”Centieties parādīt viesmīlību!”

”Palīdziet svētajiem viņu vajadzībās, centieties parādīt viesmīlību!” (ROMIEŠIEM 12:13)

1. Kāda ir viena no cilvēku pamatvajadzībām, un kā tā izpaužas?

VĒLU vakarā iet pa tukšu ielu nepazīstamā vietā — mūsdienās tas var būt baismīgi. Bet tikpat nomācoša sajūta var rasties pūlī, kur tu nevienu nepazīsti un arī tevi neviens nepazīst. Jā, cilvēka dabas neatņemama sastāvdaļa ir vajadzība, lai kāds par viņu rūpētos, vajadzība būt vēlamam un mīlētam. Nevienam nepatīk, ja pret viņu izturas kā pret svešinieku vai cilvēku no malas.

2. Kā Jehova ir apmierinājis cilvēku vajadzību pēc draudzīgām attiecībām?

² Dievs Jehova — visa Veidotājs un Radītājs — labi zina, ka cilvēkiem ir nepieciešamas draudzīgas attiecības. Tā kā Dievs iecerēja cilvēkus, viņš jau no paša sākuma zināja, ka ”Nav labi cilvēkam būt vienam”, un attiecīgi rīkojās. (1. Mozus 2:18, 21, 22.) Bībelē ir ļoti daudz piemēru, kas liecina par Jehovas un viņa kalpu laipnību pret cilvēkiem. No šiem piemēriem mēs mācāmies, kā ’censties parādīt viesmīlību’ — par prieku un laimi citiem un par gandarījumu sev pašiem. (Romiešiem 12:13.)

Mīlestība pret svešiniekiem

3. Paskaidro, ko nozīmē viesmīlība.

³ Bībelē lietotais vārds ”viesmīlība” ir tulkots no grieķu valodas vārda filoksenia, kas izveidojies no diviem vārdiem ar nozīmi ’mīlestība’ un ’svešinieks’. Tātad viesmīlība galvenokārt nozīmē mīlestību pret svešiniekiem. Tomēr tā nav tikai formalitāte vai pieklājības izpausme. Tā ir saistīta ar jūtām un simpātijām. Saskaņā ar Džeimsa Stronga Exhaustive Concordance of the Bible, darbības vārds fileō nozīmē ”būt (kāda vai kaut kā) draugam (just patiku [pret kādu vai kaut ko]), t.i., izjust simpātijas (norāde uz personīgu pieķeršanos emociju vai jūtu līmenī)”. Kā redzams, viesmīlība nav tikai uz principiem balstīta mīlestība, kuras pamatā varbūt ir pienākuma apziņa vai atbildības izjūta. Viesmīlība parasti ir patiesas mīlestības, simpātiju un draudzības izpausme.

4. Pret ko būtu jāizturas viesmīlīgi?

⁴ Šāda mīlestība un simpātijas tiek parādītas svešiniekam (grieķiski ksenos). Kas ir šis svešinieks? Stronga konkordancē vārds ksenos ir skaidrots šādi: ”Kāds, kas ir nepiederīgs (burtiski svešs vai pārnestā nozīmē nebijis); netieši — viesis vai (otrādi) nepazīstams cilvēks.” Tātad viesmīlība, par ko runāts Bībelē, var atspoguļot laipnību pret kādu, kas mums patīk, bet to var parādīt arī pilnīgi svešam cilvēkam. Jēzus paskaidroja: ”Ja jūs tos mīlat, kas jūs mīl, kāda alga jums nākas? Vai muitinieki nedara tāpat? Un kad jūs sveicināt tikai savus brāļus, ko sevišķu jūs darāt? Vai muitinieki nedara tāpat?” (Mateja 5:46, 47.) Īstu viesmīlību neietekmē nesaskaņas un diskriminācija, kuru cēlonis ir aizspriedumi un bailes.

Jehova — nevainojams namatēvs

5., 6. a) Uz ko Jēzus norādīja ar vārdiem ”jūsu debesu Tēvs ir pilnīgs”? b) Kā izpaužas Jehovas devīgums?

