Vai tādas izjūtas ir normālas?

KĀDS vīrietis raksta: ”Tā kā esmu uzaudzis Anglijā, bērnībā mani mācīja neizrādīt citiem savas jūtas. Es vēl arvien atceros, kā ikreiz, kad man bija noticis kaut kas slikts, tēvs, bijušais virsnieks, caur sakostiem zobiem man teica: ”Tikai neraudi!” Es nevaru atsaukt atmiņā nevienu reizi, kad māte būtu noskūpstījusi vai apskāvusi kādu no mums, četriem bērniem. Man bija 56 gadi, kad tēvs nomira. Es to ārkārtīgi smagi pārdzīvoju. Tomēr sākumā es nespēju raudāt.”

Dažās kultūrās ir pieņemts atklāti izrādīt savas jūtas. Vai tu esi priecīgs vai bēdīgs, citi zina, kā tev ir ap sirdi. Turpretī citur, piemēram, Ziemeļeiropā un Lielbritānijā, no cilvēkiem, it īpaši no vīriešiem, tiek gaidīts, lai viņi slēptu savas jūtas, apspiestu emocijas — tā sakot, saņemtu sevi rokās un neturētu sirdi uz delnas. Bet vai tiešām ir nepareizi ļaut vaļu savām bēdām, ja ir zaudēts kāds tuvs cilvēks? Kādu atbildi uz šo jautājumu sniedz Bībele?

Sēras, par kurām stāstīts Bībelē

Bībeles sarakstītāji bija Vidusjūras austrumu reģiona ebreji, kas mēdza brīvi izrādīt emocijas. Bībelē ir minēti daudzi gadījumi, kad cilvēki, citiem redzot, ir ļāvuši vaļu savām bēdām. Piemēram, ķēniņš Dāvids atklāti sēroja par sava noslepkavotā dēla Amnona nāvi. Viņš pat ”raudāja varen lielā raudāšanā”. (2. Samuēla 13:28—39.) Dāvids apraudāja pat savu neuzticamo dēlu Absalomu, kas bija centies sagrābt ķēniņa varu. Bībelē ir stāstīts: ”Tad ķēniņš [Dāvids] ļoti noskuma, un viņš uzkāpa vārtu augšējā telpā, un raudāja, un sauca: ”Mans dēls Absalom! Manu dēliņ! Mans dēls Absalom! Kaut jel kāds būtu man ļāvis mirt tavā vietā! Ak Absalom, manu dēliņ! Mans dēls!” (2. Samuēla 19:1.) Dāvids sēroja tāpat, kā būtu sērojis jebkurš tēvs. Un cik reižu gan vecāki nav vēlējušies, kaut viņi būtu varējuši mirt savu bērnu vietā! Ja bērns nomirst pirms saviem vecākiem, tas šķiet tik nedabiski.

Kā izturējās Jēzus, kad bija nomiris viņa draugs Lācars? Tuvojoties drauga kapam, Jēzus raudāja. (Jāņa 11:30—38.) Vēlāk, pēc Jēzus nāves, Marija Magdalēna raudāja pie Jēzus kapa. (Jāņa 20:11—16.) Tiesa, kristieši, kas saprot Bībelē doto cerību uz augšāmcelšanu, neieslīgst neremdināmās bēdās, kādas reizēm pārņem tos, kuru priekšstatiem par mirušo stāvokli nav skaidra bībeliska pamatojuma. Bet, kaut arī patiesiem kristiešiem ir cerība uz augšāmcelšanu, viņi ir parasti cilvēki, kam nav svešas nekādas cilvēciskas emocijas, tāpēc viņi tāpat kā visi citi skumst un bēdājas par tuvu cilvēku nāvi. (1. Tesaloniķiešiem 4:13, 14.)

Vai ļaut vaļu asarām?

