Paļāvība uz Jehovu — mans spēka avots

PASTĀSTĪJIS AŽENORS DA PAIŠANS

Paulu, mūsu vienīgais dēls, nomira ar bronhītu, kad viņam bija tikai 11 mēneši. Pēc trim mēnešiem, 1945. gada 15. augustā, mana mīļotā sieva nomira ar plaušu karsoni. Man bija 28 gadi, un šie triecieni mani dziļi sāpināja un nomāca. Tomēr paļāvība uz Jehovu un viņa solījumiem mani stiprināja. Ļaujiet man pastāstīt, kā es ieguvu šo paļāvību.

ES ESMU dzimis 1917. gada 5. janvārī Brazīlijā, Baijas štatā, Salvadoras pilsētā, un māte mani kopš mazotnes mācīja pielūgt katoļu baznīcas ”svētos”. Viņa pat modināja mani un manus brāļus agri no rīta, lai mēs visi kopā varētu teikt lūgšanas. Taču mani vecāki apmeklēja arī kandombles sanāksmes — afrikāņu izcelsmes brazīliešu vūdū rituālus. Es cienīju šos reliģiskos uzskatus, bet man nebija uzticības ne katolicisma tā dēvētajiem svētajiem, ne kandomblei. Sevišķi lielu neapmierinātību manī izsauca rasu aizspriedumi, kas izpaudās šo reliģiju piekritēju vidū.

Pēc kāda laika divi mani vecākie brāļi atstāja mājas, lai meklētu darbu. Vēlāk mans tēvs pameta ģimeni. Tāpēc deviņu gadu vecumā es biju spiests sameklēt darbu, lai palīdzētu mātei un jaunākajai māsai. Aptuveni 16 gadus vēlāk sarunas ar kādu darbabiedru, ar kuru es strādāju kopā fabrikā, iezīmēja pagrieziena punktu manā dzīvē.

Iegūstu paļāvību uz Jehovu

Fernandu Telezu es satiku 1942. gadā. Viņš bieži mēdza teikt, ka ir nepareizi pielūgt ”svētos”. (1. Korintiešiem 10:14; 1. Jāņa 5:21.) Sākumā es viņam nepievērsu nekādu uzmanību. Bet Fernandu sirsnība un viņa interese par cilvēkiem neatkarīgi no to ādas krāsas man šķita ļoti pievilcīga, un es sāku apbrīnot viņa zināšanas par Bībeli; īpašu apbrīnu manī izraisīja tas, ko viņš stāstīja par Dieva Ķēniņvalsti un paradīzi uz zemes. (Jesajas 9:5, 6; Daniēla 2:44; Atklāsmes 21:3, 4.) Ievērojis manu interesi, viņš iedeva man Bībeli un bībelisku literatūru.

Pēc dažām nedēļām es pieņēmu uzaicinājumu apmeklēt draudzes Bībeles studijas. Grupa studēja grāmatu Religion (Reliģija), ko izdevusi Sargtorņa Bībeles un bukletu biedrība. Man iepatikās šīs studijas, un es sāku apmeklēt visas Jehovas liecinieku draudzes sapulces. It īpaši mani iespaidoja tas, ka draudzē nevaldīja aizspriedumi un ka es tūlīt tiku atsaucīgi uzņemts. Ap šo pašu laiku es sāku parādīt uzmanību Lindaurai. Kad pastāstīju viņai par to, ko es mācījos, viņa sāka nākt uz sapulcēm kopā ar mani.

Sapulcēs uz mani atstāja iespaidu arī tas, ka tajās tika izcelta sludināšanas nozīme. (Mateja 24:14; Apustuļu darbi 20:20.) Pionieru jeb pilnas slodzes kalpotāju pamudināts, es sāku neformāli sludināt citiem vilcienā, braukdams uz darbu vai atpakaļ no tā. Ja es sastapu kādu cilvēku, kam bija interese par manis stāstīto, es parasti palūdzu viņa adresi un vēlāk apmeklēju viņu mājās, lai mēģinātu attīstīt radušos interesi.

