Kā var palīdzēt apkārtējie?
”JA VIEN es tev kaut kā varu palīdzēt, tu tikai man pasaki.” Tie ir vārdi, ko daudzi no mums saka draugam vai radiniekam, kurš nesen zaudējis kādu tuvu cilvēku. Protams, mēs to sakām no visas sirds. Mēs labprāt darītu jebko, lai viņam palīdzētu. Bet vai bēdu nomāktais cilvēks tiešām pasauks mūs un teiks, ka viņš ir izdomājis, kā mēs viņam varētu palīdzēt? Parasti tā nenotiek. Nav šaubu: ja mēs patiesi vēlamies atbalstīt un mierināt noskumušo draugu vai radinieku, mums pašiem jāizrāda iniciatīva.
Kāds Bībeles sakāmvārds skan: ”Vārds, kas teikts īstā laikā, ir kā zelta āboli greznos sudraba traukos.” (Salamana Pamācības 15:23; 25:11.) Ir vajadzīga gudrība, lai saprastu, kas būtu un kas nebūtu jāsaka vai jādara. Lūk, daži uz Rakstiem balstīti ieteikumi, kā palīdzēt tiem, kas zaudējuši tuvu cilvēku.
Kas būtu jādara
Klausieties. Esiet ”čakls klausīties”, teikts Jēkaba 1:19. Viens no labākajiem veidiem, kā jūs varat kliedēt bēdu nomāktā cilvēka sāpes, ir klausīties viņā. Daži cilvēki jūt nepieciešamību runāt par mirušo, ko viņi ir mīlējuši, par nelaimes gadījumu vai slimību, kas ir kļuvusi par nāves iemeslu, kā arī par saviem pārdzīvojumiem. Tāpēc pavaicājiet: ”Vai tu vēlies par to runāt?” Lai viņš pats to izlemj. Atceroties laiku, kad nomira viņa tēvs, kāds jauns vīrietis sacīja: ”Man patiesi palīdzēja tas, ka citi jautāja par notikušo un pēc tam tiešām klausījās.” Klausieties pacietīgi un līdzjūtīgi un nedomājiet, ka jums katrā ziņā kaut kas ir jāpaskaidro vai jāatrisina. Ļaujiet cilvēkam netraucēti izteikt visu, kas viņam uz sirds.
Uzmundriniet. Aplieciniet šim cilvēkam, ka viņš ir darījis visu iespējamo (vai arī sakiet ko citu, kas ir patiess un pozitīvs). Uzmundriniet viņu, sakot, ka viņa izjūtas — bēdas, dusmas, vainas apziņa vai kādas citas emocijas — nepavisam nav neparastas. Pastāstiet par citiem cilvēkiem, kas sekmīgi atguvušies pēc līdzīga zaudējuma. Šādas ”laipnīgas runas.. atspirdzina kaulus kā zāles”, teikts Salamana Pamācībās 16:24. (1. Tesaloniķiešiem 5:11, 14.)
Esiet gatavs palīdzēt. Esiet gatavs sniegt palīdzību ne tikai pirmajās dienās, kad pie sērojošā cilvēka ir daudz draugu un radinieku, bet arī vairākus mēnešus vēlāk, kad pārējie būs atgriezušies savā ikdienā. Tā jūs varat ar darbiem pierādīt, ka esat īsts draugs, kas nepamet savu draugu ”likstas gadījumā”. (Salamana Pamācības 17:17.) ”Draugi rūpējās, lai mūsu vakari būtu aizņemti un mums nebūtu pārāk daudz laika jāpavada mājās vieniem,” stāsta Terēzija, kuras bērns bija gājis bojā autokatastrofā. ”Tas mums palīdzēja pārvarēt mokošo tukšuma sajūtu.” Pat pēc daudziem gadiem tādi datumi kā, piemēram, kāzu jubileja vai nāves gadadiena var no jauna radīt sāpīgus pārdzīvojumus. Varbūt jūs varētu atzīmēt šādus datumus savā kalendārā, lai tad, kad tie tuvojas, vajadzības gadījumā jūs būtu gatavs ar līdzjūtību sniegt atbalstu cilvēkiem, kas sēro par zaudētu tuvinieku.
