Apvienotā Vācija. Jauni apstākļi — jauni uzdevumi
NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA VĀCIJĀ
”KAD mēs ar vecākiem šķērsojām Austrumvācijas robežu un iebraucām Rietumberlīnē, ļaudis pūļiem stāvēja uz tiltiem pār automaģistrāli, māja ar rokām un gavilēja,” atceras Ronijs. ”Mēs staigājām pa Kūrfirstendamma tirdzniecības centru, un, kad cilvēki saprata, ka esam no Austrumvācijas, viņi pirka mums dzērienus. Visiem bija svētku noskaņojums.” Tas notika 1989. gada 10. novembrī, nākamajā dienā pēc Berlīnes mūra atvēršanas.
Svētku noskaņojums valdīja ne tikai Berlīnē, tas aptvēra visu Austrumvāciju un Rietumvāciju, kas tobrīd vēl bija divas atsevišķas valstis. Wende jeb pavērsiens, kā vācieši dēvē mierīgo revolūciju, kas beidzās ar totalitārās Austrumvācijas sabrukumu, gandrīz visiem bija negaidīts pārsteigums. Tagad, kad jau ir aizritējuši gadi, daudzi joprojām uzskata Wende par priecīgāko laiku pēdējos 50 gados. Protams, sākotnējo eiforiju ir nomainījis reālistiskāks skats uz dzīvi, un tagad ir vietā jautājums: kā dzīve ir mainījusies kopš Wende? Vai mēs varam kaut ko mācīties no tā, kas ir noticis?
Ardievu, aukstais karš!
Lielākajai daļai vāciešu Berlīnes mūra krišana sagādāja milzīgu atvieglojuma sajūtu. Pēc dažu avotu ziņām, uz šīs asiņainās robežas starp austrumiem un rietumiem ir gājuši bojā gandrīz tūkstoš cilvēki. 1990. gada oktobrī abas Vācijas tika apvienotas vienā valstī — Vācijas Federatīvajā Republikā — ar aptuveni 80 miljoniem iedzīvotāju. Vācijas Demokrātiskā Republika (VDR), ko bieži dēvē vienkārši par Austrumvāciju, tikai 41 gadu pēc tās dibināšanas beidza pastāvēt. Bijusī VDR teritorija tagad ir sadalīta sešās administratīvās vienībās, ko sauc par jaunajām federālajām zemēm.
Pasaule pārsteigta vēroja notikumus, ko pasteidzināja Wende, — komunistiskā bloka iziršanu, Varšavas līguma aizsardzības savienības likvidēšanu un aukstā kara beigas. Naidīgo lielvalstu karaspēki, kas ap 40 gadu bija neuzticīgi vērojuši viens otru pāri robežai starp abām Vācijām, beidzot atstāja Vācijas zemi, turklāt tas notika bez neviena šāviena.
Pēc apvienošanās visā Vācijā, bet jo īpaši jaunajās federālajās zemēs, sākās lielas pārmaiņas. Daudziem šīs pārmaiņas bija pat krasākas, nekā viņi bija gaidījuši.
Beidzot brīvība!
Galvenais, ko VDR iedzīvotāji cerēja iegūt no Wende, bija brīvība. To nav grūti saprast, jo totalitārajā valstī pilsoņi bija pakļauti visdažādākajiem ierobežojumiem. Pirms Wende Austrumvācijas pilsoņiem bija ļoti grūti vai pat neiespējami saņemt vīzu, lai šķērsotu robežu ar Rietumvāciju. Piepeši situācija bija mainījusies. Kāda sieviete izsaucās: ”Iedomājieties, mēs tagad varam braukt uz Ameriku!” Daudzi joprojām jūtas dziļi pateicīgi, ka viņiem ir iespējams atkal tikties ar tuviniekiem un draugiem, no kuriem viņus kādreiz šķīra robeža.
