Labvēlīgi apstākļi augšanai Ekvatoriālajā Gvinejā

BAGĀTĪGĀ augu valsts atstāj pirmo iespaidu uz ceļotāju, kura lidmašīna nolaižas Ekvatoriālās Gvinejas starptautiskajā lidostā. Skrejceļu ieskauj majestātiski koki, kam līdzās lidostas ēkas izskatās gluži niecīgas. No okeāna krasta līdz pat kalnu galotnēm zeļ krāšņa augu sega, kuras augšanu ir sekmējušas bagātīgās lietus gāzes un aptuveni 30 grādu temperatūra visa gada garumā.

Ekvatoriālajā Gvinejā notiek strauja augšana arī kādā citā ziņā — tā ir augšana, ko sekmē Dievs. (Kolosiešiem 2:19.) Līdzīgi etiopiešu galminiekam, kas lūdza palīdzību Filipam, daudzi šīs valsts iedzīvotāji dedzīgi vēlas saprast Svētos rakstus. (Apustuļu darbi 8:26—39.) Te nav nekas neparasts, ja kāds cilvēks uz ielas iet klāt Jehovas lieciniekiem un lūdz, lai ar viņu tiktu studēta Bībele. Aptuveni 325 Jehovas liecinieki Ekvatoriālajā Gvinejā vada vairāk nekā tūkstoš Bībeles studiju.

Pirmā sēja

Ekvatoriālā Gvineja, vismazākā valsts Āfrikā, atrodas dienvidos no Nigērijas un Kamerūnas. (Skatīt karti.) Pirmo reizi labo vēsti šeit darīja zināmu Jehovas liecinieki no Nigērijas, kuri ieradās šajā zemē, meklējot darbu kakao plantācijās. Tika izveidotas vairākas angļu valodas draudzes, taču tās pārstāja pastāvēt, kad šiem brāļiem bija jāatgriežas Nigērijā. Tomēr drīz pēc tam, kad valstij 1968. gadā tika piešķirta neatkarība, uz šejieni tika norīkoti trīs Sargtorņa biedrības misionāru pāri. Politiskās situācijas dēļ viņi nevarēja ilgi palikt valstī, bet viņu sludināšanai bija labi rezultāti.

Santjago, viens no misionāriem, satika Buenaventuru — garu, muskuļotu vīru, ko vietējie pazina kā ”supermeni”. Viņš bija reliģiozs cilvēks, kas cienīja Bībeli, taču viņa raksturs bija nevaldāms. Pietika ar visniecīgāko apvainojumu, lai viņš kādam iesistu. Kad Buenaventuram uznāca dusmas bārā, visi klātesošie bēga uz visām pusēm, pat lēca laukā pa logiem, lai tikai paglābtos no viņa dūrēm. Patiesībā šis vīrs, klausīdamies Santjago, bija nodomājis viņu piekaut, ja Santjago nevarēs savus vārdus pārliecinoši pierādīt ar Rakstiem. ”Nevienam neizdosies piemuļķot supermeni,” Buenaventura pie sevis domāja. Taču dzirdētais viņu savaldzināja, īpaši cerība mūžīgi dzīvot paradīzē uz Zemes, tāpēc viņš piekrita studēt Bībeli.

Studiju gaitā Buenaventuras vēlēšanās dzīvot mūžīgi paradīzē kļuva aizvien stiprāka, un viņš uzzināja, ka viņam jāsaskaņo sava dzīve ar Dieva normām, lai varētu saņemt šādu balvu. Apzinoties, ka patiesie kristieši nedrīkst ’atmaksāt ļaunu ar ļaunu’, viņš sāka cītīgi pūlēties, lai iemācītos savaldīt savu raksturu. (Romiešiem 12:17.)

Kādu dienu Buenaventura piedzīvoja īstu pārbaudījumu, kad viņš bārā nejauši apgāza kāda apmeklētāja glāzi. Šis cilvēks sadusmojās un viņam iesita. Pārējie tūlīt pat manījās projām, gaidīdami, ka izcelsies tracis. Bet Buenaventura lēnprātīgi samaksāja par saplēsto glāzi, nopirka šim apmeklētājam otru dzērienu un atvainojās par savu neveiklību. Kad apkārtējie redzēja, ka Bībeles studijas ir viņu tā izmainījušas, vairāki cilvēki vēlējās, lai viņš studētu ar tiem Bībeli. Līdz tam laikam, kad Buenaventura tika kristīts, viņš jau vadīja piecas Bībeles studijas. Pēdējos piecus gadus viņš kalpo par vecāko, un, lai gan cilvēki joprojām mēdz viņu saukt par supermeni, tagad tas tiek darīts tikai pa jokam.

