”Satriekts, bet ne pazudis”
PASTĀSTĪJIS ULFS HELGESONS
”Viņš ir atmodies!” 1983. gada jūlijā iesaucās ārsti, kas bija noliekušies pār mani. Sarežģītā 15 stundu ilgā operācijā no manām muguras smadzenēm bija izņemts 12 centimetrus garš audzējs. Es biju pilnībā paralizēts.
DAŽAS dienas vēlāk mani pārvietoja uz kādu slimnīcu, kas atradās apmēram 60 kilometru attālumā no manām mājām Helsingborgā, Zviedrijas dienvidos. Šajā slimnīcā sākās mans rehabilitācijas kurss. Fizioterapeits teica, ka tas prasīs ārkārtīgi daudz pūļu, tomēr es ļoti gribēju to uzsākt. Es patiesi vēlējos atkal staigāt. Katru dienu piecas stundas es uzcītīgi vingrinājos, un mans stāvoklis strauji uzlabojās.
Pēc mēneša mūsu draudzē viesojās ceļojošais pārraugs, un viņš kopā ar citiem kristiešu vecākajiem veica garu ceļu, lai sarīkotu draudzes vecāko sapulci manā palātā. Cik ļoti mana sirds priecājās par šo brālīgās mīlestības apliecinājumu! Kad sapulce beidzās, manas nodaļas medicīnas māsas pacienāja visu grupu ar tēju un sviestmaizēm.
Sākumā ārstus pārsteidza mana stāvokļa uzlabošanās. Pēc trim mēnešiem es varēju invalīdu ratiņos apsēsties taisni un pat īsu brīdi nostāvēt. Biju laimīgs, un stingri biju apņēmies atkal staigāt. Mana ģimene un mani draugi kristieši apciemojumu laikā sniedza ļoti lielu uzmundrinājumu. Es pat biju spējīgs vairākkārt uz neilgu laiku doties mājās.
Nopietni sarežģījumi
Taču tad mans stāvoklis pārstāja uzlaboties. Drīzumā fizioterapeits paziņoja nepatīkamu vēsti: ”Jums vairs nepaliks labāk!” Tagad mērķis bija mani stiprināt, lai es varētu saviem spēkiem pārvietoties invalīdu ratiņos. Es domāju par to, kas ar mani notiks. Kā mana sieva tiks galā? Viņai pašai bija izdarīta nopietna operācija, un viņai bija vajadzīga mana palīdzība. Vai man būs nepieciešama pastāvīga stacionāra ārstēšana?
Mani pārņēma dziļa nomāktība. Drosme un spēki izsīka. Gāja dienas, bet es joprojām nevarēju kustēties. Biju ne tikai fiziski paralizēts, bet arī emocionāli un garīgi sastindzis. Es biju ’satriekts’. Vienmēr sevi biju uzskatījis par garīgi stipru. Man bija labi pamatota ticība Dieva Ķēniņvalstij. (Daniēla 2:44; Mateja 6:10.) Es biju pārliecināts, ka piepildīsies Bībelē apsolītais: Dieva taisnīgajā jaunajā pasaulē visas slimības un kaites tiks izdziedinātas un visai cilvēcei tiks atdota pilnība. (Jesajas 25:8; 33:24; 2. Pētera 3:13.) Taču tagad es jutos paralizēts ne vien fiziski, bet arī garīgi. Es jutos ’pazudis’. (2. Korintiešiem 4:9.)
Pirms stāstu tālāk, atļaujiet mazliet pievērsties manai pagātnei.
Laimīga ģimene
Es piedzimu 1934. gadā, un mana veselība vienmēr bija laba. Piecdesmito gadu sākumā es satiku Ingrīdu, 1958. gadā mēs apprecējāmies un apmetāmies Estersundas pilsētā Zviedrijas vidienē. Pavērsiens mūsu dzīvē notika 1963. gadā, kad Jehovas liecinieki mums sāka mācīt Bībeli. Tolaik mums bija trīs mazi bērni — Eva, Bjerns un Lēna. Drīz visa ģimene piedalījās studijās, un mēs ieguvām arvien vairāk zināšanu par Bībeles patiesībām.