Kādas bēdu izpausmes ir raksturīgas mūsdienās? Varbūt jums ir grūti vai neērti izrādīt savas jūtas? Ko iesaka speciālisti? Ar saviem mūsdienīgajiem ieteikumiem viņi bieži vien tikai atkārto Dieva iedvesmotos gudros padomus, kas jau sen ir rakstīti Bībelē. Viņi saka: bēdas nav jāapslāpē, bet jāļauj tām brīvi izpausties. Šis padoms sauc atmiņā tādus taisnīgus senatnes cilvēkus kā Ījabu, Dāvidu un Jeremiju, par kuru bēdām var lasīt Bībelē. Viņi nekādā ziņā neapspieda savas jūtas. Tātad nav gudri bēdās noslēgties no cilvēkiem. (Salamana Pamācības 18:1.) Protams, atšķirīgās kultūrās sēras mēdz izpausties dažādi, un daļēji tas ir atkarīgs arī no vietējām reliģiskajām tradīcijām.a

Ko darīt, ja gribas raudāt? Raudas ir dabiska cilvēka jūtu izpausme. Atcerieties vēlreiz gadījumu, kad Jēzus, bēdādamies par Lācara nāvi, ”garā aizgrābts noskuma un.. raudāja”. (Jāņa 11:33, 35.) Tā viņš apliecināja, ka asaras ir dabiska reakcija uz tuva cilvēka nāvi.

Sērojoši cilvēki — Ir dabiski bēdāties un raudāt par tuva cilvēka nāvi

Šo patiesību apstiprina arī tas, kas notika ar kādu māti, vārdā Anna, kuras meitiņa Reičela nomira no ZPNS (zīdaiņu pēkšņas nāves sindroma). Annas vīrs sacīja: ”Pārsteidzoši, bet ne Anna, ne es bērēs neraudājām. Visi pārējie gan raudāja.” Tad Anna piebilda: ”Jā, bet vēlāk es izlēju daudz asaru mūsu abu vietā. Man šķiet, tā īsti es notikušo aptvēru tikai vairākas nedēļas pēc traģēdijas, kad beidzot biju palikusi mājās viena. Es rūgti raudāju visu cauru dienu. Bet, manuprāt, asaras man tiešām palīdzēja. Pēc tam man kļuva vieglāk. Man bija jāapraud savas mazulītes nāve. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka cilvēkiem, ko nomāc bēdas, ir jāļauj izraudāties. Protams, ir gluži dabiski, ka citiem gribas teikt: ”Neraudi,” — tomēr īstenībā no šāda mierinājuma nav nekāda labuma.”

Kāda mēdz būt reakcija

Kā cilvēki mēdz reaģēt uz tuvinieka nāvi? Lūk, piemēram, ko pārdzīvoja Huanita. Viņa ļoti labi zināja, ko nozīmē zaudēt bērnu, jo piecas reizes bija pieredzējusi spontāno abortu. Bet pagāja kāds laiks, un viņa atkal bija grūtniecības stāvoklī. Viegli saprast, cik noraizējusies bija Huanita, kad autokatastrofas dēļ nokļuva slimnīcā. Divas nedēļas vēlāk priekšlaicīgi sākās dzemdību sāpes. Piedzima mazā Vanesa, kas svēra tikai ap kilogramu. ”Es biju tik saviļņota,” Huanita atceras. ”Beidzot es biju kļuvusi par māti!”

Bet viņas laime bija īsa. Pēc četrām dienām Vanesa nomira. Huanita stāsta: ”Es jutos pilnīgi iztukšota. Mātes laime man bija atņemta. Likās, it kā es būtu zaudējusi daļu no sevis. Bija tik sāpīgi pārnākt mājās un ieiet istabā, ko mēs bijām sagatavojuši Vanesai, un ieraudzīt mazos krekliņus, ko es viņai biju nopirkusi. Turpmākajos mēnešos es visu laiku atkal un atkal domās izdzīvoju to dienu, kad mana meitiņa nāca pasaulē. Es nevienu negribēju ne redzēt, ne dzirdēt.”

Vai Huanita reaģēja pārāk saasināti? Citiem to varbūt ir grūti saprast, bet vecāki, kas ir pārcietuši tādu pašu nelaimi kā Huanita, stāsta, ka viņi ir sērojuši par savu bērnu tikpat dziļi, kā būtu sērojuši par cilvēku, kas jau ir nodzīvojis kādu laiku. Jau ilgi pirms tam, kad bērns ir piedzimis, viņi saka, vecāki to ļoti mīl. Starp māti un bērnu izveidojas īpašas saites. Kad bērns nomirst, māte jūt, ka ir zaudēts pilnvērtīgs, neatkārtojams cilvēks. Ir svarīgi, lai citi to saprastu.