Ja jūs redzat, ka ir vajadzīga palīdzība, negaidiet, kamēr jūs lūgs, — sāciet rīkoties
Parādiet iniciatīvu, kad tā ir vietā. Vai ir kādi darbi, kas būtu jāpadara? Varbūt vajadzīgs kāds, kas pieskata bērnus? Varbūt draugiem un radiem, kas ieradušies no tālienes, ir nepieciešamas naktsmājas? Cilvēki, kas nupat zaudējuši tuvinieku, bieži vien ir pārāk apjukuši, lai spētu skaidri saprast, kas viņiem pašiem būtu jādara, nemaz nerunājot par to, ka viņi varētu paskaidrot citiem, kā tie var palīdzēt. Tāpēc, ja jūs pamanāt, ka kaut kas patiešām ir vajadzīgs, negaidiet, kamēr jūs lūgs, — sāciet rīkoties. (1. Korintiešiem 10:24; salīdzināt 1. Jāņa 3:17, 18.) Kāda sieviete, kas zaudējusi vīru, atceras: ”Daudzi teica: ”Ja vien es varu kaut kā palīdzēt, pasaki man to.” Bet kāda draudzene neko nejautāja. Viņa iegāja tieši guļamistabā, noņēma no gultas netīro veļu, kas tur bija palikusi pēc vīra nāves, un to izmazgāja. Kāda cita paņēma spaini ar ūdeni un tīrīšanas piederumus un izberza paklāju, uz kura bija vēmis mans vīrs. Pēc dažām nedēļām viens no draudzes vecākajiem, ģērbies darba drēbēs, ieradās pie manis ar saviem darbarīkiem un teica: ”Es zinu, ka mājās noteikti kaut kas ir jāsalabo. Lūdzu, parādi, pie kā man ķerties.” Es esmu viņam tik pateicīga, ka viņš salaboja durvis, kas karājās vienā virā, un kādu elektroierīci.” (Salīdzināt Jēkaba 1:27.)
Esiet viesmīlīgs. ”Neaizmirstiet viesmīlību!” mums atgādina Bībele. (Ebrejiem 13:2.) Sevišķi svarīgi ir neaizmirst būt viesmīlīgiem pret tiem, kam ir bēdas. Nesakiet: ”Nāc katrā laikā,” — bet nosauciet konkrētu dienu un laiku. Ja cilvēks nepieņem uzaicinājumu, neatkāpieties pārāk ātri. Iespējams, jums viņš taktiski jāiedrošina. Varbūt viņš ir noraidījis jūsu ielūgumu aiz bailēm, ka citu acu priekšā nespēs savaldīt savas emocijas. Vai varbūt doma, ka tik skumjā laikā viņš varētu iet ciemos un baudīt maltīti kopā ar draugiem, viņam liek justies vainīgam. Atcerieties viesmīlīgo sievieti Lidiju, par ko stāstīts Bībelē. Lūka, ko Lidija bija uzaicinājusi pie sevis uz mājām, raksta: ”Viņa mūs gauži lūdza palikt.” (Apustuļu darbi 16:15.)
Esiet pacietīgs un saprotošs. Neesiet pārāk pārsteigts par to, ko bēdu nomāktais cilvēks sākumā varbūt saka. Atcerieties, ka viņš, iespējams, jūtas dusmīgs un vainīgs. Ja emociju izvirdumi vēršas pret jums, tad jums būs nepieciešama izpratne un pacietība, lai par to neapvainotos. ”Tērpieties sirsnīgā līdzjūtībā, laipnībā, pazemībā, lēnībā, pacietībā,” ieteikts Bībelē. (Kolosiešiem 3:12, 13.)
Uzrakstiet vēstuli. Bieži vien pietiekami netiek novērtēta iespēja uzrakstīt vēstuli vai nosūtīt kartīti, kurā izteikta līdzjūtība. Kādas ir to priekšrocības? Sindija, kuras māte nomira ar vēzi, atbild: ”Kāda draudzene atrakstīja man jauku vēstuli. Tā man ļoti palīdzēja, jo es to varēju pārlasīt atkal un atkal.” Šāda mierinoša vēstule vai kartīte var būt rakstīta ”īsos vārdos”, bet tiem jānāk no sirds. (Ebrejiem 13:22.) Jūs varat apliecināt bēdu nomāktajam cilvēkam, ka domājat par viņu un ka aizgājējs jums ir palicis gaišā piemiņā, tāpat jūs varat pastāstīt, kā cilvēks, kas tagad ir miris, ir ietekmējis jūsu dzīvi.
