Mūzikas vieta mūsdienu pielūgsmē

SPĒJA dziedāt ir Dieva dāvana. Likdami savām balsīm atskanēt dziesmā, mēs varam darīt prieku gan paši sev, gan mūsu Radītājam. Tā mēs varam izpaust savas jūtas — gan prieku, gan bēdas. Vēl vairāk: mēs varam izteikt savu mīlestību, apbrīnu un cildinājumu dziesmas Izveidotājam — Jehovam.

Lielākā daļa no apmēram trīssimt Bībelē atrodamajām norādēm uz mūziku ir saistītas ar Jehovas pielūgsmi. Dziedāšana ir minēta arī saistībā ar prieku — tas ir ne tikai pašu dziedātāju prieks, bet arī prieks, ko izjūt Jehova. Psalmu dziesminieks rakstīja: ”Lai viņi Viņam.. spēlē.. Jo tam Kungam ir labs prāts uz savu tautu.” (Psalms 149:3, 4.)

Bet cik svarīga ir dziedāšana mūsdienu pielūgsmē? Kā mūsdienās Jehovas tauta var iepriecināt viņu ar savām dziesmām? Kāda vieta patiesajā pielūgsmē būtu jāieņem mūzikai? Atbildi uz šiem jautājumiem palīdzēs atrast ieskats pielūgsmē izmantotās mūzikas vēsturē.

Mūzikas vēsturiskā vieta pielūgsmē

Pirmo reizi mūzika Bībelē ir pieminēta bez īpašas saistības ar Jehovas pielūgsmi. 1. Mozus 4:21 ir norādīts, ka Jūbalam pieder nopelns par veikumu, kas varētu būt pirmo mūzikas instrumentu izgudrošana vai arī kādas noteiktas mūziķa profesijas iedibināšana. Taču mūzika ir bijusi iekļauta Jehovas pielūgsmē jau pirms cilvēku radīšanas. Daudzos Bībeles tulkojumos ir teikts, ka eņģeļi dzied. Ījaba 38:7 stāstīts, ka eņģeļi priekā skaļi sauca un ”gavilēja”. Tātad pastāv uz Rakstiem pamatots iemesls uzskatīt, ka dziedāšana tika izmantota Jehovas pielūgsmē jau ilgu laiku pirms cilvēces pastāvēšanas.

Daži vēsturnieki apgalvo, ka senebreju mūzikā ir bijusi tikai melodija, bet tajā nav tikusi izmantota harmonija. Taču uz arfas — instrumenta, kas ļoti bieži pieminēts Bībelē, — vienlaicīgi varēja nospēlēt vairāk nekā tikai vienu noti. Arfistiem noteikti bija jāpamana harmonija, ko varēja izveidot ar šo instrumentu nospēlēto skaņu kombinācijas. Nav šaubu, ka viņu mūzika bija nevis primitīva, bet gan augstu attīstīta. Un, spriežot pēc Ebreju rakstu dzejas un prozas tekstiem, mēs varam secināt, ka izraēliešu mūzika bija mākslinieciski ļoti augstvērtīga. Neapšaubāmi, viņu muzikālajām kompozīcijām bija daudz diženāks iedvesmas avots nekā apkārtējo tautu mūzikai.

Senajā pielūgsmē, kas bija organizēta templī, bija paredzēts plaši izmantot gan instrumentālo, gan vokālo mūziku. (2. Laiku 29:27, 28.) Šajā iekārtojumā ietilpa ’pavadītāji’, ”dziesmu pratēji”, ”apmācāmie” un ”dziedātāju vadītāji”. (1. Laiku 15:21; 25:7, 8; Nehemijas 12:46.) Vēsturnieks Kurts Zakss par viņu labo muzicēšanas prasmi rakstīja: ”Ar Jeruzalemes templi saistītie kori un orķestri liek domāt par augsta līmeņa muzikālo izglītību, prasmi un zināšanām. [..] Kaut arī mēs nezinām, kā skanēja šī senā mūzika, mums ir pietiekami daudz pierādījumu tās spēkam, cildenumam un meistarībai.” (The Rise of Music in the Ancient World: East and West, 1943. g., 48., 101., 102. lpp.) Salamana Augstā dziesma ir viens no piemēriem, kas liecina par senebreju sacerējumu radošo potenciālu un kvalitāti. Tas ir dziesmas formā uzrakstīts stāsts, kas līdzinās operas libretam jeb tekstam. Senebreju tekstā šī dziesma ir nosaukta par ”Dziesmu dziesmu”, tas ir, par visizcilāko dziesmu. Senajiem ebrejiem dziedāšana bija neatņemama pielūgsmes sastāvdaļa. Tas viņiem ļāva skaidri paust savas jūtas, cildinot Jehovu.