Pa to laiku mana paļāvība uz Jehovu un uz viņa organizāciju turpināja augt. Noklausījies uz Bībeli balstītu runu par kristieša veltīšanos, es 1943. gada 19. aprīlī tiku kristīts Atlantijas okeānā. Tajā pašā dienā es pirmo reizi piedalījos oficiālajā kalpošanā no mājas uz māju.

Divas nedēļas vēlāk, 5. maijā, mēs ar Lindauru apprecējāmies. Pēc tam, 1943. gada augustā, viņa tika kristīta pirmajā kopsanāksmē, ko Jehovas liecinieki organizēja Salvadoras pilsētā. Par šo kopsanāksmi grāmatā 1973 Yearbook of Jehovah’s Witnesses (Jehovas liecinieku gadagrāmata — 1973) bija teikts: ”Garīdzniecībai ar savu darbību izdevās apklusināt publisko lekciju Salvadorā, bet pirms tam jau bija plaši izvērsta lieliska.. sludināšana.” Pierādījumi, kas liecināja par Jehovas vadību lielo vajāšanu laikā, stiprināja manu paļāvību uz viņu.

Kā jau es sākumā stāstīju, bija pagājuši tikai divi gadi pēc Lindauras kristīšanās — un tikai trīs mēneši pēc mūsu dēla nāves —, kad mana dārgā sieva nomira. Viņai bija tikai 22 gadi. Bet paļāvība uz Jehovu deva man spēku pārciest šos grūtos mēnešus.

Garīgā darbība mani stiprināja

Gadu pēc sievas un dēla nāves, 1946. gadā, es tiku iecelts par Bībeles studiju vadītāju vienīgajā draudzē, kas tolaik bija Salvadorā. Tajā pašā gadā Brazīlijas draudzēs sāka darboties Teokrātiskās kalpošanas skola, un es kļuvu par pirmo šīs skolas vadītāju Baijas štatā. Pēc tam, 1946. gada oktobrī, Sanpaulu pilsētā notika teokrātiskā kopsanāksme ”Priecīgās tautas”. Mans darba devējs, pie kura es biju nostrādājis desmit gadus, teica, ka es viņam esmu nepieciešams, un spieda mani atteikties no šī pasākuma apmeklēšanas. Tomēr, kad es viņam paskaidroju, cik daudz man nozīmē šī kopsanāksme, viņš augstsirdīgi mani apdāvināja un novēlēja laimīgu ceļu.

Kopsanāksmes runas Sanpaulu Municipālajā teātrī tika teiktas gan portugāliski — Brazīlijas valsts valodā —, gan arī angliski, krieviski, poliski, ungāriski un vāciski. Šajā kopsanāksmē tika laists klajā žurnāls Atmostieties! portugāļu valodā. Kopsanāksme mani tik dziļi ietekmēja — uz publisko runu bija atnākuši ap 1700 cilvēku —, ka es pieteicos no 1946. gada 1. novembra kalpot par pionieri.

Tajā laikā mēs pionieru darbā plaši izmantojām patafonu. Viena no runām, ko mēs bieži atskaņojām mājas saimniekiem, bija runa ”Aizsardzība”. Pēc runas atskaņošanas mēs mēdzām teikt: ”Lai aizsargātos no neredzama ienaidnieka, mums jāturas kopā ar draugu, kas arī ir neredzams. Jehova ir mūsu vislabākais draugs, un viņš ir daudz varenāks par mūsu ienaidnieku Sātanu. Tāpēc mums cieši jāpieķeras Jehovam, lai aizsargātos pret šo ienaidnieku.” Pēc tam mēs parasti piedāvājām brošūru Protection (Aizsardzība), kurā bija sniegta sīkāka informācija.

Es biju nokalpojis par pionieri nepilnu gadu, kad saņēmu uzaicinājumu kalpot par speciālo pionieri Kariokas draudzē Riodežaneiro pilsētā. Tur mēs reizēm sastapāmies ar spēcīgu pretestību. Manam partnerim Aivanam Breneram kāds mājas saimnieks pat no tiesas uzbruka. Kaimiņi izsauca policiju, un mūs visus aizveda uz policijas iecirkni.

