Mierinājums tiem, kam ”satriekts gars”

MŪSDIENĀS Sātana pasaule ir ’zaudējusi kauna jūtas’. (Efeziešiem 4:19; 1. Jāņa 5:19.) Laulības pārkāpšana un netiklība ir ārkārtīgi izplatītas. Daudzās zemēs 50 procenti vai pat vēl vairāk laulību tiek šķirtas. Homoseksuālisms ir plaši atzīts. Ziņās bieži ir dzirdams par seksuāla rakstura vardarbību — izvarošanu. Pornogrāfijas industrija dod miljardiem dolāru lielus ienākumus. (Romiešiem 1:26, 27.)

Viszemiskāko perversiju starpā ir nevainīgu bērnu ļaunprātīga seksuāla izmantošana. Šāda rīcība, tāpat kā Sātana pasaules gudrība, ir zvērīga, ”dēmoniska”. (Jēkaba 3:15.) Amerikas Savienotajās Valstīs vien, teikts žurnālā Time, ”varas iestādes katru gadu reģistrē 400 000 patiesu gadījumu, kad notikusi izvarošana, kurā vainojami skolotāji un ārsti”. Kad šādu noziegumu upuri kļūst pieauguši, daudzi no viņiem joprojām jūt sāpīgas brūces, un šīs brūces patiešām ir īstas! Bībelē ir teikts: ”Kam vīrišķīga sirds [prāta tieksme, iekšējās izjūtas un domas], tas māk sapratīgi turēties arī ciešanās, — bet ja kādu pārņēmis izmisums (”kādam ir satriekts [ievainots, nomākts] gars”, NW), — kas var to panest?” (Salamana Pamācības 18:14.)

Labā vēsts par Dieva Valstību piesaista visdažādākos cilvēkus, arī tos, kam ir ”sagrauztas sirdis” un ’noskumis gars’. (Jesajas 61:1—4.) Tāpēc nav brīnums, ka daudzi cilvēki, kas cieš emocionāli, atsaucas uz aicinājumu: ”Kam slāpst lai nāk; kas grib, lai ņem dzīvības ūdeni bez maksas.” (Atklāsmes 22:17.) Kristiešu draudze var būt tā vieta, kur šādiem cilvēkiem gūt mierinājumu. Viņiem ir prieks mācīties, ka drīz ciešanas vairs nepieminēs. (Jesajas 65:17.) Taču pagaidām kādam viņi, iespējams, ir ’jāiepriecina’ un ’jādziedina’ — tēlaini izsakoties, jāpārsien viņu brūces. Pāvils kristiešiem deva labu padomu: ”Iedrošiniet bailīgos [”runājiet mierinoši ar nomāktajām dvēselēm”, NW], palīdziet vājajiem, esiet pacietīgi pret visiem!” (1. Tesaloniķiešiem 5:14.)

”Apspiestās atmiņas”

Pēdējos gados dažiem ir bijušas ”sagrauztas sirdis” tādu iemeslu dēļ, ko citiem ir grūti saprast. Šie cilvēki ir pieaugušie, kuri, pamatojoties uz to, kas tiek raksturots kā ”apspiestās atmiņas”, apgalvo, ka viņi bērnībā ir seksuāli izmantoti.a Daži nedomā, ka viņiem kāds būtu uzmācies, līdz kamēr viņi negaidīti piedzīvo atmiņu uzplaiksnījumus un ”atceras” pieaugušo (vai pieaugušos), kas viņus ļaunprātīgi izmantojis bērnībā. Vai arī kristiešu draudzē kādam ir šādas nomācošas domas? Jā, dažās zemēs ir Dievam veltījušies kalpotāji ar šādām domām, un tāpēc viņi varbūt izjūt dziļas sāpes, dusmas, kaunu, jūtas vainīgi un vientuļi. Viņi, līdzīgi Dāvidam, varētu domāt, ka Dievs viņus ir atstājis, un saukt: ”Kāpēc, Kungs, Tu esi tik tālu, kāpēc Tu esi apslēpies bēdu laikā?” (Psalms 10:1.)

Psihiatri daudzas šo ”atmiņu” iezīmes labi neizprot. Tomēr šādas ”atmiņas” var ietekmēt kristieša garīgo stāvokli. Tāpēc mēs ar paļāvību meklējam Dieva Rakstos padomus, kā tās pārvarēt. Bībele dod ”saprašanu visās lietās”. (2. Timotejam 2:7; 3:16.) Tā arī palīdz visiem, kas ir nobažījušies, uzticēties Jehovam — ’žēlastības Tēvam un iepriecināšanas Dievam, kas mūs iepriecina visās mūsu bēdās’. (2. Korintiešiem 1:3, 4.)

