Simt gadu vecs, bet rosīgs
PASTĀSTĪJIS RALFS MIČELS
Mans tēvs, vidēja auguma vīrietis, bija metodistu sludinātājs. Katru otro vai trešo gadu viņš tika pārcelts uz citu baznīcu, viņš brauca uz vairākām, galvenokārt mazām, pilsētiņām pēc kārtas, uzturējās arī Eševilā, ASV Ziemeļkarolīnas štata pilsētā, kur 1895. gada februārī piedzimu es. Es uzaugu un diezgan labi iepazinu kristīgo pasauli.
ES ATCEROS, ka, vēl mazs zēns būdams, tiku vests pie ”sērotāju sola” īpaši emocionālās evaņģēlistiskās sapulcēs, lai es tiktu piepildīts ar svēto garu — ”pieņemtu reliģiju”, kā viņi to sauca. Man lika izsūdzēt grēkus, ievērot desmit baušļus un labi izturēties pret citiem. Tad es pēc nāves iešot uz debesīm. ”Nu ko,” es pie sevis noteicu, ”manuprāt, es došos uz elli, tāpēc ka es nevaru būt tik labs, lai ietu uz debesīm.” Es domāju, ka tikai pieaugušie, sevišķi sludinātāji, dzīvo saskaņā ar Bībeles normām.
Taču jau bērnībā es sāku atklāt reliģijā liekulību. Piemēram, mans tēvs bija gatavs upurēt mūsu ģimenes materiālās vajadzības tikai tādēļ, lai garīdznieku vispārējā konferencē viņš varētu ieguldīt bīskapa fondā lielāku naudas summu. Viņš cerēja, ka, tā rīkodamies, tiks iecelts par mācītāju baznīcā ar lielāku draudzi. Es atceros kādu vietējo sludinātāju, kas audzēja arī kokvilnu. Viņš tik kvēli vēlējās ieņemt augstu amatu, ka pārdeva simts kokvilnas ķīpas un devās uz konferenci, piebāzis pilnas kabatas ar naudu. Kad jau likās, ka no klātesošajiem (viņu vidū bija galvenokārt sludinātāji) ir savākta visa nauda, ko vien viņi bija spējīgi dot, šis sludinātājs, kokvilnas audzētājs, pielēca kājās un sauca: ”Vai tas ir viss, ko jūs dodat savam bīskapam? Es došu desmit dolārus katru piecu dolāru vietā, ko devis ikviens sludinātājs!” Tika savākts vairāk nekā tūkstotis dolāru, un bīskaps šo vīrieti iecēla par galveno vecāko, kuram arī mans tēvs bija pakļauts. Es nespēju noticēt, ka Dievs ir atbalstījis šādu iecelšanu. No tā laika es biju skeptiski noskaņots pret visu, kas saistīts ar reliģiju.
Kad Amerikas Savienotās Valstis iesaistījās Pirmajā pasaules karā, es tiku iesaukts karadienestā. Es ļoti labi atceros, kā armijas kapelāni mums, kareivjiem, sludināja un mūs mudināja lojāli cīnīties par savu valsti — šie vārdi manī tikai palielināja riebumu pret reliģiju. Mani mērķi bija izdzīvot, pabeigt mācības un apprecēties. Reliģijai nebija vietas manos nākotnes plānos.
Kā es izmainīju savu nostāju
Tūkstoš deviņi simti divdesmit otrajā gadā es iemīlējos jaunā sievietē, vārdā Luīza. Izrādījās, ka viņa ir dedzīga katoliete, un, kad mēs nolēmām stāties laulībā, viņa vēlējās, lai tiktu izpildīts katoliskais laulāšanas ceremoniāls. Taču es negribēju nekādas reliģiskas ceremonijas, un tāpēc viņa piekrita, ka mūsu laulība tiktu reģistrēta Ņujorkas pašvaldības ēkā.
No sākuma mums nebija domstarpību reliģijas dēļ. Es viņai vienkārši paziņoju, ka neuzticos reliģijai un ka mēs labi sapratīsimies tik ilgi, kamēr to nepieminēsim. Laikā no 1924. līdz 1937. gadam viens pēc otra piedzima bērni, un visbeidzot mums bija pieci zēni un piecas meitenes! Luīza vēlējās, lai mūsu bērni apmeklētu katoļu draudzes skolu. Es negribēju, lai mūsu bērniem būtu jebkāda reliģiskā izglītība, tāpēc mēs ar sievu strīdējāmies par to.