Dusmas un vainas apziņa

Kāda cita māte stāsta, ko viņa izjuta, uzzinājusi, ka viņas sešgadīgais dēls, kam bija iedzimta sirdskaite, ir pēkšņi miris: ”Sākumā es vispār neko nespēju just, pēc tam mani pārņēma neticība, vainas apziņa un dusmas uz vīru un ārstu par to, ka viņi nebija aptvēruši, cik nopietns ir mana zēna stāvoklis.”

Dusmas ir vienas no emocijām, ko var izraisīt bēdas. Dusmas var vērsties pret ārstiem un medicīnas māsām; varbūt rodas sajūta, ka viņi nav darījuši visu iespējamo, lai glābtu cilvēku, kas tagad ir miris. Bet varbūt šīs dusmas vēršas pret draugiem un radiniekiem, kas, šķiet, runā vai dara kaut ko aplamu. Daži pat dusmojas uz mirušo par to, ka viņš nav pienācīgi rūpējies par savu veselību. Stella atceras: ”Es biju dusmīga uz vīru, jo zināju, ka nelaime varēja arī nenotikt. Vīrs bija smagi slims, tomēr viņš nelikās ne zinis par ārsta brīdinājumiem.” Turklāt reizēm cilvēki jūt dusmas uz mirušo tādēļ, ka pēc tuvinieka nāves viņiem jāuzņemas papildu pienākumi un atbildība.

Dusmas var izraisīt vainas apziņu — cilvēks varbūt mokās pašpārmetumos tāpēc, ka jūtas dusmīgs. Daži vaino sevi tuvinieka nāvē. Viņi sev iegalvo: ”Viņš nebūtu nomiris, ja vien es būtu parūpējies, lai viņš ātrāk griežas pie ārsta,” — vai arī: ”...lai viņš konsultējas ar kādu citu ārstu,” — vai: ”...lai viņš pievērš lielāku uzmanību savai veselībai.”

Māte atceras, kā agrāk apskāvusi savu bērnu — Bērna nāve ir smags trieciens, un bēdu nomāktajiem vecākiem ir nepieciešama neviltota līdzcietība un iejūtība

Citiem vainas apziņa ir vēl spēcīgāka, it sevišķi, ja nāve ir bijusi pēkšņa, negaidīta. Viņi sāk pārcilāt atmiņā gadījumus, kad ir dusmojušies uz aizgājēju vai ar to strīdējušies. Varbūt viņi domā, ka nav devuši savam tuviniekam visu, ko būtu varējuši tam sniegt.

Daudzas mātes ilgi nespēj atgūties no bēdām, un šis fakts apstiprina to, ko saka daudzi speciālisti: bērna nāve atstāj neaizpildāmu tukšumu vecāku — un jo īpaši mātes — dzīvē.

Ja nomiris dzīvesbiedrs

Smags trieciens ir arī dzīvesbiedra nāve, ko ir sevišķi grūti pārciest, ja vīrs un sieva kopā ir dzīvojuši ļoti darbīgu dzīvi. Kad nomirst vīrs vai sieva, otram dzīvesbiedram tas nozīmē, ka turpmāk mainīsies viss viņa dzīvesveids: vairs nebūs kopīgu ceļojumu, kopīga darba, kopīgas atpūtas un savstarpēja atbalsta.

Jūnisa stāsta, kādi bija viņas pārdzīvojumi pēc tam, kad viņas vīrs bija pēkšņi miris ar infarktu: ”Pirmo nedēļu mani bija pārņēmis emocionāls sastingums, likās, it kā manī kaut kas būtu salūzis. Es nekam nejutu ne garšu, ne smaržu. Tomēr mana domāšana joprojām bija pilnīgi skaidra. Tā kā es biju atradusies līdzās savam vīram, kamēr ārsti pūlējās viņu atdzīvināt ar sirds masāžu, mākslīgo elpināšanu un medikamentiem, mani nemocīja tādos gadījumos parastā sajūta, ka nelaime īstenībā nemaz nav notikusi. Taču es jutos pilnīgi bezpalīdzīga — it kā es skatītos, kā mašīna gāžas no klints, un nespētu neko darīt, lai to apturētu.”

