Pārliecība

KAD cilvēks runā ar pārliecību, citi saprot, ka viņš skaidri zina, par ko runā. Apustulis Pāvils sludināja ar stipru pārliecību. Tesaloniķiešiem, kas bija kļuvuši ticīgi, viņš rakstīja: ”Mūsu evanģelija vēstījums neparādījās vienīgi vārdos, bet.. stiprā pārliecībā.” (1. Tes. 1:5.) Par šādu pārliecību liecināja ne tikai Pāvila sludināšana, bet arī viņa dzīvesveids. Arī mums jāsludina Bībeles vēsts ar stipru pārliecību.

Stingrai pārliecībai nav nekā kopīga ar pašpārliecinātību, neiecietību un augstprātību. Ja cilvēks ir pārliecināts par Dieva vārdu patiesumu, galvenais, par ko liecina viņa izturēšanās, ir stipra ticība. (Ebr. 11:1.)

Kad jārunā ar pārliecību. Ļoti svarīgi runāt ar pārliecību ir tad, kad mēs sludinām. Mūsu runas veidam cilvēki mēdz pievērst tikpat lielu uzmanību kā vēstij, ko sludinām. Viņi jūt, kāda ir mūsu attieksme pret to, ko mēs sakām. Pārliecība, ar kādu mēs runājam, daudz labāk nekā vārdi parāda, ka mums ir sakāms kaut kas svarīgs.

Runāt ar pārliecību ir nepieciešams arī tad, kad jāuzrunā ticības biedri. Apustulis Pēteris savu pirmo vēstuli rakstīja, ”pamācīdams un apliecinādams, ka tā ir patiesa Dieva žēlastība,” un mudināja ticības brāļus: ”Tanī stāviet!” (1. Pēt. 5:12.) Arī apustulis Pāvils, rakstīdams vēstuli Romas draudzei, izteica stipru pārliecību, kas noteikti uzmundrināja draudzes locekļus. Viņš rakstīja: ”Es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīve, ne eņģeļi, ne varas, ne tagadne, ne nākotne, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā!” (Rom. 8:38, 39.) Pāvils pārliecinoši rakstīja arī par nepieciešamību sludināt, un viņa dedzīgums šajā darbā nepārprotami apliecināja, ka viņš pats ir stingri pārliecināts par sludināšanas svarīgumu. (Ap. d. 20:18—21; Rom. 10:9, 13—15.) Tāda pati pārliecība, mācot citiem Dieva vārdus, jāpauž arī draudžu vecākajiem mūsdienās.

Ar pārliecību jārunā vecākiem, kad viņi ģimenes studiju laikā un citās reizēs apspriež garīgus jautājumus ar saviem bērniem. Tas nozīmē, ka vecāku sirdī jābūt mīlestībai pret Dievu un viņa norādījumiem. Ja vecākiem ir šāda mīlestība, viņi var runāt pārliecinoši, jo ”no sirds pārpilnības mute runā”. (Lūk. 6:45; 5. Moz. 6:5—7.) Vecāki, kam ir stingra pārliecība, ar savu priekšzīmi rāda bērniem, kas ir ”neliekuļota ticība”. (2. Tim. 1:5.)

Runāt ar pārliecību ir sevišķi svarīgi ticības pārbaudījumu brīžos. Ja skolas biedrs, skolotājs vai darba biedrs nevar saprast, kāpēc tu nepiedalies kādu svētku svinēšanā, noteikta un labi pārdomāta atbilde viņam var palīdzēt izturēties ar cieņu pret tavu nostāju, kas pamatota uz Bībeles principiem. Ja kāds tevi mudina uz ļaunu — piemēram, aicina rīkoties negodīgi, pamēģināt narkotikas vai iesaistīties netikumīgā rīcībā —, ir svarīgi uzreiz likt saprast, ka tu neko tādu nedarīsi un ka nekādi mēģinājumi tevi pierunāt neizdosies. Šādi piedāvājumi jānoraida ļoti stingri. Kad Potifara sieva Jāzepam bija izteikusi netiklu piedāvājumu, Jāzeps ar pārliecību sacīja: ”Kā lai es darītu tik lielu ļaunumu un grēkotu pret Dievu?” Kad šī sieviete turpināja uzmākties Jāzepam, viņš metās ārā no mājas. (1. Moz. 39:9, 12.)

