Naida beigas visā pasaulē
APMĒRAM pirms diviem tūkstošiem gadu kāda cilvēku grupa cieta no naida. Tertulliāns paskaidro, kāda attieksme pret agrīnajiem kristiešiem valdīja romiešu vidū: ”Ja debesis nedeva lietu, ja notika kāda zemestrīce, ja bija bads vai epidēmija, tad uzreiz atskanēja saucieni: ”Kristiešus — lauvām!””
Lai gan agrīnos kristiešus ienīda, viņi atvairīja kārdinājumu atriebties par netaisnību. Savā slavenajā Kalna sprediķī Jēzus Kristus teica: ”Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: tev būs savu tuvāku mīlēt un savu ienaidnieku ienīst. Bet es jums saku: Mīliet savus ienaidniekus, un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā.” (Mateja 5:43, 44.)
Saskaņā ar jūdu mutvārdu tradīciju bija pareizi ’ienīst savu ienaidnieku’. Turpretim Jēzus teica, ka mums jāmīl ne tikai mūsu draugi, bet arī mūsu ienaidnieki. Tas ir grūti, bet nav neiespējami. Mīlēt ienaidnieku nenozīmē izjust patiku pret viņa dzīves veidu vai arī pret viņa darbiem. Mateja stāstījumā lietotais grieķu vārds ir atvasināts no vārda agapē, kas raksturo mīlestību, kura rīkojas saskaņā ar principiem. Cilvēks, kas parāda agapē, uz principiem pamatotu mīlestību, dara labu pat ienaidniekam, kurš viņu ienīst un nežēlīgi izturas pret viņu. Kāpēc? Tāpēc, ka tā var līdzināties Kristum un uzvarēt ienaidu. Kāds grieķu valodas speciālists atzīmēja: ”[Agapē] mums dod spēku pārvarēt mūsu iedzimto noslieci uz dusmām un sarūgtinājumu.” Bet vai tā tiks iegūti vēlamie rezultāti mūsdienu naidīgajā pasaulē?
Tiesa, ne visi, kas apgalvo, ka ir kristieši, ir apņēmušies sekot Kristus priekšzīmei. Nesen notikušās zvērības Ruandā izdarīja etnisko grupu pārstāvji, daudzi no kuriem apgalvoja, ka ir kristieši. Katoļu mūķene Pilara Diesa Espelosina, kas ir strādājusi Ruandā 20 gadus, pastāstīja šādu gadījumu. Kāds vīrietis piegāja pie viņas baznīcas, nesot šķēpu, un skaidri varēja redzēt, ka viņš to bija lietojis. Mūķene viņam pajautāja: ”Ko tu dari? Staigā apkārt un slepkavo! Vai tu nedomā par Kristu?” Viņš teica, ka domājot, un iegāja baznīcā, nometās ceļos un dedzīgi noskaitīja rožukroņa lūgšanas. Taču, pabeidzis skaitīt lūgšanas, vīrietis devās projām, lai turpinātu slepkavot. ”Tas parāda, ka mēs nemācām evaņģēliju pareizi,” atzina mūķene. Tādas kļūdas tomēr nenozīmē, ka Jēzus vēstij būtu kāda vaina. Cilvēki, kas dzīvo atbilstoši patiesajai kristietībai, var uzvarēt ienaidu.
Uzvara pār naidu koncentrācijas nometnē
Makss Lībsters ir ebrejs, kas ir piedzīvojis holokaustu un palicis dzīvs. Lai gan viņa uzvārds nozīmē ’mīļotais’, viņš ir redzējis daudz vairāk naida, nekā cilvēki parasti to redz. Makss stāsta, ko viņš nacistiskajā Vācijā iemācījās par mīlestību un naidu.
”Es uzaugu 30. gados Vācijā, netālu no Manheimas. Hitlers paziņoja, ka visi ebreji esot bagāti spekulanti, kas ekspluatē vācu tautu. Taču patiesībā mans tēvs bija tikai necils kurpnieks. Tomēr nacistu propagandas ietekmē kaimiņi sāka vērsties pret mums. Kad es biju pusaudzis, kāds ciemata iedzīvotājs ar varu nosmērēja manu pieri ar cūkas asinīm. Šis nopietnais apvainojums bija tikai nākotnes notikumu priekšvēstnesis. 1939. gadā gestapo mani arestēja un konfiscēja visas manas mantas.
