Caur bangojošām jūrām — mierīgos ūdeņos

PASTĀSTĪJIS HANSS ŠTURMS

VAIRĀK nekā 200 gadus mūsu dzimtas vīrieši bija bijuši jūrnieki. Mans sapnis bija iet tēva pēdās, tāpat kā viņš bija gājis mana vectēva pēdās, un saistīt savu dzīvi ar jūru.

1914. gadā, kad sākās Pirmais pasaules karš, tēvu iesauca Vācijas jūras kara flotē, un viņš dienēja uz mīnu tralera Baltijas jūrā. 1916. gadā tēvu norīkoja darbā uz kāda tirdzniecības kuģa, ar ko līdz pat karadarbības beigām no Zviedrijas tika ievesta dzelzs rūda. Tēvs nomira 1919. gadā, kad man bija tikai astoņi gadi, bet atmiņas par viņu mani mudināja neatlaidīgi tiekties pēc sava mērķa.

Lai piepildītu savu sapni un kaut ko sasniegtu izraudzītajā profesijā, man četri gadi bija jānokalpo uz jūras, turklāt 20 mēneši no šī laika bija jāpavada uz buriniekiem. Tikai pēc tam es varētu iestāties jūrskolā. Tāpēc, kad man bija 15 gadi, māte mani aizveda no Štetīnes (tagad Ščecina, Polija), kur biju dzimis, uz Vācijas pilsētu Hamburgu. Mēs zinājām, ka Laisa rēderejai pieder vairāki burukuģi, un cerējām, ka mani pieņems uz kāda no tiem par mācekli. Samaksāt par apmācību mēs nevarējām, taču, ņemot vērā tēva biogrāfiju, mani pieņēma bez maksas.

1927. gadā es izgāju jūrā ar četrmastu burinieku Paduaa, kas devās braucienos no Hamburgas uz Čīli, kur uzņēma nitrāta kravas. Šim kuģim nebija motoru, tikai buras. Ceļojumi pāri Atlantijas okeānam mums, jaunajiem, bija neaizmirstams piedzīvojums.

Bieži mēs kuģojām bangojošā jūrā, un tādās reizēs bija jānolaiž buras. Kā es jutos, kad kuģi mētāja viļņos, bet man bija jākāpj pa takelāžu, lai nolaistu buras? Atklāti sakot, man bija bail. Taču tad, kad izskanēja pavēle, es aizmirsu visu pārējo, kāpu un darīju, kas bija teikts.

Tas, ko es nevarēju ietekmēt

Mana māte bija katoliete, bet drīz pēc tēva nāves viņa pievienojās Ernste Bibelforscher jeb Nopietnajiem Bībeles pētniekiem — tā Vācijā toreiz sauca Jehovas lieciniekus. 1923. gadā viņa kristījās. Man nekad nebija īpaši patikusi katoļu reliģija, un tas, ko stāstīja māte, skanēja saprātīgi. Tāpēc es un mana jaunākā māsa Margota mēdzām kopā ar māti apmeklēt sapulces, kurās tika studēta Bībele.

1929. gadā es aizgāju no Padua, un turpmākos trīs gadus pavadīju uz vairākiem tvaikoņiem, ar kuriem izbraukāju Ziemeļeiropas ostas un Vidusjūru. Viens no šiem braucieniem bija ceļojums apkārt pasaulei. Šāda dzīve man patika, un es gaidīju, kad varēšu iestāties jūrskolā Štetīnē, kā to bija darījis mans tēvs. 1933. gadā es sāku mācīties šajā skolā, un pēc 18 mēnešu mācībām man vajadzēja kļūt par stūrmani. Tomēr manus plānus izjauca kaut kas tāds, ko es nevarēju ietekmēt.

Togad pie varas bija nācis Hitlers un Vāciju bija pārņēmis nacionālisma vilnis. Studenti ar entuziasmu izkliedza saukli ”Heil Hitler!”. Taču no tā, ko man bija stāstījusi māte, es biju sapratis, ka to nekad nedarīšu. Man tika pieprasīts paskaidrot savu nostāju, bet paskaidrojums, ko sniedzu, netika atzīts par apmierinošu, tāpēc mani izslēdza no skolas. Jūrskolas direktors bija laipns cilvēks, un viņš man iedeva vēstuli, kurā bija teikts, ka esmu mācījies skolā vienu gadu. Tā kā pabeigt mācības nebija iespējams, es neieguvu nekādu kvalifikāciju. Šķita, ka visi mani sapņi ir sabrukuši.

