Kā saglabāt draudzes mieru un tīrību

KATRU gadu, piepildoties Bībeles pravietojumam, tūkstošiem cilvēku ienāk Jehovas tīrās pielūgsmes namā. (Mih. 4:1, 2.) Mēs esam ļoti priecīgi, ka viņi pievienojas ”Dieva draudzei”. (Ap. d. 20:28.) Šie cilvēki augstu vērtē iespēju kopā ar mums kalpot Jehovam un atrasties garīgās paradīzes tīrajā un mierīgajā vidē. Dieva svētais gars un viņa Rakstos atrodamie vērtīgie padomi mums palīdz uzturēt mieru un saglabāt draudzes tīrību. (Ps. 119:105; Zah. 4:6.)

² Liekot lietā Bībeles principus, mēs ”apvelkam jauno personību”. (Kol. 3:10.) Mēs cenšamies nestrīdēties par sīkumiem un mierīgi risināt domstarpības. Tā kā mēs raugāmies uz visu no Jehovas viedokļa, mēs nepieļaujam, ka pasaules ietekme radītu nesaskaņas mūsu starpā, un līdz ar to mūsu starptautiskajā brāļu saimē valda vienotība. (Ap. d. 10:34, 35.)

³ Tomēr laiku pa laikam var rasties problēmas, kas ietekmē draudzes mieru un vienotību. Kāpēc tā notiek? Visbiežāk cēlonis ir tas, ka netiek ņemti vērā Bībeles padomi. Savas nepilnības dēļ mums visiem ir nepareizas tieksmes, un neviens no mums nav bez grēka. (1. Jāņa 1:10.) Dažreiz kāds var spert kļūmīgu soli un izdarīt kaut ko tādu, kas apdraud draudzes morālo un garīgo tīrību. Ar neapdomīgu rīcību vai vārdiem mēs kādu varam aizvainot, bet citreiz mums pašiem par klupšanas akmeni var kļūt tas, ko ir pateicis vai izdarījis kāds cits. (Rom. 3:23.) Kā varētu rīkoties šādās situācijās?

⁴ Jehova savā mīlestībā ir ņēmis to visu vērā. Viņa Rakstos ir atrodami padomi, kā rīkoties tad, kad rodas grūtības. Personisku palīdzību ar mīlestību var sniegt draudzes gani — vecākie. Ja liksim lietā viņu padomus, kas balstīti uz Bībeli, mēs atgūsim labas attiecības ar citiem un saglabāsim labu reputāciju Jehovas acīs. Pat tad, ja saņemam pārmācību vai rājienu kāda pārkāpuma dēļ, mēs varam būt pārliecināti, ka tā ir mūsu debesu Tēva mīlestības izpausme. (Sāl. pam. 3:11, 12; Ebr. 12:6.)

NELIELU DOMSTARPĪBU RISINĀŠANA

⁵ Var gadīties, ka starp draudzes sludinātājiem rodas personiska rakstura nesaskaņas vai domstarpības nenozīmīgu jautājumu dēļ. Šādas domstarpības pēc iespējas ātrāk jāatrisina brālīgas mīlestības garā. (Efes. 4:26; Filip. 2:2—4; Kol. 3:12—14.) Parasti sarežģījumus attiecībās ar citiem kristiešiem var novērst, izmantojot apustuļa Pētera padomu: ”Kvēli mīliet cits citu, jo mīlestība apklāj daudz jo daudz grēku.” (1. Pēt. 4:8.) Bībelē teikts: ”Mēs visi bieži klūpam.” (Jēk. 3:2.) Ja liksim lietā zelta likumu un darīsim citiem visu, ko gribam, lai viņi darītu mums, tad mēs spēsim piedot nebūtiskus nodarījumus un tos aizmirst. (Mat. 6:14, 15; 7:12.)