Bet 1939. gada sākumā notika kaut kas tāds, kas vēlāk izmainīja manu viedokli par reliģiju vispār. Uz manu māju, kas atradās Rozelā, Ņūdžersijas štatā, atnāca divi Jehovas liecinieki — Henrijs Vebers un Harijs Paiats. Es drīz vien sapratu, ka viņi vēlas apspriest tematu, par kuru es nemaz nebiju ieinteresēts runāt, — reliģiju. Mani joprojām sarūgtināja atmiņas par armijas kapelānu teikto: ”Cīnieties par savu zemi!”, kaut gan mājās garīdznieki sacīja: ”Tev nebūs nogalināt.” Kāda liekulība! Es nodomāju, ka pamācīšu šos divus Jehovas lieciniekus. ”Atļaujiet man jums ko pateikt!” es viņiem lūdzu. ”Ja jūsu reliģija ir patiesa, tad visas pārējās ir viltus. Bet, ja kaut viena no pārējām reliģijām ir patiesa, tad visas citas, arī jūsējā, ir viltus. Var būt tikai viena patiesā reliģija.” Man par lielu pārsteigumu, viņi piekrita!
Pēc tam viņi man palūdza paņemt savu Bībeli un atvērt tajā 1. Korintiešiem 1:10. Tur es izlasīju: ”Bet es jūs, brāļi, pamācu mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā, lai jūsu starpā būtu vienprātība un neceltos šķelšanās, bet lai jūs visi pilnīgi vienoti stāvētu vienā prātā un vienā domā.” Izlasītais Bībeles pants mani ieintriģēja. Tai pašā laikā es baidījos, domādams, ka šie divi vīrieši mani cenšas iesaistīt kaut kādā sektā. Tomēr es jau biju kaut ko uzzinājis: kristiešiem savā starpā nebūtu jāšķeļas. Man prātā bija vēl daudz citu jautājumu. Piemēram, kas notiek ar dvēseli, iestājoties nāvei? Ak, kā gan es gribēju pārrunāt ar viņiem šo jautājumu! Taču man šķita, ka tas manās mājās radītu pārlieku daudz domstarpību reliģijas dēļ.
Bet tad viens no viņiem sacīja: ”Mēs vēlētos nākamnedēļ atnākt atkal un parunāt ar jums.” Es centos taktiski noraidīt šo piedāvājumu, bet tad mana sieva skaļi un noteikti ierunājās. ”Ralf,” viņa teica, ”šie cilvēki grib zināt, kad viņi var atnākt atkal.” Viņas vārdi mani pārsteidza, jo viņa taču bija dedzīga katoliete! Tad es nodomāju, ka varbūt mēs galu galā spētu vienoties vismaz dažos reliģiskos jautājumos. Tāpēc es piekritu, ka Henrijs Vebers un Harijs Paiats mūs apciemotu atkal nākamajā piektdienā.
Tā es sāku studēt Bībeli kopā ar Jehovas lieciniekiem. Pēc neilga laika es tiku uzaicināts apmeklēt kopsanāksmi, kas notika Madisonas skvērā Ņujorkā. Es ļoti labi atceros Džozefa Raterforda runu ”Valdība un miers”, kuru viņš teica 1939. gada 25. jūnijā. Es biju viens no 18 000 kopsanāksmes apmeklētāju. Kopumā lekciju noklausījās 75 000 cilvēku, ja pieskaita arī visus tos cilvēkus, kas to noklausījās starptautiskās pārraides laikā pa radiotelefona līnijām.
Tomēr viss nebūt nebija tik mierīgi. Katoļu priestera Čārlza Koglina sekotāji bija piedraudējuši izjaukt kopsanāksmi, un, kā jau varēja gaidīt, brāļa Raterforda lekcijas vidū simtiem saniknotu cilvēku, izrādot savu nepatiku, sāka izkliegt tādus saukļus kā Hail Hitler! un Viva Franko!. Izcēlās tik liels juceklis, ka trokšņošanu varēja dzirdēt pat pa translācijas līnijām! Pagāja apmēram 15 minūtes, līdz apkalpotāji spēja apklusināt pūli. Tomēr visu šo laiku brālis Raterfords drošsirdīgi turpināja runāt, un klausītāji, atkārtoti aplaudējot, viņu atbalstīja.