Vai tas patiešām notika?

Pasaulē izceļas daudzi strīdi par jautājumu, ko īsti nozīmē šīs ”atmiņas” un cik lielā mērā tās atspoguļo patiesus notikumus. Jehovas liecinieki ”nav no pasaules” un nepiedalās šais strīdos. (Jāņa 17:16.) Ņemot vērā publicētos ziņojumus, ”atmiņas” dažkārt ir izrādījušās precīzas. Lūk, piemērs: pēc tam kad apdrošināšanas aģents Frenks Ficpatriks ”atcerējās”, ka viņam bija uzmācies kāds priesteris, gandrīz simts citu upuru paziņoja, ka arī viņus šis pats priesteris bija seksuāli izmantojis. Kā teikts ziņojumā, priesteris atzina savu vainu.

Taču ievērības cienīga ir tāda parādība, ka daļa cilvēku, nav spējuši apstiprināt savas ”atmiņas” ar faktiem. Dažam labam cietējam ir bijušas spilgtas atmiņas par noteiktu cilvēku, kurš ar viņu ir ļaunprātīgi izrīkojies, viņš varbūt ir atcerējies izvarošanu, kas notikusi kādā konkrētā vietā. Tomēr vēlāk, pretēji pieņēmumiem, pamatoti pierādījumi ir apstiprinājuši, ka šīs ”atmiņā atausušās” notikuma detaļas nav patiesas.

Sagādāt patvērumu

Bet kā varētu mierināt tos, kam šādu ”atmiņu” dēļ ir ”satriekts gars”? Atceries Jēzus līdzību par žēlsirdīgo samarieti. Kādam cilvēkam bija uzbrukuši laupītāji, viņu sasituši un noplēsuši viņam drēbes. Kad garām gāja samarietis, viņa sirds iežēlojās par ievainoto cilvēku. Ko samarietis darīja? Vai viņš uzstāja, lai viņam vissīkākajās detaļās izklāsta kautiņa norisi? Varbūt samarietis noskaidroja laupītāju pazīmes un tūlīt dzinās tiem pakaļ? Nē, nepavisam. Cilvēks bija ievainots! Tāpēc sirsnīgais samarietis uzmanīgi pārsēja viņa vātis un nogādāja viņu drošībā — netālā mājvietā —, lai tur cietušais varētu atveseļoties. (Lūkas 10:30—37.)

Nenoliedzami ir atšķirība starp fiziskām brūcēm un ’satriektu garu’, kura cēlonis ir patiess notikums bērnībā — ļaunprātīga seksuāla izmantošana. Taču kā viens, tā otrs rada lielas sāpes. Rūpēdamies par ievainoto jūdu, samarietis parādīja, ko mēs varam darīt, lai palīdzētu savam biedram kristietim, kas cieš. Pirmkārt, mēs varam viņu mīļi mierināt un palīdzēt viņam atlabt.

Velns sagādāja ciešanas uzticīgajam Ījabam un acīmredzot bija pārliecināts: vai nu garīgās vai arī fiziskās ciešanas salauzīs viņa nevainojamību. (Ījaba 1:11; 2:5.) Kopš tā laika Sātans bieži ir centies izmantot ciešanas, izraisīdams tās gan tieši, gan netieši, lai vājinātu Dieva kalpu ticību. (Salīdzināt 2. Korintiešiem 12:7—9.) Vai mums vēl jāšaubās par to, ka Velns, mēģinot vājināt kristiešu ticību, tagad izraisa bērnu ļaunprātīgu izmantošanu un rada ’noskumušu garu’ daudziem pieaugušajiem, kas kādreiz ir cietuši no šādas vardarbības (vai kurus satrauc šādas ”atmiņas”)? Kristietis, kas cieš sāpes, bet ir stingri apņēmies neatteikties no savas nevainojamības, saka: ”Atkāpies, sātān!” — viņš rīkojas tāpat kā Jēzus, kad tam uzbruka Sātans. (Mateja 4:10.)