Neilgi pēc Bībeles studiju uzsākšanas mēs pārcēlāmies uz Helsingborgu. Tur mana sieva un es sevi veltījām Jehovam un 1964. gadā kristījāmies. Mēs kļuvām vēl laimīgāki, kad 1968. gadā tika kristīta mūsu vecākā meita Eva. Septiņus gadus vēlāk, 1975. gadā, kristījās arī Bjerns un Lēna, un nākamajā gadā mani iecēla par kristiešu draudzes vecāko.
Pasaulīgais darbs man ļāva labi rūpēties par ģimenes materiālajām vajadzībām. Un mūsu prieks pieauga, kad Bjerns un Lēna uzsāka pilnas slodzes kalpošanu. Drīz Bjerns tika uzaicināts kalpot Jehovas liecinieku filiālē Arbūgā. Tiešām, mums veicās. Taču tad, 1980. gada sākumā, manu veselību sāka ietekmēt audzējs, kas beigu beigās, kā iepriekš aprakstīts, tika izoperēts 1983. gadā.
Pārvaru garīgo paralīzi
Kad man pateica, ka nevarēšu no jauna staigāt, likās, viss manā dzīvē sagruva. Kā es atguvu garīgo spēku? Tas izrādījās vieglāk, nekā biju domājis. Es vienkārši paņēmu savu Bībeli un sāku to lasīt. Jo vairāk lasīju, jo vairāk garīgā spēka ieguvu. It sevišķi augstu es sāku vērtēt Jēzus Kalna sprediķi. To pārlasīju un pārdomāju atkal un atkal.
Es biju atguvis dzīvesprieku. Lasīdams un izlasīto pārdomādams, es sāku saskatīt nevis šķēršļus, bet iespējas. Atjaunojās mana vēlēšanās stāstīt Bībeles patiesības citiem, un es to darīju, sludinot slimnīcas personālam, kā arī citiem, ko sastapu. Ģimene mani visnotaļ atbalstīja un apguva iemaņas, lai varētu par mani rūpēties. Galu galā es biju spējīgs atstāt slimnīcu.
Beidzot es biju mājās. Cik priecīga mums visiem bija šī diena! Mana ģimene izveidoja dienas režīmu, kurā bija paredzēts arī gādāt par mani. Mans dēls Bjerns nolēma atstāt darbu Jehovas liecinieku filiālē un atgriezās mājās, lai palīdzētu rūpēties par mani. Bija ļoti mierinoši izjust tik lielu ģimenes mīlestību un gādību.
Pārvaru jaunus sarežģījumus
Tomēr, ejot laikam, mana veselība pasliktinājās, un man bija grūti kustēties. Visbeidzot, par spīti ģimenes pašaizliedzīgajiem pūliņiem, viņi vairs nespēja mani aprūpēt mājās. Tāpēc es domāju, ka vislabākais man būtu doties uz pansionātu. Tas atkal nozīmēja izmaiņas un jaunu dzīves veidu. Bet es nepieļāvu garīgu lejupslīdi.
Es nemitējos lasīt un pētīt Bībeli. Pastāvīgi apdomāju to, ko varu darīt, nevis to, kas man nav pa spēkam. Pārdomāju garīgās svētības, kādas ir visiem Jehovas lieciniekiem. Es tuvojos Jehovam lūgšanā un izmantoju katru izdevību sludināt citiem.
Pašreiz es pavadu pansionātā nakti un daļu dienas. Pēcpusdienās un vakaros esmu vai nu mājās, vai kristiešu sapulcē. Municipālais dienests rūpējas par manu aizgādāšanu uz sapulcēm un atpakaļ, kā arī uz mājām un atpakaļ. Mana mīlošā ģimene, brāļi draudzē un pansionāta darbinieki brīnišķīgi gādā par mani.