Lūdziet kopā ar viņu. Nekad neaizmirstiet, cik vērtīgas ir lūgšanas kopā ar cilvēku, ko māc sēras, un par viņu. Bībelē sacīts: ”Daudz spēj taisna cilvēka lūgšana.” (Jēkaba 5:16.) Piemēram, klausoties, kā jūs lūdzat Dievu par viņu, bēdu nomāktajam cilvēkam būs vieglāk atraisīties no tādām negatīvām izjūtām kā vainas apziņa. (Salīdzināt Jēkaba 5:13—15.)
Kas nebūtu jādara
Jūsu klātbūtne slimnīcā var uzmundrināt cilvēkus, kas tikko zaudējuši tuvinieku
Neatraujieties no cilvēka, kas zaudējis tuvinieku, tāpēc vien, ka jūs nezināt, ko teikt un ko darīt. ”Esmu pārliecināts, ka pašlaik viņam nepieciešams pabūt vienam,” mēs sev varbūt iegalvojam. Bet, iespējams, mūsu rīcību īstenībā nosaka pavisam citi motīvi: mēs atraujamies no šī cilvēka tāpēc, ka baidāmies pateikt vai izdarīt kaut ko aplamu. Taču, ja draugi, radinieki un ticības biedri no viņa vairīsies, viņš jutīsies vēl vientuļāks un viņa sāpes tikai vairosies. Atcerieties: vislaipnākie vārdi un vislabākie darbi parasti ir pavisam vienkārši. (Efeziešiem 4:32.) Jūsu klātbūtne vien jau var būt liels uzmundrinājums. (Salīdzināt Apustuļu darbi 28:15.) Atceroties dienu, kad nomira viņas meita, Terēzija saka: ”Stundas laikā slimnīcas uzgaidāmā telpa bija pilna ar mūsu draugiem; bija ieradušies arī visi draudzes vecākie ar savām sievām. Dažām sievietēm matos bija palikuši rullīši, citi bija atbraukuši darba drēbēs. Viņi vienkārši bija pametuši visu un steigušies uz slimnīcu. Daudzi no draugiem mums sacīja, ka viņi nezina, ko īsti teikt, bet tas nebija svarīgi; galvenais — viņi bija kopā ar mums.”
Neuzstājiet, ka viņam jābeidz bēdāties. ”Nu, nu, pietiek, neraudi,” mums varbūt gribas sacīt. Bet, iespējams, daudz labāk būtu ļaut cilvēkam izraudāties. ”Manuprāt, ir ļoti svarīgi ļaut cilvēkam, ko satriekušas bēdas, brīvi izpaust savas emocijas un atvieglot sirdi,” saka Katrīna, atsaucot atmiņā vīra nāvi. Nepakļaujieties tieksmei teikt otram, kā viņam būtu jājūtas. Un nedomājiet, ka jums jāslēpj savas jūtas, lai saudzētu viņējās. Gluži pretēji, ”raudiet ar tiem, kas raud”, kā ieteikts Bībelē. (Romiešiem 12:15.)
Nesteidzieties dot padomu, ka būtu jāatbrīvojas no mirušā tuvinieka drēbēm un citām personīgajām lietām, ja cilvēks pats nav gatavs pieņemt šādu lēmumu. Mēs varbūt uzskatām, ka viņam būtu labāk, ja lietas, kas izraisa sāpīgas atmiņas, tiktu izmestas ārā, jo, mūsuprāt, šādi atgādinājumi tikai paildzina bēdas. Bet var gadīties, ka paruna ”Ko acs neredz, to sirds aizmirst” šoreiz nav vietā. Varbūt cilvēkam, kas zaudējis tuvinieku, nepieciešams ilgāks laiks, lai viņš spētu šķirties no tā, kas atgādina par mirušo. Atcerieties, kas Bībelē stāstīts par izjūtām, kuras pārņēma patriarhu Jēkabu, kad viņš bija noticējis, ka viņa dēlu Jāzepu ir saplosījis plēsīgs zvērs. Kad Jēkabam atnesa asinīm notraipītās Jāzepa drēbes, viņš ”daudz dienas sēroja Jāzepa dēļ. Tad cēlās visi viņa dēli un visas viņa meitas, lai viņu mierinātu, bet viņš negribēja ļaut samierināties.” (1. Mozus 37:31—35.)