Tagad es no tiesas kļuvu ziņkārīgs. Kāpēc katoļu priesterim būtu jākūda cilvēki uz tādu naidīgu rīcību pret Jehovas lieciniekiem? Es izsecināju, ka Raterforda sludinātajā kaut kam jābūt — kaut kam tādam, ko garīdzniecība tādiem cilvēkiem kā man grib liegt uzzināt. Tāpēc es turpināju studēt Bībeli un garīgi augu. Visbeidzot, 1939. gada oktobrī, es kristījoties simbolizēju savu veltīšanos Jehovam. Daži no maniem bērniem tika kristīti nākamajā gadā, bet mana sieva Luīza — 1941. gadā.
Sastopos ar pārbaudījumiem
Drīz pēc tam, kad es biju pieņēmis patiesību, nomira mana māte, un man bija jāatgriežas Ziemeļkarolīnā, lai apmeklētu viņas bēres. Es domāju, ka nevarēšu ar tīru sirdsapziņu apmeklēt bēru dievkalpojumu metodistu baznīcā. Tāpēc, pirms devos ceļā, es piezvanīju tēvam un lūdzu, lai zārks paliktu turpat, kapličā. Viņš piekrita, taču, kad es ierados mājās, bērinieki jau gatavojās doties uz baznīcu, un tie domāja, ka es noteikti iešu līdzi.
Bet es to nedarīju, un mana rīcība izraisīja ģimenes sašutumu. Lai gan mana māsa Edna un es vienmēr bijām bijuši tuvi draugi, pēc mammas bērēm viņa ar mani vairs nerunāja. Es rakstīju vēstules, bet viņa uz tām neatbildēja. Katru vasaru, kad Edna uzturējās Ņujorkā, lai apmeklētu skolotāju kursus Pilsētas koledžā, es centos viņu satikt. Taču viņa vienmēr mani atgrūda, sakot, ka ir aizņemta. Beigu beigās es pat vairs necentos viņu satikt, jo man likās, ka es viņu tikai apgrūtinu. Pagāja daudzi gadi, līdz es atkal izdzirdēju viņas balsi.
Seši no maniem bērniem, tāpat kā daudzi citi bērni Savienotajās Valstīs un Kanādā, 1941. gadā tika izslēgti no skolas, jo bija atteikušies salutēt karogam. Lai bērni varētu iegūt vispārējo obligāto izglītību, Jehovas liecinieki izveidoja paši savas skolas, sauktas par Ķēniņvalsts skolām. Kādreizējā viesnīca Leikvudā, Ņūdžersijas štatā, bija tās skolas atrašanās vieta, kuru apmeklēja mani bērni. Pirmajā stāvā bija Ķēniņvalsts zāle, klase, virtuve un ēdamzāle. Meiteņu guļamistabas atradās otrajā stāvā, bet zēnu guļamistabas — trešajā stāvā. Tā bija laba skola. Vairākums bērnu, kas mācījās šajā skolā, devās mājup tikai nedēļas nogalē. Tie, kas dzīvoja tālu, brauca uz mājām katru otro nedēļas nogali.
Jau no paša iesākuma, kad es pieņēmu patiesību, man bija kvēla vēlēšanās kļūt par pionieri, kā tiek saukti Jehovas liecinieku pilnas slodzes sludinātāji. Kopsanāksmē, kas 1941. gadā notika Sentluisā, Misūri štatā, kāds brālis, kurš piedalījās programmā, pastāstīja, kā viņš kalpo par pionieri un tai pašā laikā audzina 12 bērnus. Es nodomāju: ”Ja viņš var kalpot par pionieri un audzināt 12 bērnus, arī es varu to darīt, audzinot savus 10.” Tomēr apstākļu dēļ es varēju uzsākt pioniera kalpošanu tikai pēc 19 gadiem. Visbeidzot, 1960. gada 1. oktobrī, es varēju kļūt par pastāvīgo pionieri un turpināt kalpošanu Jehovam šādā veidā.