Vai Jūnisa raudāja? ”Protams, es raudāju, un visvairāk asaru es izlēju, lasīdama simtiem kartīšu ar līdzjūtības apliecinājumiem, kuras biju saņēmusi. Es raudāju par katru no tām. Tas man palīdzēja izturēt atlikušo dienas daļu. Bet, kad man atkal un atkal vaicāja, kā es jūtos, man nemaz nekļuva labāk. Es biju nelaimīga — tas taču bija skaidri redzams.”

Kas palīdzēja Jūnisai pārciest bēdas? ”Es pieņēmu lēmumu — kaut gan tobrīd pati to nemaz īsti neapzinājos —, ka man jādzīvo tālāk,” viņa saka. ”Taču man joprojām sāp sirds, kad es domāju par savu vīru, kas tik ļoti mīlēja dzīvi, bet tagad nav man līdzās un nevar to baudīt.”

”Neļaujiet citiem noteikt...”

Grāmatas Leavetaking—When and How to Say Goodbye (”Atvadas. Kad un kā pateikt ardievu”) autori dod padomu: ”Neļaujiet citiem noteikt, kā jums būtu jāizturas vai jājūtas. Katrs cilvēks pārdzīvo bēdas citādi. Citi varbūt domā (un liek jums to saprast), ka jūsu sēras ir pārmērīgas vai arī nav pietiekami dziļas. Piedodiet viņiem un aizmirstiet to. Ja jūs spiedīsiet sevi pielāgoties noteiktām normām, ko izveidojuši citi cilvēki vai sabiedrība kopumā, jūs aizkavēsiet savu emocionālo atveseļošanos.”

Protams, dažādi cilvēki mēdz atšķirīgi pārvarēt savas bēdas. Mēs neapgalvojam, ka viens veids noteikti ir labāks par visiem citiem. Tomēr ir bīstami, ja ilgu laiku nekas nemainās un sēru nomāktais cilvēks nekādi nespēj samierināties ar realitāti. Tādā gadījumā ir ļoti nepieciešams līdzjūtīgu draugu atbalsts. Bībelē ir teikts: ”Draugs arvienu mīl draugu un likstas gadījumā viņu izjūt kā brāli.” Tāpēc nebaidieties meklēt palīdzību, runāt ar cilvēkiem un izraudāties. (Salamana Pamācības 17:17.)

Bēdas — tā ir dabiska reakcija uz zaudējumu, un nav nekāda iemesla tās slēpt no citiem. Bet vēl ir jāatrod atbildes uz vairākiem jautājumiem: kā lai dzīvo tālāk? Vai ir normāli justies dusmīgam un vainīgam? Kā tikt galā ar šīm izjūtām? Kas palīdzēs pārciest bēdas un zaudējuma sāpes? Nākamajā nodaļā būs sniegtas atbildes gan uz šiem, gan arī uz citiem jautājumiem.

a Piemēram, jorubi, kas dzīvo Nigērijā, saskaņā ar saviem tradicionālajiem priekšstatiem tic dvēseļu pārdzimšanai. Tāpēc, kad māte zaudē bērnu, sēras gan ir dziļas, taču tās ilgst pavisam īsu laiku, jo, kā sacīts kādas jorubu dziesmas piedziedājumā: ”Tikai ūdens ir izlijis. Kalabašs ir palicis vesels.” Tas nozīmē, ka pēc jorubu ticējumiem māte, kas ir kā kalabašs, kurā nes ūdeni, var dzemdēt citu bērnu, kurā varbūt būs iemiesojies mirušais. Jehovas liecinieki neievēro tradīcijas, kas ir balstītas uz aplamiem, nebībeliskiem priekšstatiem par dvēseles nemirstību un pārdzimšanu. (Salamans Mācītājs 9:5, 10; Ecēhiēla 18:4, 20.)

Kā sāpīgās izjūtas mainās laika gaitā

Protams, bēdām nav nekāda noteikta grafika vai programmas. Cilvēks var vienlaicīgi pārdzīvot dažādas bēdu izpausmes, un šo pārdzīvojumu ilgums atkarībā no cilvēka personības var būt ļoti atšķirīgs. Šeit nav aprakstītas visas iespējamās reakcijas. Bēdas var izpausties arī citādi. Te ir minētas dažas no izjūtām, kādas var pārdzīvot cilvēks, kas zaudējis mīļu tuvinieku.

