Sludināsim labo vēsti ar stipru pārliecību

¹ Pirmā gadsimta sākumā Jēzus Kristus pavēlēja saviem sekotājiem sludināt labo vēsti par Valstību un ’darīt par mācekļiem visas tautas’. (Mat. 24:14; 28:19, 20.) Jehovas liecinieki pret šo norādījumu ir izturējušies nopietni, par ko liecina tas, ka, noslēdzoties 20. gadsimtam, mūsu kristīgo brāļu saime bija izaugusi līdz vairāk nekā 5 900 000 mācekļu 234 zemēs. Cik lielā mērā tiek cildināts mūsu debesu Tēvs!

² Ir sācies 21. gadsimts. Mūsu Pretinieks viltīgi cenšas traucēt svarīgo Valstības sludināšanas un mācekļu gatavošanas darbu. Sātans ar šīs sistēmas palīdzību izdara uz mums spiedienu, mēģinot novērst mūsu uzmanību un panākt, lai mēs veltītu laiku un enerģiju neskaitāmām mazāk svarīgām rūpēm un nodarbībām. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka šī sistēma mums diktētu, kam dzīvē būtu dodama priekšroka, jo no Dieva Rakstiem saprotam, ka svarīgākais ir pildīt Jehovas gribu. (Rom. 12:2.) Tas nozīmē rīkoties saskaņā ar Rakstos minēto norādījumu ’pasludināt Dieva vārdus, uzstāties laikā, nelaikā, izpildīt savu kalpošanu līdz galam’. (2. Tim. 4:2, 5.)

³ Attīstīsim stipru pārliecību. Kristiešiem ’ar visu pārliecību jāstāv par to, kas ir Dieva griba’. (Kol. 4:12.) Vārds ”pārliecība” tiek skaidrots kā ’atzinums, arī ieskats, kas indivīdam ir izveidojies un ko tas neapšauba’. Mums, kristiešiem, jābūt pārliecinātiem, ka Dieva pravietiskie vārdi ir pilnībā uzticami un ka mēs dzīvojam pēdējo dienu beigu posmā. Mums nepieciešama tikpat stabila pārliecība, kāda bija apustulim Pāvilam, kurš sacīja, ka labā vēsts ir ”Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic”. (Rom. 1:16.)

⁴ Sātans izmanto ļaunus cilvēkus un krāpniekus, lai viņi, paši būdami maldināti, ietekmētu un maldinātu citus. (2. Tim. 3:13.) Tā kā esam par to brīdināti, mums aktīvi jārīkojas, lai stiprinātu savu pārliecību, ka mums ir patiesība. Mēs nedrīkstam ļaut dzīves raizēm apslāpēt mūsu dedzību, bet mums pastāvīgi galvenā uzmanība jāpievērš Valstības interesēm. (Mat. 6:33, 34.) Tāpat mēs nedrīkstam aizmirst par šī laika nozīmīgumu, uzskatot, ka līdz šīs sistēmas galam vēl ir tālu. Gals arvien straujāk tuvojas. (1. Pēt. 4:7.) Varbūt mums šķiet, ka atsevišķās zemēs labās vēsts sludināšana nes pavisam niecīgus augļus, jo tajās jau ir daudz sludināts, tomēr mums jāturpina brīdināt cilvēki. (Ecēh. 33:7—9.)

⁵ Dzīvojot šajā laikā, mums ir jāpārdomā vairāki svarīgi jautājumi: ”Vai es izturos nopietni pret Jēzus pavēli gatavot mācekļus? Vai tajā, kā es sludinu labo vēsti, izpaužas spēcīga pārliecība, ka Valstība ir reāla? Vai šajā darbā, kas glābj cilvēku dzīvības, es esmu apņēmies piedalīties, cik vien ir manos spēkos?” Apzinoties, cik ilgi mēs jau dzīvojam beigu laikā, mums jābūt nomodā par sevi un mūsu uzdevumu sludināt labo vēsti un mācīt cilvēkus. To darīdami, mēs izglābsim gan paši sevi, gan tos, kas klausās mūs. (1. Tim. 4:16.) Bet kā mēs varam kalpot ar vēl lielāku pārliecību?