Esi garīgi stiprs

”Uzticīgais un gudrais kalps” ir publicējis informāciju, kas var palīdzēt cilvēkiem izturēt garīgos un emocionālos pārdzīvojumus, kurus izraisījis bērnībā noticis pāridarījums. (Mateja 24:45—47.) Pieredze rāda, ka cietējs saņem palīdzību, ja viņš paļaujas uz Dieva spēku — ’top stiprs savā Kungā un viņa varenajā spēkā’ —, bruņojoties ”ar visiem Dieva ieročiem”. (Efeziešiem 6:10—17.) Viens no šiem ieročiem ir Bībeles ’patiesība’, kas atmasko Sātanu kā galveno ienaidnieku un izklīdina tumsu, kurā darbojas viņš un viņa piekritēji. (Jāņa 3:19.) Tad vēl ir ’taisnības bruņas’. Bēdu nospiestajam cilvēkam jācenšas ievērot taisnīguma normas. Dažiem, piemēram, ir stipra vēlēšanās pašiem sevi sāpināt vai arī izdarīt ko netikumīgu. Ik reizes, kad viņi pārvar šādas tieksmes, viņi gūst uzvaru!

Starp garīgajiem ieročiem ir arī ’miera evanģelijs’. Runājot ar citiem par Jehovas nodomiem, stiprinājumu gūst gan tie, kas runā, gan tie, kas klausās. (1. Timotejam 4:16.) Ja tu esi viens no tiem, kam ir ”satriekts gars”, un tāpēc tev ir grūti runāt par labo vēsti, tad pamēģini pievienoties citam kristietim, kad viņš vai viņa veic šo svarīgo darbu. Un neaizmirsti ”ticības vairogu”. Tici tam, ka Jehova tevi mīl un viņš atdos tev visu, ko tu esi zaudējis. Tici un nemaz nešaubies par to, ka arī Jēzus tevi mīl, — viņš to pierādīja, nomirdams par tevi. (Jāņa 3:16.) Sātans vienmēr ir nepatiesi apgalvojis, ka Jehova nerūpējoties par saviem kalpotājiem. Taču tie ir viņa kārtējie rupjie, ļaunprātīgie meli. (Jāņa 8:44; salīdzināt Ījaba 4:1, 15—18; 42:10—15.)

Ja tev sāp sirds un tāpēc ir grūti ticēt, ka Jehova par tevi interesējas, satiecies ar citiem, kas tic un ir pārliecināti, ka viņš to dara, — tas tev palīdzēs. (Psalms 119:107, 111; Salamana Pamācības 18:1; Ebrejiem 10:23—25.) Neļauj Sātanam laupīt tavu balvu — dzīvību. Atceries uzlikt ”pestīšanas bruņu cepuri” un paņemt ”gara zobenu”. Bībele ir svētā gara iedvesmota, un Sātanam nav lielāka spēka. (2. Timotejam 3:16; Ebrejiem 4:12.) Tās vārdi dziedina un var remdēt dvēseles sāpes. (Salīdzināt Psalms 107:20; 2. Korintiešiem 10:4, 5.)

Visbeidzot nemitīgi lūdz Dievam spēku, lai tu varētu izturēt. (Romiešiem 12:12; Efeziešiem 6:18.) Dedzīgi lūgdams Dievu, Jēzus saņēma atvieglojumu laikā, kad viņš izjuta smagu emocionālu pārdzīvojumu; arī tev var palīdzēt lūgšana. (Lūkas 22:41—43.) Vai tev ir grūti lūgt? Paprasi, lai citi lūgtu Dievu kopā ar tevi un par tevi. (Kolosiešiem 1:3; Jēkaba 5:14.) Svētais gars atbalstīs tavas lūgšanas. (Salīdzināt Romiešiem 8:26, 27.) Tāpat kā tie, kam fiziska slimība sagādā sāpes, arī daži, kuriem ir dziļas emocionālas brūces, iespējams, nevarēs pilnībā izveseļoties šajā sistēmā. Taču ar Jehovas palīdzību mēs varam izturēt, un mūsu izturība vainagosies ar uzvaru, — tā bija arī ar Jēzu. (Jāņa 16:33.) ”Uzticieties [Jehovam] arvienu, visa draudze, izkratiet Viņa priekšā savas sirdis! Dievs ir mūsu patvērums.” (Psalms 62:9.)

Ko var teikt par aizdomās turēto personu?