Kā pārliecība izpaužas. Par pārliecību neapšaubāmi liecina runātāja lietotie vārdi. Jēzus svarīgus teikumus bieži vien ievadīja ar vārdiem ”Patiesi, patiesi, es jums saku”. (Jāņa 3:3, 5, 11; 5:19, 24, 25.) Pāvila pārliecība izpaudās tādās frāzēs kā ”Es esmu pārliecināts”, ”Es zinu un esmu pārliecināts Kungā Jēzū” un ”Es saku patiesību, nemeloju”. (Rom. 8:38; 14:14; 1. Tim. 2:7.) Reizēm Jehova lika saviem praviešiem īpaši uzsvērt viņa solījumu negrozāmību ar tādiem vārdiem kā ”tas viss nāktin nāks un nekur nepaliks”. (Hab. 2:3.) Runājot par šiem pravietojumiem, tu vari lietot līdzīgus vārdus. Ja tu paļausies uz Jehovu, nevis uz sevi un runājot izturēsies pret saviem klausītājiem ar cieņu, vārdi, kuros izskanēs pārliecība, palīdzēs citiem saprast, ka tev ir stipra ticība.

Pārliecība izpaužas arī tajā, cik izteiksmīgi un aizrautīgi cilvēks runā. Par to liecina sejas izteiksme, žesti un ķermeņa kustības. Pat kautrīgs un kluss cilvēks var runāt ar pārliecību, ja viņš skaidri zina, ka runā patiesību un ka citiem tā ir jādzird.

Pats par sevi saprotams, pārliecību nav iespējams notēlot. Ja cilvēki jutīs, ka tu izliecies, nevis runā no sirds, viņi droši vien uzskatīs, ka tev nav nekā vērtīga, ko pateikt. Tāpēc pats svarīgākais ir neizlikties. Ja tev jāuzrunā liela auditorija, tev varbūt jārunā skaļāk un spraigāk nekā parasti. Tomēr arī šādā situācijā galvenais ir runāt dabiski.

Kas palīdz runāt ar pārliecību. Tas, cik pārliecinoši skan tava runa, lielā mērā ir atkarīgs no tā, cik labi tu pārzini runas materiālu, tāpēc ļoti svarīgi ir tai pienācīgi sagatavoties. Nepietiek tikai pārrakstīt runas materiālu no kādas publikācijas un tad to pārstāstīt. Tev labi jāsaprot runas materiāls un jāspēj tas izstāstīt saviem vārdiem. Tev jābūt pilnīgi pārliecinātam, ka tas, ko tu runāsi, ir patiesība un ka klausītājiem tas noteikti jādzird. Tāpēc, gatavojot runu, tev jāņem vērā, kas būs tavi klausītāji, ko viņi jau zina par apskatāmo tēmu un kāda ir viņu attieksme pret to.

Runa skan pārliecinošāk, ja tā ir raita. Tādēļ tev labi jāsagatavo ne tikai runas materiāls, bet arī pati uzstāšanās. Pievērs īpašu uzmanību tām runas daļām, kuras prasa lielāku entuziasmu, un centies panākt, lai šajās daļās tev nebūtu pārāk bieži jāskatās pierakstos. Un neaizmirsti lūgt Jehovam, lai viņš tev palīdz sagatavot labu runu. Tā tu varēsi smelties drosmi, kas tev palīdzēs runāt ar pārliecību. (1. Tes. 2:2.)