⁵ Nupat citētajos vārdos norādījis, ka cilvēki nepietiekami pauž mīlestību cits pret citu, Jēzus piebilda: ”Esiet pilnīgi, kā jūsu debesu Tēvs ir pilnīgs.” (Mateja 5:48.) Protams, Jehova ir pilnīgs itin visā. (5. Mozus 32:4.) Bet Jēzus uzsvēra kādu īpašu Jehovas pilnības aspektu, jo iepriekš viņš bija teicis: ”[Dievs] liek savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem.” (Mateja 5:45.) Jehova ir vienlīdz laipns pret visiem.

⁶ Jehova ir Radītājs, tāpēc viņam pieder viss. ”Man pieder visi meža zvēri, visi kustoņi pa tūkstošiem kalnos. Man ir zināms ikviens putns gaisā, un visi lauku kustoņi ir Manā ziņā,” saka Jehova. (Psalms 50:10, 11.) Tomēr Dievs neskopojoties dalās ar citiem. Viņš devīgi rūpējas par savu radību. Psalmu dziesminieks par Jehovu sacīja: ”Tu atver savu roku un paēdini visus, kas dzīvo, ar labu prātu.” (Psalms 145:16.)

7. Ko mēs varam mācīties no Jehovas izturēšanās pret svešiniekiem un trūcīgajiem?

⁷ Jehova dod cilvēkiem visu nepieciešamo — pat cilvēkiem, kas viņu nepazīst, kas viņam ir svešinieki. Pāvils un Barnaba elku pielūdzējiem Listras pilsētā atgādināja, ka Jehova ”sevi nav pametis neapliecinātu, labu darīdams, no debess jums dodams lietu un auglīgus laikus, mūsu sirdis pildīdams ar barību un prieku”. (Apustuļu darbi 14:17.) Jehova ir īpaši laipns un devīgs pret trūcīgajiem. (5. Mozus 10:17, 18.) No viņa mēs varam daudz mācīties, kā būt laipniem, devīgiem un viesmīlīgiem.

8. Kā Jehovas devīgums ir izpaudies rūpēs par mūsu garīgajām vajadzībām?

⁸ Jehova ne tikai pārpilnām apmierina radīto būtņu materiālās vajadzības, bet rūpējas par tām arī garīgi. Jehova ļoti augstsirdīgi rīkojās mūsu garīgās labklājības interesēs jau tad, kad neviens no mums vēl neapzinājās savu nožēlojamo garīgo stāvokli. Romiešiem 5:8, 10 mēs lasām: ”Dievs savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki. ..mēs, kas bijām naidā ar Dievu, tikām salīdzināti ar viņu viņa Dēla nāvē.” Šis pasākums dod grēcīgajiem cilvēkiem iespēju veidot laimīgas, ģimeniskas attiecības ar debesu Tēvu. (Romiešiem 8:20, 21.) Turklāt Jehova ir parūpējies, lai mums būtu pienācīga vadība un norādījumi, kas ļauj dzīvot pilnvērtīgi, kaut arī esam grēcīgi un nepilnīgi. (Psalms 119:105; 2. Timotejam 3:16.)

9., 10. a) Kāpēc var teikt, ka Jehova ir pilnīgs namatēvs? b) Kā patiesie Jehovas kalpi viņam var līdzināties šajā ziņā?

⁹ Tātad droši var teikt, ka Jehova daudzējādā ziņā ir nevainojams namatēvs. Viņš ir uzmanīgs pret trūcīgajiem, vienkāršajiem un neievērotajiem. Jehova patiesi interesējas un rūpējas par svešiniekiem, pat saviem ienaidniekiem, un viņš negaida par to nekādu atlīdzību. Vai gan Jehova nav vislabākais nevainojama namatēva paraugs?