”Apzinās savas garīgās vajadzības”

Septiņdesmitajos gados vietējie liecinieki, kuru skaits bija neliels, turpināja sludināt un rīkot sapulces, cik labi vien spēja. Vēlāk palīgā ieradās vairāki misionāru pāri no Spānijas. Andress Botelja, kas ir nokalpojis Ekvatoriālajā Gvinejā 12 gadus, atceras, ka drīz pēc ierašanās viņu dziļi iespaidoja tas, cik skaidri vietējie iedzīvotāji ’apzinājās savas garīgās vajadzības’. (Mateja 5:3, NW.) ”Bija patiess prieks studēt Bībeli ar tik pateicīgiem cilvēkiem,” viņš saka.

Mari, spāņu māsa, studēja Bībeli ar jaunu sievieti, vārdā Marija, kas ieminējās, ka viņas vecāki — Fransisko un Fausta — arī interesējas par Bībeles studēšanu. Tā kā Mari vadīja 15 studijas un Marijas vecāki dzīvoja patālu, viņai izdevās tos apciemot tikai pēc vairākām nedēļām.

Kad Mari un viņas vīrs Serafins beidzot satika Marijas vecākus, tiem jau bija grāmata Tu vari dzīvot mūžīgi paradīzē uz Zemesa un Bībele; Fransisko un Fausta dega nepacietībā sākt studēšanu. Tāpēc studija tika sākta bez kavēšanās. Serafins ievēroja, ka Marijas vecāki ļoti labi pārzina materiālu. Tāpat bija arī nākamajā tikšanās reizē, kad viņi studēja otro nodaļu. ”Bija gandrīz vai tā, it kā mēs studētu ar diviem kristītiem Jehovas lieciniekiem,” Serafins atceras. Tā kā šķita, ka viņi ir tik labi apguvuši materiālu, Serafins trešajā apmeklējumā ieteica jautājumu un atbilžu sēriju, lai noteiktu, cik daudz viņi patiesībā saprot. Viņš atklāja, ka Fransisko un Fausta paši ir izstudējuši visu grāmatu!

Kā viņus bija ietekmējušas jauniegūtās zināšanas? Saskaņā ar uzzināto viņi jau bija pārtraukuši apmeklēt spiritiskas sapulces un sarāvuši saites ar katoļu baznīcu. Turklāt Fransisko bija atmetis smēķēšanu, un viņi vairs neēda gaļu, kam nebija pienācīgi notecinātas asinis. Tā kā bija skaidrs, ka šie cilvēki izmanto dzīvē visu, ko ir iemācījušies, viņi tika mudināti dalīties savās zināšanās ar citiem. Fransisko un Fausta tūlīt sāka sludināt saviem kaimiņiem. Jau pēc trīs mēnešiem viņi bija gatavi kristīties. Patlaban Fransisko ir kalpošanas palīgs, un vecāku labā piemēra un dedzīgās sludināšanas ietekmē trīs viņu meitas tagad ir liecinieces, divi dēli apmeklē sapulces, un vēl seši radinieki studē Bībeli.

Neilgi pēc kristīšanās Fransisko sastapa Pablo, dedzīgu katoli, kas savā baznīcā kalpoja par ķesteri. Pablo mēdza teikt sprediķi vienmēr, kad mācītājs bija kaut kur projām. Ja kāds draudzes loceklis bija slims, Pablo to apciemoja; ja kāds nebija ieradies baznīcā, viņš devās pie šī cilvēka, lai to uzmundrinātu; ja kāds nomira, viņš darīja visu, kas bija viņa spēkos, lai mierinātu piederīgos. Kā viegli saprast, Pablo draudzē bija ļoti iemīļots.

Tā kā Pablo dziļi cienīja Bībeli, viņš labprāt pieņēma Fransisko piedāvājumu studēt ar viņu šo grāmatu. Drīz Pablo aptvēra, cik pamatota ir Bībeles vēsts, un pēc dažām nodarbībām viņš nolēma izmantot vairākus no apgūtajiem pantiem kādā no saviem ”gana apmeklējumiem” pie slima draudzes locekļa. Neilgi pēc tam Pablo vienā no saviem svētdienas sprediķiem izskaidroja, cik svarīgi ir lietot Dieva vārdu — Jehova — un kāpēc nav jāizmanto tēli.

Tā kā Pablo bija tik viegli pieņēmis patiesību, viņš gaidīja, ka arī citi viņa baznīcas locekļi atsauksies uz to līdzīgi. Bet pēc trim vai četriem uz Bībeli balstītiem sprediķiem Pablo pamanīja, ka cilvēkiem nemaz nepatīk viņa sniegtā informācija. Tāpēc viņš nolēma pamest baznīcu un regulāri biedroties ar Jehovas lieciniekiem. Pēc dažiem mēnešiem Pablo bija gatavs kristīties, un tagad viņš ir dedzīgs labās vēsts sludinātājs. Kaut gan Pablo nevar sludināt pilnu slodzi, viņš patlaban vada desmit Bībeles studijas.