⁶ Ja pamanām, ka otru cilvēku ir aizskāris tas, ko esam pateikuši vai izdarījuši, mums bez vilcināšanās jācenšas nodibināt mieru. Ir jāatceras, ka šāda situācija ietekmē arī mūsu attiecības ar Jehovu. Jēzus savus mācekļus pamācīja: ”Ja tu nes dāvanu pie altāra un tur atceries, ka tavam brālim ir kaut kas pret tevi, tad atstāj dāvanu turpat pie altāra, ej un vispirms salīgsti mieru ar brāli, bet pēc tam nāc atpakaļ un upurē savu dāvanu.” (Mat. 5:23, 24.) Iespējams, ir noticis pārpratums. Tādā gadījumā mums jāmēģina atklāti izrunāties. Laba domu apmaiņa ar citiem kristiešiem draudzē daudzos gadījumos ļauj novērst pārpratumus un atrisināt problēmas, kuru cēlonis ir cilvēciskā nepilnība.

KAD IR NEPIECIEŠAMS UZ BĪBELI BALSTĪTS PADOMS

⁷ Reizēm draudzes pārraugi saskata nepieciešamību dot kādam draudzē padomu, lai mainītu viņa domāšanu. To darīt ne vienmēr ir viegli. Kristiešiem Galatijā apustulis Pāvils rakstīja: ”Brāļi, ja kāds sper kļūmīgu soli, pats to neapzinoties, tad jūs, kam piemīt garīgs briedums, lēnprātīgi palīdziet viņam laboties.” (Gal. 6:1.)

⁸ Pārraugi, kas rūpējas par ganāmpulku, var pasargāt draudzi no briesmām un nepieļaut nopietnu problēmu veidošanos. Vecākie cenšas pildīt savus pienākumus draudzē tā, lai uz viņiem attiektos vārdi, ko ar Jesajas starpniecību ir teicis Jehova: ”Ikviens no tiem būs kā patvērums no aukas, kā pajumte negaisā, kā ūdens straumes iztvīkušā zemē un kā varenas klints ēna saules izdedzinātā klajumā.” (Jes. 32:2.)

ĪPAŠI IEVĒROT TOS, KAS DZĪVO NEKĀRTĪGI

⁹ Apustulis Pāvils izteica brīdinājumu par cilvēkiem, kas varēja kaitīgi ietekmēt draudzi. Pāvils rakstīja: ”Mēs jums.. dodam norādījumu norobežoties no ikviena brāļa, kas dzīvo nekārtīgi, pretēji mācībām, ko esat saņēmuši no mums.” Pēc tam viņš paskaidroja teikto vēl sīkāk: ”Ja kāds neklausa tam, ko esam rakstījuši šajā vēstulē, tādu īpaši ievērojiet un vairs nesaejieties ar viņu, lai viņam būtu kauns. Tomēr neuzskatiet viņu par ienaidnieku, bet arī turpmāk pamāciet kā brāli.” (2. Tes. 3:6, 14, 15.)

¹⁰ Var gadīties, ka draudzē kāds cilvēks klaji ignorē Dieva normas, pēc kurām kristiešiem būtu jāvadās, lai gan viņš nav izdarījis nopietnu grēku, par kādu var izslēgt no draudzes. Varbūt šis cilvēks ir kļuvis ārkārtīgi slinks, netīrīgs, visu kritizē vai ”jaucas citu darīšanās”. (2. Tes. 3:11.) Varbūt viņš apzināti mēģina iedzīvoties uz citu rēķina vai nododas izklaidei, kas kristiešiem nekādā ziņā nav pieņemama. Šāda cilvēka nekārtīgā rīcība ir pietiekami nopietna, lai mestu ēnu uz visu draudzi, un pastāv briesmas, ka tā nelabvēlīgi ietekmēs citus kristiešus.