Pirmā gadsimta kristiešu dziedāšana

Mūzika bija pastāvīga pielūgsmes daļa arī agrīno kristiešu draudzē. Papildus jau esošajiem Dieva iedvesmotajiem psalmiem viņi, šķiet, sacerēja jaunas pielūgsmē izmantojamas melodijas un dziesmu tekstus, tā radīdami precedentu kristiešu dziesmu komponēšanai mūsdienās. (Efeziešiem 5:19.) Valdo Seldena Preta grāmatā The History of Music (Mūzikas vēsture) ir paskaidrots: ”Agrīnajiem kristiešiem dziedāšana gan publiskajā, gan personīgajā pielūgsmē bija pati par sevi saprotama. Ticībai pievērstajiem jūdiem tas bija sinagogu tradīciju turpinājums.. [..] Jaunajā ticībā valdīja tendence papildus ebreju psalmiem pastāvīgi radīt jaunas himnas, kas sākumā acīmredzot tika sacerētas rapsodijua formā.”

Dziedāšanas vērtību izceļ fakts, ka Jēzus, iedibinot Kunga vakara maltīti, kopā ar saviem apustuļiem dziedāja — iespējams, Hallel psalmus. (Mateja 26:26—30.) Tās bija Psalmu grāmatā pierakstītās slavas dziesmas Jehovam, kuras tika dziedātas Pasā svētku laikā. (Psalmi 113—118.)

Viltus pielūgsmes ietekme

Iestājoties tā sauktajiem tumšajiem viduslaikiem, garīgā mūzika jau bija reducēta uz sērīgu, monotonu psalmu dziedāšanu. Ap 200. gadu m.ē. Aleksandrijas Klements teica: ”Mums nepieciešams viens vienīgs instruments: mierīgs vārds, kas izsaka pielūgsmi; mums nav vajadzīgas ne arfas, ne bungas, ne stabules, ne taures.” Tika noteikti ierobežojumi, atļaujot baznīcā izmantot vienīgi vokālo mūziku. Šis dziedāšanas stils kļuva pazīstams kā psalmodijas vai gregoriskie dziedājumi. ”Nepilnus četrdesmit gadus pēc Konstantinopoles uzcelšanas Laodiķejas koncils (367. g.m.ē.) aizliedza instrumentu izmantošanu un draudžu piedalīšanos liturģijā. Ortodoksālā mūzika ir tikai vokāla,” teikts grāmatā Our Musical Heritage (Mūsu muzikālais mantojums). (Kursīvs mūsu.) Šiem ierobežojumiem nav nekāda pamatojuma agrīnajā kristietībā.

Viduslaikos vienkāršajai tautai Bībele bija nepieejama grāmata. Kristieši, kas uzdrošinājās būt par Bībeles īpašniekiem vai to lasīt, tika vajāti un pat nogalināti. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka šajā drūmajā laikā paradums dziedāt Dievam slavu ļoti samazinājās. Galu galā, ja vienkāršajiem cilvēkiem nebija pieejami Svētie raksti, kā viņi būtu varējuši zināt, ka desmitā daļa no visas Bībeles ir dziesmas? Kas gan viņiem būtu stāstījis, ka Dievs saviem kalpotājiem ir devis pavēli ’dziedāt tam Kungam jaunu dziesmu, Viņa slavu svēto draudzē’? (Psalms 149:1.)

Mūzikai tiek atdota pienācīgā vieta pielūgsmē

Jehovas organizācija ir daudz darījusi, lai atdotu mūzikai un dziedāšanai pienācīgo vietu pielūgsmē. Piemēram, žurnāla Zion’s Watch Tower 1896. gada 1. februāra numurs pilnībā sastāvēja no dziesmām. Tā nosaukums bija ”Zion’s Glad Songs of the Morning” (Ciānas līksmās rīta dziesmas).

Vēl 1938. gadā draudžu sapulcēs lielākoties iztika bez dziedāšanas. Taču drīz virsroku guva gudra sekošana apustuļu piemēram un norādījumiem. 1944. gadā F. Frencs apgabala kopsanāksmē teica runu ”Ķēniņvalsts kalpošanas dziesma”. Viņš norādīja, ka Dieva debesu būtnes dziesmās slavināja Jehovu jau ilgi pirms cilvēka radīšanas, un teica: ”Dieva kalpotāji uz zemes rīkojas pareizi un dara prieku Dievam, dziedādami dziesmas.” Izskatījis argumentus, kāpēc pielūgsmē būtu jāiekļauj dziedāšana, viņš paziņoja, ka tiek laista klajā grāmata Kingdom Service Song Book (Ķēniņvalsts kalpošanas dziesmu grāmata), ko paredzēts izmantot iknedēļas kalpošanas sapulcēs.b Vēlāk izdevumā Informant (tagad Mūsu Ķēniņvalsts kalpošana), 1944. gada decembra numurā, bija paziņots, ka arī citās sapulcēs tiks iekļautas sākuma un nobeiguma dziesmas. Dziedāšana atkal kļuva par Jehovas pielūgsmes daļu.

