Pievienojiet visām šīm bēdām arī tās ciešanas, ko izraisa garīgas un fiziskas slimības, un dziļās sāpes, kas plosa to cilvēku sirdis, kuriem priekšlaicīgi nomirst kāds mīļš tuvinieks. Turklāt smagas ciešanas piedzīvo arī bada un tā dēvēto dabas katastrofu upuri. Nebūs daudz tādu cilvēku, kas apstrīdēs Mozus apgalvojumu, ka mūsu 70 vai 80 dzīves gadi ir pilni ’grūtuma un bēdu’. (Psalms 90:10.)

Vai tās ietilpst Dieva nodomā?

Vai varētu būt taisnība tiem, kas apgalvo, ka šīs nebeidzamās ciešanas ietilpst kādā ar prātu neaptveramā Dieva nodomā? Vai mums tagad jācieš tādēļ, lai spētu pienācīgi novērtēt dzīvi ”viņpasaulē”? Vai ir pareizs franču filozofa Teijāra de Šardēna uzskats, ka ”ciešanas, kas nogalina un saārda, būtnei ir nepieciešamas, lai tā varētu dzīvot un kļūt par garu”? (The Religion of Teilhard de Chardin [Teijāra de Šardēna reliģija]; kursīvs mūsu.) Nē, nekādā ziņā!

Vai iejūtīgs veidotājs būtu tīšām radījis dzīvībai bīstamu vidi un pēc tam apgalvojis, ka viņš parāda līdzjūtību cilvēkiem, glābdams tos no sekām, ko izraisa dzīve šādā vidē? Maz ticams! Kādēļ gan mīlošs Dievs būtu darījis kaut ko tādu? Bet kāpēc tad Dievs pieļauj ciešanas? Vai ciešanām kādreiz pienāks gals? Šie jautājumi tiks aplūkoti nākamajā rakstā.

[Norāde par attēla autortiesībām 3. lpp.]

P. Almasy (WHO) fotoattēls