No 1940. gada janvāra līdz 1945. gada maijam es cīnījos par izdzīvošanu piecās koncentrācijas nometnēs: Zaksenhauzenē, Neiengammē, Osvencimā, Būnā un Būhenvaldē. Mans tēvs, kas arī bija aizsūtīts uz Zaksenhauzeni, nomira 1940. gada drausmīgajā ziemā. Es pats aiznesu viņa līķi uz krematoriju, kur kaudzēm līķu gaidīja savu kārtu, lai tiktu sadedzināti. Kopumā astoņi manas ģimenes locekļi nomira nometnēs.
Ieslodzītie ienīda kapo vēl vairāk nekā esesiešu sargus. Kapo bija ieslodzītie, kas sadarbojās ar esesiešiem un kam tāpēc bija noteiktas privilēģijas. Viņi tika norīkoti izdalīt ēdienu, un vēl viņi nežēlīgi izpildīja miesas sodus citiem ieslodzītajiem. Bieži kapo rīkojās netaisnīgi un patvaļīgi. Es domāju, ka man bija pārpārēm iemeslu, lai ienīstu gan esesiešus, gan kapo, bet ieslodzījumā es iemācījos, ka mīlestība ir spēcīgāka nekā naids.
Gara spēks, kas bija ieslodzītajiem Jehovas lieciniekiem, mani pārliecināja, ka viņu ticība ir balstīta uz Bībeli, — un arī es kļuvu par liecinieku. Ernsts Vauers, Jehovas liecinieks, ko es satiku Neiengammes koncentrācijas nometnē, mani mudināja attīstīt tādu pašu prātu, kāds bija Kristum. Bībelē ir teikts, ka ”viņš zaimots neatbildēja ar zaimiem, ciezdams nedraudēja, bet atstāja visu tam, kas spriež taisnu tiesu”. (1. Pētera 2:23.) Es centos darīt to pašu: atstāt atriebību Dieva rokās, kurš ir visu Tiesnesis.
Pa tiem gadiem, ko es pavadīju nometnēs, es iemācījos, ka cilvēki bieži dara ļaunu aiz nezināšanas. Pat visi esesiešu sargi nebija ļauni — kāds sargs izglāba man dzīvību. Reiz man sākās pēkšņa caureja, un es biju pārāk vājš, lai tiktu no darba uz nometni. Nākamajā rītā es būtu aizsūtīts uz Osvencimas gāzes kamerām, bet kāds esesiešu sargs, kas bija no tā paša Vācijas apgabala, no kura es, iejaucās manā labā. Viņš dabūja man darbu esesiešu kafetērijā, kur man bija iespējams mazliet atpūsties, līdz atlabu. Kādu dienu šis sargs man atzinās: ”Maks, es jūtos kā vilcienā, kas brauc ar lielu ātrumu un netiek vadīts. Ja es izlekšu, es aiziešu bojā. Ja es palikšu, es nositīšos!”
Šiem cilvēkiem mīlestība bija tikpat daudz vajadzīga, cik man. Patiesi, mīlestība, žēlastība un ticība Dievam man deva spēku izturēt galēji sliktos apstākļus, kā arī to, ka ik dienu pastāvēja nāvessoda draudi. Es nevaru teikt, ka es tam visam būtu izgājis cauri neskarts, bet manas emocionālās brūces bija minimālas.”
Tas siltums un laipnība, ko izstaro Makss 50 gadu pēc šiem notikumiem, nepārprotami liecina, ka viņa vārdi ir patiesi. Maksa gadījums nav vienīgais. Viņam bija pamatots iemesls, lai pārvarētu naidu, — viņš vēlējās līdzināties Kristum. Citi, kas savā dzīvē vadījās pēc Bībeles, rīkojās līdzīgi. Simona, Jehovas lieciniece no Francijas, paskaidro, kā viņa iemācījās, ko nozīmē nesavtīga mīlestība.
”Mana māte Emma kļuva par Jehovas liecinieci neilgi pirms Otrā pasaules kara. Viņa man mācīja, ka cilvēki bieži dara ļaunu tāpēc, ka viņi nezina neko labāku. Māte paskaidroja: ja mēs ienīstam savus pāridarītājus, tad mēs neesam patiesie kristieši, jo Jēzus teica, ka mums jāmīl mūsu ienaidnieki un jālūdz par mūsu vajātājiem. (Mateja 5:44.)