’Dziedādami tam Kungam mūsu sirdīs’

Izjustas dziedāšanas vērtīgumu ilustrē tas, ko ir pieredzējuši mūsu brāļi Austrumeiropā un Āfrikā, kuri gadiem ilgi ir cietuši no nelaimēm un vajāšanām. Lotārs Vāgners septiņus gadus pavadīja ieslodzījumā vieninieka kamerā. Kas viņam palīdzēja izturēt? Viņš stāsta: ”Vairākas nedēļas es koncentrēju uzmanību uz to, lai pilnveidotu savu Ķēniņvalsts dziesmu krājumu. Ja es precīzi neatcerējos kādas dziesmas vārdus, es pats sacerēju vienu vai divus pantus. [..] Cik daudz uzmundrinošu un pacilājošu domu ir mūsu Ķēniņvalsts dziesmās!” (1974 Yearbook of Jehovah’s Witnesses [Jehovas liecinieku gadagrāmata — 1974], 226.—228. lpp.)

Harolds Kings, kas savas nelokāmās uzticības dēļ piecus gadus pavadīja vieninieka kamerā, smēlās spēkus, komponēdams un dziedādams slavas dziesmas Jehovam. Vairākas no viņa kompozīcijām Jehovas liecinieki tagad izmanto savā pielūgsmē. Prieks, ko rada dziedāšana, palīdz būt izturīgiem. Bet mums nav noteikti jāpiedzīvo vajāšanas, lai pārliecinātos, cik vērtīgi ir dziedāt slavu Dievam.

Visi, kas pieder pie Jehovas tautas, var gūt prieku no dziedāšanas. Mums varbūt ir grūti izteikt savas domas un emocijas vārdos, taču mūsu jūtas pret Jehovu var brīvi izpausties, kad mēs par tām dziedam dziesmā. Apustulis Pāvils norādīja, kā mēs varam gūt prieku, dziedot slavu Dievam, — viņš kristiešus pamācīja ’runāt citam uz citu psalmos, himnās un gara iedvesmotās dziesmās, dziedāt un koklēt tam Kungam savās sirdīs’. (Efeziešiem 5:19.) Kad mūsu sirdis pilda garīgais, mēs varam aizrautīgi izteikt savas jūtas dziesmā. Tātad, lai uzlabotu dziedātprasmi, galvenā nozīme ir pareizai sirds nostājai.

Labas attiecības ar Jehovu sekmē līksmu garu un mudina mūs cildināt Jehovu gan runājot, gan dziedot, gan gavilējot priekā. (Psalms 146:2, 5.) Mēs no sirds dziedam par to, kas mums dara prieku. Ja mums patīk pati dziesma vai tajā paustās emocionālās noskaņas, mēs droši vien dziedāsim šo dziesmu ar patiesu izjūtu.

Lai dziedātu ar izjūtu, nav katrā ziņā jādzied skaļi. Skaļa dziedāšana ne vienmēr ir tas pats, kas laba dziedāšana; tāpat nevar saukt par labu arī tādu dziedāšanu, kas nemaz nav saklausāma. Dažas dabiski rezonējošas balsis var izcelties pat tad, ja tiek dziedāts klusi. Lai iemācītos labi dziedāt grupā, viens no uzdevumiem ir iemācīties dziedāt saskanīgi ar pārējiem. Vienalga, vai tu dziedi pamatmelodiju vai kādu citu partiju, pieskaņodams savas balss stiprumu to cilvēku balsīm, kuri stāv tev līdzās, tu sekmēsi patīkamu un vienotu dziesmas skanējumu. Kristīgā pieticība un dzirdīgas ausis palīdz būt līdzsvarotam un dziedāt ar iedvesmu, bet nepārmākt citus ar savu balsi. Tomēr tiem, kas dzied meistarīgi vai kam ir īpaši labskanīga balss, nekādā gadījumā nebūtu jābaidās brīvi dziedāt. Skaista balss var būt spēcīgs atbalsts draudzei, kas dzied slavu Jehovam.