¹⁰ Jehovu raksturo mīlestības pilna laipnība un devīgums, un viņš vēlas, lai tādi būtu arī viņa kalpi. Viscaur Bībelē mēs atrodam izcilus šo brīnišķīgo īpašību piemērus. Encyclopaedia Judaica atzīmēts, ka ”senajā Izraēlā viesmīlība nebija tikai labas uzvedības jautājums — tas bija morāls institūts. [..] Bībeliskie paradumi laipni sagaidīt nogurušu ceļinieku un uzņemt pie sevis svešinieku bija pamats, kurš ļāva viesmīlībai un visam, kas ar to saistīts, izveidoties par augstu cienītu tikumu jūdu tradīcijā.” Viesmīlība nav tikai kādas noteiktas tautības vai etniskās grupas atšķirības zīme — tai būtu jāraksturo visi patiesie Jehovas kalpi.

Cilvēks, kas uzņēma eņģeļus

11. Kāds izcils piemērs rāda, ka viesmīlība var dot negaidītas svētības? (Skatīt arī 1. Mozus 19:1—3; Soģu 13:11—16.)

¹¹ Viens no pazīstamākajiem viesmīlīgas rīcības aprakstiem Bībelē ir stāstījums par to, kas notika ar Ābrahāmu un Sāru, kad viņi bija apmetušies pie Mamres dižkokiem netālu no Hebronas. (1. Mozus 18:1—10; 23:19.) Apustulis Pāvils, bez šaubām, domāja par šo gadījumu, izteikdams pamudinājumu: ”Neaizmirstiet viesmīlību! Jo daži ar to, pašiem nezinot, savos namos ir uzņēmuši eņģeļus!” (Ebrejiem 13:2.) Pētot stāstījumu Bībelē, mēs pārliecināsimies, ka viesmīlība nav atkarīga vienīgi no paražām vai audzināšanas. Tā ir Dievam tīkama īpašība, kas dod lieliskas svētības.

12. Kā Ābrahāms apliecināja savu mīlestību pret svešiniekiem?

¹² No 1. Mozus 18:1—3 ir redzams, ka Ābrahāms nepazina ciemiņus un nebija tos gaidījis, viņam tie bija tikai trīs sveši garāmgājēji. Daži komentētāji norāda, ka pēc austrumnieku paražas ceļiniekam svešā zemē bija tiesības pretendēt uz viesmīlību pat tad, ja viņš nevienu tur nepazina. Taču Ābrahāms negaidīja, kamēr svešinieki izmantos savu privilēģiju, un rīkojās pirmais. Viņš ”steidzās” sagaidīt svešiniekus, kas atradās kādu gabalu no viņa, lai gan notikumi risinājās ”dienas tveicē” un Ābrahāmam jau bija 99 gadi! Vai gan nav skaidrs, kāpēc Pāvils pieminēja Ābrahāmu un mudināja tam līdzināties? Viesmīlības būtība ir vēlīgums vai mīlestība pret svešiniekiem, rūpes par viņu vajadzībām. Tā ir īpašība, kas liek rīkoties.

13. Kāpēc Ābrahāms noliecās svešinieku priekšā?

¹³ Mēs lasām arī par to, ka pēc svešinieku sagaidīšanas Ābrahāms ”noliecās līdz zemei”. Kāpēc viņš noliecās pilnīgu svešinieku priekšā? Ar šādu noliekšanos mēdza sveikt godājamu viesi vai kādu, kas ieņem augstu stāvokli, un tā nav jājauc ar pielūgšanu, kura pienākas vienīgi Dievam. (Salīdzināt Apustuļu darbi 10:25, 26; Atklāsmes 19:10.) Noliekdamies — nevis tikai pieliekdams galvu, bet noliekdamies ”līdz zemei” — Ābrahāms pagodināja svešiniekus un atzina tos par cienījamiem. Ābrahāms bija lielas, plaukstošas patriarhālas ģimenes galva, tomēr uzskatīja, ka svešiniekiem pienākas lielāks gods nekā viņam pašam. Cik ļoti tas atšķiras no parastā aizdomīguma un piesardzīguma pret nepazīstamiem cilvēkiem! Ābrahāma rīcība ļauj skaidri saprast, ko nozīmē vārdi ”Centieties cits citu pārspēt savstarpējā cieņā”. (Romiešiem 12:10.)

