”Viskrasākās pārmaiņas”

”Salīdzinot ar citiem gadsimtiem cilvēces vēsturē, 20. gadsimts ir pieredzējis viskrasākās pārmaiņas, kas skārušas visu sabiedrību.” (”The Times” 20. gadsimta atlants.)

ATSKATOTIES uz 20. gadsimtu, daudzi, bez šaubām, piekritīs žurnāla Time galvenā redaktora Voltera Aizeksona vārdiem: ”No visiem gadsimtiem šis ir bijis visapbrīnojamākais: iedvesmojošs, reizēm šausmīgs, bet vienmēr interesants.”

Kādreizējā Norvēģijas premjerministre Grū Hārlema Bruntlande sacīja, ka šo gadsimtu mēdz saukt par ”galējību gadsimtu, ..kurā cilvēku netikumi ir izpaudušies neiedomājami spēcīgi”. Viņa atzīmēja, ka šis ir bijis ”milzīga progresa [un dažviet arī] nekad agrāk nepieredzētas ekonomiskās attīstības gadsimts”. Tajā pašā laikā pilsētu nabadzīgajiem rajoniem nākotnes izredzes ir drūmas: ”pārapdzīvotība un augsta saslimstība ar slimībām, kas saistītas ar nabadzību un neveselīgu vidi”.

Politiskie apvērsumi

Kad sākās 20. gadsimts, Ķīnā valdošā Cinu dinastija, Osmaņu impērija un vairākas Eiropas impērijas pārvaldīja lielu daļu pasaules. Britu impērija vien aptvēra ceturto daļu zemeslodes, un tās pavalstnieki bija ceturtā daļa zemeslodes iedzīvotāju. Līdz gadsimta beigām vēl bija ļoti tālu, kad visas šīs impērijas jau piederēja vēsturei. Kā rakstīts The Times Atlas of the 20th Century (”The Times” 20. gadsimta atlants), ”1945. gadā imperiālisma laikmets bija beidzies”.

Koloniālisma beigas ļāva nacionālisma vilnim, kas bija vēlies pār Eiropu 17. līdz 19. gadsimtā, nokļūt citās pasaules daļās. Jaunajā britu enciklopēdijā ir rakstīts: ”Pēc Otrā pasaules kara nacionālistu dedzīgums daudzās Eiropas valstīs noplaka.. Bet Āzijā un Āfrikā nacionālisms strauji vērsās plašumā, un galvenokārt tā bija atbildes reakcija uz koloniālismu.” Tāpēc, kā rakstīts The Collins Atlas of World History (Kolinsa pasaules vēstures atlants), ”vēstures arēnā parādījās trešās pasaules valstis, un eiropiešu ekspansijas laikmets, kas bija sācies pirms pieciem gadsimtiem, tagad bija beidzies”.

Impērijām sairstot, izveidojās neatkarīgas valstis, un daudzas no tām — ar demokrātisku valsts pārvaldes formu. Bieži vien demokrātiskās valstis sastapās ar lielu pretestību, piemēram, ar Eiropas un Āzijas spēcīgo totalitāro valstu agresiju Otrā pasaules kara laikā. Totalitārie režīmi ierobežoja cilvēku brīvību un stingri kontrolēja ekonomiku, masu informācijas līdzekļus un bruņotos spēkus. To mēģinājumi iegūt varu pār visu pasauli beigu beigās cieta neveiksmi, bet tikai pēc tam, kad bija iztērētas milzīgas naudas summas un gājis bojā ārkārtīgi daudz cilvēku.

Karu gadsimts

Karš ir tas, ar ko 20. gadsimts īpaši atšķiras no citiem gadsimtiem. Vācu vēsturnieks Gīdo Knops par Pirmo pasaules karu raksta: ”1914. gada 1. augusts. Neviens nenojauta, ka tajā dienā beidzās 19. gadsimts, kas eiropiešiem bija dāvājis ilgu miera periodu, un neviens nepamanīja, ka tieši tad patiesībā sākās 20. gadsimts, kuru vispirms iezīmēja trīsdesmit gadu ilgs kara periods, kas parādīja, ko cilvēki ir spējīgi nodarīt citiem cilvēkiem.”

Vēstures profesors Hjū Brogans atgādina, ka ”Amerikas Savienotajās Valstīs kara ietekme bija ļoti plaša un briesmīga, un tā ir jūtama līdz pat mūsu dienām [1998. gadā]”. Hārvarda universitātes vēstures profesors Akira Irije rakstīja: ”Pirmais pasaules karš daudzējādā ziņā bija pagrieziena punkts Austrumāzijas un Amerikas Savienoto Valstu vēsturē.”

Var saprast, kāpēc Jaunajā britu enciklopēdijā Pirmais un Otrais pasaules karš ir nosaukti par ”20. gadsimta ģeopolitiskās vēstures lielajiem pavērsieniem”. Turpat ir atzīmēts, ka ”Pirmais pasaules karš izraisīja četru lielo impērisko dinastiju krišanu.., tā sekas bija boļševiku revolūcija Krievijā, un ..tas lika pamatu Otrajam pasaules karam”. Tāpat ir minēts, ka pasaules kariem faktiski nav bijis ”līdzīgu masu slepkavību un posta ziņā”. Arī Gīdo Knops izteicās līdzīgi: ”Nežēlība un cilvēku brutalitāte pārsniedza vissliktāko, ko varēja gaidīt. Ierakumos.. tika sēts laikmets, kurā cilvēku uzskata par materiālu, nevis par indivīdu.”