Tāpat kā austrumvācieši tagad var brīvi doties uz rietumiem, rietumniekiem savukārt ir radusies iespēja doties uz austrumiem. Rietumu tūristiem atkal ir kļuvušas pieejamas vēsturiskas vietas, kas atrodas jaunajās federālajās zemēs. Piemēram, viņi var paviesoties Vitenbergā, kur Mārtiņš Luters sāka reformācijas kustību, no kuras izauga protestantisms. Jāpiemin arī Meisene, pilsēta, kas izdaudzināta ar savu porcelānu, un Veimāra, kur savulaik dzīvojuši divi no slavenākajiem vācu rakstniekiem — Johans Volfgangs fon Gēte un Frīdrihs fon Šillers. 1999. gadā Veimāra tika pasludināta par Eiropas kultūras galvaspilsētu, kļūdama par pirmo bijušā komunistiskā bloka pilsētu, kam parādīts šāds gods.
Kāda ir situācija runas brīvības jomā? Jauno federālo zemju iedzīvotāji tagad var brīvi izteikt savas domas, nebaidoties, ka viņus noklausīsies Stasi (valsts drošības dienests), un viņi ir priecīgi par iespēju brīvi izraudzīties, ko lasīt un ko skatīties televīzijā. Matiass atceras: ”Kad es gāju skolā, mums konfiscēja visas rietumos izdotās publikācijas, kas kaut kādā veidā bija nonākušas mūsu rokās.”
Bet ko var teikt par pielūgsmes brīvību? VDR bija negatīva attieksme pret reliģiju, un divas trešdaļas šīs valsts pilsoņu nepiederēja ne pie vienas no reliģijām. Tagad ir pagājuši jau desmit gadi, kopš visiem apvienotās Vācijas pilsoņiem ir reliģiskā brīvība — tas ir ilgākais šādas brīvības posms visas Vācijas mērogā kopš 1933. gada, kad Hitlers sāka ierobežot pielūgsmes brīvību. Tomēr reliģijas brīvība nenozīmē, ka reliģija ir populāra. Lielākās baznīcas jau labu laiku sūrojas par ietekmes zudumu, un pēc Wende šī tendence ir pastiprinājusies. Turpretī Jehovas liecinieki, kuru organizācija totalitārā režīma laikā bija aizliegta un kas tolaik tika vajāti, ir paplašinājuši savu darbību. Pēdējo desmit gadu laikā liecinieki jaunajās federālajās zemēs ir uzbūvējuši 123 Valstības zāles un 2 kongresu namus.
Jaunajās zemēs ir izvērsta ārkārtīgi plaša un daudzveidīga celtniecība. Berlīne ir atguvusi valsts galvaspilsētas statusu, un tajā rit vērienīgi būvdarbi. Visās jaunajās federālajās zemēs tiek modernizēta infrastruktūra un milzu līdzekļi tiek ieguldīti autoceļu un dzelzceļu rekonstrukcijā. Tiek veikts liels darbs, lai sakoptu vidi un saskaņotu veselības aprūpes un sociālās nodrošināšanas sistēmu ar rietumu standartiem. Lielākā daļa jauno federālo zemju iedzīvotāju noteikti var sacīt, ka viņu dzīves līmenis tagad ir augstāks nekā pirms apvienošanās.
”Tie bija labi laiki”
Tomēr daži izjūt nostalģiju, domājot par agrākajiem laikiem. ”Tie bija labi laiki,” saka kāda sieviete. Bet kas gan varēja būt labs diktatoriska režīma pakļautībā? Daži apgalvo, ka dzīve bija stabila un droša. Daudziem bija dārgas ciešās saites starp draugiem un kaimiņiem, sajūta, ka allaž blakus ir kāds, kas gatavs sniegt palīdzīgu roku. Kā raksta Allensbaha sabiedriskās domas izpētes institūts, ”diktatūras sniedz saviem pilsoņiem morāla pārākuma un drošības sajūtu”. Kad VDR diktatūra beidza pastāvēt, arī kopības sajūta pazuda.