¹¹ Sākumā vecākie mēģinās palīdzēt cilvēkam, kas dzīvo nekārtīgi, dodot viņam uz Bībeli balstītus padomus. Tomēr, ja šis cilvēks turpina rīkoties pretēji Bībeles principiem, kaut arī viņam jau vairākkārt ir aizrādīts, vecākie var nolemt, ka draudzē tiks teikta brīdinoša runa. Vecākajiem ir vajadzīga spriestspēja, lai noteiktu, vai situācija ir tik nopietna un satraucoša, ka ir nepieciešama īpaša runa. Šādā runā tiek doti padomi, kas attiecas uz nekārtīgo rīcību, taču cilvēks, kas tā dzīvo, netiek saukts vārdā. Tie, kas draudzē zina par runā minēto situāciju, turpmāk centīsies vairīties no kopīgas laika pavadīšanas ar šo cilvēku, bet nepārtrauks ar viņu tās attiecības, kas saistītas ar kalpošanu Dievam, un viņu ”pamācīs kā brāli”.

¹² Cerams, uzticīgo kristiešu nelokāmā nostāja pamudinās cilvēku, kas ir sācis dzīvot nekārtīgi, izjust kaunu par savu rīcību un mainīties. Kad ir skaidri redzams, ka šis cilvēks vairs nedzīvo nekārtīgi, viņš vairs nav īpaši jāievēro.

KĀ RĪKOTIES DAŽU NOPIETNU NODARĪJUMU GADĪJUMĀ

¹³ Gatavība neievērot pārkāpumus un tos piedot nenozīmē, ka mūs neuztrauc nepareiza rīcība vai ka mēs to atbalstām. Ne visus pārkāpumus var izskaidrot ar iedzimto nepilnību, un nebūtu pareizi atstāt bez ievērības nodarījumus, ko nevar uzskatīt par nenozīmīgiem. (3. Moz. 19:17; Ps. 141:5.) Bauslības līgumā bija atzīts, ka daži grēki ir nopietnāki par citiem, un tieši tāpat ir kristiešu draudzē. (1. Jāņa 5:16, 17.)

¹⁴ Jēzus runāja par to, kā būtu jārisina nopietnas problēmas, kas varētu rasties kristiešu starpā. Pievērsīsim uzmanību, kā viņš ieteica rīkoties: ”Ja tavs brālis sagrēko, [1] ej un paskaidro viņam zem četrām acīm, kāds ir viņa pārkāpums. Ja viņš tevi uzklausīs, tu būsi atguvis savu brāli. Bet, ja viņš tevi neuzklausīs, [2] paņem līdzi vēl vienu vai divus, lai visu sacīto apstiprinātu divi vai trīs liecinieki. Ja viņš tos neuzklausīs, [3] pasaki to draudzei. Ja viņš neuzklausīs arī draudzi, tad lai viņš tev ir kā cittautietis un kā nodokļu ievācējs.” (Mat. 18:15—17.)

¹⁵ Ņemot vērā piemēru, ko Jēzus pastāstīja pēc tam un kas lasāms Mateja evaņģēlija 18. nodaļā, no 23. līdz 35. pantam, starp grēkiem, par kuriem ir runa no 15. līdz 17. pantam, acīmredzot ir tādi, kas saistīti ar finansēm un īpašuma jautājumiem, piemēram, kāds varbūt nav atmaksājis aizdevumu vai ir vainojams krāpšanā. Tāpat Jēzus vārdus var attiecināt uz apmelošanu, kas grauj otra cilvēka reputāciju.

¹⁶ Ja fakti liecina, ka pret mums ir izdarīts šāds grēks, nebūtu tūlīt jāsteidzas runāt ar draudzes vecākajiem un lūgt tiem palīdzību. Kā ieteica Jēzus, vispirms būtu labi pašiem parunāt ar cilvēku, ko mēs uzskatām par vainīgu. Mums jāmēģina atrisināt jautājumu divatā, neiesaistot nevienu citu. Jāatceras, ka Jēzus neteica: ”Ej tikai vienu reizi un paskaidro viņam, kāds ir viņa pārkāpums.” Tāpēc, ja cilvēks negrib atzīt savu vainu un lūgt piedošanu, pēc kāda laika ar viņu varētu parunāt vēlreiz. Ja jautājumu izdosies atrisināt šādā veidā, vainīgais noteikti būs pateicīgs, ka mēs neesam stāstījuši citiem par viņa grēku un viņa reputācija draudzē nav sabojāta. Tā mēs būsim ”atguvuši savu brāli”.

