Vai naids kādreiz izzudīs?
JA TU esi noskatījies kaut vai dažas televīzijas ziņu pārraides, tad tu noteikti esi redzējis, kā izpaužas naids. Naida dēļ plaši ir izplatītas masu slepkavības, kuras gandrīz ik dienas pasaulē atstāj asiņainas pēdas. No Belfāstas līdz Bosnijai, no Jeruzalemes līdz Johannesburgai tiek nogalināti cilvēki, kas sagadīšanās dēļ ir bijuši notikumu aculiecinieki.
Uzbrucēji parasti nepazīst savus upurus. Nelaimīgo vienīgais ”noziegums” ir iespējamā piederība pie ”pretējās puses”. Šīs slepkavības var būt drausmīga atmaksa par kādu zvērību vai arī ”etniskā tīrīšana”. Katrs nežēlību vilnis uzkurina naidu starp nesamierināmām grupām.
Šādi baismīgi ienaida viļņi, šķiet, pieaug. Asinsatriebība uzliesmo starp ciltīm, rasēm un etniskām vai reliģiskām grupām. Vai ir iespējams ienaidu kādreiz likvidēt? Lai saņemtu atbildi, mums jāizprot ienaida cēloņi, jo mēs neesam piedzimuši ar dabisku tieksmi nīst.
Naida sēšana
Kāda bosniešu meitene no Sarajevas vārdā Zlata Filipoviča vēl nav iemācījusies nīst. Savā dienasgrāmatā viņa izteiksmīgi apraksta etnisko vardarbību: ”Es sev vaicāju: kāpēc? Par ko? Kas pie tā ir vainīgs? Bet uz to man nav atbildes. [..] Starp maniem draugiem un draudzenēm, mūsu ģimenē ir gan serbi, gan horvāti, gan musulmaņi. [..] Mēs draudzējamies ar labiem, nevis ar sliktiem cilvēkiem. Labie ir gan starp serbiem, gan starp horvātiem un musulmaņiem. Un slikto ir vienlīdz daudz starp visiem trim.”
Taču daudzi pieaugušie domā citādi. Viņi uzskata, ka iemeslu naidam ir pārpārēm. Kāpēc?
Netaisnība. Droši vien visvairāk naidu veicina netaisnība un despotisms. Bībelē par to ir teikts: ”Apspiešanas dēļ vien gudrais var rīkoties neprātīgi.” (Salamans Mācītājs 7:7, NW.) Kad cilvēki cieš vai kad pret viņiem izturas nežēlīgi, viņiem ir ļoti viegli attīstīt naidu pret apspiedējiem. Kaut gan vērsties naidā pret veselu cilvēku kopumu var būt ”neprātīgi”, bieži tā arī notiek.
Lai gan netaisnība, izdomāta vai reāla, var būt galvenais naida cēlonis, tas nav vienīgais. Vēl viens cēlonis ir aizspriedumi.
Aizspriedumi. Aizspriedumi parasti rodas no neinformētības par kādu etnisko vai nacionālo grupu. Daži cilvēki nevēlamas īpašības var piedēvēt visai rasei vai tautībai baumu vai tradicionālās neiecietības dēļ, vai arī tāpēc, ka viņiem ir saglabājušās nepatīkamas atmiņas par vienu vai diviem cilvēkiem. Ja aizspriedumi ir iesakņojušies, cilvēki var kļūt akli pret patiesību. ”Mēs ienīstam kādus cilvēkus, tāpēc ka mēs viņus nepazīstam; un mēs viņus neiepazīsim, tāpēc ka mēs viņus ienīstam,” tādu novērojumu bija izdarījis angļu rakstnieks Čārlzs Keilebs Koltons.
Savukārt politiķi un vēsturnieki, lai sasniegtu politiskus un nacionālistiskus mērķus, iespējams, ar nolūku veicina aizspriedumus. Visspilgtākais piemērs ir Hitlers. Georgs, bijušais Hitlera jaunatnes kustības loceklis, teica: ”Nacistu propaganda vispirms mums iemācīja nīst ebrejus, tad krievus un tad visus ”reiha ienaidniekus”. Būdams pusaudzis, es ticēju visam, ko man stāstīja. Vēlāk es atklāju, ka biju maldināts.” Gan nacistiskajā Vācijā, gan citās valstīs rasu vai etniskos aizspriedumus attaisnoja, apelējot pie nacionālisma, kas ir vēl viens naida avots.
