Jehova mūs nekad neatstāja
PASTĀSTĪJIS NAŠO DORI
Mbreštana ir neliels kalnu ciemats Albānijas dienvidos, netālu no Grieķijas. Es tur piedzimu 1907. gadā. Kad man bija pieci gadi, es sāku iet grieķu skolā, taču manas skolas gaitas tika pārtrauktas, kad Pirmajā pasaules karā itāļu bruņotie spēki iebruka Albānijā. Pēc kara es atsāku mācības, bet jau albāņu valodā.
KAUT GAN mani vecāki nebija ļoti reliģiozi, viņi ievēroja Albānijas pareizticīgo baznīcas tradīcijas. Mbreštanas priesteris bija mans attāls radinieks, tāpēc es strādāju baznīcā un ļoti labi redzēju, kas tur notika. Rituāli man izlikās bezjēdzīgi, un cilvēku liekulība mani kaitināja.
Saskaņā ar vietējo tradīciju, mani vecāki izraudzījās jaunu meiteni, ar ko man bija jāprecas. Arģiro bija no kaimiņu ciemata, Grabovas, mēs stājāmies laulībā 1928. gadā, kad viņai bija 18 gadu.
Uzzinu Bībeles patiesību
Tajā laikā mani apciemoja brālēns no Amerikas Savienotajām Valstīm, un es viņam sūdzējos par pareizticīgo baznīcu. ”Amerikā, netālu no manas mājas,” viņš atbildēja, ”pulcējas cilvēku grupa, kam nav baznīcas, bet viņi studē Bībeli.” Man patika doma, ka var studēt Bībeli, neejot uz baznīcu. Tāpēc es lūdzu brālēnu, lai viņš man atsūta Bībeles literatūru.
Es jau biju pilnīgi aizmirsis par šo sarunu, kad apmēram pēc gada saņēmu sūtījumu no Milvokiem Viskonsinā. Tajā bija grāmata Dieva kokle albāņu valodā un Sargtornis grieķu valodā. Es pārlapoju grāmatu un pamanīju norādi uz ”patieso baznīcu”. Tas mani apbēdināja. ”Es nevēlos nekā kopīga ar baznīcu,” es sev teicu. Tāpēc es neiedziļinājos grāmatā.
Tad, 1929. gadā, es aizgāju armijā, un mani nosūtīja uz Albānijas galvaspilsētu Tirānu. Tur es satiku Stati Muči, kas lasīja Bībeli grieķu valodā. ”Vai tu ej uz baznīcu?” es jautāju. ”Nē,” viņš atbildēja. ”Es esmu atstājis baznīcu. Es esmu viens no Starptautiskajiem Bībeles pētniekiem.” Svētdienā es un vēl viens kareivis kopā ar Stati devāmies uz sapulci. Tur es uzzināju, ka ”patiesā baznīca” nav celtne vai reliģija, bet to veido svaidītie Kristus kalpi. Tagad es sapratu, kas bija teikts grāmatā Dieva kokle.
No Savienotajām Valstīm 20. gadu vidū bija atgriezušies Našo Idrizi un Spiro Vruho, viņi stāstīja citiem Bībeles patiesības, ko tur bija iemācījušies. Es kopā ar nelielu Bībeles pētnieku grupu sāku apmeklēt sapulces Tirānā. Drīz man bija skaidrs, ka esmu atradis Jehovas organizāciju. Un 1930. gada 4. augustā es tiku kristīts tuvējā upē.
Pēc tam es atgriezos Mbreštanā, lai turpinātu nodarboties ar savu kurpnieka amatu. Taču vēl svarīgāk bija tas, ka es sāku ar citiem dalīties Bībeles patiesībās, ko pats biju uzzinājis. Es cilvēkiem teicu: ”Jēzus Kristus nav tāds, kā viņš ir attēlots svētbildēs baznīcā. Viņš ir dzīvs!”
Sludināšana par spīti pretestībai
Ahmets Bei Zogu 1925. gadā sagrāba varu, 1928. gadā viņš sevi pasludināja par karali Zogu I, un viņš valdīja līdz 1939. gadam. Viņa cilvēktiesību ministrs mums atļāva veikt kristīgo darbu. Tomēr mums bija problēmas, jo iekšlietu ministrs Mūsa Juka bija cieši saistīts ar Romas pāvestu. Juka noteica, ka oficiāli atzīstamas ir tikai trīs reliģijas — musulmaņu, pareizticīgo un katoļu reliģija. Policija centās konfiscēt mūsu grāmatas un pārtraukt mūsu sludināšanu, taču viņiem tas neizdevās.