¹⁷ Saskaņā ar Jēzus vārdiem, ja pārkāpējs uzņemas atbildību par izdarīto, lūdz piedošanu un mēģina vērst situāciju par labu, nav nepieciešams veikt nekādas citas darbības. Lai gan ir izdarīts nopietns pārkāpums, tomēr runa ir par gadījumiem, kad puses visu var nokārtot savā starpā.

¹⁸ Ja brāli neizdodas atgūt, ”zem četrām acīm” paskaidrojot, kāds ir viņa pārkāpums, tad var rīkoties saskaņā ar Jēzus ieteikumu — ”paņemt līdzi vēl vienu vai divus” un vēlreiz parunāt ar brāli. Tiem, ko ņemam sev līdzi, arī jācenšas atgūt brāli. Vislabāk ir, ja aicinām līdzi pārkāpuma aculieciniekus, bet, ja tādu nav, mēs paši varam izvēlēties vēl vienu vai divus, kas būs sarunas liecinieki. Vēlams, lai viņiem būtu pieredze līdzīgu jautājumu risināšanā un lai viņi spētu noteikt, vai tiešām ir izdarīts kaut kas nepareizs. Ja par lieciniekiem ir izraudzīti vecākie, viņi nepārstāv draudzi, jo vecāko kolektīvs viņiem nav uzdevis iesaistīties šajā lietā.

¹⁹ Ja jautājumu nav izdevies atrisināt, kaut gan vairākkārt esam centušies to darīt — gan runājot ar brāli personiski, gan viena vai divu liecinieku klātbūtnē —, un mums šķiet, ka nebūs iespējams vienkārši aizmirst notikušo, tad mums par to jāpastāsta draudzes pārraugiem. Jāpatur prātā, ka viņu mērķis ir saglabāt draudzes mieru un tīrību. Kad esam runājuši ar vecākajiem, mums jāatstāj tālākais viņu ziņā un jāpaļaujas uz Jehovu. Mēs nekad nedrīkstam pieļaut, ka cita cilvēka rīcība mums kļūtu par klupšanas akmeni vai laupītu prieku, ko var gūt, kalpojot Jehovam. (Ps. 119:165.)

²⁰ Draudzes gani noskaidros faktus. Ja izrādīsies, ka brālis tik tiešām ir nopietni grēkojis pret mums, taču nevēlas neko nožēlot un negrasās labot situāciju, iespējams, komitejai, kurā tiks iekļauti pārraugi, viņš būs jāizslēdz no draudzes. Tā vecākie var pasargāt ganāmpulku un saglabāt draudzes tīrību. (Mat. 18:17.)

KĀ RĪKOTIES, JA IR IZDARĪTS NOPIETNS PĀRKĀPUMS

²¹ Ir nopietni pārkāpumi, piemēram, netiklība, laulības pārkāpšana, homoseksuālisms, zaimošana, atkrišana, elkdievība un tamlīdzīgi smagi grēki, kuru gadījumā nepietiek tikai ar kāda cilvēka piedošanu. (1. Kor. 6:9, 10; Gal. 5:19—21.) Tā kā ir apdraudēta visas draudzes garīgā un morālā tīrība, šādi nopietni grēki jādara zināmi draudzes vecākajiem, kas attiecīgi rīkosies. (1. Kor. 5:6; Jēk. 5:14, 15.) Var būt tā, ka cilvēks ierodas pie vecākajiem, lai pats atzītos grēkā vai pastāstītu, kas viņam ir zināms par kāda cita nepareizo rīcību. (3. Moz. 5:1; Jēk. 5:16.) Lai kādā veidā vecākie būtu uzzinājuši par nopietnu pārkāpumu, ko ir izdarījis kristīts Jehovas liecinieks, sākumā diviem vecākajiem tiek uzticēts noskaidrot faktus. Ja izrādās, ka informācija ir pamatota un pierādījumi liecina par nopietnu grēku, vecāko kolektīvs jautājuma risināšanai izveido pārkāpumu izskatīšanas komiteju, kurā jāiekļauj vismaz trīs vecākie.