Dzīve kļūst grūtāka

Savas neitralitātes dēļ es biju iekļuvis melnajā sarakstā. Es ne tikai nedrīkstēju strādāt uz kuģiem, bet nevarēju sameklēt vispār nekādu darbu, tāpēc dzīvoju mājās un palīdzēju mātei. Viņa kaut kā pelnīja iztiku, gatavodama citiem ēst, bet es mazgāju traukus un mizoju dārzeņus. 1935. gadā, četrus gadus pirms Otrā pasaules kara sākuma, manā dzīvē notika vēl viens pavērsiens.

Dancigā (tagad Gdaņska) dzīvoja mans tēvocis Oskars. Uzzinājis, kādās grūtībās esmu nonācis, viņš mani uzaicināja strādāt savā restorānā. Tēvocis Oskars un viņa sieva Rozla abi bija Jehovas liecinieki. Es ar prieku pieņēmu viņu laipno piedāvājumu. Kaut gan viņi nevarēja regulāri maksāt man algu, kopā ar viņiem es jutos drošāk.

Pēc Pirmā pasaules kara Danciga bija kļuvusi par tā saucamo brīvpilsētu, kas līdz ar diezgan lielu apkārtējo teritoriju atradās Tautu Savienības pārraudzībā. Šī iekārtojuma mērķis bija nodrošināt Polijai pieeju pie jūras, bet faktiski tas nozīmēja, ka Austrumprūsija ir atšķelta no pārējās Vācijas. Hitleram šāda situācija nebija pieņemama. Tieši ar viņa iebrukumu Polijā un šīs zemes aneksiju sākās Otrais pasaules karš.

Kādu laiku pēc manas ierašanās tēvocis un krustmāte palīdzēja kādam jaunam cilvēkam, kas bija atradies koncentrācijas nometnē tāpēc, ka viņš bija Jehovas liecinieks. Viņš man pastāstīja, cik nežēlīgi pret viņu tur bija izturējušies. Nedaudz vēlāk tēvoci un krustmāti arestēja par atteikšanos teikt: ”Heil Hitler!”, tomēr pēc tam viņus atbrīvoja. Šoreiz arī mani nopratināja gestapo, kaut arī aizturēts es netiku.

Tikmēr Štetīnē mana māte saņēma paziņojumu par manu iesaukšanu vācu armijā. Viņa nekavējoties uzrakstīja man ļoti piesardzīgu vēstuli, kurā lūdza mani apciemot krustmāti Naomiju, kas dzīvoja Zviedrijas ziemeļos. Es sapratu, ko viņa gribēja teikt — man jātiek ārā no valsts!

Nacistu organizētās vajāšanas

Situācija kļuva arvien grūtāka. Tēvoci un krustmāti arestēja atkal, un šoreiz viņus nosūtīja uz koncentrācijas nometni Štuthofā, kas atradās divu stundu autobusa brauciena attālumā no Dancigas. Tur viņus paturēja līdz kara beigām, kas pienāca 1945. gadā. Diemžēl es uzzināju, ka mans tēvocis nomira, kad nometnes ieslodzītos ar kuģi veda uz rietumiem, mēģinot izvairīties no uzbrūkošās padomju armijas. Taču krustmāte palika dzīva un vēlāk kļuva par pilnas slodzes sludinātāju.

Ap to pašu laiku, kad manu tēvoci un krustmāti ieslodzīja Štuthofas koncentrācijas nometnē, Štetīnē tika apcietināta mana māte, un nākamos septiņus mēnešus viņa pavadīja ieslodzījumā. Šajā laikā cietumā atradās arī mana māsa, kas bija precējusies ar cilvēku, kura vecāki bija Jehovas liecinieki. Māsasvīrs un viņu meita nonāca koncentrācijas nometnēs. Māsasvīrs nometnē arī nomira, savukārt māsasmeita veselus astoņus gadus bija ieslodzīta vairākās nometnēs ar ļoti sliktu slavu, arī Belzenes nometnē.

Bija gadījums, kad māsasmeitai un citiem Jehovas lieciniekiem par atteikšanos šūt patronjostas armijas vajadzībām lika plānās drēbēs stāvēt zem klajas debess no sešiem rītā līdz sešiem vakarā — un tas notika novembrī. Visa viņu dienas uztura deva bija gabals maizes un krūze ūdens, un tikai katru trešo dienu viņi saņēma nedaudz karstas zupas. Viņi gulēja uz kailas betona grīdas; nebija pat salmu. Tā turpinājās sešas nedēļas, un nometnes administrācija bija pārsteigta, ka visi šie Jehovas liecinieki izdzīvoja.