Trīsdesmitajos gados es bieži ciemojos Beratos, samērā lielā Albānijas pilsētā; Mihals Sveci no turienes vadīja mūsu sludināšanas darbu. Mēs organizējām sludināšanas ceļojumus pa visu valsti. Kādu reizi es uz divām nedēļām tiku nosūtīts uz Škodras pilsētu un varēju izplatīt daudz literatūras. Mazliet vēlāk, 1935. gadā, mūsu grupa noīrēja autobusu, lai sludinātu Kelcirā. Pēcāk tika ieplānots lielāks sludināšanas ceļojums pa Albāniju, mēs devāmies uz tādām pilsētām kā Permetiem, Ļeskovikiem, Erseku, Korču, Pogradeciem un Eļbasaniem. Mūsu ceļojums noslēdzās Tirānā tieši laikā, lai atzīmētu Kristus nāves atceres vakaru.
Uzņemdami garīgo barību, mēs saņēmām palīdzību, lai būtu garīgi stipri, tāpēc mēs nekad nejutāmies atstāti. No 1930. līdz 1939. gadam es regulāri saņēmu Sargtorni grieķu valodā. Man bija arī mērķis katru dienu vismaz stundu lasīt Bībeli, un to es esmu darījis apmēram 60 gadus, līdz tam laikam, kad man pasliktinājās redze. Tikai nesen tika izdota visa Bībele albāņu valodā, tāpēc es esmu priecīgs, ka bērnībā iemācījos grieķu valodu. Tajā pirmskara laikā arī citi albāņu liecinieki bija iemācījušies lasīt grieķiski, tāpēc viņi varēja izlasīt visu Bībeli.
Arģiro kristījās 1938. gadā. Līdz 1939. gadam bija piedzimuši septiņi no mūsu desmit bērniem. Diemžēl trīs no šiem septiņiem bērniem nomira, būdami vēl mazi.
Grūtības Otrā pasaules kara laikā
Tieši pirms Otrā pasaules kara sākuma, 1939. gada aprīlī, itāļu fašistu bruņotie spēki uzbruka Albānijai. Drīz vien Jehovas liecinieku darbība tika aizliegta, tomēr mūsu mazā grupa, ko veidoja ap 50 Ķēniņvalsts sludinātāju, turpināja sludināt. Otrā pasaules kara laikā apmēram 15 000 mūsu grāmatu un brošūru tika konfiscētas un iznīcinātas.
Jani Komino piederēja liela telpa — literatūras krātuve —, kas bija savienota ar viņa māju. Kad itāļu karavīri uzzināja, ka grāmatas ir iespiestas Savienotajās Valstīs, viņi bija sadusmoti. ”Jūs esat propagandisti! Amerikas Savienotās Valstis ir pret Itāliju!” viņi teica. Tomajs un Vasili Kamas, dedzīgi jauni brāļi, tika arestēti; kad kļuva zināms, ka viņu izplatītās grāmatas nāca no Komino, arī viņš tika arestēts. Drīz policija mani izsauca uz pratināšanu.
”Vai tu pazīsti šos vīriešus?” viņi jautāja.
”Jā,” es atbildēju.
”Vai tu sadarbojies ar viņiem?”
”Jā”, es teicu. ”Mēs esam Jehovas liecinieki. Mēs neesam pret valdībām. Mēs esam neitrāli.”
”Vai tu esi izplatījis šo literatūru?”
Kad biju atbildējis apstiprinoši, viņi man uzlika roku dzelžus; 1940. gada 6. jūlijā mani ieslodzīja cietumā. Tur jau bija pieci brāļi no mana ciemata — Jozefs Kaci, Lukans Barko, Jani Komino un brāļi Kamas —, un es pievienojos viņiem. Cietumā mēs satikām vēl trīs lieciniekus — Gori Nači, Nikodimu Šiti un Leonīdu Pope. Mēs visi deviņi tikām iedzīti kamerā, kuras izmēri bija 1,8 × 3,7 metri!
Pēc dažām dienām mūs saķēdēja kopā un aizveda uz Permetiem. Trīs mēnešus vēlāk mūs pārcēla uz Tirānas cietumu, un tur bez jebkādas iepriekšējas nopratināšanas mēs tikām noturēti vēl astoņus mēnešus.