14. Kādus pūliņus un uzupurēšanos no Ābrahāma prasīja viesmīlība pret svešiniekiem?

¹⁴ Apraksta turpinājums liecina, ka Ābrahāma jūtas bija patiesas. Piedāvātais cienasts bija vienreizējs. Pat lielā ģimenē, kurai piederēja daudz mājlopu, nemaz tik bieži neēda ”labu un mīkstu telēnu”. Par tajā apvidū izplatītajām paražām Džona Kito darbā Daily Bible Illustrations ir teikts: ”Neviens nekad neatļaujas neko greznu, izņēmums ir daži svētki vai kāda svešinieka ierašanās; pat tie, kam pieder lieli ganāmpulki, ēd gaļu vienīgi šādos gadījumos.” Siltā klimata dēļ nebija iespējams uzglabāt nekādu pārtiku, kas ātri bojājas; lai celtu galdā tādu cienastu, viss bija jāizdara tūlīt pat. Ir saprotams, kāpēc īsajā aprakstā ir lasāmi trīs līdzīgi vārdi — ”iesteidzās”, ”steidzies” un ”steidzinādams” — un kāpēc Ābrahāms burtiski ”skrēja”, lai ēdiens tiktu sagatavots! (1. Mozus 18:6—8.)

15. Kāds ir pareizs viedoklis par to, kas būtu jāpiedāvā ciemiņiem materiālā ziņā, kā redzams no Ābrahāma piemēra?

¹⁵ Taču mērķis nebija tikai sarīkot sevišķu mielastu, lai kādu iespaidotu. Tiesa, Ābrahāms un Sāra ļoti centās sagatavot un pasniegt cienastu, bet ievēro, ko Ābrahāms par to bija sacījis iepriekš: ”Es likšu atnest drusku ūdens, ko nomazgāt kājas, tad apmetieties zem šī koka. Un es dabūšu kumosu maizes, ka jūs varat savas sirdis stiprināt, pēc jūs varat atkal doties ceļā, jo kādā citā nolūkā tad jūs būtu iegriezušies pie sava kalpa?” (1. Mozus 18:4, 5.) ’Kumoss maizes’ galu galā izvērtās par svētkiem ar nobarotu teļu, smalku miltu plāceņiem, sviestu un pienu — īsti karalisku mielastu. Ko mēs no tā mācāmies? Kad pie mums kāds ierodas ciemos, būtiskais nav tas, cik lieliski būs ēdieni un dzērieni, cik izsmalcināta būs izklaidēšanās utt. Viesmīlība nav atkarīga no tā, vai mēs varam atļauties kaut ko dārgu. Tās pamatā ir patiesas rūpes par citu cilvēku labklājību un vēlēšanās darīt viņiem labu — tik lielā mērā, cik mēs spējam. ”Ir labāki kāpostu virums ar mīlestību nekā baŗots vērsis ar naidu,” teikts kādā Bībeles sakāmvārdā, un tā ir patiesas viesmīlības atslēga. (Salamana Pamācības 15:17.)

16. Kā Ābrahāms ar savu izturēšanos pret viesiem parādīja atzinību par garīgo?

¹⁶ Tomēr jāatzīmē, ka visam notikumam bija arī zināma garīga nokrāsa. Kaut kā Ābrahāms noprata, ka viņa viesi ir vēstneši no Jehovas. Uz to norāda vārdi, ar kādiem viņš tos uzrunāja: ”Mans Kungs [”Jehova”, NW], ja es esmu atradis žēlastību tavās acīs, tad, lūdzams, neej savam kalpam gaŗām.”a (1. Mozus 18:3; salīdzināt 2. Mozus 33:20.) Sākumā Ābrahāms nezināja, vai svešinieki grib viņam nodot kādu vēsti vai arī tie vienkārši iet garām. Bet Ābrahāms saprata, ka tiek īstenoti Jehovas nodomi. Trim svešiniekiem bija kāds uzdevums no Jehovas. Ja Ābrahāms kaut kā varētu sekmēt tā izpildi, viņš ar prieku to darītu. Viņš apzinājās, ka Jehovas kalpi pelna vislabāko, un viņš tiešām piedāvāja vislabāko attiecīgajā situācijā. Šādai rīcībai bija jādod garīgas svētības — viņam pašam vai kādam citam. Iznākums bija tāds, ka Ābrahāms un Sāra tika bagātīgi svētīti par savu neliekuļoto viesmīlību. (1. Mozus 18:9—15; 21:1, 2.)

