Kāds labums var būt no pārrunām par reliģiju?
VECĀKI ar nepacietību gaida pirmos vārdus, ko izrunās bērns. Kad viņi lalināšanas vidū dzird atkārtotas zilbes, varbūt mamma vai tēta, viņu sirds vai kūst no laimes. Vecāki steidzas stāstīt šo jaunumu gan draugiem, gan kaimiņiem. Mazuļa pirmie centieni sazināties patiešām ir laba un priecīga vēsts.
Skaņas, gaisma un smaržas, ko uztver mazuļa maņu orgāni, izraisa atbildes reakciju. Protams, atbildes reakcijas ir dažādas. Bet tad, ja paietu kāds laiks un zīdainis uz šiem kairinājumiem nereaģētu, vecāki pamatoti uztrauktos par to, vai nav traucēta bērna attīstība.
Vislielāko atsaucību bērni parāda cilvēkiem, ko viņi pazīst. Kad māte mazuli apmīļo, viņa sejā parasti atplaukst plats smaids. Taču ciemos atnākušā radinieka pieskāriens mazulim var izsaukt asaras, un viņš var pat ietiepīgi pretoties, kad ciemiņš viņu ņem uz rokām. Taču lielākoties radinieki, kas sastop šādu reakciju, nepadodas. Kad bērns viņus iepazīst labāk, tad viņiem par prieku barjera sabrūk un bērna sejā pamazām parādās smaids.
Tāpat arī daudzi pieaugušie vilcinās apspriest savus reliģiskos uzskatus ar kādu, kas nav labs paziņa. Viņi, iespējams, nesaprot, kāpēc nepazīstams cilvēks vēlētos runāt par tādu personisku jautājumu kā reliģija. Tāpēc viņi pieļauj, ka starp viņiem un tiem, kas runā par Radītāju, rodas barjera. Un viņi pat atsakās apspriest to, kas galu galā ir cilvēces iedzimta iezīme — vēlēšanās kādu pielūgt.
Patiesībā mums būtu jāvēlas uzzināt vairāk par mūsu Radītāju, un, sarunājoties ar citiem, mums var rasties šāda iespēja. Dievs jau no seniem laikiem ir izmantojis atklātu komunikāciju. Apskatīsim, kā tas notika.
’Dzirdēt un mācīties’
Pirmā reize, kad Dievs sazinājās ar cilvēku, bija Ēdenes dārzā, un šis cilvēks bija Ādams. Taču vēlāk Ādams un Ieva izdarīja grēku, un viņi paslēpās, kad Dievs viņus sauca, lai atkal sazinātos ar viņiem. (1. Mozus 3:8—13.) Tomēr Bībelē ir stāstīts par tādiem vīriešiem un sievietēm, kas ar prieku saņēma Dieva vēstījumus.
Noam Dievs darīja zināmu, ka tuvojas toreizējās ļaunās pasaules iznīcināšana, un tāpēc Noa kļuva par ”taisnības sludinātāju”. (2. Pētera 2:5.) Būdams Dieva pārstāvis savā laikā, Noa ne tikai parādīja ticību tam, ka Dievs uztur sakarus ar cilvēkiem, bet arī atklāti paziņoja, ka viņš ir Jehovas pusē. Ar kādu reakciju Noa sastapās? Par nožēlu, vairākums viņa laikabiedru ”nenāca pie saprašanas, tiekāms plūdi nāca un aizrāva visus”. (Mateja 24:37—39.) Bet mums par laimi septiņi Noas ģimenes locekļi viņu uzklausīja, izpildīja Dieva norādījumus un izglābās pasaules plūdos. No viņiem ir cēlušies visi cilvēki, kas dzīvo mūsdienās.
Vēlāk Dievs sazinājās ar veselu tautu — seno Israēlu. Ar Mozus starpniecību Dievs deva desmit baušļus un apmēram 600 citu likumu, kuriem arī bija jāpakļaujas tāpat kā desmit baušļiem. Jehova prasīja no israēliešiem, lai viņi ievērotu visus šos likumus. Mozus norādīja, ka ik pa septiņiem gadiem, gadskārtējo Lieveņu svētku laikā, Dieva likumu kopums jālasa skaļi. ”Sapulcini, sasaucot tautu,” viņš teica, ”vīrus un sievas, mazos bērnus un svešiniekus, kas mīt tavos vārtos.” Kādēļ? ”Lai viņi dzird, un lai viņi mācās, un lai viņi bīstas to Kungu, jūsu Dievu, un lai viņi saglabā atmiņā un pilda visus šīs bauslības vārdus.” Visiem bija jādzird un jāmācās. Iedomājies, kā viņi priecājās par iespēju apspriest dzirdēto! (5. Mozus 31:10—12.)