Pratināšanas laikā saniknotais mājas saimnieks apvainoja mūs miera traucēšanā. Policijas priekšnieks pavēlēja viņam apklust. Pēc tam policijas priekšnieks pievērsās mums un laipnā balsī teica, ka mēs varam būt brīvi. Viņš aizturēja mūsu apvainotāju un apsūdzēja viņu par uzbrukumu. Tādas situācijas kā šī stiprināja manu paļāvību uz Jehovu.

Paplašināta pilnas slodzes kalpošana

Es biju sajūsmināts, kad 1949. gada 1. jūlijā tiku uzaicināts kalpot Bētelē — tā sauc Jehovas liecinieku centru, kas darbojas kādā valstī. Brazīlijas Bētele tolaik atradās Riodežaneiro, Licinjo Kardosu ielā 330. Tajā laikā visā Bēteles ģimenē bija tikai 17 locekļi. Kādu laiku es apmeklēju vietējās Enženjo de Dentru draudzes sapulces, bet vēlāk tiku norīkots kalpot par vadošo pārraugu vienīgajā draudzē Belforrošu pilsētā, kas atrodas netālu no Riodežaneiro.

Nedēļas nogalēs man bija ļoti daudz darba. Sestdienās es ar vilcienu braucu uz Belforrošu, pēcpusdienā piedalījos tīruma kalpošanā un pēc tam vakarā devos uz Teokrātiskās kalpošanas skolu un kalpošanas sapulci. Nakti es pavadīju pie brāļiem un nākamajā rītā atkal piedalījos tīruma kalpošanā. Svētdienas pēcpusdienā es apmeklēju publisko Bībeles runu un Sargtorņa studiju un atgriezos Bētelē ap pusdesmitiem vakarā. Tagad Belforrošā ir 18 draudzes.

Trīsarpus gadus nodzīvojis šādā ritmā, es 1954. gadā saņēmu norīkojumu atkal kalpot Riodežaneiro par vadošo pārraugu — šoreiz Sankristavanas draudzē. Turpmākos desmit gadus es kalpoju šajā draudzē.

Mani uzdevumi Bētelē

Bētelē mans pirmais uzdevums bija uzbūvēt garāžu biedrības vienīgajai automašīnai — 1949. gada ”Dodžam”, kas brūnās krāsas dēļ bija iesaukts par ”Šokolādi”. Kad garāža bija pabeigta, mani norīkoja strādāt virtuvē, un tur es nostrādāju trīs gadus. Pēc tam mani pārcēla uz nelielo iespieddarbu nodaļu, un nu jau ir pagājuši vairāk nekā 40 gadi, kopš es strādāju tur.

Lielākā daļa mūsu tipogrāfijas iekārtu bija jau iepriekš lietotas. Piemēram, daudzus gadus mēs izmantojām vecu plakanspiedi, ko mīļi saucām Ābrahāma sievas vārdā par Sāru. Tā bija gadiem ilgi lietota Sargtorņa biedrības galvenās pārvaldes fabrikā Bruklinā (Ņujorka). Pēc tam, 50. gados, tā bija atsūtīta uz Brazīliju. Šeit tā, līdzīgi Ābrahāma sievai, par spīti savam lielajam vecumam radīja ”pēcnācējus” — žurnālus Sargtornis un Atmostieties!.

Es vienmēr esmu apbrīnojis, kā pieaug Brazīlijas tipogrāfijā iespiesto publikāciju skaits. Visa 1953. gada gaitā mēs iespiedām 324 400 žurnālu, bet tagad ik mēnesi tiek iespiests vairāk nekā trīs miljoni žurnālu!

Mūsu Bēteles ēku kompleksi

Ir ļoti saviļņojoši novērot, kā gadu gaitā paplašinās mūsu Bētele Brazīlijā. 1952. gadā mēs aiz mūsu Bēteles mājas Riodežaneiro uzcēlām divstāvu fabriku. Pēc tam, 1968. gadā, Bētele tika pārcelta uz jaunu ēku Sanpaulu pilsētā. Kad mēs ievācāmies šajā jaunajā ēkā, mums — 42 Bēteles ģimenes locekļiem — viss tur šķita tik liels un plašs. Mēs tiešām domājām, ka šajā ēkā mums pietiks vietas, vienalga, cik lielā mērā turpmāk vērstos plašumā mūsu darbs. Tomēr 1971. gadā papildus tika uzbūvētas divas piecstāvu ēkas, kā arī tika nopirkta blakus esošā fabrika; tā tika pārbūvēta un savienota ar pārējo kompleksu. Bet pēc dažiem gadiem aizvien pieaugošā Ķēniņvalsts sludinātāju skaita dēļ — 1975. gadā to skaits pārsniedza 100 000 — radās nepieciešamība pēc vēl plašākām telpām.