Bēgšana

Kad mans tēvocis un krustmāte bija apcietināti otro reizi, es sapratu, ka man noteikti jāatstāj Danciga, iekams gestapo ierodas man pakaļ. Tēvocis man bija aizdevis nelielu naudas summu, un man izdevās dabūt vietu uz kāda poļu kuģa, kas devās uz Hallu — pilsētu Anglijas austrumu piekrastē. Ieradies Anglijā, es saņēmu atļauju tur palikt trīs mēnešus, kas bija parastais uzturēšanās atļaujas ilgums ārzemniekam.

Tūlīt pat es devos uz Londonu, Kreiventerasi 34 — tā bija Sargtorņa biedrības filiāles biroja adrese. Tur es satiku Praisu Hjūsu, kas tolaik bija filiāles pārraugs. Viņš sarunāja man mājvietu pie kāda sava radinieka, Stenlija Rodžersa, kas dzīvoja Anglijas rietumos, Liverpūlē. Stenlijs pret mani izturējās ļoti laipni.

1937. gada pavasarī Liverpūlē es kristījos, simboliski attēlojot to, ka esmu veltījis sevi Jehovam. Tomēr man joprojām gribējās saistīt savu dzīvi ar jūru, tāpēc es iestājos Liverpūles jūrskolā, un pēc diviem mēnešiem biju ieguvis otrā stūrmaņa apliecību. Laiks, ko es drīkstēju uzturēties Anglijā, strauji tuvojās beigām, tāpēc mani draugi no Liverpūles lūdza palīdzību šīs pilsētas pārstāvim parlamentā, un man tika atļauts palikt valstī vēl trīs mēnešus — tā bija atelpa īstā brīdī.

Tā kā es biju braucis ar burinieku Padua, par mani īpaši ieinteresējās pasniedzējs, kas jūrskolā mācīja kuģa vadīšanu. Uzzinājis, kādā neapskaužamā situācijā es atrodos, viņš man ieteica griezties pārvadājumu firmā Blue Funnel Line. Tur es satiku vienu no šīs firmas direktoriem — Lorensu Holtu. Divus gadus vēlāk, kad es viņu atkal sastapu uz kāda no kompānijas kuģiem Liverpūlē, viņš man jautāja, vai es esmu kļuvis par pirmo stūrmani. Es atbildēju, ka man vēl divas nedēļas jānokalpo uz kuģa komandtiltiņa, un viņš man sarunāja vietu uz kuģa, kas devās uz Portsaīdu (Ēģipte).

1939. gada 7. jūlijā es atgriezos Liverpūlē, plānodams nokārtot eksāmenu un iegūt pirmā stūrmaņa apliecību, taču izrādījās, ka tas nav iespējams, jo teju teju draudēja sākties karš. Mani nosūtīja uz kādu kuģi Londonā. Kad to uzzināja varas iestādes, man tūlīt aizliedza strādāt uz visiem kuģiem, turklāt man draudēja ieslodzījums cietumā, jo es biju vācietis, naidīgas valsts pavalstnieks. Notikumos manā labā iejaucās Holta kungs, un mani norīkoja strādāt par dārznieku Liverpūlē. Tomēr 1940. gada maijā es tiku arestēts, un jūnijā mani ar tvaikoni Ettrick nosūtīja uz Kanādu.

Uz Kanādu

Ettrick veda kādus 5000 vāciešus, no kuriem puse bija bēgļi, bet puse — karagūstekņi. Starp bēgļiem bija cilvēks, ko mēs pazinām kā grāfu fon Lingenu, — viņš bija bijušā Vācijas ķeizara mazdēls. Viss mūsu pasts tika pārbaudīts, un, kad izlūkdienesta virsnieks ieraudzīja fon Lingena vēstulē Anglijas karalienei mātei Mērijai uzrunu ”Dārgā krustmāte Mērija!”, viņam tas likās aizdomīgi. Tomēr fon Lingenam bija taisnība — Anglijas un Vācijas karaliskās ģimenes vienoja tuvas radniecības saites. Man šis gadījums tikai lieku reizi atgādināja, cik muļķīgs un bezjēdzīgs ir karš.