Vairāk nekā piecus gadsimtus vēlāk Jūdas ķēniņš Jošafats organizēja pārvaldniekus un levītus Jehovas tīrās pielūgsmes atjaunošanai. Šie vīrieši apceļoja Jūdas pilsētas, mācīdami iedzīvotājiem Jehovas likumus. Ar to, ka šie likumi tika publiski apspriesti, ķēniņš parādīja savu bezbailīgo nostāju par labu patiesajai pielūgsmei. Un viņa pavalstniekiem vajadzēja klausīties un mācīties. (2. Laiku 17:1—6, 9.)
Sniegt liecību pārrunās
Dievs sūtīja savu Dēlu, Jēzu, uz Zemi, lai tas kalpotu par viņa pārstāvi. (Jāņa 1:14.) Trīs mācekļi bija liecinieki tam, ka Jēzus tika pārveidots viņu acu priekšā, un viņi dzirdēja Dieva balsi paziņojam: ”Šis ir mans mīļais dēls, pie kuŗa man labs prāts; to jums būs klausīt.” (Mateja 17:5.) Un viņi ar gatavību klausīja.
Tāpat arī Jēzus saviem apustuļiem lika sludināt Dieva nodomus citiem. Bet tad, kad Jēzum bija atlicis kalpot uz Zemes apmēram sešus mēnešus, viņš pateica, ka debesu Valstības sludināšanas darbs būs milzīgs un būs vajadzīgs lielāks skaits mācekļu. Jēzus apmācīja 70 mācekļus, kā runāt par Dieva Valstību ar svešiniekiem, un pēc tam viņus izsūtīja izplatīt šo vēsti. (Lūkas 10:1, 2, 9.) Īsi pirms atgriešanās pie sava Tēva debesīs Jēzus mudināja savus sekotājus uzņemties iniciatīvu, lai runātu ar citiem par šo vēsti; Jēzus viņiem pat pavēlēja: ”Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas.., tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis.” (Mateja 28:19, 20.) Mūsdienās patiesie kristieši pilda šo uzdevumu visā pasaulē, apspriežot labo vēsti par Dieva Valstību ar saviem kaimiņiem. Šīs pārrunas viņiem dod iespēju stāstīt patiesību par Radītāju — Jehovu. (Mateja 24:14.)
Mierīgas, uzmundrinošas pārrunas
Kā Jēzus mācekļiem bija jāapspriež sava pārliecība ar citiem? Mācekļiem nebija jākaitina pretinieki un nebija jāstrīdas ar tiem. Viņiem bija jāsameklē tie cilvēki, kas vēlas klausīties labo vēsti, un pēc tam tiem jāparāda, kāds ir labās vēsts pamatojums Rakstos. Protams, Dievs novēroja, kāda bija cilvēku attieksme, kad tie sastapās ar viņa Dēla mācekļiem; tieši par to Jēzus paziņoja: ”Kas jūs uzņem, tas uzņem mani, un kas mani uzņem, tas uzņem to, kas mani sūtījis.” (Mateja 10:40.) Kāda noliedzoša attieksme atklājās, kad vairākums Jēzus laikabiedru noraidīja viņa vēsti!
”Mūsu Kunga kalpam nepienākas ķildoties,” tādu padomu deva kristiešu apustulis Pāvils. Viņam turpretī jābūt ’laipnam pret visiem, izveicīgam mācīšanā un jāpanes ļaunums, tādam, kas ar lēnprātību pamāca pretiniekus, — varbūt Dievs kādreiz dotu viņiem atgriezties pie patiesības atziņas’. (2. Timotejam 2:24, 25.) Šajā ziņā labs piemērs ir Pāvils, kad viņš sludināja Atēnās (Grieķija). Viņš sarunājās ar jūdiem viņu sinagogā. Katru dienu tirgus laukumā viņš runāja ar ”visiem, kas gadījās”. Kaut gan daļai cilvēku noteikti patika tikai klausīties jaunas domas, Pāvils runāja tieši un laipni. Viņš pārrunāja ar klausītājiem Dieva vēsti, kas rosināja nožēlot grēkus. Viņu attieksme bija ļoti līdzīga cilvēku attieksmei mūsdienās. ”Citi zobojās, bet citi sacīja: ”Par to mēs tevi vēl kādu citu reizi dzirdēsim.”” Pāvils neuzstāja, ka saruna jāturpina. Pasludinājis savu vēsti, viņš ”aizgāja no viņu vidus”. (Apustuļu darbi 17:16—34.)
Vēlāk Pāvils pastāstīja Efezas draudzes kristiešiem, ka viņš ’neko, kas noderīgs, nav noklusējis, bet sludinājis un mācījis ļaužu priekšā un pa mājām’. Turklāt viņš bija ’apliecinājis jūdiem un grieķiem atgriešanos pie Dieva un ticību mūsu Kungam Jēzum Kristum’. (Apustuļu darbi 20:20, 21.)