Lai turpmāk novērstu briesmīgu karu izcelšanos, 1919. gadā tika nodibināta Tautu Savienība. Taču tai neizdevās īstenot savu mērķi — saglabāt pasaulē mieru —, un to aizstāja Apvienoto Nāciju Organizācija. Kaut arī ANO izdevās novērst trešo pasaules karu, tā nespēja likvidēt ”auksto karu”, kas gadu desmitiem draudēja pāraugt atomkarā. Tāpat šī organizācija nav novērsusi mazākus konfliktus, kas notiek visā pasaulē, piemēram, Balkānos.

Tā kā pasaulē valstu skaits ir pieaudzis, saglabāt to starpā mieru ir grūtāk nekā agrāk. Ja salīdzina gadsimta sākuma pasaules karti ar pašreizējo, var redzēt, ka pirms Pirmā pasaules kara no tagadējām valstīm nepastāvēja vismaz 51 Āfrikas valsts un 44 Āzijas valstis. No tagadējām Apvienoto Nāciju Organizācijas 185 dalībvalstīm 1945. gadā, kad šī organizācija tika dibināta, 116 nemaz nebija neatkarīgas valstis!

”Vieni no visdramatiskākajiem notikumiem”

19. gadsimta beigās Krievijas impērija teritoriālajā ziņā bija viena no lielākajām pasaulē. Bet tā strauji kļuva aizvien vājāka. Kā rakstīja Džefrijs Pontons, daudzi uzskatīja, ka ”ir nepieciešama revolūcija, nevis reformas”. Viņš turpināja: ”Bet, lai patiešām uzliesmotu revolūcija, bija jānotiek milzīgam karam, Pirmajam pasaules karam, kam sekoja haoss.”

Kad boļševiki Krievijā sagrāba varu savās rokās, tika likts pamats jaunai, pasaules komunisma impērijai, ko atbalstīja Padomju Savienība. Lai gan padomju impērija dzima pasaules kara laikā, tās sabrukuma iemesls nebija karš. Maikla Dobsa grāmatā Down With Big Brother rakstīts, ka 70. gadu beigās Padomju Savienība bija ”milzīga daudznacionāla impērija, kas jau nenovēršami pagrima”.

Tomēr tā sabruka pēkšņi un negaidīti. Normena Deivisa grāmatā Europe — A History lasāms šāds komentārs: ”Šīs valsts sabrukums bija tik straujš, ka pārspēja visus citus Eiropas vēsturē pieredzētos lielo valstu sabrukumus,” — un teikts, ka ”to izraisīja dabiski iemesli”. Var piekrist Dž. Pontonam, ka ”Padomju Savienības rašanās, attīstība un sabrukums bija vieni no divdesmitā gadsimta visdramatiskākajiem notikumiem”.

Īstenībā Padomju Savienības sabrukums bija tikai viena no lielajām pārmaiņām, kas notika 20. gadsimtā un kam bija tālejošas sekas. Protams, politiskas pārmaiņas nav nekas jauns. Tās ir notikušas jau tūkstošiem gadu.

Tomēr, ja runā par valdībām, 20. gadsimtā ir notikusi kāda īpaši svarīga pārmaiņa. Vēlāk tiks apspriests, kas tā ir un kā tā ietekmē jūs personiski.

Bet vispirms pievērsīsim uzmanību dažiem 20. gadsimta zinātnes sasniegumiem. Profesors Maikls Hauards par tiem ir sacījis: ”Pēc visa spriežot, Rietumeiropas un Ziemeļamerikas tautām bija pamatoti iemesli uzskatīt divdesmito gadsimtu par jauna un laimīga laikmeta sākumu cilvēces vēsturē.” Vai zinātnes sasniegumi cilvēkiem ir snieguši labāku dzīvi?

[Laika ass/Attēli 2—7. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

1901

Pēc 64 valdīšanas gadiem nomirst karaliene Viktorija

Pasaules iedzīvotāju skaits ir 1,6 miljardi

1914

Tiek nogalināts erchercogs Francis Ferdinands. Izceļas Pirmais pasaules karš

Pēdējais Krievijas cars Nikolajs II ar ģimeni

1917

Ļeņina vadībā Krievijā notiek revolūcija

1919

Tiek izveidota Tautu Savienība

1929

ASV biržu krahs izraisa pasaules ekonomisko krīzi

Gandijs cīnās par Indijas neatkarību

1939

Ādolfs Hitlers iebrūk Polijā, un sākas Otrais pasaules karš

1940. gadā Vinstons Čērčils kļūst par Lielbritānijas premjerministru

Holokausts

1941

Japāņi bombardē Pirlharboru

1945

Amerikas Savienotās Valstis nomet atombumbas uz Hirosimu un Nagasaki. Beidzas Otrais pasaules karš

1946

Notiek pirmā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas sanāksme

1949

Mao Dzeduns proklamē Ķīnas Tautas Republiku

1960

Āfrikā tiek izveidotas septiņpadsmit jaunas valstis

1975

Beidzas Vjetnamas karš

1989

Komunisti zaudē varu, un krīt Berlīnes mūris

1991

Sairst Padomju Savienība