Varmācība ir itin visur

SĒŽOT savā automašīnā un gaidot iedegamies zaļo gaismu, vadītājs piepeši pamanīja liela auguma vīru, kas nāca uz viņa pusi, skaļi lamādamies un vicinādams gaisā dūri. Vadītājs pasteidzās aizslēgt mašīnas durvis un aizvērt logus, bet iespaidīgais vīrs nāca arvien tuvāk. Viņš pienāca klāt, sakratīja mašīnu un parāva tās durvis. Tādā veidā neko nepanācis, vīrietis visbeidzot atvēzējās un no visa spēka trieca dūri priekšējā stiklā, sasizdams to sīkās drumstalās.

Vai tā ir aina no kādas asa sižeta filmas? Nē! Tas bija strīds uz autoceļa vienā no Havaju salām — Oahu, kas pazīstama ar tajā valdošo rāmo, nepiespiesto atmosfēru.

Šis gadījums nav nekas neparasts. Slēdzenes durvīs, restes logos, apsardze pie dažādām ēkām, pat uzraksti uz autobusiem ”Vadītājam naudas nav” — tas viss norāda uz vienu: varmācība ir itin visur!

Varmācība mājās

Ilgu laiku ir valdījusi pārliecība, ka mājas ir cilvēka miera osta. Taču šī idilliskā aina strauji mainās. Pēdējo ziņu virsraksti visā pasaulē vēsta par varmācību ģimenē — par bērnu ļaunprātīgu izmantošanu, laulības partnera piekaušanu un slepkavībām.

Piemēram, avīzē Manchester Guardian Weekly rakstīts, ka ”Lielbritānijā vismaz 750 000 bērnu, iespējams, ilgstoši cieš no traumām, jo viņi ir pakļauti varmācībai mājās”. Šis ziņojums bija balstīts uz aptauju, kurā tika izdarīts arī šāds novērojums: ”Trīs ceturtdaļas aptaujāto sieviešu teica, ka viņu bērni ir redzējuši vardarbību, un gandrīz divas trešdaļas bērnu ir redzējuši, kā tiek sistas viņu mātes.” Saskaņā ar žurnālā U.S.News & World Report teikto, ASV Konsultatīvā padome jautājumos par ļaunprātīgu un nevērīgu izturēšanos pret bērniem ir konstatējusi, ka apmēram ”2000 bērnu, no kuriem lielākā daļa vēl nav sasnieguši 4 gadu vecumu, katru gadu iet bojā no savu vecāku vai aizbildņu rokas”. Šis skaitlis pārsniedz to bērnu skaitu, kas iet bojā satiksmes negadījumos, noslīkst vai nositas krītot, teikts minētajā ziņojumā.

Varmācība mājās — tā ir arī vardarbīga izturēšanās pret laulības partneri: grūstīšana, pļaukāšana, spārdīšana, žņaugšana, sitieni, draudi ar nazi vai šaujamieroci un pat nogalināšana. Turklāt mūsdienās šāda varmācīga rīcība raksturīga kā vīriešiem, tā arī sievietēm. Kādā pētījumā par varmācību laulības partneru starpā konstatēts, ka ceturtdaļā gadījumu, par kuriem ir ziņots, sācējs ir bijis vīrietis, otrā ceturtdaļā — sieviete, bet pārējos gadījumus vislabāk var raksturot kā ķildas, kurās vaina jāuzņemas abām pusēm.

Varmācība darbavietās

Ārpus mājām darbavieta cilvēkiem parasti ir bijusi tā vieta, kur viņi ir varējuši sastapt kārtību, cieņu un laipnību. Taču tagad, šķiet, situācija ir mainījusies. Piemēram, ASV Tieslietu departamenta publicētie statistikas dati liecina, ka ik gadus vairāk nekā 970 000 cilvēku kļūst par varmācīgu noziegumu upuriem savās darbavietās. Citiem vārdiem sakot, ”ceturtajai daļai strādājošo ir iespēja kļūt par varmācības upuri darbā”, kā ir ziņots žurnālā Professional Safety — Journal of the American Society of Safety Engineers.

Visvairāk satrauc tas, ka nesaskaņu izpausmes darbavietās neaprobežojas ar ķildām un apmelošanu. ”Savienotajās Valstīs pašlaik visstraujāk pieaug tieši to slepkavību skaits, kuras notiek, darbiniekiem varmācīgi vēršoties pret darba devējiem vai pret citiem darbiniekiem,” sacīts minētajā žurnālā. Sestā daļa ar darbu saistīto nāves gadījumu 1992. gadā bija slepkavības; no sievietēm, kas šajā laika posmā zaudēja dzīvību darbā, gandrīz puse bija slepkavību upuri. Nenoliedzami — varmācības vilnis veļas pāri darbavietām, kur kādreiz valdīja kārtība.