Nesakiet: ”Tev taču var būt vēl viens bērns.” ”Es jutos aizskarta, kad cilvēki teica, ka man vēl var piedzimt citi bērni,” atceras māte, kas bija zaudējusi savu bērnu. Droši vien cilvēki to saka ar vislabākajiem nodomiem, bet vārdi, kas liek noprast, ka zaudēto bērnu ir iespējams aizstāt ar kādu citu, sērojošajiem vecākiem var ’iedurt kā ar zobenu’. (Salamana Pamācības 12:18.) Neviens bērns nevar aizstāt otru. Kāpēc? Tāpēc, ka ikviens no viņiem ir neatkārtojams.
Nedomājiet, ka jums noteikti jāizvairās pieminēt mirušo. ”Daudzi vairījās pat pieminēt mana dēla Džimija vārdu un it nemaz nerunāja par viņu,” stāsta kāda māte. ”Jāatzīst, ka tas mani sāpināja.” Tāpēc necentieties tūlīt mainīt sarunas tēmu, tiklīdz ir pieminēts mirušā vārds. Pajautājiet sarunas biedram, vai viņš vēlas runāt par zaudēto tuvinieku. (Salīdzināt Ījaba 1:18, 19 un 10:1.) Dažkārt cilvēki, kas pārcietuši smagu zaudējumu, ir ļoti pateicīgi, ja draugi runā ar viņiem par aizgājēja labajām īpašībām, ko tie ir sevišķi augstu vērtējuši. (Salīdzināt Apustuļu darbi 9:36—39.)
Nepārsteidzieties, sacīdams: ”Viņam tā ir labāk.” Mēģinājumi saskatīt nāvē kaut ko pozitīvu ne vienmēr ir ”mierinoši.. nomāktajām dvēselēm”, kas sēro par mirušu tuvinieku. (1. Tesaloniķiešiem 5:14, NW.) Atceroties laiku, kad nomira viņas māte, kāda jauna sieviete sacīja: ”Citi man teica: ”Viņai vairs nekas nesāp,” — vai: ”Beidzot viņa atdusas mierā.” Bet es to negribēju ne dzirdēt.” Tādas piezīmes var uztvert kā mājienus, ka mirušā piederīgajiem nebūtu jājūtas bēdīgiem vai ka zaudējums nemaz nav īpaši nozīmīgs. Taču piederīgie droši vien jūtas ļoti bēdīgi, jo viņiem ārkārtīgi pietrūkst cilvēka, ko viņi ir mīlējuši.
Labāk nesakiet: ”Es zinu, kā tu jūties.” Vai jūs tiešām to zināt? Piemēram, kā jūs varat zināt, ko pārdzīvo vecāki pēc bērna nāves, ja pats neesat pieredzējis tādu zaudējumu? Un pat tad, ja jūs to esat pieredzējis, pacentieties saprast, ka citu izjūtas var atšķirties no jūsējām. (Salīdzināt Raudu Dziesmas 1:12.) Tomēr, ja šķiet, ka tas var palīdzēt, jūs varētu pastāstīt bēdu nomāktajam cilvēkam, kā jums izdevās atgūties no bēdām pēc tuva cilvēka nāves. Kāda sieviete, kuras meita bija gājusi bojā, guva mierinājumu, kad cita māte, kas arī bija zaudējusi meitu, pastāstīja, kā viņa bija spējusi atgriezties normālā dzīvē. Šī sieviete teica: ”Mirušās meitenes māte nesāka savu stāstu ar vārdiem: ”Es zinu, kā tu jūties.” Viņa vienkārši izstāstīja, kas bija noticis ar viņu, un ļāva man pašai izsvērt, ko es varu mācīties no viņas pieredzes.”
Lai palīdzētu tiem, kas sēro, ir nepieciešama līdzjūtība, izpratne un liela mīlestība. Negaidiet, lai bēdu nomāktais cilvēks pats nāktu pie jums. Nedomājiet, ka pietiek pateikt: ”Ja vien es kaut kā varu palīdzēt...” Noskaidrojiet šo ”kaut ko” pats un, negaidot uzaicinājumu, piedāvājiet vajadzīgo palīdzību.
Bet vēl ir palikuši neatbildēti daži jautājumi: kas Bībelē stāstīts par cerību uz augšāmcelšanu? Ko šī cerība var nozīmēt jums un mirušajam, kas jums ir bijis dārgs? Kā mēs varam būt pārliecināti, ka uz šo cerību var paļauties?