Daru to, kas man ir iespējams
Es neuzskatu sevi par invalīdu, un ne ģimene, ne kristīgie brāļi pret mani neizturas kā pret invalīdu. Mani ar mīlestību aprūpē, tāpēc es joprojām varu efektīvi kalpot par vecāko. Katru nedēļu es vadu draudzes grāmatstudiju, kā arī iknedēļas draudzes Sargtorņa studijas Ķēniņvalsts zālē. Man ir grūti pāršķirt lappuses Bībelē, tāpēc sapulcēs kādam ir uzdevums man palīdzēt. Es vadu sapulces un saku runas, sēžot invalīdu ratiņos.
Tā es vēl arvien varu darīt daudz ko no tā, ko ar prieku darīju agrāk, arī veikt gana pienākumus. (1. Pētera 5:2.) To es daru, kad brāļi un māsas griežas pie manis pēc palīdzības vai padoma. Tāpat es pats uzņemos iniciatīvu un zvanu citiem. Iznākums ir abpusējs uzmundrinājums. (Romiešiem 1:11, 12.) Kāds draugs man nesen teica: ”Tieši tad, kad jūtos nomākts, tu piezvani un mani iedrošini.” Bet arī es gūstu stiprinājumu, zinot, ka Jehova svētī manas pūles.
Pirms sapulcēm un pēc tām es jauki aprunājos ar bērniem draudzē. Tā kā es sēžu invalīdu ratiņos, mūsu acis ir vienā līmenī. Es augstu vērtēju bērnu neliekuļotību un tiešumu. Kāds mazs zēns man reiz sacīja: ”Jūs esat neparasti patīkams invalīds!”
Es veltīju galveno uzmanību tam, ko varu darīt, nevis raizējos par to, ko nespēju, un tā es gūstu prieku no kalpošanas Jehovam. No visa, kas ar mani ir noticis, daudz ko esmu iemācījies. Esmu sapratis, ka pārbaudījumi, ar kuriem sastopamies, mūs māca un stiprina. (1. Pētera 5:10.)
Daudzi veseli cilvēki, kā esmu ievērojis, neizprot, ka pret mūsu debesu Tēva pielūgsmi allaž jāizturas nopietni. Ja tā nerīkojamies, tad mūsu studijas, sapulču apmeklēšana un tīruma kalpošana var kļūt vienkārši par ieradumu. Es uzskatu visu minēto par ļoti būtisku, lai cilvēks paliktu dzīvs, kad pienāks šīs pasaules gals, un varētu dzīvot Dieva apsolītajā paradīzē uz Zemes. (Psalms 37:9—11, 29; 1. Jāņa 2:17.)
Mums vienmēr jāpatur sirdī skaidra cerība drīz dzīvot Dieva jaunajā pasaulē. (1. Tesaloniķiešiem 5:8.) Tāpat esmu iemācījies nepadoties cīņā ar jebkādu tieksmi kļūt nomāktam. Esmu iemācījies uzskatīt Jehovu par savu Tēvu un viņa organizāciju — par savu Māti. Esmu izpratis, ka tad, ja mēs cenšamies, Jehova ikvienu no mums var izmantot un padarīt par efektīvu kalpotāju.
Jā, dažreiz es esmu juties ’satriekts’, tomēr neesmu ’pazudis’. Jehova un viņa organizācija, tāpat mana ģimene un kristīgie brāļi nekad mani nav pametuši. Es atguvu garīgo spēku, tāpēc ka pastiepu roku pēc Bībeles un sāku to lasīt. Es esmu pateicīgs Dievam Jehovam, kas piešķir ’spēka pārpilnību’, kad paļaujamies uz viņu. (2. Korintiešiem 4:7.)
Pilnīgi un nesatricināmi paļaudamies uz Jehovu, es dedzīgi ilgojos pēc tā, kas notiks nākotnē. Es esmu pārliecināts, ka pavisam drīz Dievs Jehova izpildīs savu solījumu un atjaunos uz Zemes paradīzi, kur mūs gaida brīnišķīgas svētības. (Atklāsmes 21:3, 4.)