²² Vecākie rūpējas par draudzi un sargā to no kaitīgas ietekmes. Turklāt, prasmīgi izmantojot Dieva vārdus, viņi aizrāda tiem, kas ir kļūdījušies, un palīdz tiem garīgā ziņā atgūties. (Jūd. 21—23.) Tas ir saskaņā ar norādījumiem, ko Timotejam deva apustulis Pāvils, rakstīdams: ”Es tev piekodinu Dieva, kā arī Kristus Jēzus priekšā, kurš tiesās dzīvos un mirušos, ..aizrādi, norāj un pamudini ar lielu pacietību, prasmīgi mācīdams.” (2. Tim. 4:1, 2.) Lai paklausītu šim padomam, ir vajadzīgs ne mazums laika, taču tas pieder pie vecākajiem uzticētā darba. Draudzes sludinātāji augstu vērtē šo brāļu pūles un uzskata viņus par ”divkārša goda cienīgiem”. (1. Tim. 5:17.)

²³ Visos gadījumos, kad ir konstatēts, ka tiešām ir izdarīts pārkāpums, pārraugiem jācenšas palīdzēt vainīgajam atgūt garīgumu. Ja pārkāpējs no sirds nožēlo izdarīto un pieņem viņam piedāvāto palīdzību, tad aizrādījums, kas viņam tiek izteikts vai nu personiski, vai klātesot tiem, kas bija uzaicināti par lieciniekiem pārkāpumu izskatīšanas komitejas sēdes laikā, ir par pārmācību viņam pašam un vieš bijību klātesošajos. (2. Sam. 12:13; 1. Tim. 5:20.) Vienmēr, kad pārkāpumu izskatīšanas komiteja kādam izsaka aizrādījumu, šim cilvēkam tiek noteikti ierobežojumi, lai viņam palīdzētu turpmāk atkal ”staigāt taisnus ceļus”. (Ebr. 12:13.) Vēlāk, kad kļūst redzams, ka cilvēks garīgā ziņā ir atlabis, ierobežojumi tiek atcelti.

PAZIŅOJUMS PAR AIZRĀDĪJUMA IZTEIKŠANU

²⁴ Ja pārkāpumu izskatīšanas komiteja konstatē, ka cilvēks ir nožēlojis savu rīcību, taču citi draudzē vai ārpus tās, visticamāk, uzzinās par notikušo, vai ja draudzei būtu jāuzmanās no pārkāpēja, kaut arī viņš ir nožēlojis grēkus, tad kristīgās dzīves un kalpošanas sapulcē var iekļaut īsu paziņojumu. Tā tekstam jābūt šādam: ”[Vārds, uzvārds] ir izteikts aizrādījums.”

JA TIEK PIEŅEMTS LĒMUMS PAR IZSLĒGŠANU

²⁵ Dažreiz pārkāpēja sirds ir nocietinājusies, viņš nevēlas pārtraukt savu grēcīgo rīcību un nepieņem piedāvāto palīdzību. Iespējams, pārkāpumu izskatīšanas komitejas sēdes laikā nav nekādu pazīmju, ka šāds cilvēks ”darītu darbus, kas liecina par grēku nožēlu”. (Ap. d. 26:20.) Kā rīkoties šādos gadījumos? Tad ir nepieciešams izslēgt pārkāpēju no draudzes, liedzot viņam vietu Jehovas tīrajā tautā. Tā tiek panākts, ka pārkāpējs nelabvēlīgi neietekmēs draudzi, tiek saglabāta draudzes morālā un garīgā tīrība un aizsargāta tās reputācija. (5. Moz. 21:20, 21; 22:23, 24.) Kad apustulis Pāvils uzzināja par kāda Korintas draudzes kristieša kaunpilno rīcību, viņš šīs draudzes vecākajiem ieteica ”nodot šo cilvēku Sātanam, lai.. [draudzes] gars tiktu izglābts”. (1. Kor. 5:5, 11—13.) Pāvils minēja arī citus cilvēkus, kas pirmajā gadsimtā bija izslēgti no draudzes, jo bija pretojušies patiesībai. (1. Tim. 1:20.)

