Cieņa pret cilvēkiem

BĪBELĒ mēs tiekam mudināti ”turēt visus godā” un ”nevienu nepulgot”. (1. Pēt. 2:17; Tit. 3:2.) Mums jāciena visi cilvēki, jo visi viņi ir radīti ”pēc Dieva līdzības”. (Jēk. 3:9.) Arī Kristus ir miris par visiem cilvēkiem. (Jāņa 3:16.) Ikviens cilvēks ir pelnījis, ka viņam tiktu sludināta labā vēsts un viņš to varētu pieņemt un izglābties. (2. Pēt. 3:9.) Turklāt ir daudz cilvēku, kam viņu īpašību vai stāvokļa dēļ pienākas īpaša cieņa.

Iemesli, kāpēc cilvēki nevēlas izrādīt cieņu tā, kā tas prasīts Bībelē, ir dažādi. Sabiedrības attieksmi pret cilvēku var noteikt viņa ādas krāsa, dzimums, veselības stāvoklis, vecums, materiālais stāvoklis vai tas, pie kāda sociālā slāņa viņš pieder. Arvien vairāk cilvēku biežo korupcijas skandālu dēļ zaudē cieņu pret varas pārstāvjiem. Daudzu valstu iedzīvotāji ir galēji neapmierināti ar dzīves apstākļiem, jo viņiem jāstrādā no rīta līdz vakaram, lai nopelnītu pašu nepieciešamāko. Turklāt viņi dzīvo sabiedrībā, kur cieņa pret cilvēku tiek izrādīta ļoti reti. Jauniešu starpā ir populāri nepaklausīt skolotājiem un jebkādai citai varai. Daudzus jauniešus spēcīgi ietekmē televīzija, kur reizēm tiek rādīti bērni, kas spēj panākt savu un viegli piemānīt vecākus. To visu ņemot vērā, var saprast, ka saglabāt pareizu attieksmi pret cilvēkiem nav viegli. Bet mums ir jāizturas ar cieņu pret visiem cilvēkiem. Ar šādu izturēšanos mēs varam radīt domu apmaiņai labvēlīgu gaisotni.

Kad vēlamies uzsākt sarunu. No cilvēka, kas veic reliģisku darbību, tiek gaidīts, lai par cieņu pret apkārtējiem liecinātu gan viņa ārējais izskats, gan arī viņa uzvedība. Pieklājības normas nav visur vienādas. Ir vietas, kur par nepieklājīgu cilvēks tiek uzskatīts tad, ja viņš kādu uzrunā, nenoņemot cepuri vai turot roku kabatā. Savukārt citās vietās cilvēki to neuzskata par nepieklājību. Lai nevienu neaizskartu un neradītu nevajadzīgus šķēršļus sludināšanai, tev noteikti jāievēro pieņemtās pieklājības normas.

Ar pieņemtajām pieklājības normām jāsaskan arī tam, kā mēs uzrunājam cilvēkus, it sevišķi tos, kas ir vecāki par mums. Parasti tiek uzskatīts, ka bērns drīkst uzrunāt pieaugušo vārdā tikai tad, ja pieaugušais viņam to ir atļāvis. Daudzās zemēs arī pieaugušie neuzrunā svešus cilvēkus vārdā, un pieklājības normas prasa uzrunāt ar ”jūs” nepazīstamus cilvēkus, vecākus cilvēkus, kā arī tos, kas pelnījuši īpašu cieņu sava stāvokļa dēļ.

Kad satiekam cilvēku. Nelielās pilsētās un apdzīvotās vietās, satiekot cilvēkus uz ielas vai ienākot kādā telpā, ir pieņemts sasveicināties. Dažādu zemju iedzīvotāji to dara dažādi: īsi sasveicinās, uzsmaida svešiniekam, paloka galvu vai pat nedaudz paceļ uzacis. Bet nepievērst nekādu uzmanību cilvēkam nav pieklājīgi.

Var gadīties, ka cilvēks jūtas atstumts arī pēc tam, kad tu esi ar viņu sasveicinājies. Tas notiek tad, ja viņš nejūt, ka tu izturies pret viņu ar tādu pašu cieņu kā pret citiem. Diezgan bieži sabiedrība šķiro cilvēkus pēc ārējām pazīmēm, tāpēc cilvēki ar fiziskiem trūkumiem un nopietnām veselības problēmām mēdz justies atstumti. Bet Dieva vārdos ir skaidri norādīts, ka šie cilvēki mums jāmīl un jāciena tieši tāpat kā visi pārējie. (Mat. 8:2, 3.) Mūs visus lielākā vai mazākā mērā ir ietekmējis no Ādama mantotais grēks. Vai tu uzskatītu, ka citi tevi ciena, ja viņu attieksme pret tevi allaž atgādinātu par taviem trūkumiem? Vai tev nebūtu patīkamāk, ja citi censtos saskatīt tavas labās īpašības?

Cieņa pret cilvēkiem prasa respektēt arī vadības principu. Daudzās zemēs sludinot vispirms jārunā ar ģimenes galvu un tikai tad var sākt sarunu ar citiem ģimenes locekļiem. Mēs zinām, ka uzdevumu sludināt evaņģēliju un mācīt cilvēkus mums ir devis Jehova, taču mēs atzīstam arī to, ka pienākumu audzināt un pamācīt bērnus viņš ir uzticējis vecākiem. (Efez. 6:1—4.) Tāpēc, sludinot pa mājām, jāpatur prātā, ka nebūtu labi iesaistīt bērnus garākās sarunās, ja vispirms nav saņemta vecāku atļauja.