Tāpēc aptuveni 140 km attālumā no Sanpaulu nelielās Cezārio Lanžes pilsētiņas apkaimē tika uzbūvēts jauns ēku komplekss. 1980. gadā mūsu Bēteles ģimene, kurā bija jau 170 locekļi, pārcēlās uz šīm jaunajām ēkām. Kopš tā laika Ķēniņvalsts darbs ir ievērojami gājis plašumā. Patlaban Brazīlijā sludināšanā regulāri piedalās vairāk nekā 410 000 cilvēku! Lai parūpētos par visu šo Ķēniņvalsts sludinātāju garīgajām vajadzībām, mums bija jāturpina celt jaunas tipogrāfijas, kur iespiest Bībeles literatūru, un jaunas dzīvojamās ēkas, kur izvietot brīvprātīgos Bēteles strādniekus. Šobrīd mūsu Bēteles ģimenē ir vairāk nekā 1100 locekļu!

Vērtīgas privilēģijas

Es uzskatu kalpošanu Bētelē par nenovērtējamu privilēģiju. Tāpēc, kaut gan sākumā es apsvēru iespēju vēlreiz apprecēties, es nolēmu pilnībā nodoties man uzticētajam darbam Bētelē un sludināšanai. Bētelē man ir bijusi patīkama iespēja kalpot plecu pie pleca ar daudziem jauniem cilvēkiem gan strādājot kopā ar viņiem tipogrāfijā, gan apmācot viņus veikt uzticētos uzdevumus. Es esmu centies izturēties pret viņiem tā, it kā viņi būtu mani dēli. Viņu dedzība un nesavtība man ir liels uzmundrinājuma avots.

Vēl viena priekšrocība ir bijusi iespēja daudzus gadus dzīvot kopā ar jaukiem istabas biedriem. Tiesa, raksturu atšķirības reizēm ir radījušas grūtības. Bet es esmu mācījies negaidīt no citiem pilnību. Es cenšos nepārvērst sīkumus par lielām problēmām un neuzskatīt sevi par pārlieku svarīgu. Prasme pasmieties par savām paša kļūdām ir palīdzējusi man būt iecietīgam pret citu trūkumiem.

Turklāt man ir bijusi brīnišķīga iespēja apmeklēt lielas starptautiskas kopsanāksmes Amerikas Savienotajās Valstīs. Viena no tām bija kopsanāksme ”Mūžīgā labā vēsts”, kas notika 1963. gadā Yankee stadionā Ņujorkā, un otra bija starptautiskā kopsanāksme ”Miers virs zemes” — tā notika tajā pašā vietā 1969. gadā. Būdams Ņujorkā, es ar prieku paviesojos Jehovas liecinieku pasaules galvenajā pārvaldē Bruklinā.

Man bija arī priekšrocība desmit gadus pārmaiņus ar citiem vecākajiem vadīt Bēteles ģimenes rīta pielūgsmi. Un tomēr visizcilākā privilēģija, kas man ir sagādājusi milzīgu prieku un uzmundrinājumu, ir iespēja stāstīt godprātīgiem cilvēkiem Ķēniņvalsts vēsti, tāpat kā to darīja mūsu Kungs Jēzus Kristus.

Pēdējos gados man ir jācīnās ar grūtībām, ko sagādā Parkinsona slimība. Sirsnīgās rūpes, ko pret mani izrāda brāļi un māsas Bēteles slimnīcā, man ir pastāvīgs atbalsts un mierinājums. Pilns paļāvības, es lūdzu Jehovu, lai viņš dod man spēku arī turpmāk darīt visu iespējamo viņa patiesās pielūgsmes labā.

[Attēls 23. lpp.]

Brazīlijas filiāle, kur es patlaban dzīvoju

[Attēli 23. lpp.]

Kopā ar manu sievu, kas nomira 1945. gadā