⁶ Līdzināsimies tesaloniķiešiem. Apustulis Pāvils, pieminēdams Tesalonikas brāļu neatlaidīgās pūles, viņiem sacīja: ”Mūsu evanģelija vēstījums neparādījās vienīgi vārdos, bet spēkā, Svētā Garā un stiprā pārliecībā — jūs jau zināt, kādi mēs bijām, kad jūsu labā sākām darboties starp jums, un jūs kļuvāt par maniem un Kunga Kristus sekotājiem, uzņemdami sludināto vārdu Svētā Gara priekā, panesdami daudz spaidu.” (1. Tes. 1:5, 6.) Pāvils uzslavēja Tesalonikas draudzi, jo šie kristieši arī grūtos apstākļos sludināja ar dedzību un stipru pārliecību. Kā viņi to spēja? Viņus noteikti bija labvēlīgi ietekmējusi apustuļa Pāvila un viņa darba biedru dedzība un pārliecība.

⁷ Pāvila un viņa ceļa biedru dzīve liecināja, ka Dievs viņiem ir devis savu garu un ka viņi no visas sirds tic tam, ko sludina. Pirms ierašanās Tesalonikā Pāvils un Sīla Filipos bija pieredzējuši ļoti sliktu izturēšanos. Bez tiesas sprieduma viņi bija sisti, ielikti cietumā un saslēgti siekstā. Šis smagais pārbaudījums tomēr nebija mazinājis viņu dedzību labās vēsts sludināšanā. Dievs brīnumainā veidā atbrīvoja viņus no cietuma, un cietumsargu tas tik dziļi iespaidoja, ka viņš pats un viņa ģimene kļuva ticīgi, bet Pāvils un Sīla varēja turpināt kalpošanu. (Ap. d. 16:19—34.)

⁸ Dieva gara spēkā Pāvils ieradās Tesalonikā. Tur viņš strādāja, lai apgādātu sevi ar pašu nepieciešamāko, un pēc tam ziedoja visus savus spēkus un laiku tam, lai mācītu tesaloniķiešiem patiesību. Viņš izmantoja katru iespēju sludināt labo vēsti. (1. Tes. 2:9.) Pāvila pārliecinošā sludināšana tesaloniķiešus tik spēcīgi ietekmēja, ka vairāki no viņiem pārstāja kalpot elkiem un kļuva par patiesā Dieva, Jehovas, kalpotājiem. (1. Tes. 1:8—10.)

⁹ Vajāšanas jaunos mācekļus neatturēja no labās vēsts sludināšanas. Jauniegūtās ticības mudināti un būdami pilnīgi pārliecināti par mūžīgajām svētībām, kas viņus gaida nākotnē, tesaloniķieši sludināja patiesību, ko paši ar entuziasmu bija pieņēmuši. Draudze darbojās tik aktīvi, ka ziņas par viņu ticību un dedzību sasniedza kristiešus citās Maķedonijas daļās un pat Ahajā. Tāpēc, kad Pāvils rakstīja savu pirmo vēstuli tesaloniķiešiem, par viņu veikumu jau zināja ļoti daudzi. (1. Tes. 1:7.) Kāds labs piemērs!

¹⁰ Parādīsim mīlestību pret Dievu un cilvēkiem. Kā mēs, sludinādami labo vēsti mūsdienās, varam saglabāt tikpat stipru pārliecību, kāda bija tesaloniķiešiem? Pāvils par viņiem rakstīja: ”[Mēs] pastāvīgi atceramies Dieva, mūsu Tēva priekšā jūsu ticības darbu, pašaizliedzīgo mīlestību.” (1. Tes. 1:3.) Nav šaubu, ka viņi sirsnīgi mīlēja Dievu Jehovu un cilvēkus, kam viņi sludināja. Šādas pašas mīlestības mudināti, Pāvils un viņa biedri bija dalījušies ar tesaloniķiešiem ”nevien Dieva evanģelijā, bet arī savā dvēselē”. (1. Tes. 2:8.)