Pirmā reakcija: sākotnējais šoks; neticība, noliegums; nejūtīgums; vainas apziņa; dusmas.

Smagu bēdu izpausmes var būt: atmiņas traucējumi un bezmiegs; spēku izsīkums; pēkšņas garastāvokļa maiņas; traucētas domāšanas un spriešanas spējas; asaru lēkmes; pārmaiņas ēstgribā un līdz ar to pieņemšanās vai krišanās svarā; dažādi veselības traucējumi; apātija; samazinātas darbaspējas; halucinācijas — cilvēkam šķiet, ka viņš jūt, dzird vai redz mirušo; ja zaudēts bērns — nepamatots aizvainojums pret dzīvesbiedru.

Pakāpeniska līdzsvara atgūšana: skumjas un ilgas pēc zaudētā; gaišas atmiņas par mirušo, pat ar humora pieskaņu.

Spontānais aborts un nedzīvs dzimis bērns — mātes bēdas

Kaut gan Monai jau bija vairāki bērni, viņa ar lielu prieku gaidīja nākamā bērna piedzimšanu. Bērns vēl nebija nācis pasaulē, kad Mona jau ”spēlējās un runājās ar viņu un sapņoja par viņu”.

Starp māti un vēl nedzimušo bērnu veidojās ļoti ciešas saites. Mona stāsta: ”Reičela Enna spēra grāmatas nost no mana vēdera un naktī neļāva man gulēt. Es joprojām atceros pirmos vieglos spērienus, kas bija kā maigi, mīlestības pilni pieskārieni. Ikreiz, kad viņa pakustējās, mana sirds plūda pāri aiz mīlestības. Es viņu tik labi pazinu, ka skaidri zināju, kad viņai kaut kas sāp, kad viņai ir slikti.”

Mona turpina: ”Ārsts man neticēja, kamēr bija jau par vēlu. Viņš visu laiku teica, ka es velti uztraucos. Manuprāt, es jutu, kā viņa mirst. Reičela Enna piepeši asi pagriezās apkārt, un otrā dienā viņa jau bija mirusi.”

Mona nav vienīgā, ko ir piemeklējusi tāda nelaime. Kā raksta grāmatas Surviving Pregnancy Loss (”Kā pārciest nedzimuša bērna zaudējumu”) autores Frīdmane un Gradsteina, Amerikas Savienotajās Valstīs vien ik gadus apmēram miljons sieviešu zaudē savus vēl nedzimušos bērnus. Protams, visā pasaulē šis skaitlis ir daudz lielāks.

Cilvēki bieži vien neapzinās, ka spontānais aborts vai nedzīva bērna piedzimšana sievietei ir traģēdija, ko viņa, iespējams, neaizmirsīs visu atlikušo mūžu. Piemēram, Veronika, kas tagad ir jau padzīvojusi sieviete, joprojām nespēj aizmirst pārciestos spontānos abortus un īpaši spilgti atceras bērnu, kas bija dzīvs vēl devītajā grūtniecības mēnesī un kas piedzima gandrīz 6 kilogramus smags — bet jau miris. Pēdējās divas nedēļas viņa nēsāja to zem sirds nedzīvu. Veronika saka: ”Dzemdēt nedzīvu bērnu — tas mātei ir briesmīgs pārdzīvojums.”

Pat citas sievietes ne vienmēr saprot satriektās mātes jūtas. Kāda sieviete, kurai ir bijis spontānais aborts, raksta: ”Šī nelaime man lika saprast, ka agrāk, kad ar mani nekas tāds nebija noticis, man īstenībā nebija ne jausmas, kas ir bijis jāpārcieš manām draudzenēm. Mana attieksme pret viņām bija tikpat neiejūtīga un nevērīga, kāda tagad man šķiet citu cilvēku izturēšanās pret mani.”

Vēl viena problēma, ar ko saskaras bēdu nomāktā māte, ir iespaids, ka viņas vīrs nepārdzīvo zaudējumu tikpat smagi kā viņa. Kāda sieva par to stāsta: ”Tajā laikā es jutos ārkārtīgi vīlusies savā vīrā. No viņa viedokļa raugoties, bija tā, it kā šīs grūtniecības nemaz nebūtu bijis. Viņš nespēja izjust tādas bēdas, kādas pārdzīvoju es. Vīrs ar lielu iejūtību izturējās pret manām bailēm, bet ne pret manām bēdām.”