Beidzot mēs stājāmies militārās tiesas priekšā. Brālim Šiti un man tika piespriests 27 mēnešus ilgs cietumsods, brālim Komino — 24 mēnešus ilgs ieslodzījums, pārējie tika atbrīvoti pēc 10 mēnešiem. Mūs pārcēla uz Ģirokastras cietumu, un brālis Gole Floko 1943. gadā palīdzēja nodrošināt mūsu atbrīvošanu. Pēc tam mūsu ģimene apmetās uz dzīvi Permetos, un es tur kļuvu par nelielas draudzes pārraugu.
Lai gan mūsu darbība bija aizliegta un apkārtējās valstīs plosījās Otrais pasaules karš, mēs joprojām darījām, ko varējām, lai izpildītu uzdevumu sludināt Ķēniņvalsts vēsti. (Mateja 24:14.) Kopumā 1944. gadā ieslodzījumā atradās 15 liecinieku. Tomēr tajā grūtajā laikā mēs nekad nejutāmies Jehovas atstāti.
Neitralitātes pārbaudījumi
Kaut gan 1945. gadā karš beidzās, mums vēl arvien nācās sastapties ar grūtībām, tās bija pat vēl lielākas. Vēlēšanās, kas notika 1946. gada 2. decembrī, visiem piespiedu kārtā bija jābalso. Tie, kas uzdrīkstējās atturēties no balsošanas, tika uzskatīti par valsts ienaidniekiem. Cilvēki mūsu Permetu draudzē jautāja, ko viņiem darīt.
”Ja jūs uzticaties Jehovam,” es atbildēju, ”jums nav man jājautā, ko darīt. Jūs jau zināt, ka cilvēki Jehovas tautā ir neitrāli. Viņi nepieder pie pasaules.” (Jāņa 17:16.)
Pienāca vēlēšanu diena, un valdības pārstāvji atnāca uz mūsu māju. Viņi uzsāka sarunu mierīgi, sakot: ”Iedzersim tasīti kafijas un parunāsimies. Vai jūs zināt, kas šodien notiek?”
”Jā, es zinu, šodien notiek vēlēšanas,” es atbildēju.
”Būtu labāk, ja jūs pasteigtos, citādi nokavēsit,” teica viens no ierēdņiem.
”Nē, es neesmu plānojis iet vēlēt. Mūsu balsis pieder Jehovam,” es atbildēju.
”Labi, tad vismaz nāciet un balsojiet par opozīciju.”
Es paskaidroju, ka Jehovas liecinieki ir pilnīgi neitrāli. Kad mūsu nostāja kļuva labi zināma, spiediens pieauga. Mums aizliedza organizēt sapulces, tāpēc mēs sākām pulcēties slepus.
Atgriešanās mūsu dzimtajā ciematā
Es ar ģimeni 1947. gadā atgriezos Mbreštanā. Drīz pēc tam, kādā ledaini aukstā decembra pēcpusdienā, es tiku izsaukts uz Sigurimi (slepenās policijas) ēku. ”Vai tu zini, kāpēc es tevi esmu ataicinājis?” teica virsnieks.
”Es domāju, jūs to esat darījis tāpēc, ka esat dzirdējis pret mani vērstas apsūdzības,” es atbildēju. ”Bet Bībelē ir teikts, ka pasaule mūs ienīdīs, tāpēc apsūdzības mani nepārsteidz.” (Jāņa 15:18, 19.)
”Nestāsti man par Bībeli,” viņš atcirta. ”Citādi es tev galvu noraušu.”
Virsnieks un viņa padotais atstāja telpu, bet man pavēlēja stāvēt ārā aukstumā. Pēc kāda brīža viņš mani atkal iesauca savā kabinetā un pavēlēja vairs neorganizēt sapulces mūsu mājā. ”Cik daudz cilvēku dzīvo jūsu ciematā?” viņš jautāja.
”Simts divdesmit,” es atbildēju.
”Pie kādas reliģijas viņi pieder?”
”Pie albāņu pareizticīgo reliģijas.”
”Un tu?”
”Es esmu viens no Jehovas lieciniekiem.”
”Simts divdesmit cilvēku iet uz vienu pusi, un tu ej uz pretējo?” Tad viņš man pavēlēja baznīcā aizdedzināt sveces. Kad es teicu, ka to nedarīšu, viņš mani sāka sist ar nūju. Bija apmēram viens naktī, kad viņi mani beidzot atbrīvoja.
Literatūras piegāde apturēta
Pēc Otrā pasaules kara mēs atkal pa pastu sākām saņemt Sargtorni, taču ar laiku žurnāli vairs netika piegādāti. Tad kādu vakaru ap pulksten desmitiem mani izsauca slepenā policija. ”Ir pienācis žurnāls grieķu valodā,” viņi man teica, ”un mēs vēlētos, lai tu paskaidrotu, par ko tur ir rakstīts.”
