Sargtorņa TIEŠSAISTES BIBLIOTĒKA
Sargtorņa
TIEŠSAISTES BIBLIOTĒKA
Latviešu
  • BĪBELE
  • PUBLIKĀCIJAS
  • SAPULCES
  • w95 1.10. 3.—4. lpp.
  • Kā var izdzīvot bīstamā apkaimē?

Atlasītajam tekstam nav pieejams video.

Atvainojiet, ielādējot video, radās kļūda.

  • Kā var izdzīvot bīstamā apkaimē?
  • Sargtornis Sludina Jehovas Valstību 1995
  • Virsraksti
  • Līdzīgs materiāls
  • Saglabāt pozitīvu nostāju
  • Neveiksmīgā cīņa ar noziedzību
    Atmostieties! 1998
  • Kad noziedzības vēl nebija
    Atmostieties! 1998
  • Kāpēc tik daudzi dzīvo bailēs?
    Atmostieties! 2005
  • Pūliņi izbeigt noziedzību
    Atmostieties! 1997
Skatīt vairāk
Sargtornis Sludina Jehovas Valstību 1995
w95 1.10. 3.—4. lpp.

Kā var izdzīvot bīstamā apkaimē?

”ES DZĪVOJU vienās bailēs. Man bija bail liftā. Man bija bail savā mašīnā. Man bija bail savā dzīvoklī. Visur bija noziegumi. Cilvēki nemitīgi tika aplaupīti,” stāsta Marija. Vai arī tu, līdzīgi šai brazīlietei, baidies savā apkaimē, īpaši tumšās vakara stundās?

Lasīt kriminālromānus, iespējams, ir aizraujoši, taču dzīvē iznākums bieži vien nebūt nav laimīgs. Noziegums var palikt neatklāts. Ja ir izdarīta slepkavība, kādam jāpaliek bez vīra, tēva vai dēla, bez sievas, mātes vai meitas. Vai arī tavā apkaimē pieaug vardarbīga noziedzība? Vai tu ilgojies pēc klusas vietas, kur tava ģimene varētu būt drošībā? Un ko tu vari darīt, lai izdzīvotu, ja tev jāaudzina bērni apvidū, kur notiek daudz noziegumu?

Tiesa, joprojām ir pilsētas, kur noziegumu skaits nav liels. Daudzās zemēs cilvēki vēl aizvien mierīgi dzīvo laukos vai klusos ciematos. Tomēr pat vietās, kur agrāk, kā tika uzskatīts, noziedzības nebija, viss strauji mainās. Piemēram, Brazīlijā pirms 50 gadiem 70 procenti iedzīvotāju mājoja laukos. Pašreiz 70 procenti dzīvo pilsētās. Palielinoties iespējām iegūt darbu, vienlaikus aug tādas pilsētām raksturīgas problēmas kā noziedzība un vardarbība. Vienalga, vai tu dzīvo bīstamā apkaimē vai ne, tev tik un tā ir jāiet uz darbu vai skolu un daudz kas jākārto ārpus mājas.

Kāds Riodežaneiro policijas priekšnieks atzīst, ka pastāv ”panikas sindroms”, un min sociālo netaisnību un organizēto noziedzību starp šo sindromu veicinātājiem faktoriem. Viņš uzskata, ka bailēs, kas ir pārņēmušas daudzus, var vainot arī laikrakstus un televīziju, jo tie ”ar traģiskām ziņām laupa iedzīvotājiem drosmi”. Tāpat narkomānija, ģimenes sabrukums un nepareiza reliģiska izglītība veicina nelikumību vairošanos. Kas ir gaidāms nākotnē? Vai cilvēki, pastāvīgi vērodami vardarbību filmās un lasīdami par to grāmatu lappusēs, kur tā tiek rādīta kā kaut kas izklaidējošs, nocietinās savu sirdi pret citiem? Vai briesmas radīsies arī tur, kur tagad, šķiet, noziegumi nenotiek?

Vardarbība tās upurim nekādā ziņā nav joks, tāpēc mēs ilgojamies pēc drošības. Nav brīnums, ka noraizējušies iedzīvotāji pieprasa, lai ielās būtu vairāk policistu un tiktu piespriesti bargāki cietumsodi vai pat nāvessodi! Daži pašaizsardzības nolūkos iegādājas šaujamieročus, kaut arī tas ir riskanti. Citi grib, lai varas iestādes ierobežotu šaujamieroču pārdošanu. Un tomēr, par spīti sliktajai vēstij, ka noziedzība zeļ, nav jāizmist. Patiesi, daudzi Johannesburgas, Mehiko, Ņujorkas, Riodežaneiro, Sanpaulu un citu lielpilsētu iedzīvotāji nekad nav aplaupīti. Apspriedīsim, kā cilvēkiem izdodas izdzīvot bīstamā apkaimē.

Saglabāt pozitīvu nostāju

Runādams par noziedzības pārņemtu apvidu, kāds komentētājs apraksta ”atjautību un neatlaidību, ar kādu tūkstošiem brazīliešu izdodas saglabāt noteiktu pašcieņu un pieklājību, kaut arī viņu dzīves apstākļi ir smagi”. Žoržē, kas 38 gadus ir nodzīvojis Riodežaneiro, stāsta: ”Es izvairos no dažām ielām un rajoniem un neesmu ziņkārīgs. Tāpat cenšos nebūt ārpus mājas vēlu vakarā un neizrādu pārliecīgas bailes. Es esmu piesardzīgs, tomēr izturos pret cilvēkiem tā, it kā viņi visi būtu godīgi, — ar uzmanību un cieņu.”

Jā, nesagādā sev liekas nepatikšanas. Nejaucies citu darīšanās. Allaž paturi prātā, ka pārmērīgas bailes ietekmē nervu sistēmu un pat apdomīgiem cilvēkiem liek rīkoties nesaprātīgi. Oders, kas strādā bīstamos rajonos, dalās pieredzē: ”Es mēģinu būt drošs un nedomāt par kaut ko sliktu, kas varētu atgadīties un no kā būtu jābaidās, jo tā rodas nevajadzīgs sasprindzinājums un panika. Es cenšos ar cieņu izturēties pret jebkuru cilvēku.” Jābūt modriem un jāturas atstatu no tiem, kas šķiet aizdomīgi; Oders min vēl kādu veidu, kā kontrolēt savas emocijas: ”Pirmām kārtām es attīstu paļāvību uz Dievu Jehovu, atcerēdamies, ka viņam itin nekas nepaliek neievērots un visu, kas notiek, viņš ir pieļāvis.”

Nevienam nepatīk dzīvot pastāvīgās bailēs. Un kurš gan noliegs, ka pārmērīgas bailes un stress kaitē emocionālajam stāvoklim un fiziskajai veselībai? Rodas jautājums: uz ko cerēt cilvēkiem, kas baiļojas no tā, ka viņiem ik brīdi kāds var uzbrukt? Vai mēs kādreiz pieredzēsim varmācības izzušanu, ņemot vērā izplatītās bažas, ka noziedzība joprojām augs? Izlasi, lūdzu, nākamo rakstu — ”Kad izzudīs bailes?”.

    Publikācijas latviešu valodā (1991—2026)
    Atteikties
    Pieteikties
    • Latviešu
    • Dalīties
    • Iestatījumi
    • Copyright © 2026 Watch Tower Bible and Tract Society of Pennsylvania
    • Lietošanas noteikumi
    • Paziņojums par konfidencialitāti
    • Privātuma iestatījumi
    • JW.ORG
    • Pieteikties
    Dalīties