Es atceros kādu sevišķi grūtu situāciju, kad šī pārliecība tika pārbaudīta. Kad nacisti okupēja Franciju, māte daudz izcieta kādas mūsu kaimiņienes dēļ. Viņa ziņoja par māti gestapo, un tāpēc mana māte pavadīja divus gadus vācu koncentrācijas nometnēs, kur viņa gandrīz nomira. Pēc kara Francijas policija vēlējās, lai māte parakstītu dokumentu, kurā šī sieviete tika apsūdzēta par sadarbošanos ar vāciešiem. Taču mana māte atteicās to darīt, sacīdama: ”Dievs ir Tiesnesis un labā un ļaunā Atmaksātājs.” Pēc dažiem gadiem šai kaimiņienei tika konstatēts vēzis beidzamajā stadijā. Mana māte nevis ļauni priecājās par kaimiņienes nelaimi, bet pavadīja daudzas stundas, pēc iespējas atvieglojot viņas dzīves pēdējos mēnešus. Es nekad neaizmirsīšu, kā toreiz mīlestība guva virsroku pār naidu.”
Šie divi piemēri uzskatāmi parāda, kāds spēks ir uz principiem balstītai mīlestībai, kad jāsastopas ar netaisnību. Tomēr Bībelē ir teikts: ”Savs laiks paredzēts, kad mīlēt, un savs laiks, kad nīst.” (Salamans Mācītājs 3:1, 8.) Kā tas var būt?
Laiks nīst
Dievs nenosoda visus naida veidus. Par Jēzu Kristu Bībelē teikts: ”Tu esi mīlējis taisnību un ienīdis netaisnību.” (Ebrējiem 1:9.) Tomēr ir atšķirība: nīst ļaunumu vai nīst cilvēku, kas dara ļaunu.
Jēzus parādīja, kāds ir pareizais līdzsvars starp mīlestību un naidu. Viņš ienīda liekulību, bet viņš centās palīdzēt liekuļiem izmainīt domāšanu. (Mateja 23:27, 28; Lūkas 7:36—50.) Viņš nosodīja vardarbību, bet lūdza par tiem, kas viņu sodīja ar nāvi. (Mateja 26:52; Lūkas 23:34.) Kaut gan pasaule viņu nepamatoti ienīda, viņš atdeva savu dzīvību, lai sniegtu dzīvību pasaulei. (Jāņa 6:33, 51; 15:18, 25.) Viņš pilnībā mums parādīja, ko nozīmē uz principiem balstīta mīlestība un Dievam patīkams naids.
Mūsos, tāpat kā Jēzū, netaisnība var radīt sašutumu. (Lūkas 19:45, 46.) Tomēr kristieši nav pilnvaroti paši atriebties. ”Neatmaksājiet nevienam ļaunu ar ļaunu,” Pāvils deva padomu kristiešiem Romā. ”Ja iespējams, cik tas atkarājas no jums, turiet mieru ar visiem cilvēkiem. Neatriebieties paši.. [..] Ļaunums lai tevi neuzvar, bet pats uzvari ļaunu ar labu!” (Romiešiem 12:17—21.) Ja mēs personiski neattīstām naidu un neatriebjam pārestības, tad mīlestība uzvar.
Pasaule bez naida
Lai ienaids pazustu no zemes virsas, miljoniem cilvēku jāizmaina iesīkstējušie uzskati. Kā to var panākt? Profesors Ērvins Staubs dod šādu ieteikumu: ”Mēs uzskatām par nevērtīgiem tos cilvēkus, kam darām pāri, un novērtējam tos, kam palīdzam. Kad mēs novērtējam augstāk tos cilvēkus, kam palīdzam, un palīdzēdami iegūstam iekšēju gandarījumu, mēs sākam domāt par sevi, ka esam izpalīdzīgi un gādīgi. Vienam no mūsu mērķiem jābūt tādas sabiedrības radīšanai, kurā būtu visplašākās iespējas kaut ko darīt citu labā.” (The Roots of Evil [Ļaunuma saknes].)
Ja šo domu ietērpj citos vārdos, tad tas nozīmē: lai iznīcinātu naidu, jārada sabiedrība, kurā cilvēki, palīdzēdami cits citam, mācītos mīlēt un kurā cilvēki aizmirstu visu niknumu, kas ir radies aizspriedumu, nacionālisma, rasisma un cilšu naida dēļ. Vai šāda sabiedrība pastāv? Pārdomā to, ko stāstīja kāds cilvēks, kurš pats redzēja ienaidu Ķīnā ”kultūras revolūcijas” laikā.