¹¹ Dziļa mīlestība pret Jehovu un cilvēkiem mudina arī mūs aktīvi piedalīties sludināšanas darbā. Mēs saprotam, ka labās vēsts sludināšana ir pienākums, ko katram no mums ir uzticējis Dievs. Ar atzinību pārdomājot un novērtējot visu labo, ko Jehova mūsu labā ir darījis, vadīdams mūs pretī ’īstajai dzīvībai’, mēs jutīsim pamudinājumu runāt ar citiem par brīnišķīgajām patiesībām, kurām paši ticam no visas sirds. (1. Tim. 6:19.)

¹² Ja mēs cītīgi sludināsim, būtu saprātīgi gaidīt, ka mūsu mīlestība pret Jehovu un cilvēkiem turpinās augt. Tas savukārt radīs mūsos vēlēšanos vēl lielākā mērā piedalīties kalpošanā pa mājām un citos liecināšanas veidos, kādi mums ir pieejami. Izmantosim arī turpmāk katru izdevību sludināt neformāli saviem radiniekiem, kaimiņiem un paziņām. Kaut gan lielākā daļa cilvēku, visticamāk, noraidīs labo vēsti un daži pat centīsies kavēt Valstības sludināšanu, mēs izjutīsim iekšēju prieku. Kāpēc? Tāpēc, ka zināsim: mēs darījām visu iespējamo, lai liecinātu par Valstību un palīdzētu cilvēkiem iegūt glābšanu. Turklāt Jehova svētīs mūsu centienus atrast godprātīgus cilvēkus. Pat ja mūs nospiež dzīves grūtību slogs un Sātans cenšas laupīt mums prieku, mēs varam atrast spēku, lai sludinātu citiem ar stipru pārliecību un dedzību. Ja mēs katrs dosim savu ieguldījumu šajā darbā, mūsu draudzes būs tikpat stipras un dedzīgas, kāda bija Tesalonikas draudze.

¹³ Nepadosimies nekādos pārbaudījumos. Pārliecība ir nepieciešama arī tad, kad sastopamies ar dažādiem pārbaudījumiem. (1. Pēt. 1:6, 7.) Jēzus saviem mācekļiem paskaidroja, ka, sekodami viņam, tie kļūs ”visu tautu ienīsti”. (Mat. 24:9.) Pāvils un Sīla to izjuta, atrazdamies Filipos. Apustuļu darbu 16. nodaļā teikts, ka Pāvilu un Sīlu ieslodzīja iekšējā cietumā (JD) un saslēdza siekstā. Parasti cietums bija ēka ar noslēgtu pagalmu vidū, ap kuru atradās lielākā daļa kameru. Šajās kamerās ieplūda kaut nedaudz gaismas un gaisa, turpretī iekšējā cietumā gaisa bija pavisam maz, bet gaismas nebija vispār. Pāvilam un Sīlam bija jāiztur tumsa, karstums un smaka, kāda valdīja šajā briesmīgajā ieslodzījuma vietā. Vai jūs spējat iedomāties, kādas sāpes viņiem sagādāja asiņojošās, sitienu atstātās brūces uz muguras un stundām ilgā sēdēšana siekstā?

¹⁴ Kaut arī tie bija ļoti smagi pārbaudījumi, Pāvils un Sīla palika uzticīgi Dievam. Viņiem bija dziļa pārliecība, kas deva spēku kalpot Jehovam, lai kas arī būtu jāiztur. Par to uzskatāmi liecina 16. nodaļas 25. pants, kur teikts, ka Pāvils un Sīla, ”lūgdami Dievu, dziedāja slavas dziesmas”. Kaut arī viņi atradās iekšējā cietumā, viņi bija pilnīgi pārliecināti par Dieva labvēlību, tāpēc dziedāja tik skaļi, ka to varēja dzirdēt pārējie cietumnieki. Mums jāsaglabā tāda pati pārliecība, sastopoties ar ticības pārbaudījumiem.