Pulcēšanās sekmē pieaugumu

Jehovas liecinieki Ekvatoriālajā Gvinejā nopietni ņem vērā Bībeles norādījumu neatstāt savas sapulces. (Ebrejiem 10:25.) Kopš 1994. gada, kad valdība atkal oficiāli atzina Jehovas liecinieku darbību, brāļi ir enerģiski centušies panākt, lai būtu pieejamas piemērotas Ķēniņvalsts zāles. Lielākā daļa draudžu ir uzcēlušas savas zāles vai arī patlaban tās ceļ.

Mongomo, kur svētdienās sapulču apmeklētāju skaits bieži pat divarpus reižu pārsniedz Ķēniņvalsts sludinātāju skaitu, draudze cītīgi strādāja, lai uzbūvētu plašu sapulču vietu. Citu reliģiju pārstāvji Mongomo savu baznīcu būvēšanai parasti nolīgst strādniekus, tāpēc vietējo Jehovas liecinieku rosība nepalika nepamanīta. Kādu dienu Iglesia Nueva Apostólica (Jaunās apustuliskās baznīcas) mācītājs apstājās pie būves, lai vienam no vecākajiem pajautātu, cik viņš maksā šiem čaklajiem strādniekiem. Mācītājs teica, ka viņš esot nolīdzis vairākus mūrniekus, kas pieder pie viņa paša baznīcas, tomēr darbs ejot uz priekšu ļoti lēni. Mācītājs gribēja zināt, kur viņš varētu nolīgt darbā tos strādniekus, kas ceļ Ķēniņvalsts zāli. Kad viņam pastāstīja, ka visi liecinieki šajā būvē strādā par velti, viņš devās projām pavisam apmulsis.

Tiem, kas dzīvo tālu no Ķēniņvalsts zāles, sapulču apmeklēšana var nozīmēt lielu uzupurēšanos. Šādā situācijā nonāca Huans — kāds jauns cilvēks, kas kristījās 1994. gadā. Viņš uzzināja patiesību Gabonā; tur viņš arī izstudēja pirmo pusi no grāmatas Dzīvot mūžīgi. Pēc tam Huans atgriezās Ekvatoriālajā Gvinejā, savā dzimtajā ciemā, kas atrodas aptuveni 100 kilometru attālumā no Mongomo. Lai varētu turpināt studijas, viņam bija jāpārvar ievērojamas grūtības. Taču tās viņu nebiedēja. Katru mēnesi Huans ar velosipēdu veica astoņas stundas ilgu ceļojumu uz Mongomo, kur Santjago, viens no vietējiem vecākajiem, studēja ar viņu Bībeli. Huans mēdza uzturēties Mongomo dažas dienas, un šajā laikā viņš studēja Bībeli trīs vai četras reizes. Tā viņš varēja pabeigt studēšanu un sagatavoties kristīties.

Kā Huans varēja palikt garīgi stiprs, kaut gan viņam bija tik maz iespēju biedroties ar citiem kristiešiem? Galvenokārt dedzīgi sludinot labo vēsti. Huans sludināja visiem sava ciema iedzīvotājiem, un līdz tam laikam, kad viņš tika kristīts, viņš jau vadīja 13 Bībeles studijas. Seši no Huana skolniekiem kopā ar viņu apmeklēja vienas dienas kopsanāksmi Mongomo, lai redzētu viņa kristīšanu. Tagad viņš regulāri vada Sargtorņa studiju ar ieinteresētiem cilvēkiem no savas apkaimes, un parasti studijā piedalās ap 20 cilvēku.

Pacietīgi laistīt sēklas

Ne vienmēr garīgā augšana notiek strauji. Dažkārt nepieciešama liela pacietība, lai ieraudzītu, ka sēkla beidzot nes augļus. Tā bija gadījumā ar Paku, kas pirmo reizi izdzirdēja labo vēsti 1984. gadā, kad viņai tirgus laukumā sludināja Edita — māsa, kura kalpoja par pionieri. Kad nākamajā nedēļā Edita apmeklēja Paku mājās, Paka piekrita studēt Bībeli. Kaut gan Pakas garīgā izaugsme bija lēna, Edita bija neatlaidīga, jo viņa saskatīja šajā sievietē labas īpašības. ”Man šķita, ka viņa varētu piederēt pie avīm līdzīgajiem cilvēkiem,” skaidro Edita, ”un es lūdzu Jehovu atvērt viņas sirdi.”

Paka ar pārtraukumiem studēja Bībeli četrarpus gadus, bet panākumi joprojām bija pavisam niecīgi. Tāpēc, kad viņas bija beigušas studēt grāmatu Dzīvot mūžīgi, Edita atklāti pārrunāja ar Paku, cik svarīgi ir uztvert patiesību nopietni. Cenšoties sasniegt Pakas sirdi, Edita pat ļāva vaļu asarām.