Cilvēks, kas tik tiešām ļaunprātīgi seksuāli izmanto bērnu, ir izvarotājs, un viņš arī jāuzskata par tādu. Ikvienam upurim ir tiesības savu pāridarītāju apsūdzēt pārkāpumā. Un tomēr apsūdzība nebūtu jāizvirza pārsteidzīgi, ja tā balstās tikai uz ”apspiestajām atmiņām”. Šajā gadījumā pats svarīgākais ir tas, lai cietējs atgūtu zināmu emocionālu līdzsvaru. Pēc kāda laika viņa stāvoklis droši vien uzlabosies un viņš varēs novērtēt ”atmiņas” un izlemt, vai viņš šajā lietā vispār vēlas kaut ko darīt.

Padomā par gadījumu ar Donnu. Kā teikts kādā ziņojumā, viņai bija gremošanas traucējumi, un viņa devās pie veselības konsultanta, acīmredzot pie tāda, kura kompetenci varētu apšaubīt. Drīz vien viņa apsūdzēja savu tēvu incestā, un tēvs tika izsaukts uz tiesu. Zvērināto tiesa nevarēja vienoties, tāpēc tēvs netika apcietināts, bet viņam bija jāsamaksā 100 000 dolāru par tiesas prāvu. Pēc tam kad tas viss bija noticis, Donna pateica saviem vecākiem: viņa vairs neticot, ka ir seksuāli izmantota!

Salamans gudri teica: ”Nesteidzies tūliņ ar kādu citu uzsākt asu vārdu maiņu [”izskatīt juridisku lietu”, NW].” (Salamana Pamācības 25:8.) Ja ir kāds pamatots iemesls uzskatīt, ka aizdomās turētais joprojām ļaunprātīgi izmanto bērnus, iespējams, jāziņo par to. Šādā gadījumā var palīdzēt draudzes vecākie. Ja ir citādi, nesteidzies. Galu galā tu varbūt apmierināsies, ļaujot, lai šī lieta tā arī paliktu. Ja tu tomēr vēlies satikties aci pret aci ar aizdomās turēto (pirms tam izvērtējot, kā tu justos, dzirdot varbūtējās atbildes), tev ir tiesības to darīt.

Kamēr cilvēks, kas pārdzīvo ”atmiņas”, veseļojas, var rasties neveiklas situācijas. Piemēram, viņš var dzīvi iztēloties, ka viņam ir uzmācies kāds, ko viņš vai viņa redz katru dienu. Nevar noteikt, kā tikt galā ar šādām izjūtām. ”Ikkatram jānes sava paša nasta.” (Galatiešiem 6:5.) Dažreiz cilvēks var domāt, ka vainīgais ir kāds no radiniekiem vai arī viņa paša ģimenes loceklis. Atceries, ka uz ”apspiestajām atmiņām” vien nevar pilnībā paļauties, kad ir jānosaka iespējamais vainīgais. Šādā situācijā, kamēr vien lieta nav pilnībā noskaidrota, cietējam būtu jāuztur sakari ar ģimeni, vismaz pa reizei to apciemojot, uzrakstot vēstuli vai piezvanot, tā viņš varētu parādīt, ka cenšas sekot Rakstos atrodamajai vadībai. (Salīdzināt Efeziešiem 6:1—3.)

Ko var darīt vecākie?

Ja kāds draudzes loceklis, kas pārdzīvo atmiņu uzplaiksnījumus vai ”apspiestās atmiņas” par seksuālu izmantošanu bērnībā, griežas pie vecākajiem, parasti divi vecākie tiek norīkoti, lai palīdzētu šim cilvēkam. Vecākajiem cietējs būtu laipni jāpamudina šajā situācijā koncentrēt savu uzmanību uz to, kā paciest dvēseles sāpes. Jebkura pāridarītāja vārds, ko ”atcerējies” cietējs, jātur lielā slepenībā.

Vecāko galvenais uzdevums ir rīkoties kā ganiem. (Jesajas 32:1, 2; 1. Pētera 5:2, 3.) Viņiem it īpaši būtu jāpacenšas ’tērpties sirsnīgā līdzjūtībā, laipnībā, pazemībā, lēnībā, pacietībā’. (Kolosiešiem 3:12.) Viņiem laipni jāuzklausa cilvēks un pēc tam jāsaka dziedinoši vārdi no Rakstiem. (Salamana Pamācības 12:18.) Daži, kas sāpīgu ”atmiņu” dēļ jūtas nomākti, ir izteikuši pateicību par to, ka vecākie viņus regulāri apciemo vai reizi pa reizei piezvana, lai uzzinātu, kā viņiem klājas. Nav vajadzīgs daudz laika, lai uzturētu šādu kontaktu, taču ar to tiek parādīts, ka Jehovas organizācija rūpējas par tiem, kas cieš. Kad cietējs sapratīs, ka kristīgie brāļi viņu tiešām mīl, viņš varēs atgūt ievērojamu emocionālo līdzsvaru.