¹⁵ Sātans mums rada daudz pārbaudījumu. Vieniem šāds pārbaudījums ir ģimenes pretestība. Daudziem mūsu brāļiem savas tiesības jāaizstāv tiesas ceļā. Citiem jāiztur atkritēju uzbrukumi. Daudzi cīnās ar finansiālām grūtībām un raizēm par to, kā sagādāt pašu nepieciešamāko. Jauniešiem savukārt jāizjūt vienaudžu ietekme skolā. Kā mēs varam sekmīgi pārvarēt šos pārbaudījumus? Kas ir nepieciešams, lai mēs paliktu stipri savā pārliecībā?

¹⁶ Pirmais un svarīgākais ir saglabāt tuvas attiecības ar Jehovu. Atrazdamies iekšējā cietumā, Pāvils un Sīla nepavadīja laiku, sūrodamies par savu situāciju vai žēlodami sevi. Viņi tūlīt griezās pie Dieva lūgšanā un sāka dziedāt slavas dziesmas. Kāpēc? Tāpēc, ka viņiem bija tuvas attiecības ar viņu debesu Tēvu. Viņi saprata, ka cieš taisnības dēļ un ka viņu glābšana ir Jehovas rokās. (Ps. 3:9.)

¹⁷ Arī mums, sastopoties ar pārbaudījumiem, jāgriežas pie Jehovas. Pāvils mūs mudina darīt zināmus savus lūgumus Dievam, un tad ’Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās mūsu sirdis un mūsu domas’. (Filip. 4:6, 7.) Cik mierinoši ir zināt, ka Jehova mūs pārbaudījumos neatstāj vienus! (Jes. 41:10.) Kamēr vien mēs kalposim viņam ar neviltotu pārliecību, viņš būs kopā ar mums. (Ps. 46:8.)

¹⁸ Vēl spēcīgu pārliecību palīdz saglabāt tas, ka esam aizņemti kalpošanā Jehovam. (1. Kor. 15:58.) Pāvilu un Sīlu ieslodzīja cietumā tāpēc, ka viņi bija aktīvi sludinājuši labo vēsti. Bet vai viņi tāpēc pārtrauca sludināt? Nē, pat atrazdamies cietumā, viņi sludināja un pēc atbrīvošanas devās uz Tesaloniku, kur, iegājuši jūdu sinagogā, ”runāja ar [jūdiem] par rakstiem”. (Ap. d. 17:1—3.) Ja mums būs stipra ticība Jehovam un pārliecība, ka mums ir patiesība, nekas ”mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā”. (Rom. 8:35—39.)

¹⁹ Stipras pārliecības piemēri mūsu dienās. Mūsdienās ir daudz cilvēku, kas, tāpat kā Pāvils un Sīla, mums rāda izcilu stipras pārliecības piemēru. Kāda māsa, kas pārcieta ieslodzījumu Aušvicas koncentrācijas nometnē, stāsta par nesatricināmo ticību un pārliecību, kādu parādīja tur ieslodzītie brāļi un māsas: ”Reiz pratināšanas laikā, sažņaudzis dūres, pie manis pienāca kāds virsnieks. ”Ko lai ar jums iesāk?” viņš izsaucās. ”Kad mēs jūs arestējam, jūs tas atstāj vienaldzīgus. Kad mēs jūs ieslogām cietumā, jūs to neņemat galvā. Kad mēs jūs nosūtām uz koncentrācijas nometni, jūs tas absolūti neuztrauc. Kad mēs jums piespriežam nāvessodu, jūs izskatāties tā, it kā tas uz jums neattiektos. Ko lai mēs ar jums darām?”” Cik ļoti mūsu brāļu ticība, ko viņi parādīja tik smagos apstākļos, stiprina mūsu ticību! Viņi vienmēr griezās pie Jehovas un lūdza Dievam spēku izturēt.