²⁶ Ja tiek nolemts, ka cilvēks nav nožēlojis savu rīcību un viņš ir jāizslēdz no draudzes, pārkāpumu izskatīšanas komiteja viņu informē par šo lēmumu, skaidri norādot izslēgšanas pamatojumu no Bībeles. Kad komiteja paziņo pārkāpējam savu lēmumu, viņam tiek darīts zināms, ka tad, ja viņš uzskata, ka lietas izskatīšanā ir pieļauta nopietna kļūda, un vēlas pārsūdzēt lēmumu, viņam tas jādara vēstulē, skaidri norādot pārsūdzēšanas iemeslus. To var izdarīt septiņu dienu laikā no brīža, kad viņam tiek paziņots komitejas lēmums. Ja pārsūdzība tiek saņemta, draudzes vecākie sazināsies ar rajona pārraugu, kas izraudzīsies piemērotus vecākos, kuri veidos pārsūdzības komiteju otrreizējai lietas izskatīšanai. Viņi centīsies atkārtoti izskatīt lietu nedēļas laikā pēc vēstules saņemšanas. Ja ir saņemta pārsūdzība, draudzei pagaidām netiek paziņots par pārkāpēja izslēgšanu no draudzes, taču viņš nedrīkst piedalīties draudzes sapulcēs ar komentāriem, teikt tajās lūgšanas, un viņam nevar būt īpašu uzdevumu kalpošanā.

²⁷ Iespēja pārsūdzēt pārkāpumu izskatīšanas komitejas lēmumu ir jāuzskata par labas gribas izpausmi, kas pārkāpējam ļauj vēlreiz paust savu viedokli. Tāpēc, ja viņš apzināti neierodas uz lietas atkārtotu izskatīšanu, brāļi mēģinās ar viņu sazināties, tomēr, ja tas pēc vairākkārtējiem mēģinājumiem neizdosies, tiks paziņots par viņa izslēgšanu no draudzes.

²⁸ Ja pārkāpējs nevēlas pārsūdzēt lēmumu, komitejas locekļi viņam paskaidro, ka ir nepieciešams nožēlot grēkus, un pastāsta, ko viņš varētu darīt, lai kādreiz tiktu pieņemts atpakaļ draudzē. Tā komitejas locekļi parāda laipnību un sniedz noderīgu informāciju cerībā, ka pārkāpējs mainīsies un nākotnē varēs atgriezties Jehovas organizācijā. (2. Kor. 2:6, 7.)

PAZIŅOJUMS PAR IZSLĒGŠANU NO DRAUDZES

²⁹ Kad ir nepieciešams izslēgt no draudzes pārkāpēju, kas nenožēlo savu rīcību, draudzē izskan īss paziņojums: ”[Vārds, uzvārds] vairs nav Jehovas liecinieks(-ce).” Tad visi draudzē zina, ka viņiem turpmāk jāvairās no šī cilvēka sabiedrības. (1. Kor. 5:11.)

ATTEIKŠANĀS NO PIEDERĪBAS DRAUDZEI

³⁰ Par atteikšanos no piederības draudzei var runāt tad, ja kristīts Jehovas liecinieks apzināti atsakās no kristīgās ticības un kristiešu draudzes, paziņodams, ka vairs nevēlas tikt uzskatīts par Jehovas liecinieku. Tāpat cilvēks var parādīt, ka viņš vairs nevēlas piederēt pie kristiešu draudzes, ar savu rīcību, piemēram, ja viņš pievienojas kādai organizācijai, kuras mērķi ir pretrunā ar Bībeles mācībām un kuru tāpēc gaida Dieva Jehovas sods. (Jes. 2:4; Atkl. 19:17—21.)

