Kā viņi sludina labo vēsti

Kristiešiem ir pavēlēts ’darīt par mācekļiem visas tautas’, bet tas nenozīmē, ka viņiem citi ir jāpiespiež vai jāpievērš ticībai ar varu. Jēzus rīkojums bija ”sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti”, ”dziedināt sagrauztas sirdis”, ”iepriecināt visus noskumušos”. (Mateja 28:19; Jesajas 61:1, 2; Lūkas 4:18, 19.) Jehovas liecinieki to cenšas darīt, sludinot Bībeles labo vēsti. Līdzīgi pravietim Ecēhiēlam senatnē Jehovas liecinieki mūsdienās cenšas atrast tos, kas ”sūdzas un skumst par visām negantībām, kādas notiek”. (Ecēhiēla 9:4.)

Visplašāk pazīstamais veids, ko viņi izmanto, lai atrastu tos, kurus uztrauc pašreizējie apstākļi, ir iet no mājas uz māju. Tā viņi patiesi pūlas, lai runātu ar cilvēkiem, tieši tāpat kā to darīja Jēzus, kad ”viņš staigāja pa pilsētām un miestiem, mācīdams ļaudis un sludinādams Dieva valstību”. Līdzīgi rīkojās arī viņa agrīnie mācekļi. (Lūkas 8:1; 9:1—6; 10:1—9.) Mūsdienās Jehovas liecinieki, kur vien tas ir iespējams, cenšas vairākas reizes gadā apmeklēt katru māju, mēģinādami uzsākt pāris minūšu ilgu sarunu ar mājas saimnieku par kādu vietēja rakstura vai pasaules mēroga interesantu un nozīmīgu notikumu. Apspriešanai var tikt piedāvāta viena vai divas Rakstu vietas, un tad, ja mājas saimnieks izrāda interesi, liecinieks var norunāt, ka viņš atnāks otrreiz turpmākai sarunai piemērotā laikā. Ir iespējams saņemt Bībeli un literatūru, kas to paskaidro, un, ja mājas saimnieks vēlas, bez jebkādas maksas tiek vadīta mājas Bībeles studija. Visā pasaulē 1994. gadā tika regulāri vadītas apmēram 4 500 000 Bībeles studiju.

Sapulces Ķēniņvalsts zālēs — tas ir vēl viens veids, kā stāstīt labo vēsti par ”Dieva valstību”. Šajās zālēs liecinieki katru nedēļu vada sapulces. Vienā no sapulcēm tiek teikta publiska runa par aktuālu un interesantu tēmu, un šai runai seko kādas Bībeles tēmas vai pravietojuma studēšana, par avotu izmantojot žurnālu Sargtornis. Citas sapulces laikā notiek skola, kas paredzēta, lai apmācītu lieciniekus, kā labāk sludināt labo vēsti, un tai seko programmas daļa, kas ir veltīta, lai apspriestu sludināšanas darbu teritorijā, kur atrodas draudze. Turklāt vienreiz nedēļā liecinieki pulcējas, lai mazās grupās studētu Bībeli dzīvokļos un privātmājās.

Visas šīs sapulces var apmeklēt cilvēki, kas to vēlas darīt. Tajās nekad nenotiek ziedojumu vākšana. No šādām sapulcēm visi gūst labumu. Bībele saka: ”Vērosim cits citu, lai paskubinātu uz mīlestību un labiem darbiem, neatstādami savas sapulces, kā daži paraduši, bet cits citu paskubinādami, un to jo vairāk, redzot tuvojamies to dienu.” Ir nepieciešams pašam studēt un pētīt Bībeli, bet sapulcēšanās kopā ar citiem sniedz uzmundrinājumu, un to apstiprina šādi vārdi: ”Dzelzs tiek ar dzelzi uzasināta, un vīrs trin vīru.” (Ebrējiem 10:24, 25; Salamana Pamācības 27:17.)

Tāpat liecinieki labi izmanto tās iespējas runāt par labo vēsti, kas rodas, viņiem nonākot saskarsmē ar citiem cilvēkiem ikdienas dzīvē. Šādas iespējas var rasties, pārmijot dažus vārdus ar kaimiņu vai līdzbraucēju autobusā vai lidmašīnā, iesaistoties garākā sarunā ar draugu vai radinieku vai arī apspriežoties ar darba kolēģi pusdienas pārtraukumā. Kad Jēzus bija uz Zemes, viņš galvenokārt sludināja tādā pašā veidā, un viņš to darīja, ejot pa jūras krastu, sēžot kalna nogāzē, pusdienojot pie kāda mājās, apmeklējot kāzas vai braucot ar zvejnieku laivu pa Galilejas jūru. Viņš mācīja sinagogās un Jeruzālemes templī. Lai kur Jēzus būtu, viņš atrada iespējas runāt par Dieva Ķēniņvalsti. Arī šajā ziņā Jehovas liecinieki cenšas sekot Jēzus piemēram. (1. Pētera 2:21.)

SLUDINĀT AR PIEMĒRU

Tavās acīs nebūtu nozīmes nevienam no šiem veidiem, kā labā vēsts tev tiek stāstīta, ja tas, kas to stāsta, pats nerīkotos saskaņā ar šīm mācībām. Runāt vienu, bet darīt ko citu ir liekulība, un miljoniem cilvēku ir novērsušies no Bībeles reliģiskās liekulības dēļ. Taču nav pareizi tajā vainot Bībeli. Kaut arī farizejiem un rakstu mācītājiem bija Ebreju raksti, Jēzus viņus nosodīja, nosaucot par liekuļiem. Jēzus pieminēja, ka viņi lasīja Mozus likumu, un tad saviem mācekļiem teica: ”Visu, ko tie jums saka, to darait un turiet; bet pēc viņu darbiem nedarait. Jo tie gan māca, bet paši to nedara.” (Mateja 23:3.) Kristietis var vairāk izteikt ar savu priekšzīmīgo uzvedību nekā ar stundām ilgu sprediķošanu. Uz to tika norādīts sievām, kas ir kristietes un kurām ir neticīgi vīri: ”Tie ar sievu dzīvi bez sludināšanas tiktu iegūti, redzēdami jūsu dievbijīgo skaidro dzīvi.” (1. Pētera 3:1, 2.)

Tāpēc Jehovas liecinieki cenšas, lai cilvēki pieņemtu labo vēsti. Viņi to dara arī šādā veidā: viņi ir priekšzīmīgi kristiešu uzvedībā. Liecinieki cenšas rīkoties šādi: ”Visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait arī jūs viņiem.” (Mateja 7:12.) Viņi cenšas tā izturēties pret visiem cilvēkiem, nevis tikai pret ticības biedriem, draugiem, kaimiņiem vai radiniekiem. Taču tāpēc, ka liecinieki nav pilnīgi cilvēki, tas viņiem ne vienmēr izdodas simtprocentīgi. Bet viņiem ir sirsnīga vēlēšanās visiem cilvēkiem darīt labu: ne tikai sludināt labo vēsti, bet arī sniegt palīdzību vienmēr, kad tas ir iespējams. (Jēkaba 2:14—17.)

[Izceltais teksts 21. lpp.]

Iegūt bez sludināšanas

[Attēli 20. lpp.]

Praktiski projektētās Ķēniņvalsts zālēs tiek apspriesta Bībele

[Attēli 22. lpp.]

Savā ģimenes dzīvē, kā arī saskarsmē ar citiem cilvēkiem liecinieki patiesi cenšas darīt to, ko viņi māca citiem