Varmācība sportā un izklaidē

Cilvēki allaž ir nodarbojušies ar sportu, kā arī nodevušies dažādiem izklaides veidiem, lai patīkami pavadītu laiku un atjaunotu spēkus, kas nepieciešami daudz nopietnāku centienu īstenošanai. Mūsdienās izklaides industrijas ienākumi sasniedz daudzus miljardus dolāru. Alkatīgi tiekdamies iegūt pēc iespējas lielāku peļņu no šīs ienesīgās tirdzniecības, izklaides produkcijas piegādātāji nekautrējas izmantot jebkurus līdzekļus, lai tikai pārdotu savu preci. Un viens no šiem līdzekļiem ir varmācības attēlošana.

Piemēram, komerciālā žurnālā Forbes bija pastāstīts: kāda videospēļu ražotājfirma ir izstrādājusi populāru kara spēli, kurā parādīts, kā karotājs savam pretiniekam norauj galvu un pāršķeļ mugurkaulu, kamēr skatītāji atkārto: ”Piebeidz viņu! Piebeidz viņu!” Bet citā šīs pašas spēles versijā, kas pieder konkurējošai kompānijai, nav iekļauta minētā asiņainā aina. Kāds ir rezultāts? To spēļu, kurās attēlots vairāk varmācības, tiek pārdots par pusotru reizi vairāk. Un tas nozīmē lielu naudu. Kad pārdošanā nāca šīs spēles mājas versija, kompāniju starptautiskais bruto ienākums pirmajās divās nedēļās sasniedza 65 miljonus dolāru! Kad runa ir par peļņu, varmācības attēlošana ir tikai viens no paņēmieniem, kā piesaistīt pircējus.

Citādi ir ar varmācību sportā. Spēlētāji bieži vien lepojas ar to, cik lielu kaitējumu viņi spēj nodarīt. Piemēram, kādā hokeja spēlē 1990. gadā bija 86 noraidījumi — lielākais skaits, kāds jebkad ir bijis. Spēli uz trīsarpus stundām pārtrauca kautiņš. Vienam no spēlētājiem vēlāk bija jāārstē lauzts vaiga kauls, bojāta radzene un cirsta brūce. Kas izraisa šādu varmācību? Kāds spēlētājs paskaidro: ”Kad tu gūsti uzvaru patiesi saviļņojošā spēlē, kurā ir daudz kautiņu, tad tu atnāc mājās un jūties, it kā būtu kļuvis nedaudz tuvāks saviem komandas biedriem. Es domāju: tieši kautiņi padara to par patiesi garīgu spēli.” Šķiet, mūsdienu sportā varmācība ļoti lielā mērā ir kļuvusi nevis tikai par līdzekli mērķa sasniegšanai, bet gan par pašu mērķi.

Varmācība skolā

Skola vienmēr ir uzskatīta par vietu, kur jaunieši var aizmirst visas rūpes un nodoties savu prātu un ķermeņu attīstīšanai. Tomēr mūsdienās skola vairs nav tik droša un neapdraudēta vieta. Gelapa institūta ikgadējā aptaujā tika konstatēts, ka 1994. gadā Amerikas Savienoto Valstu bezmaksas valsts skolās vislielākās problēmas bijušas saistītas ar varmācību un bandām, šīs problēmas nozīmībā pārspējušas finanšu grūtības, kas bija pirmajā vietā iepriekšējā gadā. Cik slikta īsti ir situācija?

Uz jautājumu ”Vai jūs kādreiz esat kļuvis par varmācīgas rīcības upuri skolā vai tās apkārtnē?” gandrīz ceturtā daļa aptaujāto skolēnu atbildēja apstiprinoši. Vairāk nekā desmitā daļa no skolotājiem atbildēja tāpat. Aptaujā tika noskaidrots arī šāds fakts: 13 procenti skolēnu — gan zēnu, gan meiteņu — atzīst, ka viņi reižu reizēm ņem līdzi uz skolu ieroci. Lielākā daļa no viņiem apgalvoja, ka dara to vienīgi tādēļ, lai iespaidotu citus vai arī lai aizsargātos. Taču kāds 17 gadus vecs skolēns iešāva savam skolotājam krūtīs, kad tas mēģināja viņam atņemt šaujamieroci.

Varmācības piesātināta kultūra

Nav noliedzams, ka varmācība mūsdienās ir itin visur. Mājās, darbā, skolā un izklaides vietās mēs vaigu vaigā sastopamies ar varmācības piesātinātu kultūru. Saskaroties ar varmācību diendienā, daudzi sāk to uzskatīt par kaut ko pilnīgi normālu — līdz tam brīdim, kad paši kļūst par upuriem. Un tad viņi jautā: vai kādreiz tai būs gals? Vai arī tu gribētu uzzināt atbildi? Ja tā ir, lūdzu, izlasi nākamo rakstu.