Nozīmīga pārmaiņa uz labo pusi
”1900. gadā pasaule atradās uz ievērojama pārmaiņu perioda sliekšņa. Vecā kārtība tika aizstāta ar jauno.” (”The Times” 20. gadsimta vēstures atlants.)
DIVDESMITĀ gadsimta sākumā ”pasaulē iestājās milzīgu nemieru un vardarbības laikmets”, ir rakstīts minētajā atlantā. Mūsu gadsimts ir pieredzējis vairāk karu nekā jebkurš iepriekšējais gadsimts, un tajos nogalināti vairāk nekā 100 miljoni cilvēku.
Šajā laikā karos civiliedzīvotāji ir gājuši bojā vairāk nekā jebkad agrāk. Pirmajā pasaules karā 15 procenti bojā gājušo bija civiliedzīvotāji. Bet Otrajā pasaules karā dažās valstīs mirušo civiliedzīvotāju skaits pārsniedza mirušo karavīru skaitu. No tiem miljoniem cilvēku, kas gājuši bojā karos pēc Otrā pasaules kara, lielākā daļa ir civiliedzīvotāji. Visa 20. gadsimta vardarbība ir piepildījusi Bībeles pravietojumu par jātnieku uz ugunssārtā zirga — jātniekam ”tika dots atņemt zemei mieru”. (Atklāsmes 6:3, 4; Mateja 24:3—7.)
Vērtību maiņa
20. gadsimtā ir piepildījies pravietojums, kas rakstīts 2. Timotejam 3:1—5 (LB-65r): ”Bet zini to, ka pēdējās dienās iestāsies grūti laiki, jo cilvēki būs patmīlīgi, mantas kārīgi, lielīgi, augstprātīgi, zaimotāji, nepaklausīgi vecākiem, nepateicīgi, neganti, cietsirdīgi, nesamierināmi, apmelotāji, nesavaldīgi, nesavaldāmi, labā nīdēji, nodevēji, pārsteidzīgi, uzpūtīgi, mīlēdami vairāk baudas nekā Dievu, izrādīdami ārēju svētbijību, bet tās spēku noliegdami.”
Zināmā mērā cilvēki vienmēr ir tādi bijuši. Bet 20. gadsimtā tas ir izpaudies ārkārtīgi spēcīgi un šāda rīcība ir kļuvusi plaši izplatīta. Kādreiz šādu rīcību sauca par antisociālu vai pat tīši ļaunprātīgu. Bet tagad pat cilvēki, kas izrāda ”ārēju svētbijību”, aizvien biežāk to uzskata par normālu.
Agrāk ticīgi cilvēki uzskatīja par neiedomājamu neprecētu cilvēku kopdzīvi. Ārlaulības bērna piedzimšana, tāpat kā homoseksuālas attiecības, bija kauna traips. Lielākajai daļai cilvēku aborts bija absolūti nepieņemams, gluži tāpat kā šķiršanās. Negodīgi veikalnieciski darījumi tika nosodīti. Bet tagad, kā rakstīts kādā nopietnā avotā, ”viss ir atļauts”. Kāpēc? Viens iemesls ir tas, ka ”tādā veidā tiek apmierinātas to cilvēku savtīgās intereses, kuri nevēlas, lai citi viņus pamācītu”.
Tā kā šajā gadsimtā augstās ētikas normas ir atmestas, sabiedrībā ir mainījušās prioritātes. The Times Atlas of the 20th Century ir paskaidrots: ”1900. gadā kā valstīm, tā atsevišķiem cilvēkiem noteicošie vērtību kritēriji nesaistījās ar mantisko. [..] Gadsimta beigās par valstu panākumiem tiek spriests, pamatojoties gandrīz tikai un vienīgi uz ekonomiskiem rādītājiem. [..] Līdzīgi ir mainījies arī cilvēku uzskats par bagātību.” Mūsdienās plaši izplatītās azartspēles veicina mantkārību, tāpat radio, televīzija, kino un videofilmas rosina materiālas vēlmes. Pat televīzijas spēles un reklāmas konkursi uzspiež domu, ka nauda dzīvē ir gandrīz pats galvenais.
Kopā, bet atsevišķi
20. gadsimta sākumā lielākā daļa cilvēku dzīvoja laukos. 21. gadsimta sākumā vairāk nekā puse planētas iedzīvotāju, kā tiek rēķināts, dzīvos pilsētās. Grāmatā 5000 Days to Save the Planet rakstīts: ”Lai nodrošinātu normālu dzīves līmeni mūsdienu pilsētu iedzīvotājiem, nemaz nerunājot par nākamajām pilsētnieku paaudzēm, ir jātiek galā ar praktiski nepārvaramām grūtībām.” ANO žurnālā World Health bija atzīmēts: ”Procentuālā ziņā aizvien pieaug to cilvēku skaits, kas mīt pilsētās. [..] Simtiem miljonu.. tagad dzīvo tādos apstākļos, kas ir kaitīgi veselībai un pat apdraud dzīvību.”
Paradoksāli, bet cilvēki, kas pilsētās dzīvo tuvu cits citam, tai pašā laikā ir nošķirti cits no cita. Televīzija, tālruņa sakari, Internets, kurā var arī iepirkties, ir derīgi, tomēr tie nerada personiskas attiecības starp cilvēkiem. Vācu laikrakstā Berliner Zeitung bija secināts: ”20. gadsimts nav tikai pārapdzīvotības gadsimts. Tas ir arī vientulības gadsimts.”