”Es nezinu grieķu valodu ļoti labi,” es atbildēju. ”Mans kaimiņš to zina labāk. Varbūt viņš jums varētu palīdzēt.”
”Nē, mēs gribam, lai tu to paskaidrotu,” teica ierēdnis, velkot ārā dažus Sargtorņa eksemplārus grieķu valodā.
”Tie ir manējie!” es iesaucos. ”Protams, es varu paskaidrot. Jūs redzat, šie žurnāli ir atsūtīti no Bruklinas Ņujorkā. Tur atrodas Jehovas liecinieku galvenā pārvalde. Es esmu viens no Jehovas lieciniekiem. Taču liekas, ka viņi ir sajaukuši adreses. Šos žurnālus bija jāsaņem man, nevis jums.”
Viņi man tā arī neiedeva žurnālus, un no tā laika līdz pat 1991. gadam, vairāk nekā 40 gadu, mēs Albānijā nesaņēmām pilnīgi nekādu Bībeles literatūru. Visus šos gadus mēs turpinājām sludināt, izmantojot tikai mūsu Bībeles. Apmēram 20 liecinieku 1949. gadā atradās cietumā; daži bija notiesāti uz pieciem gadiem.
Grūtības palielinās
Cilvēkiem 50. gados tika pavēlēts nēsāt sev līdzi dokumentus, kas apliecinātu, ka viņi atbalsta armiju. Jehovas liecinieki atteicās no šādiem dokumentiem. Tāpēc mēs ar brāli Komino vēl divus mēnešus pavadījām cietumā.
Laikā, kad valstī bija atļauta dažu reliģiju darbība, mums bija zināma brīvība. Taču 1967. gadā tika aizliegtas visas reliģijas, Albānija oficiāli tika pasludināta par pilnīgi ateistisku valsti. Liecinieki mēģināja pulcēties arī turpmāk, bet tas bija ļoti grūti. Daži no mums bija iešuvuši savas žaketes oderē speciālu kabatu, lai tur varētu paslēpt mazu Bībeli. Mēs devāmies uz lauku, lai to lasītu.
Tirānā policija pieķēra lieciniekus lasām Bībeli, un trīs cilvēkiem tika piespriests piecus gadus ilgs izsūtījums uz tālām darba nometnēm. Rezultātā cieta viņu ģimenes. Mūs, kas dzīvojām mazos, savrupos ciematos, policija neaizsūtīja prom no dzimtajām vietām, jo mēs netikām uzskatīti par sevišķi bīstamiem. Tomēr mūsu neitralitātes dēļ mūsu vārdi tika izsvītroti no to cilvēku sarakstiem, kam bija atļauja saņemt pārtiku. Dzīve patiešām bija ļoti grūta. Bez tam nomira vēl divi mūsu bērni. Taču Jehova mūs nekad neatstāja.
Albānijā valdīja bailes. Visi tika novēroti, un slepenā policija rakstīja ziņojumus par ikkatru cilvēku, kas atļāvās paust uzskatus, kuri atšķīrās no valdošās partijas viedokļa. Tāpēc mēs bijām ļoti piesardzīgi, rakstot mūsu darbības pārskatus. Mēs nevarējām pulcēties lielākās grupās kā tikai pa diviem vai trim cilvēkiem un tā cits citu garīgi uzmundrināt. Tomēr mēs nekad nemitējāmies sludināt.
Cenzdamās brāļu vidū radīt apjukumu, slepenā policija izplatīja baumas, ka ievērojams liecinieks Tirānā ir bijis spiegs. Daži tādēļ zaudēja savu pārliecību; nedaudz bija traucēta arī mūsu vienotība. Tā kā mums nebija nekādas pēdējā laikā izdotas Bībeles literatūras un nebija sakaru ar Jehovas redzamo organizāciju, viens otrs padevās bailēm.
Turklāt varas orgāni izplatīja baumas, ka Albānijā ļoti cienījams kristiešu vecākais Spiro Vruho ir izdarījis pašnāvību. ”Redziet,” viņi teica, ”pat Vruho ir padevies.” Vēlāk noskaidrojās, ka brālis Vruho patiesībā bija noslepkavots.
Arģiro un es 1975. gadā dažus mēnešus viesojāmies pie mūsu dēla Tirānā. Vēlēšanu laikā pilsētas varas orgāni centās mūs iespaidot, piedraudot: ”Ja jūs nebalsosit, mēs jūsu dēlam atņemsim darbu.”