”Šis izjustais padoms patiešām skāra manu sirdi,” atceras Paka. ”Ar to brīdi es sāku mainīt savu dzīvi. Es pieteicos Teokrātiskās kalpošanas skolā un tajā pašā gadā kļuvu par nekristītu sludinātāju. Tā diena, kad es beidzot kristījos, bija laimīgākā diena manā mūžā!” Pakas tagadējais entuziasms ir krasā kontrastā ar viņas kādreizējo pasivitāti. Patlaban viņa vada 13 Bībeles studijas, un viņa, protams, ir pacietīga ar tiem, kuru izaugsme nav strauja.

Palīdzēt cilvēkiem uzlabot dzīvi

Dzīvodami saskaņā ar Bībeles normām, Jehovas liecinieki Ekvatoriālajā Gvinejā ir ieguvuši labu slavu ar savu godīgumu un pieklājību. Kāds vīrietis, ko acīmredzot bija iespaidojusi viņu uzvedība, piegāja pie viena no Batas draudzes vecākajiem un jautāja: ”Vai jums ir grāmata Sarunasb? Man ir apnicis būt pasaulīgam cilvēkam. Es gribētu kļūt par Jehovas liecinieku!”

Antonio, kalpošanas palīgs Malabo draudzē, ir raksturīgs piemērs, kā pasaulīgs cilvēks ir kļuvis par Jehovas liecinieku. Pirms Antonio sāka studēt Bībeli, viņš dzīvoja izlaidīgi. Lielāko daļu naudas, ko Antonio nopelnīja, labodams pulksteņus, viņš iztērēja dzeršanai, turklāt viņa dzīvesveids bija amorāls. Kas palīdzēja viņam mainīt savu dzīvi? Viņu dziļi iespaidoja pārliecinošie vārdi no 1. Korintiešiem 6:9, 10: ”Nepievilieties! Ne netikli, ..ne dzērāji.. neiemantos Dieva valstību.” Antonio saprata, ka viņam jāmaina dzīvesveids, ja viņš grib iegūt Dieva labvēlību. Tāpēc viņš sāka uzmanīgāk izvēlēties sev sabiedrību. (Salamana Pamācības 13:20.) Kad agrākie draugi nāca pie Antonio un aicināja iedzert, viņš noraidīja to aicinājumus un sludināja šiem cilvēkiem. Nepagāja ilgs laiks, kad tie pārstāja viņam uzmākties.

Vai iznākums bija visu šo pūļu vērts? ”Es esmu ļoti laimīgs, ka esmu mainījis savu dzīvesveidu,” stāsta Antonio. ”Mana veselība tagad ir daudz labāka, kaut gan man ir jau vairāk nekā 60 gadu, turpretī mani kādreizējie draugi ir vai nu miruši, vai arī cieš no vājas veselības. Tagad man ir īsti draugi, nevis tādi, kas tikai meklē kādu, kurš būtu ar mieru izmaksāt viņiem nākamo glāzīti. Bet vissvarīgākais ir tas, ka man ir labas attiecības ar Dievu. Es tagad kalpoju par pastāvīgo pionieri un studēju Bībeli ar cilvēku, kuram arī ir problēma ar dzeršanu, un es varu izmantot savu pieredzi, lai viņam palīdzētu.”

Kļūt par Dieva vergiem

Apmēram pirms 200 gadiem cilvēkus no Ekvatoriālās Gvinejas krastiem mēdza sadzīt kuģos un vest uz Ameriku, lai pārdotu verdzībā. Mūsdienās daudzi brīvprātīgi kļūst par vergiem — par Dieva vergiem. Šī verdzība viņiem ir devusi patiesu brīvību, atbrīvojot viņus no spiritisma un lielās Bābeles doktrīnu važām. Turklāt tā ir iemācījusi viņiem dzīvot auglīgu dzīvi, kas sniedz apmierinājumu. Viņi ir pieredzējuši to, ko apsolīja Jēzus: ”Jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jāņa 8:32.)

Atceres vakara svinības 1995. gadā Ekvatoriālajā Gvinejā apmeklēja 1937 cilvēki; šis skaitlis gandrīz sešas reizes pārsniedz sludinātāju skaitu valstī — tas nozīmē, ka šeit ir lieliskas perspektīvas turpmākai garīgai augšanai. Tā kā liecinieki Ekvatoriālajā Gvinejā dedzīgi turpina sēt un laistīt patiesības sēklas, viņi ir pārliecināti, ka Dievs arī turpmāk ’dos spēku augšanai’. (1. Korintiešiem 3:6.) Nav šaubu — Ekvatoriālajā Gvinejā ir ideāli apstākļi garīgai augšanai!

[Zemsvītras piezīmes]