Stenlijs Rodžerss, ko jau minēju, laikā starp abiem pasaules kariem bija kalpojis Kanādā par piligrimu (tā toreiz sauca Jehovas liecinieku ceļojošos pārraugus). Viņš sazinājās ar Jehovas lieciniekiem šajā valstī, un tie savukārt uzmeklēja mani un vēl vienu liecinieku, Toniju Stefensu, kas arī bija izsūtīts. Vēstules un citi sūtījumi, ko saņēmām no viņiem, mums nozīmēja ļoti daudz. Man bija jāpavada divarpus gadi astoņās dažādās nometnēs, kur es lielāko daļu laika taisīju koka galdus un solus.

Atgriežos Anglijā un beidzot esmu brīvs!

Kad Otrais pasaules karš tuvojās beigām, mani atsūtīja atpakaļ uz Angliju un ievietoja internēto nometnē Menas salā. Tur mani apciemoja Džons Bārs no Sargtorņa biedrības filiāles biroja Londonā (tagad viņš ir Jehovas liecinieku Vadošās padomes loceklis), kā arī daži vietējie Jehovas liecinieki. 1944. gadā es tiku atbrīvots un atkal varēju doties pie Stenlija. Stenlijs pa šo laiku bija apprecējies ar Nitu Tomasu, un viņi dzīvoja Bērkenhedā — ostas pilsētā pie Mērsi upes ietekas līcī; pretējā krastā atrodas Liverpūle. Bērkenhedā es iepazinos ar Nitas māsu Olivu, un nākamajā gadā mēs apprecējāmies.

Tiklīdz bijām saņēmuši atļauju, mēs ar Olivu devāmies uz Vāciju apraudzīt manu māti. Bija sāpīgi braukt cauri izpostītajām pilsētām, ko es biju tik labi pazinis. Īpaši es vēlējos aizbraukt uz Hamburgu un apmeklēt Laisa rēderejas biroju. Sev par lielu pārsteigumu es tur sastapu kapteini Pīningu, kura vadībā es 1928. un 1929. gadā biju devies divos pēdējos braucienos ar Padua. Kara laikā viņš bija bijis aktīvajā dienestā, un abi viņa dēli bija krituši. Kapteinis atstāja ciešanu salauzta cilvēka iespaidu. Dzirdētais un redzētais mani ļoti apbēdināja.

Kamēr es biju Kanādā, Blue Funnel Line joprojām interesējās par mani, un pēc atgriešanās Anglijā firma labprāt no jauna pieņēma mani darbā. 1947. gadā es beidzot kļuvu par pirmo stūrmani. Nākamajā gadā Oliva sāka sludināt pilnu slodzi.

Patiesais manas dzīves mērķis

Es atkal braucu jūrā, un savu ceļojumu laikā es Tālo Austrumu zemēs sastapu diezgan daudz Jehovas liecinieku, kas tur kalpoja par misionāriem. 1947. gadā Londonā notika kopsanāksme, ko es nekad neaizmirsīšu, jo tā man palīdzēja izlemt, ka turpmāk mans mērķis būs kalpot Jehovam pilnu slodzi. Mani darba devēji bija vīlušies, taču 1952. gadā viņi man laipni atļāva strādāt nepilnu darba dienu birojā, tā ka man radās iespēja pievienoties Olivai pilnas slodzes sludināšanā. Manu senloloto sapni saistīt savu dzīvi ar jūru bija nomainījusi cita, spēcīgāka vēlēšanās.

Oliva un es ar lielu prieku kopīgi sludinājām, un mums bija iespēja palīdzēt daudziem cilvēkiem iegūt precīzas Bībeles patiesības zināšanas. (2. Korintiešiem 3:2, 3.) Gadu gaitā esmu pildījis atbildīgus uzdevumus apgabala un rajona kopsanāksmēs. Es joprojām kalpoju par vecāko Viralas pussalā, kur atrodas Bērkenheda.

Mana dārgā Oliva 1997. gadā nomira. Domājot par pagātni, es redzu, ka jaunībā esmu bijis daudzās bangojošās jūrās — tiešā un pārnestā nozīmē. Taču pēc tam mīlestības pilnā Jehovas vadībā es kopā ar uzticamu līdzgaitnieci vairāk nekā 50 gadus ”kuģoju” mierīgos ūdeņos, kalpodams Jehovam — un tas ir vislabākais dzīves ceļš, kāds vien iespējams.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 18. lpp.]

Ar tēvu un māti 1914. gadā

[Attēli 18., 19. lpp.]

Mana vācu darba grāmatiņa, kurā veikti ieraksti par maniem braucieniem ar četrmastu burukuģi ”Padua”

[Attēls 21. lpp.]

Ar sievu Olivu kopsanāksmē Londonā 1974. gadā