Tā kā ar gadiem cilvēki iegūst lielu dzīves pieredzi, pret viņiem būtu jāizturas ar īpašu cieņu. (Īj. 32:6, 7.) Kādai gados jaunai Jehovas lieciniecei, kas dzīvo Šrilankā, cieņas pilna attieksme palīdzēja uzsākt sarunu ar kādu padzīvojušu vīrieti. Sākumā vīrietis nevēlējās uzklausīt gados jauno pionieri. Viņš jautāja: ”Ko tad tāda jauna meitene man var iemācīt par Bībeli?” Pioniere viņam atbildēja: ”Es neesmu atnākusi jūs mācīt, es tikai gribēju jums pastāstīt kaut tādu, ko es esmu uzzinājusi un kas man liek justies ļoti laimīgai.” Šī pieklājīgā atbilde ieinteresēja vīrieti. ”Un kas tas būtu?” viņš jautāja. ”Es esmu uzzinājusi, kas jādara, lai varētu dzīvot mūžīgi,” Jehovas lieciniece atbildēja. Saruna ar jauno pionieri vīrieti pamudināja sākt Bībeles nodarbības. Protams, ne jau visi cilvēki, kas ir gados, rīkosies kā šis vīrietis, tomēr lielākā daļa no viņiem atzinīgi novērtēs to, ka viņiem tiek parādīta cieņa.

Tiesa, pastāv arī iespēja pārāk aizrauties ar cieņas izrādīšanu. Piemēram, Jehovas liecinieki, kas sludina Klusā okeāna salās, lieto pieņemtās pagodinājuma formas, uzrunājot ciematu un cilšu vecākos, jo tas ir vienīgais veids, kā var sākt sarunu ar viņiem pašiem un saņemt atļauju runāt ar cilvēkiem, kas viņiem pakļauti. Tomēr pat šādās situācijās glaimošana nav ne vajadzīga, ne arī pieņemama. (Sal. Pam. 29:5.) Daudzās valodās pagodinājuma formas ir pierastas, tomēr no kristiešiem netiek prasīts, lai viņi tām pievērstu pārāk daudz uzmanības.

Kad runājam. Bībelē mēs tiekam mudināti skaidrot citiem savus uzskatus ”ar lēnprātību un bijību”. (1. Pēt. 3:15, 16.) Tāpēc, pat ja mēs varam tūlīt atspēkot cilvēka nepareizos priekšstatus, to darīt ir nesaprātīgi un necienīgi. Daudz labāk ir uzklausīt cilvēku, uzzināt viņa uzskatu pamatojumu un ņemt vērā viņa domas, pirms mēs viņam piedāvājam padomāt par to, kas teikts Bībelē.

Tādai pašai cieņai, kādu mēs izrādām sarunās ar cilvēkiem, jāizpaužas arī tad, kad mēs uzstājamies ar runu auditorijas priekšā. Ja orators ciena savus klausītājus, viņš tos nekritizē un nerunā tā, it kā gribētu teikt: ”Jūs to varat, tikai negribat darīt.” Šāda attieksme pret klausītājiem liktu viņiem justies nevērtīgiem. Daudz labāk ir raudzīties uz klausītājiem kā uz cilvēkiem, kas mīl Jehovu un no sirds vēlas viņam kalpot. Mums jāseko Jēzus priekšzīmei un jāizturas ar sapratni pret tiem, kam garīgā ziņā klājas grūti, kam trūkst pieredzes un kas nevar saskaņot savu dzīvi ar Bībeles prasībām tik ātri, kā to spēj citi.

Auditorija jūt, ka runātājs to ciena, ja viņš norāda, ka arī viņam pašam jāmācās pildīt Dieva Rakstu prasības. Skaidrojot Bībeles pantu izmantojumu, nav labi pārāk bieži lietot vietniekvārdu ”jūs”. Piemēram, jautājums ”Vai jūs darāt visu, kas ir jūsu spēkos?” ļoti atšķiras no teikuma ”Būtu labi, ja mēs nopietni pārdomātu jautājumu: ”Vai es daru visu, kas ir manos spēkos?””. Pēc satura abi teikumi ir līdzīgi. Bet pirmais skan tā, it kā runātājs uzskatītu, ka viņš ir pārāks par saviem klausītājiem, turpretī otrais norāda, ka visiem, arī pašam runātājam, jāpārdomā sava situācija un rīcības motīvi.

Nav labi runāt asprātības tāpat vien — lai uzjautrinātu klausītājus. Tas traucē nopietni uzklausīt Bībeles vēsti. Protams, mums jākalpo Dievam ar prieku, un mūsu runas materiālā reizēm var būt arī kaut kas smieklīgs. Taču pārvērst nopietnus jautājumus par kaut ko uzjautrinošu nozīmētu izturēties ar necieņu pret klausītājiem un pret Dievu.

Centīsimies vienmēr runāt un uzvesties tā, lai būtu redzams, ka mēs esam iemācījušies izturēties pret cilvēkiem tā, kā to vēlas Jehova.