Mums ir sagādāts arī viss nepieciešamais, lai sapulcēs mēs varētu dziedāt daudzbalsīgi. Tie, kas spēj nodziedāt kādu no pavadošajām balsīm pēc dzirdes vai arī pēc notīm no dziesmu grāmatas, tiek aicināti bagātināt kopīgo dziedāšanu un ar savu balsi vairot dziedājuma daiļskanību.c

Daži varbūt apgalvo: ”Es nevaru noturēt melodiju,” vai: ”Man ir neciešama balss — tā aizlūst, kad jādzied augstas notis.” Šādu iemeslu dēļ viņi kautrējas dziedāt un dzied nedroši pat Ķēniņvalsts zālē. Bet īstenībā neviena balss, kas skan par slavu Jehovam, nav ”neciešama” no viņa viedokļa. Tieši tāpat, kā cilvēks var uzlabot savu prasmi runāt, ja viņš vingrinās un seko Teokrātiskās kalpošanas skolā dotajiem derīgajiem ieteikumiem, ir iespējams izkopt arī dziedātprasmi. Daži ir uzlabojuši savu balsi, vienkārši dungojot melodijas tajā laikā, kad viņi dara kādus mājas darbus. Dungošana palīdz balsij iegūt tīru skanējumu. Piemērotos brīžos, kad esam vieni vai kad strādājam tādā vietā, kur nevienu netraucējam, Ķēniņvalsts dziesmu dziedāšana ir brīnišķīgs balss vingrinājums un labs paņēmiens, kā radīt līksmu, atbrīvotu noskaņojumu.

Arī tad, kad sanākam kopā saviesīgos pasākumos, mēs varam ierosināt nodziedāt dažas no Ķēniņvalsts dziesmām. Šāda dziedāšana kāda instrumenta, piemēram, ģitāras vai klavieru, pavadījumā vai arī skanot biedrības klavierpavadījuma ierakstiem rada mūsu pasākumos garīgu gaisotni. Turklāt tā mēs varam iemācīties dziesmas un labi tās dziedāt draudzes sapulcēs.

Lai palīdzētu draudzēm sapulcēs dziedāt ar izjūtu, biedrība ir sagādājusi dziesmu pavadījumu ierakstus. Kad tiek atskaņots pavadījums, skaņu sistēmas regulētājam jābūt uzmanīgam, lai ieraksti tiktu atskaņoti pareizā skaļumā. Ja mūzika nebūs pietiekami skaļa, draudze varbūt kautrēsies dziedāt droši. Dziedādams kopā ar visu draudzi, brālis, kas pārzina skaņu sistēmu, varēs noteikt, vai mūzika atbalsta un vada dziedāšanu vai ne.

Dziediet Jehovam

Dziedāšana dod mums iespēju izteikt savas jūtas mūsu Radītājam. (Psalms 149:1, 3.) Tā ir apzināta, saprātīga un līksma cildinājuma izpausme, nevis tikai jūtu izplūdums. Ja mēs no visas sirds dziedam kopā ar draudzi, mūsu prātā un sirdī var izveidoties tāda noskaņa, kas palīdz uztvert turpmāko sapulces programmu, un šāda dziedāšana mūs var paskubināt vairāk piedalīties Jehovas pielūgsmē. Kaut gan dziedāšanai ir emocionāla ietekme, no dziesmu vārdiem mēs varam iegūt arī pamācību. Tā izteikdami savas jūtas — dziedot unisonā vai arī dziedot kādu no pavadošajām balsīm —, mēs lēnprātīgi un pazemīgi sagatavojam savas sirdis, lai mēs kā sapulcināta tauta visi kopā varētu mācīties. (Salīdzināt Psalms 10:17, NW.)

Dziedāšana vienmēr piederēs pie Jehovas pielūgsmes. Tāpēc mums ir izredzes mūžīgi dalīties tajās izjūtās, kas paustas psalmu dziesminieka vārdos: ”Es slavēšu to Kungu, kamēr dzīvošu, es dziedāšu savam Dievam, kamēr vēl še būšu!” (Psalms 146:2.)

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls 27. lpp.]

Daži ieteikumi, kā uzlabot dziedāšanu

1. Dziedot turi dziesmu grāmatu augstu paceltu. Tas palīdz elpot brīvāk.

2. Katras frāzes sākumā dziļi ieelpo.

3. Atverot muti nedaudz plašāk, nekā no sākuma šķiet pietiekami, var dabiski palielināt balss skaļumu un pastiprināt rezonansi.

4. Galvenais — paturi prātā, kādas jūtas pauž dziesma, ko tu dziedi.