Var minēt vēl kādu piemēru: 80. gados pirmās nepieciešamības precēm un pakalpojumiem tika saglabātas zemas cenas un visiem iedzīvotājiem bija darbs. ”Agrāk maizīte maksāja piecus feniņus, bet tagad tā maksā vismaz desmitreiz dārgāk,” sūrojas Brigite. Kopš tika ieviests brīvais tirgus ar tā konkurences cīņu, ir slēgti tūkstošiem valsts uzņēmumu, un tas ir radījis bezdarbu. Bijušajā Austrumvācijā ir divreiz augstāks bezdarba līmenis nekā valsts rietumu daļā.
Līdz šim Vācijas apvienošana ir izmaksājusi aptuveni 800 miljardus dolāru, un priekšā vēl ir milzu darbs. No kurienes nāk šie līdzekļi? Daļēji izdevumi tiek segti ar īpaša nodokļa palīdzību. Kā redzams, Wende ir skārusi ne tikai vāciešu sirdis, bet arī viņu kabatas. Vai pūles ir bijušas auglīgas un nauda ir iztērēta gudri? Vairākums uzskata apvienošanos par pozitīvu notikumu, par sasniegumu, ar ko var lepoties.
Ko mēs varam mācīties?
Šis pavērsiens — Wende — ir parādījis, ka vienas valdīšanas formas nomaiņa ar citu neapmierina visus. Pat daudzi no tiem, kas uzskata Wende par vērtīgu sasniegumu, ir pārliecinājušies, ka dzīve kapitālistiskā sabiedrībā, kur valda konkurences cīņas likumi, mēdz būt tikpat rūgta kā dzīve totalitāra režīma apstākļos. Brīvība un pārticība, protams, ir patīkams ieguvums. Taču, ja cena, kas par to jāmaksā, ir vēsuma un vienaldzības gaisotne sabiedrībā, var gadīties, ka prieks par šīm priekšrocībām ir īss.
Nesen kādā ziņojumā no bijušās Austrumvācijas pilsētas Desavas bija sacīts: ”Kopš apvienošanas ir pagājuši desmit gadi, un ir iztērēti miljoniem dolāru, lai atbrīvotu šo teritoriju no pagātnes problēmām.” Tomēr daudzi, šķiet, nav gluži apmierināti ar līdzšinējiem panākumiem.
Kā raksta Allensbaha institūts, daudzi cilvēki cer, ka ”bez brīvā tirgus ekonomikas un plānveida ekonomikas ir jābūt vēl kādam trešajam ceļam”, kā organizēt cilvēku sabiedrības dzīvi. Šāda cerība ir arī Jehovas lieciniekiem.
Viņi ir pārliecināti, ka neviena cilvēku izveidota politiska vai ekonomiska sistēma nekad nespēs apmierināt visas cilvēces vajadzības — to izdarīs vienīgi Radītāja mesiāniskā Valstība. Saskaņā ar to, kas sacīts Bībelē, šī debesu valdība drīzumā sāks valdīt pār visu zemi, īstenojot savu varu taisnīgi un ar mīlestību. Šī valstība atnesīs brīnišķīgas svētības un apvienos visas tautas uz zemes, un ar tās palīdzību ne tikai vācieši, bet visa cilvēce iemācīsies dzīvot mierā un saskaņā. (Daniēla 2:44.)
[Karte 23. lpp.]
(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)
Bonna
Berlīne
Vitenberga
Veimāra
[Attēls 24. lpp.]
Berlīnes mūra nojaukšana un robežas likvidēšana tika uzņemta ar vispārēju atvieglojumu
[Norāde par autortiesībām]
Foto: Landesarchiv Berlin
[Attēli 24. lpp.]
Robežkontroles punkts Checkpoint Charlie, aukstā kara simbols Berlīnē, pirms un pēc Berlīnes mūra krišanas
[Norāde par autortiesībām]
Foto: Landesarchiv Berlin
[Attēls 25. lpp.]
Berlīnē, kas atkal kļuvusi par visas Vācijas galvaspilsētu, rit vērienīgi būvdarbi
[Attēls 25. lpp.]
Jehovas liecinieki jaunajās federālajās zemēs līdz šim ir uzbūvējuši 123 Valstības zāles