Tāpēc notiek tādas traģēdijas kā Hamburgā, kur kāda vīrieša līķi atrada viņa dzīvoklī piecus gadus pēc viņa nāves. ”Nevienam viņš nebija vajadzīgs: ne radiem, ne kaimiņiem, ne varas iestādēm,” rakstīja Der Spiegel, piebilstot: ”Daudzu pilsētnieku uztverē šis gadījums ir ieguvis simbolisku nozīmi, jo tas apliecina, cik satriecošus mērogus lielpilsētā ir sasniegusi ikdienā valdošā anonimitāte un sociālo kontaktu trūkums.”
Nožēlojamajos apstākļos nav vis vainojama zinātne un tehnika. Tajos ir vainojami cilvēki. Šajā gadsimtā tādu cilvēku, kas ir ”patmīlīgi, mantas kārīgi, ..nepateicīgi, ..cietsirdīgi, nesamierināmi, ..labā nīdēji, ..mīlēdami vairāk baudas nekā Dievu”, ir tik daudz kā nevienā citā. (2. Timotejam 3:1—5, LB-65r.)
1914. gads — īpašs gads
Kā rakstīja Vinstons Čērčils, ”divdesmitā gadsimta rītausma šķita gaiša un mierīga”. Daudzi domāja, ka sāksies nekad agrāk nepieredzēts miera un uzplaukuma laikmets. Tomēr 1905. gadā žurnāla Sargtornis 1. septembra numurā bija lasāms brīdinājums: ”Pavisam drīz notiks karš,” — un bija paziņots, ka 1914. gadā sāksies ”liela katastrofa”.
Īstenībā jau 1879. gadā Sargtornī bija norādīts, ka 1914. gads būs īpašs gads. Vēlākos gados tajā bija rakstīts: Bībeles pravietojumi, kas atrodas Daniēla grāmatā, norāda, ka šajā gadā debesīs tika nodibināta Dieva Valstība. (Mateja 6:10.) Lai gan 1914. gadā Dieva Valstība nepārņēma Zemi pilnīgi savā pārziņā, tas bija laiks, kad tā sāka valdīt.
Bībeles pravietojumā ir teikts: ”Šo ķēniņu laikā [kuri dzīvo mūsu dienās] debesu Dievs cels valsti [debesīs], kuŗa pastāvēs nesagŗauta mūžīgi.” (Daniēla 2:44.) Valstība, kuras Ķēniņš ir Kristus, sāka uz Zemes sapulcināt dievbijīgos cilvēkus, kas vēlas būt tās pavalstnieki. (Jesajas 2:2—4; Mateja 24:14; Atklāsmes 7:9—15.)
Atbilstoši tam, kas notika debesīs, 1914. gadā sākās ”pēdējās dienas” — laika periods, kas beigsies ar tagadējās sistēmas iznīcināšanu. Jēzus pravietoja, ka šī perioda sākumu iezīmēs pasaules mēroga kari, pārtikas trūkums, epidēmijas, postošas zemestrīces, aizvien lielāka nelikumība, kā arī tas, ka atslābs mīlestība pret Dievu un citiem cilvēkiem. Pēc Jēzus vārdiem, tas viss raksturo ”lielo bēdu iesākumu”. (Mateja 24:3—12.)
Drīz būs pilnīgi jauna pasaule
Tagad mēs jau 85 gadus dzīvojam ”pēdējās dienās”, un strauji tuvojas pašreizējās neapmierinošās sistēmas gals. Drīz Dieva Valstība Kristus vadībā ”satrieks un iznīcinās citas valstis [kas pastāv tagad], bet pati pastāvēs mūžīgi”. (Daniēla 2:44; 2. Pētera 3:10—13.)
Dievs patiešām noslaucīs no zemes virsas visu ļaunumu un ievedīs taisnīgos cilvēkus pilnīgi jaunā pasaulē. ”Taisnīgie apdzīvos zemi un arī tiklie un dievbijīgie paliks tajā, bet bezdievīgie no zemes tiks izdeldēti.” (Salamana Pamācības 2:21, 22.)
Tā ir ļoti priecīga vēsts, kas ir jāpaziņo tuvu un tālu! Dieva Valstība drīz atrisinās tās problēmas, kas 20. gadsimtā ir tikai samilzušas: karu, nabadzību, slimības, netaisnību, naidu, neiecietību, bezdarbu, noziedzību, bēdas un nāvi. (Skatīt Psalmu 37:10, 11; 46:9, 10; 72:12—14, 16; Jesajas 2:4; 11:3—5; 25:6, 8; 33:24; 65:21—23; Jāņa 5:28, 29; Atklāsmes 21:3, 4.)
Vai jūs vilina iespēja mūžīgi dzīvot taisnīgā pasaulē, kurā cilvēki varēs būt neizsakāmi laimīgi? Jūs varat uzzināt par to vairāk, ja vērsīsieties pie Jehovas lieciniekiem. Viņi jums parādīs jūsu Bībelē, ka kritiskais pārmaiņu laiks, kas sākās 20. gadsimtā, drīz beigsies un jūs tad varēsiet gūt mūžīgas svētības.
[Attēls 10. lpp.]
Drīz būs pilnīgi jauna pasaule