Viesmīlīga tauta

17. Kādu izturēšanos pret svešiniekiem un trūcīgajiem Jehova prasīja no izraēliešiem?

¹⁷ Ābrahāma izcilais piemērs bija jāņem vērā tautai, kas cēlās no viņa. Bauslībā, ko Jehova deva izraēliešiem, bija norādījumi būt viesmīlīgiem pret svešiniekiem viņu vidū. ”Lai jums būtu svešinieks, kas jūsu vidū piemīt, kā viens no jums pašiem iedzimtajiem; tev viņu būs mīlēt kā sevi pašu, jo jūs esat bijuši svešinieki Ēģiptes zemē; — Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs!” (3. Mozus 19:34.) Īpaši bija jārūpējas par tiem, kam bija vajadzīgs materiāls atbalsts; pret viņiem nedrīkstēja izturēties vienaldzīgi. Kad Jehova svētīja cilvēkus ar bagātu ražu, kad viņi līksmoja svētku laikā un atpūtās no saviem darbiem sabata gados vai kad notika kaut kas cits, viņiem bija jāatceras tie, kam neklājās tik labi: atraitnes, bāreņi un svešinieki. (5. Mozus 16:9—14; 24:19—21; 26:12, 13.)

18. Cik svarīgi ir būt viesmīlīgiem, ja gribam iegūt Jehovas labvēlību un saņemt viņa svētības?

¹⁸ Mēs mācāmies, cik svarīgi ir būt laipniem, devīgiem un viesmīlīgiem, īpaši pret trūcīgajiem, apdomājot, kā Jehova izturējās pret izraēliešiem, kad viņi neparādīja šīs īpašības. Jehova skaidri lika saprast, ka devīgums un laipnība pret svešiniekiem un trūcīgajiem ir prasības, kas viņa tautai jāpilda, lai saņemtu pastāvīgas svētības. (Psalms 82:2, 3; Jesajas 1:17; Jeremijas 7:5—7; Ecēhiēla 22:7; Cakarijas 7:9—11.) Kad tauta centīgi pildīja šīs un citas prasības, tā plauka un dzīvoja materiālā un garīgā pārpilnībā. Turpretī tad, kad cilvēki egoistiski nodevās tikai paši savām nodarbēm un nebija iejūtīgi pret trūcīgajiem, viņi saņēma Jehovas nosodījumu un visbeidzot arī nelabvēlīgu spriedumu. (5. Mozus 27:19; 28:15, 45.)

19. Kas mums jāapspriež tālāk?

¹⁹ Tāpēc ir ļoti svarīgi pārbaudīt sevi un noskaidrot, vai mēs veidojam sevī īpašības, ko Jehova vēlas redzēt. Īpaši nozīmīga šāda pārbaude ir mūsdienās, jo pasaulē valda savtīguma un nevienprātības gars. Kā mēs, kristieši, varam būt viesmīlīgi sašķeltā pasaulē? Par to ir runāts nākamajā rakstā.

[Zemsvītras piezīme]

Vai jūs atceraties?

◻ Ko nozīmē Bībelē lietotais vārds, kas tulkots ”viesmīlība”?

◻ Kādā ziņā Jehova rāda pilnīgu viesmīlības paraugu?

◻ Ko Ābrahāms bija gatavs darīt, lai būtu viesmīlīgs?

◻ Kāpēc visiem patiesajiem Dieva kalpiem ’jācenšas parādīt viesmīlību’?