Negaidīts apciemojums
Mana māsa Edna 1975. gadā man piezvanīja. Man tad bija 80 gadu, un es kādus 20 gadus nebiju viņu nedz redzējis, nedz dzirdējis viņas balsi. Viņa zvanīja no lidostas un lūdza, lai es ar automobili atbraucu pretī viņai un viņas vīram. Bija patīkami atkal ieraudzīt Ednu, taču vislielākais pārsteigums bija vēl tikai priekšā. Kad mēs braucām uz mājām, viņas vīrs teica: ”Te tev ir atgrieztais.” Es nesapratu, ko viņš ar šiem vārdiem domā. Kad mēs piebraucām pie mājas, viņš vēlreiz teica: ”Te tev ir atgrieztais.” Mana sieva teikto tūlīt saprata. Pagriezusies pret manu māsu, viņa vaicāja: ”Edna, vai tu esi Jehovas lieciniece?” ”Nu, protams,” Edna atbildēja.
Kā Edna pieņēma patiesību? Cenzdamies atkal satuvināties ar māsu, 1972. gadā es viņai nosūtīju dāvanu — Sargtorņa abonementu. Apmēram pēc gada Edna saslima, un viņai visu laiku bija jāuzturas mājās. Žurnāli iesaiņoti joprojām stāvēja uz viņas galda. Aiz ziņkāres Edna atvēra vienu no žurnāliem un sāka lasīt. Izlasījusi žurnālu, viņa pie sevis nodomāja: ”Tā ir patiesība!” Līdz tam laikam, kad Jehovas liecinieki piezvanīja pie viņas mājas durvīm, Edna bija izlasījusi visus Sargtorņus, kas viņai bija. Viņa piekrita studēt Bībeli un galu galā kļuva par vienu no Jehovas lieciniecēm.
Kā es pārciešu zaudējumu
Mana sieva Luīza pēc kāda laika saslima ar diabētu, viņas stāvoklis pasliktinājās, līdz kamēr 1979. gadā 82 gadu vecumā viņa šķīrās no dzīves. Kad Luīza nomira, nomira arī daļa no manis. Viss manā dzīvē apstājās. Es nezināju, ko darīt. Man nebija nekādu nākotnes plānu, un man ārkārtīgi bija vajadzīgs uzmundrinājums. Ceļojošais pārraugs Ričards Smits mani pamudināja turpināt pioniera kalpošanu. Es atklāju, ka vislielāko mierinājumu gūstu, mierinot citus, kas zaudējuši mīļus cilvēkus.
Sargtorņa biedrība 1979. gadā organizēja ceļojumu uz Izraēlu, un es arī pieteicos. Brauciens mani ļoti stiprināja, un, atgriezies mājās, es tūlīt pat atsāku pioniera kalpošanu. Kopš tā laika es katru gadu esmu uzskatījis par savu pienākumu palīdzēt citiem, kalpojot kādā citā valsts daļā, — es sludinu teritorijā, kas nav nevienam iedalīta, vai arī tur, kur tiek sludināts reti. Par spīti manam lielajam vecumam, es joprojām spēju veikt šo darbu, ko es uzskatu par privilēģiju.
Es domāju, ka visu šo daudzo gadu laikā esmu palīdzējis apmēram 50 cilvēkiem nokļūt uz ceļa, kas ved uz dzīvību, un tas man ir sagādājis ļoti lielu prieku. Vairākums manu bērnu ir pieņēmuši patiesību. Divas no manām meitām kalpo par pastāvīgajām pionierēm. Vēl viena meita, Luīza Blantone, kopā ar savu vīru Džordžu kalpo Jehovas liecinieku pasaules galvenajā pārvaldē, Bruklinā (Ņujorka), un viens no maniem dēliem jau daudzus gadus kalpo par draudzes vecāko.
Protams, nepilnības dēļ, ko esam iemantojuši no saviem pirmajiem vecākiem, mūs visus skar slimības un nāve. (Romiešiem 5:12.) Arī mana dzīve nav aizritējusi bez fiziskām sāpēm. Pašlaik es ciešu no artrīta manā kreisajā kājā. Dažkārt tas rada daudz neērtību, taču tas mani nav kavējis aktīvi darboties. Un es lūdzu Dievu, lai tas arī turpmāk mani nekavētu, jo es vēlos darboties tālāk. Mana vislielākā vēlēšanās ir turpināt pioniera kalpošanu līdz pašam galam un darīt visu, kas vien ir manos spēkos, lai citiem paziņotu Jehovas personvārdu un viņa nodomus.
[Attēls 23. lpp.]
Kopā ar meitu Ritu