Ķēniņvalsts sludinātāji stāsta

Īrijā turpinās Bībeles patiesības sludināšana

PĒDĒJOS gados Īrijā, šajā gleznainajā zemē, ir norisinājušies plaši nemieri. Tajā pašā laikā Īrijas ļaudis ir labvēlīgi atsaukušies uz cerību iedvesošo Bībeles vēsti, ko viņiem stāsta Jehovas liecinieki. To apstiprina tālāk minētie gadījumi, kas notikuši Īrijā.

■ Dublinā kāds Jehovas liecinieks kopā ar savu mazo meitu sludināja no durvīm pie durvīm. Viņi sastapa kādu sievieti, vārdā Ketija, kas bija ļoti aizņemta, rūpējoties par saviem daudzajiem bērniem. Liecinieks jautāja sievietei, vai viņa meita, kas mācījās sludināt, drīkst pastāstīt pavisam īsu ziņu. Ketija piekrita, un mazā meitene pateica skaidru un labi pārdomātu piedāvājumu. Ketiju iespaidoja meitenes acīmredzamā neliekuļotība un cieņas pilnā attieksme, un viņa pieņēma piedāvāto bukletu, kas bija balstīts uz Bībeli.

Vēlāk Ketija pārdomāja mazās viešņas labo sagatavotību un manieres. ”Mani iespaidoja tas, ka maza meitene var stāstīt tik interesantu ziņu bez jebkādas pārgudrības,” viņa teica. ”Es nolēmu, ka nākamreiz, kad ieradīsies Jehovas liecinieki, es viņus uzklausīšu.”

Ketija pārcēlās uz mazu pilsētiņu Īrijas dienvidrietumos, netālu no robežas starp Korkas un Keri grāfistēm. Pēc kāda laika pie viņas durvīm piezvanīja Jehovas liecinieki, un viņa ieaicināja tos iekšā. Ketija piekrita regulāri studēt Bībeli, un tagad viņa kopā ar vairākiem no saviem bērniem apmeklē draudzes sapulces. Ketija ir pateicīga par mazās meitenes patieso vēlēšanos dalīties ar viņu labajā vēstī.

■ Talamoras apkaimē Jehovas liecinieki vairāk nekā septiņus gadus bija risinājuši sarunas par Bībeli ar kādu sievieti, vārdā Džīna. Dažkārt viņa izrādīja interesi un pieņēma literatūru, bet reizēm viņas interese zuda. Kādu dienu Jehovas lieciniece, vārdā Frensisa, kopā ar savu pavadoni iegriezās pie Džīnas un sastapa viņu ļoti nelaipnā noskaņojumā. ”Lai ko mēs teicām,” lieciniece stāsta, ”viņa kļuva aizvien dusmīgāka. Beigu beigās viņa mūs padzina un aizcirta durvis.”

Frensisa domāja, ka turpmākie apmeklējumi droši vien izraisīs līdzīgu reakciju. ”Varbūt nav vērts atkal iet pie viņas, ja jau viņai nav īstas intereses par šo vēsti,” Frensisa apsvēra. Tomēr viņa pārrunāja šo jautājumu ar savu vīru Tomasu, un viņš bija noskaņots optimistiskāk. Nākamreiz, kad viņi bija tajā apvidū, Džīna tika apmeklēta vēlreiz. Viņa izturējās draudzīgi un pieņēma žurnālus Sargtornis un Atmostieties!. Arī turpmākie apmeklējumi bija tikpat patīkami, un Tomass un Frensisa uzsāka ar Džīnu regulāras mājas Bībeles studijas.

Kāpēc notika šāda pārmaiņa? Džīna paskaidro, ka tajā reizē, kad viņa tik nepieklājīgi izturējās pret lieciniecēm, viņai nesen bija piedzimis bērns un viņa tikko bija atgriezusies no slimnīcas. Tā kā jaundzimušais bija jābaro ar krūti un vecākais bērns jāēdina ar karotīti, viņai naktī izdevās gulēt tikai pusotru stundu. ”Man nebija itin nekādas vēlēšanās runāt par reliģiju,” saka Džīna.

Pēc diviem mēnešiem Džīna sāka nākt uz visām draudzes sapulcēm, un pēc četriem mēnešiem viņa jau piedalījās tīruma kalpošanā. Desmit mēnešus pēc tam, kad Džīna sāka studēt Bībeli, viņa tika kristīta. Tagad Džīnai kalpošanā palīdz pašas pieredzētais. Viņa stāsta: ”Ja es satieku kādu, kas ir ļoti rupjš, es cenšos būt saprotoša. Es to vienmēr pierakstu. Varbūt līdz tam laikam, kad es atgriezīšos, situācija būs mainījusies; cilvēks varbūt jutīsies labāk un būs atsaucīgāks.”