³¹ Par cilvēkiem, kas pirmajā gadsimtā atteicās no kristīgās ticības, apustulis Jānis rakstīja: ”Viņi bija mūsu vidū, bet ir aizgājuši, jo viņi nebija mūsējie. Ja viņi būtu bijuši mūsējie, viņi būtu palikuši ar mums.” (1. Jāņa 2:19.)

³² Ja cilvēks ir atteicies no piederības draudzei, viņa stāvoklis Jehovas priekšā ievērojami atšķiras no neaktīva kristieša stāvokļa, kurš vairs nepiedalās sludināšanā. Kāds sludinātājs varbūt ir kļuvis neaktīvs tāpēc, ka ir atstājis novārtā regulāru Dieva Rakstu pētīšanu. Iespējams, viņš ir pieredzējis personiskas problēmas vai vajāšanas un ir zaudējis dedzību kalpošanā Jehovam. Vecākie un citi kristieši draudzē visādi centīsies garīgā ziņā palīdzēt neaktīvam kristietim. (Rom. 15:1; 1. Tes. 5:14; Ebr. 12:12.)

³³ Turpretī tad, ja kristietis izlemj atteikties no piederības draudzei, draudze par to tiek informēta, īsi paziņojot: ”[Vārds, uzvārds] vairs nav Jehovas liecinieks(-ce).” Pret viņu turpmāk jāizturas tāpat kā pret izslēgtu cilvēku.

PIEŅEMŠANA ATPAKAĻ DRAUDZĒ

³⁴ Cilvēku, kas ir izslēgts no draudzes vai atteicies no piederības tai, var pieņemt atpakaļ draudzē, ja ir skaidri redzams, ka viņš ir nožēlojis izdarīto, un ja laiks ir parādījis, ka viņš ir pārtraucis savu grēcīgo rīcību. Šāds cilvēks apliecina, ka vēlas atkal iegūt labas attiecības ar Jehovu. Vecākie ļauj paiet pietiekami ilgam laikam, lai cilvēks varētu pierādīt, ka patiešām ir nožēlojis grēkus, — atkarībā no apstākļiem tiem jābūt daudziem mēnešiem, gadam vai pat vairāk. Kad draudzes vecākie saņem vēstuli ar lūgumu par uzņemšanu atpakaļ draudzē, ar cilvēku tiekas komiteja, kas izskata šo lūgumu. Komitejas locekļi izvērtē, vai ir redzams, ka cilvēks ”dara darbus, kas liecina par grēku nožēlu”, un izlemj, vai viņu var pieņemt atpakaļ draudzē. (Ap. d. 26:20.)

³⁵ Ja cilvēks, kas vēlas tikt pieņemts atpakaļ draudzē, izslēgšanas brīdī piederēja pie citas draudzes, viņa lūgumu izskata komiteja jaunajā draudzē. Ja šīs komitejas locekļi uzskata, ka cilvēks jāpieņem atpakaļ, viņi nosūta šādu ieteikumu vecākajiem tajā draudzē, kur jautājums tika skatīts sākotnēji. Abām komitejām jāsadarbojas, lai tiktu apkopoti visi fakti un lēmums būtu taisnīgs. Taču lēmumu par pieņemšanu atpakaļ pieņem komiteja, kas darbojas draudzē, kur jautājums tika skatīts sākotnēji.

PAZIŅOJUMS PAR PIEŅEMŠANU ATPAKAĻ DRAUDZĒ

³⁶ Kad komiteja, kas izskata lūgumu par pieņemšanu atpakaļ draudzē, ir pārliecinājusies, ka cilvēks no sirds ir nožēlojis savu rīcību un viņu var pieņemt atpakaļ, par to tiek paziņots draudzē, kur jautājums tika skatīts sākotnēji. Ja tagad viņš apmeklē citas draudzes sapulces, arī tajā tiek paziņots par viņa pieņemšanu atpakaļ draudzē. Paziņojuma tekstam jābūt šādam: ”[Vārds, uzvārds] atkal ir Jehovas liecinieks(-ce).”