Nacionālisms, cilšu naids un rasisms. Savā grāmatā The Cultivation of Hatred (Ienaida veicināšana) vēsturnieks Pīters Gejs apraksta, kas notika, kad izcēlās Pirmais pasaules karš: ”Konfliktā starp lojalitātes jūtām nacionālisms bija pats spēcīgākais. Mīlestība pret savu zemi un naids pret ienaidniekiem izrādījās pats lielākais attaisnojums agresijai, kuras saknes sniedzās deviņpadsmitajā gadsimtā.” Vācu nacionālistisko nostāju plaši pauda kara dziesma, kas ir pazīstama kā Himna naidam. Gejs paskaidro, ka naida kurinātāji Lielbritānijā un Francijā izdomāja melīgus stāstus par vācu karavīriem, kas izvaro sievietes un slepkavo zīdaiņus. Britu kara propagandas būtību angļu karavīrs Zigfrīds Sasūns raksturo šādi: ”Šķita, cilvēks ir radīts, lai atņemtu dzīvību vāciešiem.”
Tāpat kā nacionālisms, arī kādas etniskās grupas vai rases pārmērīga cildināšana var kurināt naidu citās etniskās grupās un rasēs. Cilšu naids joprojām izraisa vardarbību daudzās Āfrikas valstīs, un rasisms vēl arvien rada problēmas Rietumeiropā un Ziemeļamerikā. Nākamais šķeļošais spēks, kas var iet roku rokā ar nacionālismu, ir reliģija.
Reliģija. Daudziem visgrūtāk risināmajiem konfliktiem pasaulē ir reliģiska nokrāsa. Ziemeļīrijā, Tuvajos Austrumos, kā arī citur cilvēkus ienīst viņu reliģijas dēļ. Vairāk nekā pirms diviem gadsimtiem angļu rakstnieks Džonatans Svifts bija ievērojis: ”Reliģijas mums precīzi pietiek, lai mūs rosinātu nīst, bet nepietiek, lai mūs rosinātu mīlēt citam citu.”
Hitlers 1933. gadā informēja Osnabrikas bīskapu: ”Par jūdiem: es tikai turpinu to pašu, ko katoļu baznīca ir darījusi jau 1500 gadus.” Vairākums Vācijas baznīcas vadītāju nekad nenosodīja hitleriešu naidpilnos grautiņus. Pols Džonsons savā grāmatā A History of Christianity (Kristietības vēsture) piebilst: ”Baznīca izslēdza katoļus, kas savos testamentos paziņoja, ka vēlas tikt kremēti, ..bet neaizliedza viņiem strādāt koncentrācijas vai nāves nometnēs.”
Daži reliģiskie vadītāji ne tikai ir izturējušies iecietīgi pret ienaidu, bet arī paziņojuši to par svētu. Kad 1936. gadā uzliesmoja Spānijas pilsoņu karš, pāvests Pijs XI nosodīja republikāņus par viņu ”patiesi sātanisko naidu pret Dievu” — lai gan republikāņu pusē bija katoļu priesteri. Līdzīgi izteicās kardināls Goma, Spānijas arhibīskaps pilsoņu kara laikā; viņš apgalvoja, ka ”miera atjaunošana nav iespējama bez bruņotas cīņas”.
Nemaz neizskatās, ka reliģiskais ienaids ietu mazumā. Žurnāls Human Rights Without Frontiers (Cilvēku tiesības pāri robežām) 1992. gadā nosodīja to, kā Grieķijas pareizticīgās baznīcas amatpersonas uzkurina naidu pret Jehovas lieciniekiem. Tajā bija minēti daudzi piemēri, starp kuriem bija arī tāds: kāds grieķu pareizticīgo mācītājs iesūdzēja tiesā divus 14 gadus vecus lieciniekus. Kāda bija apsūdzība? Priesteris viņus apsūdzēja par to, ka viņi ”bija centušies panākt, lai viņš mainītu savu reliģiju”.
Naida sekas
Visā pasaulē tiek sēts naids, ko vēl vairāk veicina netaisnība, aizspriedumi, nacionālisms un reliģija. Ienaida sekas neizbēgami ir dusmas, agresija, karš un iznīcība. Vārdi, kas pierakstīti Bībelē, 1. Jāņa 3:15, mums palīdz saprast tā nopietnību: ”Katrs, kas savu brāli ienīst, ir slepkava.” Neapšaubāmi tur, kur zeļ naids, miers — ja vispār tāds pastāv — ir nestabils.
Nobela prēmijas laureāts Ēli Vīzels, kas ir pārdzīvojis holokaustu, raksta: ”Cilvēkam, kas palicis dzīvs, ir pienākums liecināt par notikušo.. ..tev ir jābrīdina citi, ka šādi notikumi var norisināties un ļaundarības var kļūt nekontrolējamas. Rasu naids, vardarbība, elku pielūgsme — tas viss joprojām zeļ.” Divdesmitā gadsimta vēsture pierāda, ka naids nav uguns, kas apdzisīs pati no sevis.
Vai naids kādreiz tiks izravēts ar visām saknēm no cilvēku sirdīm? Vai naids vienmēr ir postošs, vai arī tajā ir kaut kas labs? To mēs tūlīt uzzināsim.