Ko darīt tad, ja cietējs izlemj apsūdzēt iespējamo pāridarītāju?b Tādā gadījumā vecākie viņam var ieteikt saskaņā ar Mateja 18:15 pierakstīto principu personīgi griezties pie šī cilvēka un runāt par konkrēto lietu. Ja apsūdzētājs nav emocionāli līdzsvarots un nespēj runāt aci pret aci, viņš var piezvanīt pa tālruni vai uzrakstīt vēstuli. Šādi cilvēkam, pret ko ir vērsta apsūdzība, tiek dota iespēja atbildēt uz apsūdzību un apliecināt Jehovas priekšā savu nevainību. Varbūt viņš pat varēs pierādīt, ka viņš nevarēja nodarīt pārestību. Bet varbūt apsūdzētais atzīs savu vainu un varēs notikt samierināšanās. Kāda gan tā būtu svētība! Ja apsūdzētais ir atzinies pārkāpumā, divi vecākie saskaņā ar Rakstos dotajiem principiem var izskatīt šo lietu tālāk.

Ja vaina tiek noliegta, vecākajiem būtu jāpaskaidro apsūdzētājam, ka neko vairāk nevar izdarīt tiesiskā ceļā. Draudze arī turpmāk apsūdzēto uzskatīs par nevainīgu. Bībelē ir teikts, ka jābūt diviem vai trim lieciniekiem, pirms kādu lietu var izskatīt tiesiski. (2. Korintiešiem 13:1; 1. Timotejam 5:19.) Pat tad, ja vairāki cilvēki ”atceras” šo personu kā vainīgo, šādu atmiņu būtība ir pārāk neskaidra, lai uz to pamata un bez citiem pierādījumiem pieņemtu tiesisku lēmumu. Taču tas nebūt nenozīmē, ka šādas ”atmiņas” tiek uzskatītas par maldīgām (vai ka tās tiek uzskatītas par patiesām). Tomēr, tiesiski izlemjot kādu lietu, jāvadās pēc Bībeles principiem.

Bet ja apsūdzētais tiešām ir vainīgs, lai gan pats noliedz savu ļauno darbu? Vai viņš paliks nesodīts? Protams, nē! Jautājumu par to, vai viņš ir vainīgs vai nevainīgs, droši var atstāt Jehovas ziņā. ”Citu cilvēku grēki jau zināmi, pirms tie vēl priekš tiesas nāk; bet citu ļaužu grēki pēc top zināmi.” (1. Timotejam 5:24, LB-26; Romiešiem 12:19; 14:12.) Salamana Pamācību grāmatā ir teikts: ”Taisnīgo gaidas izvērtīsies viņiem par prieku, bet bezdievīgo cerība iznīks.” ”Kad bezdievīgs cilvēks mirst, tad visas viņa cerības ir pagalam.” (Salamana Pamācības 10:28; 11:7.) Galu galā Dievs Jehova un Jēzus Kristus spriedīs mūžīgu, taisnīgu tiesu. (1. Korintiešiem 4:5.)

Pretoties Velnam

Dievam veltījušos dvēseļu izturība laikā, kad tās izjūt lielas fiziskas un garīgas ciešanas, ir spēcīgs iekšējā spēka apliecinājums un apstiprinājums mīlestībai pret Dievu. Tas iespaidīgi liecina par Jehovas gara spēku, kas ir šādu cilvēku atbalsts. (Salīdzināt 2. Korintiešiem 4:7.)

Uz viņiem attiecas Pētera teiktie vārdi: ”Turieties pretī [Sātanam] stipri ticībā.” (1. Pētera 5:9.) To darīt nebūt nav viegli. Dažkārt var būt grūti pat skaidri un loģiski domāt. Taču nezaudē drosmi! Drīz vairs nebūs Velna un viņa viltīgo paņēmienu. Mēs tiešām ilgojamies pēc tā laika, kad ”Dievs pats.. ..nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo kas bija, ir pagājis”. (Atklāsmes 21:3, 4.)

[Zemsvītras piezīmes]