Iespējams, vīram šāda reakcija ir dabiska: viņam nav izveidojušās tādas fiziskās un emocionālās saites ar bērnu kā viņa sievai grūtniecības laikā. Tomēr arī viņš izjūt zaudējuma sāpes. Vīram un sievai ir svarīgi apzināties, ka viņi cieš abi kopā, lai arī katrs citādi. Viņiem ir jādalās vienam ar otru savās bēdās. Ja vīrs tās slēpj, sievai var likties, ka viņš ir bezjūtīgs. Tāpēc neslēpiet savas asaras, dalieties domās un apskaujiet viens otru. Parādiet, ka esat nepieciešami viens otram vairāk nekā jebkad agrāk. Vīri, esiet iejūtīgi.

Zīdaiņu pēkšņas nāves sindroms. Kā pārciest bēdas

Ja pēkšņā nāvē nomirst bērns, vecākiem tas ir ārkārtīgi smags trieciens. Bērns, kas visu laiku izskatījies pavisam vesels, kādu dienu vairs nepamostas. Tas notiek pilnīgi negaidīti, jo kurš gan domā, ka mazs bērns nomirs pirms saviem vecākiem. Mazulis, kam bijusi veltīta mātes bezgalīgā mīlestība, pēkšņi ir kļuvis par viņas neizmērojamo bēdu avotu.

Vecākiem uzmācas vainas apziņa. Viņi varbūt jūtas atbildīgi par bērna nāvi, it kā būtu pieļāvuši kaut kādu nevērību. Viņi sev vaicā: ”Ko mēs būtu varējuši darīt, lai novērstu nelaimi?”b Dažreiz vīrs bez jebkāda pamata pat sāk neapzināti vainot sievu. Kad viņš devās uz darbu, bērns taču bija sveiks un vesels. Bet, kad viņš pārradās, mazais jau bija miris savā gultiņā! Ko pa to laiku darīja sieva? Kur viņa bija? Šie mokošie jautājumi noteikti ir jānoskaidro, lai tie neradītu spriedzi laulībā.

Šo traģēdiju izraisa neparedzēti un neparedzami apstākļi. Bībelē sacīts: ”Atkal es redzēju zem saules, ka ne ātrajam skriešanās sacīkstēs tika piešķirta uzvara un ka ne pašam drošsirdīgākajam kaŗā piekrita uzvara, un ne gudrākajam peļņas darbā maize nedz arī pašiem sapratīgākajiem bagātība un arī ne uzskatu ziņā pašiem attīstītākajiem labvēlība, bet gan, ka viss tas ir atkarīgs no laika un apstākļiem.” (Salamans Mācītājs 9:11.)

Kā citi var palīdzēt ģimenei, kas zaudējusi bērnu? Kāda sērojoša māte stāstīja: ”Viena no draudzenēm atnāca un iztīrīja mūsu māju, negaidīdama, lai es kaut ko lūdzu. Citi pagatavoja mums ēdienu. Daži palīdzēja, vienkārši apskaujot mani, — viņi neteica ne vārda, tikai apskāva. Es negribēju runāt par notikušo. Es negribēju, ka man atkal un atkal tas kādam būtu jāizskaidro. Es nevēlējos, lai mani tirdītu ar uzmācīgiem jautājumiem, it kā es kaut ko nebūtu izdarījusi, kā nākas. Es taču biju māte — es būtu darījusi visu, lai glābtu savu bērnu.”

b Terminu ”zīdaiņu pēkšņas nāves sindroms” (ZPNS) lieto, lai apzīmētu vesela bērna pēkšņu nāvi bez jebkāda izskaidrojama iemesla; visbiežāk tas skar bērnus no viena līdz sešu mēnešu vecumam. Daļa speciālistu uzskata, ka ZPNS iespēja samazinās, ja bērnu guldina uz muguras vai sāniem, bet ne uz vēdera. Taču neviena poza, kādā bērns guļ, nav droša garantija pret ZPNS.