²⁰ Mēs noteikti atceramies, ar kādu pārliecību daudzi mūsu brāļi ir darbojušies valstīs, kurās pēdējā laikā ir saasinājušās etniskās nesaskaņas. Lai cik tas būtu bīstami, atbildīgie brāļi vienmēr ir pašaizliedzīgi rūpējušies, lai viņu brāļi un māsas saņemtu garīgo barību. Viņi visi joprojām uzticīgi kalpo, būdami pilnīgi pārliecināti, ka ’nevienam ierocim, kas vērsts pret viņiem, neizdosies viņus pieveikt’. (Jes. 54:17.)

²¹ Stipru ticību un izturību pauž arī daudzi brāļi un māsas, kam ir neticīgs dzīvesbiedrs. Kādam brālim no Gvadelupas viņa neticīgā sieva izrādīja spēcīgu pretestību. Lai mazinātu vīra apņēmību un atturētu viņu no kristiešu sapulču apmeklēšanas, viņa negatavoja ēst, nemazgāja drēbes, negludināja un nelāpīja tās. Dienām ilgi viņa ar vīru pat nesarunājās. Bet, kalpojot Jehovam ar stipru pārliecību un griežoties pie viņa ar lūgšanām pēc palīdzības, brālis spēja to visu izturēt. Cik ilgi viņam bija jāiztur? Apmēram 20 gadu. Pēc tam viņa sievas sirds sāka mainīties. Brālim par lielu prieku viņa galu galā pieņēma patiesību un ieguva cerību uz Dieva Valstību.

²² Visbeidzot jāpiemin mūsu jauno brāļu un māsu spēcīgā pārliecība, kādu viņi ik dienas parāda skolā, sastapdamies ar vienaudžu spiedienu un citām grūtībām. Par skolasbiedru centieniem panākt, lai jaunie kristieši pielāgotos pārējiem, kāda jauna lieciniece teica: ”Skolā visi mudina tevi būt kaut nedaudz nepaklausīgai. Skolasbiedri vairāk ciena tos, kas uzvedas izaicinoši.” Cik spēcīgs spiediens jāizjūt mūsu jaunajiem brāļiem un māsām! Viņiem savā sirdī un prātā jāveido apņēmība izlēmīgi pretoties kārdinājumiem.

²³ Daudzi jauni kristieši sekmīgi pārvar pārbaudījumus un saglabā savu uzticību Dievam. Par to liecina gadījums ar kādu jaunu māsu no Francijas. Kādu dienu starpbrīdī daži puiši centās panākt, lai viņa tos noskūpstītu, bet mūsu māsa lūdza pie sevis Dievu un neatlaidīgi pretojās. Galu galā viņi meiteni atstāja mierā. Vēlāk viens no puišiem pienāca pie māsas un teica, ka apbrīno viņas drosmi. Meitenei bija iespēja dot labu liecību par Valstību, pastāstot viņam par augstajām normām, kādas Jehova ir noteicis visiem, kas vēlas iegūt Valstības svētības. Mācību gada laikā viņa paskaidroja savus uzskatus arī pārējiem klasesbiedriem.

²⁴ Mums ir īpaša priekšrocība būt starp tiem, kurus Jehova ar prieku izmanto, lai pārliecinoši tiktu pasludināta viņa griba. (Kol. 4:12.) Tāpat mums ir lieliska iespēja pierādīt savu uzticību Dievam, kad mums kā lauva uzbrūk mūsu Pretinieks — Sātans Velns. (1. Pēt. 5:8, 9.) Nekad neaizmirsīsim, ka Jehova izmanto Valstības vēsts sludināšanu, lai izglābtu gan mūs, kas šo vēsti sludinām, gan cilvēkus, kas to uzklausa. Pierādīsim ar saviem lēmumiem un ikdienas dzīvi, ka uzskatām Valstību par pašu svarīgāko! Sludināsim arī turpmāk labo vēsti ar stipru pārliecību!