Vai reliģija ir aizliegtais temats?
”IR divi temati, par kuriem es nekad nerunāju: reliģija un politika!” Tā ir bieži sastopama atbilde, kad Jehovas liecinieki runā ar citiem cilvēkiem par Bībeli. Un šī nostāja ir saprotama.
Kad cilvēki dedzīgi pārrunā politiskas tēmas, viņi var iekarst un var sākties strīdi. Daudzi redz, ka politiķu solījumi ir tukši un ka politiķi bieži tiecas tikai pēc varas, slavas un naudas. Bēdīgi ir tas, ka domstarpības politikā dažreiz izraisa vardarbību.
”Bet vai tad tā nav arī ar reliģiju?” tu, iespējams, domā. ”Vai daudzi mūsdienu konflikti nav uzliesmojuši reliģisku kaislību dēļ?” Ziemeļīrijā starp katoļiem un protestantiem jau ilgu laiku pastāv naids. Balkānos par teritoriju cīnās Austrumu pareizticīgās baznīcas un Romas katoļu baznīcas locekļi un citu reliģiju pārstāvji. Kāds ir tā iznākums? Zvērības un pastāvīgs ļaunums.
Saskardamies ar nāves briesmām, daudzi cilvēki cenšas neatklāt savus un savas ģimenes reliģiskos uzskatus. Gadsimtiem ilgā reliģiskā naidīguma dēļ, kas pastāv Āfrikā starp kristīgās pasaules reliģiju locekļiem un tiem, kas pieder pie citām svešzemju un etniskām reliģijām, vecāki saviem bērniem deva divus vārdus — tā viņi sagādāja tiem zināmu drošību, un šī ieraža ir saglabājusies līdz mūsdienām. Tāpēc bērns, minēdams tikai vienu no diviem vārdiem, var norādīt, ka viņš ir vai nu kādas baznīcas loceklis, vai arī kādas citas reliģijas piekritējs. Ja cilvēka reliģiskie uzskati viņam var maksāt dzīvību, tad nav brīnums, ka viņš izvairās atklāti runāt par reliģiju.
Citiem reliģija ir aizliegtais temats pat tad, ja nav apdraudēta viņu dzīvība. Viņi baidās, ka, runājot par saviem uzskatiem ar cilvēku, kas pieder pie citas ticības, sāksies bezjēdzīgs strīds. Turklāt ir cilvēki, kas domā, ka visas reliģijas ir labas. Pēc viņu domām, ja vien cilvēku apmierina viņa reliģiskie uzskati, tad runāšana par atšķirībām ir veltīga laika šķērdēšana.
Pat starp tiem cilvēkiem, kas nopietni pēta reliģijas būtību, nav saskaņas. Enciklopēdijas The New Encyclopædia Britannica šķirklī ”Reliģiju izpēte un klasifikācija” ir atzīts: ”Pētnieku vidū reti.. ir pastāvējusi vienprātība par [reliģijas] būtību.. Tāpēc visā tās vēstures gaitā šī ir bijusi vairāk vai mazāk strīdīga tēma.”
Kādā vārdnīcā vārds reliģija ir skaidrots kā ’tas veids, kā izpaužas cilvēka pārliecība par pārcilvēcisku spēku, kas atzīts par Visuma radītāju un valdnieku, un bijība pret to’. Tātad reliģijai būtu jāieņem svarīga vieta dzīvē. Patiesi, reliģija vienmēr un visur ir ietekmējusi cilvēces attīstības gaitu. ”Nav bijis tādas sabiedrības,” ir teikts enciklopēdijā Oxford Illustrated Encyclopedia of Peoples and Cultures, ”kas nebūtu tiekusies piešķirt dzīvei sakārtotību un jēgu ar kādas reliģijas palīdzību.” Ja reliģija ir saistīta ar tādām pamatvērtībām kā dzīves ’sakārtotība’ un ’jēga’, tad reliģijas temats noteikti ir vairāk nekā tikai strīdu un debašu vērts. Šo tematu ir vērts apspriest, t.i., ar kādu pamatīgi pārrunāt. Bet ar ko var apspriest šādu tēmu, un kāds labums var būt no tādām pārrunām?