”Mans dēls savā darbavietā ir nostrādājis 25 gadus,” es atbildēju. ”Jums ir detalizēts personas raksturojums, kurā atrodamas ziņas gan par viņu, gan par viņa ģimeni. Es neesmu balsojis jau vairāk nekā 40 gadu. Parasti šāda informācija tiek uzrādīta personas raksturojumā. Ja tās tur nav, tad kaut kas nav kārtībā ar jūsu dokumentiem. Ja tā ir uzrādīta jūsu dokumentos, tad jūs neesat bijuši lojāli pret partiju, atļaudami viņam strādāt tik daudzus gadus.” To dzirdot, varas pārstāvji teica, ka tad, ja mēs atgriezīsimies Mbreštanā, viņi necentīsies izšķirt šo strīdus jautājumu.
Dramatiskas pārmaiņas
No Mbreštanas 1983. gadā mēs pārcēlāmies uz Ļačiem. Ļoti drīz, 1985. gadā, nomira diktators. Viņš bija valdījis kopš pirmajām obligātajām vēlēšanām 1946. gadā. Ar laiku tika novākta viņa statuja, kas bija augstu pacēlusies galvenajā Tirānas laukumā, un arī Staļina statuja.
Gadu desmitiem, kamēr mūsu darbs bija aizliegts, varas iestādes nežēlīgi izturējās pret daudziem lieciniekiem, daži pat tika nogalināti. Kāds vīrietis lieciniekiem uz ielas teica: ”Komunistu laikā mēs visi pametām Dievu. Vienīgi Jehovas liecinieki, neraugoties uz pārbaudījumiem un grūtībām, palika viņam uzticīgi.”
Tā kā bijām saņēmuši lielāku brīvību, 1991. gada jūnijā deviņi sludinātāji nodeva pārskatus par savu darbu kristiešu kalpošanā. Mēnesi pēc aizlieguma atcelšanas, 1992. gada jūnijā, 56 cilvēki piedalījās sludināšanā. Bija ļoti aizkustinoši redzēt 325 cilvēkus, kas šajā gadā apmeklēja Kristus nāves atceres vakaru. Kopš tā laika sludinātāju skaits ir audzis, un tagad to ir vairāk nekā 600; 1995. gada 14. aprīlī Atceres vakaru kopumā apmeklēja 3491 cilvēks! Pēdējos gados es esmu izjutis neaprakstāmu prieku, redzot tik daudz jaunu cilvēku, kas pievienojas mūsu draudzēm.
Visus šos daudzos gadus Arģiro ir bijusi uzticīga Jehovam un lojāla pret mani. Kamēr es biju cietumā un ceļoju sludinādams, viņa pacietīgi rūpējās par mūsu ģimenes vajadzībām un nebija neapmierināta. Viens no mūsu dēliem un viņa sieva 1993. gadā kristījās. Tas mūs padarīja ļoti laimīgus.
Vienīgi par Dieva Ķēniņvalsti
Mani piepilda sajūsma, redzot, ka Jehovas tauta Albānijā ir tik vienota un bauda garīgo labklājību. Es jūtos tāpat kā padzīvojušais Sīmeans Jeruzalemē, kam pirms nāves tika dāvāta izcila privilēģija redzēt sen apsolīto Mesiju. (Lūkas 2:30, 31.) Kad man tagad kāds jautā, kuru valdību es uzskatu par labāku, es atbildu: ”Es neatzīstu par labāku nedz komunistisko, nedz kapitālistisko valdību. Nav svarīgi, vai zeme pieder cilvēkiem vai valstij. Valdības taisa ceļus, piegādā tāliem ciematiem elektrību un nodrošina zināmu kārtību. Taču vienīgi Jehovas valdība, viņa debesu Ķēniņvalsts, atrisinās sarežģītās problēmas, kas skar Albāniju un arī visu pārējo pasauli.”
Darbs, ko Dieva kalpotāji dara visā pasaulē, sludinādami par Dieva Ķēniņvalsti, nav neviena cilvēka sasniegums. Tas ir Dieva darbs. Mēs esam viņa kalpi. Kaut arī mums Albānijā ir bijis daudz grūtību un mums ilgi nebija nekādu sakaru ar Jehovas redzamo organizāciju, viņš nekad mūs neatstāja. Viņa gars vienmēr ir bijis šeit. Viņš mūs vadīja visos mūsu ceļos. Es to esmu pieredzējis savā dzīvē.