”Kad sākās ”kultūras revolūcija”, mums tika mācīts, ka ”šķiru cīņā” nav vietas kompromisam. Valdīja naids. Es iestājos hunveibinos un visur, pat savā ģimenē, sāku meklēt ”šķiras ienaidniekus”. Lai gan es biju tikai pusaudzis, es piedalījos kratīšanās, kad mēs meklējām kādus ”reakcionāro noslieču” pierādījumus. Vēl es vadīju publisku sapulci, kurā atklāti tika nosodīti ”kontrrevolucionāri”. Protams, dažreiz šo apsūdzību cēlonis vairāk bija personisks naids nekā politiski apsvērumi.
Es redzēju, kā daudzi cilvēki — jauni un veci, vīrieši un sievietes — saņēma miesas sodus, kas kļuva arvien nežēlīgāki un nežēlīgāki. Kāds mans skolotājs, kas bija labs cilvēks, tika izrādīts ielās, it kā viņš būtu kāds noziedznieks. Divus mēnešus vēlāk kāds cits cienījams skolotājs no manas skolas tika atrasts miris Sudžou upē, un mans angļu valodas skolotājs tika piespiests pakārties. Es biju satriekts un biju nesaprašanā. Viņi bija labi cilvēki. Tā izturēties pret viņiem bija nepareizi! Tāpēc es sarāvu visas saites ar hunveibiniem.
Es nedomāju, ka šis ienaida uzliesmojums, kas uz īsu brīdi bija Ķīnā, ir vienīgais tāda veida gadījums. Šajā gadsimtā ir bijuši tik daudzi naida uzliesmojumi. Tomēr es esmu pārliecināts, ka mīlestība var uzvarēt ienaidu. Es to pats piedzīvoju. Kad es sāku tikties ar Jehovas lieciniekiem, mani ietekmēja tā neviltotā mīlestība, ko viņi parāda dažādu rasu un dažādas izcelsmes cilvēkiem. Es gaidu to laiku, kad saskaņā ar Bībeles apsolījumiem visi cilvēki būs iemācījušies mīlēt cits citu.”
Jehovas liecinieku starptautiskā sabiedrība skaidri pierāda, ka ienaidu var likvidēt. Lai kāda būtu liecinieku izcelsme, viņi cenšas aizstāt aizspriedumus ar savstarpēju cieņu un izdzēst jebkādas cilšu naida, rasisma un nacionālisma pēdas. Viens iemesls, kāpēc liecinieki šajā ziņā gūst panākumus, ir tas, ka viņi apņemas līdzināties Jēzum Kristum, paužot mīlestību, kas vadās pēc principiem. Vēl viens iemesls — viņi gaida, ka Dieva Valstība darīs galu visām pārestībām, no kurām viņi, iespējams, cieš.
Dieva Valstība noteikti ir atbilde uz jautājumu, kā sasniegt tādu pasauli, kur vairs nebūs ienaida un kur nebūs pat ļaunuma, ko ienīst. Debesu valdība, par kuru Bībelē ir rakstīts kā par ’jaunām debesīm’, nodrošinās pasauli, kur nebūs netaisnības. Tā valdīs pār ’jauno zemi’ jeb jaunu sabiedrību, ko veidos cilvēki, kuri būs iemācījušies cits citu mīlēt. (2. Pētera 3:13; Jesajas 54:13.) Šī mācīšana notiek jau tagad, par to liecina Maksa, Simonas un daudzu citu pieredzētais. Tā ir tikai tās programmas priekšvēstnese, kas būs visā pasaulē un kas likvidēs naidu un tā cēloņus.
Jehova ar pravieša Jesajas starpniecību apraksta iznākumu: ”Ļauna neviens vairs nedarīs un negrēkos visā manā svētajā kalnā, jo zeme būs tā Kunga atziņas pilna kā jūŗas dziļumi, kas līdz pašam dibenam ūdens strāvu pilni.” (Jesajas 11:9.) Dievs pats darīs galu ienaidam. Tas tiešām būs laiks mīlestībai.
[Attēli 6. lpp.]
Nacisti uz Maksa Lībstera kreisās rokas ietetovēja ieslodzītā numuru
[Attēls 7. lpp.]
Ienaids drīz piederēs pagātnei