NEPILNGADĪGU KRISTĪTU SLUDINĀTĀJU PĀRKĀPUMI

³⁷ Ja nopietnu pārkāpumu ir izdarījis nepilngadīgs kristīts sludinātājs, tas jādara zināms draudzes vecākajiem. Kad vecākie izskata šādus pārkāpumus, vēlams, lai klāt būtu nepilngadīgā sludinātāja vecāki, ja viņi ir kristīti. Viņiem būtu jāsadarbojas ar pārkāpumu izskatīšanas komiteju, nemēģinot pasargāt savu bērnu no nepieciešamā soda. Tāpat kā tad, ja pārkāpējs ir pieaugušais, komitejas locekļi cenšas palīdzēt vainīgajam garīgā ziņā. Tomēr, ja nepilngadīgais sludinātājs nenožēlo izdarīto, viņš tiek izslēgts no draudzes.

KAD PĀRKĀPUMU IR IZDARĪJIS NEKRISTĪTS SLUDINĀTĀJS

³⁸ Kā jārīkojas, ja nopietnu pārkāpumu izdara nekristīti sludinātāji? Tā kā viņi nav kristīti Jehovas liecinieki, viņus nevar izslēgt no draudzes. Iespējams, viņi līdz galam neizprot Bībeles normas, un laipni dots padoms viņiem varētu palīdzēt atkal ”staigāt taisnus ceļus”. (Ebr. 12:13.)

³⁹ Ja nekristīts sludinātājs, kas ir izdarījis pārkāpumu, nenožēlo savu rīcību pēc tam, kad divi vecākie ir tikušies ar viņu un mēģinājuši viņam palīdzēt, tad ir nepieciešams informēt draudzi. Draudzē izskan īss paziņojums: ”[Vārds, uzvārds] vairs nav nekristīts sludinātājs(-a).” Turpmāk tie, kas pieder pie draudzes, izturēsies pret viņu kā pret pasaulīgu cilvēku. Lai gan pārkāpējs nav izslēgts no draudzes, kristiešiem jābūt uzmanīgiem, kontaktējoties ar viņu. (1. Kor. 15:33.) Tāpat no šī cilvēka vairs netiek pieņemti pārskati par sludināšanu.

⁴⁰ Pēc kāda laika nekristītais cilvēks, kas agrāk bija sludinātājs, varbūt vēlas atkal kļūt par sludinātāju. Tādā gadījumā divi vecākie tiekas ar viņu un noskaidro, kāda ir viņa garīgā izaugsme. Ja viņš atkal var sludināt, draudzē izskan īss paziņojums: ”[Vārds, uzvārds] atkal ir nekristīts sludinātājs(-a).”

JEHOVA SVĒTĪ TĪRU, VIENOTU DRAUDZI

⁴¹ Visi, kas mūsdienās ir saistīti ar Dieva draudzi, var līksmot par garīgo pārpilnību, ko Jehova dāvā savai tautai. Mūsu garīgās ganības tik tiešām ir leknas, un mums netrūkst atspirdzinošā patiesības ūdens. Mēs jūtam, kā Jehova mūs sargā un gādā par mums, izmantodams kristiešu draudzi, kuras galva ir Kristus. (Ps. 23; Jes. 32:1, 2.) Iespēja būt garīgajā paradīzē grūtajās pēdējās dienās mums dod patiesu drošības sajūtu.

⁴² Saglabājot mieru un tīrību draudzē, mēs ļaujam spīdēt mūsu gaismai — patiesībai par Dieva valstību. (Mat. 5:16; Jēk. 3:18.) Ar Jehovas svētību mēs noteikti redzēsim vēl daudz cilvēku, kas iepazīs Jehovu un pievienosies mums, lai pildītu viņa gribu.