Šie piemēri no Rakstiem atklāj to, kā Dieva uzticīgie kalpi Bībeles laikos apsprieda reliģiju. Tāpat arī mūsdienās Jehovas liecinieki, paklausīgi izpildīdami pavēli, apspriež reliģijas tēmu ar saviem kaimiņiem.
Pārrunas, ar kurām daudz kas tiek sasniegts
’Dzirdiet Dieva vārdu!’ ’Klausieties viņa pavēles!’ Cik bieži Bībelē ir sastopami šādi pamudinājumi! Nākamajā reizē, kad Jehovas liecinieki ar tevi runās, tu vari atsaukties uz šiem Bībeles norādījumiem. Klausies to Bībeles vēsti, ko viņi tev stāstīs. Šī vēsts nav par politiku, bet tā ir par Dieva debesu valdību — viņa Ķēniņvalsti. Ķēniņvalsts ir Dieva līdzeklis, ar ko viņš likvidēs mūsdienu konfliktu cēloņus. (Daniēla 2:44.) Pēc tam Dieva debesu valdība parūpēsies, lai visa Zeme tiktu pārvērsta par paradīzi, kas būs līdzīga Ēdenes dārzam.
Kāds bijušais policijas detektīvs bieži atteicās klausīties, kad Jehovas liecinieki ar viņu runāja par Bībeli. Bet līdz ar noziedzības pieaugumu, ar ko viņam bija jāsastopas, viņam zuda jebkādas ilūzijas par dzīvi. Nākamajam lieciniekam, kas viņu apmeklēja, šis vīrietis teica, ka izpētīs pierādījumus par labu Bībeles vēstij. Sākās regulāras pārrunas. Lai gan policists vairākas reizes pārcēlās uz citu dzīves vietu, liecinieki ar prieku viņu sameklēja atkal un atkal, lai turpinātu pārrunas. Beidzot policists atzina: ”Pierādījumi, ko es meklēju, visu laiku bija tieši tur — Svētajos rakstos. Ja šie liecinieki neatlaidīgi nebūtu centušies ar mani runāt, es joprojām atrastos ārā, pasaulē, un domātu, kas tad vispār ir dzīve. Tagad es esmu uzzinājis patiesību un esmu nolēmis veltīt atlikušo mūža daļu, lai meklētu tos, kas grib atrast Dievu, tieši tāpat kā gribēju es.”
Ieinteresēti klausītāji no sirds vēlas uzzināt vairāk. Viņi pamatoti vēlas uzzināt pierādījumus pasniegtajiem uzskatiem. (1. Pētera 3:15.) Tieši tāpat kā mazs bērns apber savus vecākus ar jautājumiem un gaida atbildes, arī tu ar pilnām tiesībām vari gaidīt no lieciniekiem pamatotas atbildes. Tu vari būt pārliecināts, ka viņi ar prieku tevi apmeklēs atkal, lai ar tevi tālāk apspriestu Bībeles vēsti.
Iespējams, Bībele tev mazliet ir pazīstama. Tu varbūt saproti, ka tas, ko no tevis gaida Dievs, ietver sevī arī kādas izmaiņas tavā dzīves veidā. Nevilcinies turpināt uzsākto un nebaidies, ka Dieva likumi pārāk daudz no tevis prasīs. Tie tev sniegs tikai patiesu laimi. Pakāpeniski garīgi augdams, tu to izpratīsi.
Vispirms pārdomā, kas ir Jehova, ko viņš no tevis gaida un ko viņš piedāvā. Lūdz lieciniekus parādīt, kas Bībelē teikts par šiem jautājumiem. Pārbaudi savā Bībelē to, ko viņi saka. Uzzinot, ka liecinieki loģiski pamato to, ko viņi pasniedz kā patiesību par reliģiju, tev, bez šaubām, radīsies vēlēšanās vēl vairāk iedziļināties tajā brīnišķīgajā Bībeles vēstī, kuru viņi tev stāsta. (Salamana Pamācības 27:17.)
Tu tiec laipni uzaicināts iepazīt lieciniekus tuvākajā sapulcēšanās vietā — Ķēniņvalsts zālē. Tur tu dzirdēsi derīgas pārrunas par Dieva Rakstiem un varēsi redzēt, kā klātesošie rod prieku, runādami cits ar citu par Dieva nodomiem. Atļauj šiem lieciniekiem tev palīdzēt, lai tu varētu uzzināt patiesību par Dieva gribu attiecībā uz mums mūsdienās. Atsaucies uz Dieva aicinājumu apspriest tīro pielūgsmi, un Dievs tev atzinīgi uzsmaidīs, un tev būs pat iespēja saņemt mūžīgo dzīvi paradīzē. (Maleahija 3:16; Jāņa 17:3.)
[Attēls 5. lpp.]
Noa atklāti runāja par Dieva nodomu
[Attēli 7. lpp.]
Jehovas liecinieki, tāpat kā Pāvils senajās Atēnās, māca Bībeles patiesības citiem